Viesstrādnieki vai imigranti

Ievietoja | Sadaļa Valsts un pilsoņi | Publicēts 02-01-2008

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Nereti diskusijās, kas skar nacionālos jautājumus, no Latvijā dzīvojošo krievu un bieži vien arī latviešu mutes nākas dzirdēt šādu atziņu: “Labāk sadzīvot mierā ar vietējiem krievvalodīgajiem, nekā pieļaut nēģeru un citu krāsaino ienākšanu Latvijā!”

Es, protams, saprotu, ka daudziem maniem tautiešiem, gribam to atzīt vai nē, ir nopietnas problēmas ar rasu iecietību. Cilvēks ar tumšu ādas krāsu vienam otram šķiet briesmīgāks par visiem osipoviem, ždanokām un plineriem kopā ņemtiem. Nevar iebilst arī aicinājumam dzīvot mierā un saticībā ar saviem kaimiņiem un līdzpilsoņiem, jo, kā zināms, miers baro, nemiers posta. Tomēr padomāsim mazliet.

Man ir nācies būt vairākās Eiropas lielpilsētās, ko apdzīvo dažādu rasu un tautību cilvēki. Un visur esmu novērojis vienu un to pašu - lielais vairākums imigrantu ir lojāli pret valsti, kurā dzīvo. Viņi ātri apgūst mītnes zemes valodu, ciena tās vēsturi un tradīcijas, respektē likumus, un ir pateicīgi, ka var dzīvot labklājībā un drošībā. Ir gan viens izņēmums - fundamentālie musulmaņi neatkarīgi no rases un tautības, taču tas jau ir cits stāsts.

TV ziņās tika rādīti viesstrādnieki no Kazahstānas un Ukrainas, kas skaidrā krievu valodā žurnālistei klāstīja, ka Latvijā atrodoties tikai dažas nedēļas, taču viņiem šeit ļoti patīkot un viņi gribot uz Latviju atvest arī sievas un bērnus. Atpakaļ braukt viņi nevēloties, jo šeit esot labi un arī krieviski visi runājot. Neizskatījās, ka viņi grasītos mācīties valsts valodu. Tajā pašā laikā rādīja arī kādu bēgli no Irākas, kurš par pirmo un svarīgāko uzdevumu uzskata latviešu valodas apguvi un integrēšanos mūsu valstī.

Tāpēc man, kam nav problēmu ar rasu iecietību, labāk šķiet dzīvot līdzās citas ādas krāsas cilvēkiem, kas ciena manu valsti, tautu un valodu, nekā šeit dzimušajiem kolonistu pēctečiem, kas nodzīvojuši Latvijā visu mūžu, bet tā arī nav spējuši vai visticamāk - nav gribējuši apgūt kaut pusi no tā, ko viens ārzemnieks dažos mēnešos. Nevēlos pats savā zemē uz katra soļa izjust morālu diskomfortu, sastopoties ar ļaudīm, kam sveša elementāra cieņa pret manu tautu un valodu, kas ienīst visu latvisko un joprojām sapņo par “vareno un nedalāmo” Krievijas impēriju.

Diemžēl mūsu politiskie un ekonomiskie līderi, personīga izdevīguma un peļņas dzīti, šķiet, domā citādāk. Viesstrādnieku pieplūdums Latvijā tiek plānots galvenokārt no bijušajām PSRS republikām. Tā, lūk, ar mūsu pašu rokām, bez kāda ārvalstu spiediena, Latvijas kolonizācijas process turpinās, jo ir taču skaidrs, ka šīs mankurtizētās homo sovieticus masas valsts valodu nemācīsies, bet pievienosies šeit jau esošajam krievvalodīgo pulkam, kas, savukārt, ļaus mūsu valstij nedraudzīgiem spēkiem apelēt pie Eiropas sirdsapziņas un pieprasīt otras oficiālās valodas ieviešanu mūsu zemē.

Quo vadis, Latvia? Patiešām - kurp ej, Latvija?

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Uzraksti komentāru