Skumjas pārdomas Jauno gadu sagaidot

Ievietoja | Sadaļa Valsts un pilsoņi | Publicēts 02-01-2008

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Esmu Centra puika - dzimis, audzis un vairāk nekā 40 sava mūža gadus nodzīvojis Čaka (Suvorova) ielā Ziedoņdārza rajonā. Taču pienāca brīdis, kad atjaunotās Latvijas varasvīru un sievu apzināti vai neapzināti kļūdainās politikas dēļ, kad tika pieļauta denacionalizēto īpašumu atdošana, kā tautā saka - „baltās ķēves piektajam augumam”, un to tūlītēja tālākpārdošana pārpircējiem, mūsu ģimene bija spiesta pamest dzīvokli Centrā, kurā mitinājās kopš 20.gadsimta 30.gadiem, un pārcelties uz vienu no galvaspilsētas guļamrajoniem.

Tomēr ne jau par to būs šis stāsts, bet par kādu satraucošu parādību, ko man gadījās novērot vēl dzīvojot Čaka ielā un tagad arī jaunajā dzīvesvietā Imantā. Proti, daļa mūsu valsts iedzīvotāju, starp kuriem ir ne mazums naturalizēto jaunpilsoņu, Jauno gadu sagaida nevis pēc Latvijas, bet… Maskavas laika!

Galvenokārt cittautiešu apdzīvotajos pilsētas mikrorajonos šāda parādība Vecgada vakarā ir ierasta lieta. Arī pie mums Imantā tieši 23.00 sākās pamatīga uguņošana, kas nerimās vismaz pusstundu. Protams, pamatā jau šis fakts liecina par mikrorajona iedzīvotāju nacionālo sastāvu, par ko man īpašu ilūziju nebija, taču tik klaji demonstratīva simpātiju izrādīšana svešai un Latvijai diezgan nedraudzīgai valstij pārsteidza, jo Rīgas centrā tas tomēr nebija tik ļoti pamanāms.

Reizēm diskusijās, kas skar nacionālos jautājumus, patriotiski noskaņotie latvieši ar valsts politiku neapmierinātiem cittautiešiem mēdz pamatoti aizrādīt, ka tiem ir visas iespējas doties atpakaļ uz savu etnisko dzimteni, ja reiz Latvijā viņiem tik ļoti nepatīk. Visbiežāk dzirdētais pretarguments ir: “Mēs te esam piedzimuši un uzauguši - Latvija ir mūsu dzimtene! Ar Krieviju mūs nesaista nekādas dziļākas saites, izņemot to, ka tā ir mūsu senču zeme!”

Es, protams, neceru, ka vairākums krievvalodīgo Latvijas iedzīvotāju jelkad iemīlēs arī šo valsti, ne tikai zemi, tomēr, ja reiz sakām, ka mīlam šo zemi, kāpēc svētkus svinam pēc svešām laika joslām? Kā izpaužas mīlestība uz šo zemi, ja starptautiskajās sporta sacensībās tiek fanots nevis par Latvijas, bet Krievijas komandām? Un, cik daudz patiesībā vēlamies uzzināt par šo zemi, tās tautu un vēsturi, ja par galveno informācijas avotu izvēlamies Krievijas plašsaziņas līdzekļus? Visbeidzot, kā var mīlēt šo zemi un vienlaikus nicinoši izturēties pret tās pamatnāciju, valodu, kultūru un tradīcijām?

Varbūt kāds teiks: “Salūts tāds nieks vien ir, cilvēki vienkārši grib lieku reizi papriecāties!” Un tomēr - vai iespējams pilnībā uzticēties ļaudīm, kas apgalvo, ka nejūt nekādu ciešāku saiti ar lielo kaimiņvalsti, tomēr savus skatus, cerības un ilgas vērš tieši Krievzemes virzienā? Svētku svinēšana pēc Maskavas laika ir tikai apliecinājums cilvēku patiesajām jūtām un uzskatiem. Arī trimdas latvieši savulaik savās mītnes zemēs sveicot cits citu Jaunajā gadā pēc Latvijas laika, to nedarīja tāpēc, ka gribēja lieku reizi palīksmot. Šādai rīcībai bija konkrēta politiska un nacionāli patriotiska motivācija - tā bija kā vienotības apliecinājums ar tautu okupētajā dzimtenē.

Jāatzīst, ka pienākot Jaunajam gadam pēc Latvijas laika, svētku uguņošana Imantā izvērtās daudz krāšņāka, skaļāka un krāsaināka nekā pēc Maskavas laika. Tomēr man bija jādomā, kāpēc tik daudzi no maniem krievvalodīgajiem kaimiņiem, kas emocionāli un informatīvi atrodas pilnīgā Krievijas ietekmē, atbalsta Krievijas varu un tās īstenoto politiku, tomēr ar tādu neatlaidību tiecas iegūt Latvijas pilsonību? Cik lojāli šie ļaudis būs Latvijas valstij un kāda ir viņu patiesā motivācija, kļūstot par mūsu zemes pilsoņiem? Ne velti Latvijā izvietotajās krievu šovinistu interneta lapās atrodamas sīkas instrukcijas kā un kāpēc naturalizēties, kā un par ko balsot valsts un pašvaldību vēlēšanās. Ticiet man, tās nav Latvijai draudzīgas instrukcijas. Tāpēc visiem mūsu zemes patriotiem joprojām jāpatur prātā senais brīdinājums: “Latvieti, esi modrs!”

S Novim Godom, s novim ščastjem, tovarišči!

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Uzraksti komentāru