03
Šis ir stāsts par manas dzīvesbiedres Solvitas ceļojumu uz Amerikas kalniem.
****
Katrā no savām ciemu reizēm ASV esmu centusies apmeklēt kādu no šīs zemes ievērojamākajām vietām, iepazīt tās daudzveidību un krāšņumu gan Dieva radītajā dabā, gan cilvēka roku veidotajos kultūras, arhitektūras un mākslas pieminekļos. Nereti mani amerikāņu draugi bijuši pārsteigti par savas aizokeāna viešņas uzņēmību, jo dažs, kas dzimis, audzis un visu mūžu nodzīvojis Amerikā, nav redzējis ne pusi no tā, ko es paspēju dažos mēnešos. Bet tā jau laikam ir izslavētā latviešu neatlaidība, zinātkāre un ceļotprieks.
Šoreiz mans ceļamērķis - Amerikas Mežonīgo Rietumu kalni. Sākotnējā iecere gan bija stipri vienkāršāka - pavasarī vēl paspēt izbaudīt pēdējos ziemas priekus. Jāteic, ka vēlme paslēpot Amerikas lielajos kalnos man bijusi vienmēr, jo tieši Amerikā es savulaik sāku nodarboties ar kalnu slēpošanu. Par ceļabiedru izvēlos vēl vienu pasaules apceļotāju no Latvijas, kam pieder liels un ērts automobilis - tieši kā radīts ceļošanai. Mūsu galamērķis ir Vaijomingas pavalsts, kur slejas varenie Klinšu kalni - pazīstami katram, kas bērnībā lasījis romānus par indiāņiem un Mežonīgo Rietumu dzīvi. Un tā, kādu dienu mēs atstājam savu mājvietu “vēju pilsētā” Čikāgā, lai dotos ceļā. Priekšā 30 stundu ilgs pārbrauciens, kura laikā jāšķērso Ilinoisas, Aijovas un Nebraskas pavalstis.
Džeksona - Mežonīgo Rietumu stils
Pēc 2500 kilometru gara nogurdinoša ceļa sasniedzam Džeksonu. Tā ir neliela, eksotiska pilsētiņa ar 4000 iedzīvotājiem. Kā jau tūrisma centrā, dzīve šeit ir dārga, tāpēc lielākā daļa pilsētiņā strādājošo te nemaz nedzīvo, bet uz darbu brauc no apkārtējiem ciemiem pat 100 kilometru attālumā. Iekārtojamies jaukā viesnīciņā “Snow King Resort”, pa kuras logiem paveras brīnišķīgs skats uz Sniega Ķēniņa kalnu. Tā nogāzēs izvietotas slēpošanas trases, taču te sezona jau beigusies.
No visām debespusēm Džeksonu ieskauj kalni. Šī ir īsta kovboju zeme, visur redzami lieli zirgu ganāmpulki. Dzīve pilsētā pakārtota tūrisma industrijai, šeit ir īpaši padomāts, lai katra zemes pēda būtu pievilcīga tūristiem. Centrālā laukuma arhitektūra atgādina ainu no Holivudas kovbojfilmām. Lielākā daļa ēku ir no koka, ietves un gājēju celiņus ierastā akmens seguma vietā klāj koka dēlīši. Šeit atrodas arī kāds ļoti interesants objekts - no briežu ragiem veidotas četras milzu arkas, kas iezīmē centrālā pilsētas laukuma stūrus. Lai iegūtu šos neskaitāmos ragu pārus, nebūt nav jānogalina simtiem briežu. Pavasaros šie staltie dzīvnieki paši atbrīvojas no vecās galvasrotas, atliek tikai tās savākt un likt lietā. Apkārt pilsētas laukumam izvietojušies muzeji, mākslas galerijas, suvenīru veikaliņi, restorāni un kovboju krodziņi. Populārākais no tiem ir “Millions Dollar Cowboy Bar”, kura interjers pilnībā ieturēts Mežonīgo Rietumu stilā - pat bāra ķebļi veidoti no 100 gadus veciem zirgu segliem, pie sienām Remingtona, Rasela un citu ASV Rietumu mākslinieku oriģināldarbi.
Uz slēpēm no Amerikas kalniem
Džeksonholas slēpošanas kūrorts atrodas kalnu nogāzēs līdzās Tetona ciemam 19 kilometrus uz ziemeļrietumiem no Džeksonas. Tas ir viens no lielākajiem slēpošanas kūrortiem ASV. Amerikāņi paši šos kalnus dēvē par Amerikas Alpiem. Esam šeit ieradušies aprīļa sākumā - tieši uz slēpošanas sezonas noslēgumu. Esmu bijusi daudzās Eiropas kalnu trasēs, un jāteic, ka starp eiropiešu un amerikāņu izpratni par to, kas ir sakārtota un kopta slēpošanas trase, pastāv milzīga atšķirība. Eiropā visas trases tiek rūpīgi koptas un apstrādātas, bet šajā lielajā Amerikas slēpošanas kūrortā tādas ir labi ja divas trīs un arī tad ne visā garumā. Pārējās vārda tiešā nozīmē ir “mežonīgie rietumi” - īsti piemērotas ekstrēmā sporta cienītājiem.
Kalni šeit ir augsti un stāvi, slēpošanu var sākt jau 3000 metru augstumā. Izvēlies trasi un aiziet! Tomēr visu laiku jātur acis vaļā, lai laicīgi pamanītu oranžās brīdinājuma plāksnītes, kas vēsta - priekšā stāva klinšu siena. Tad nu jāpaspēj ātri mainīt maršrutu, taču, ja jums piemīt tieksme uz ekstrēmismu, varat mēģināt lēkt lejā. Brīdinājuma zīmes nav vienīgais, kas var patrāpīties slēpotāja ceļā - ik pa brīdim pretī skrien mazāku vai lielāku eglīšu un priedīšu puduri, gadās arī pa kādam meža zvēram. Tā vienu dienu netālu no manis pāri trasei vēsā mierā aizļepato briedis ar milzīgu ragu žuburu uz galvas. Bet tieši tā jau ir šādas “mežonīgās” slēpošanas pievilcība - iespēja sastapties ar visnegaidītākajām situācijām un pārsteigumiem.
No kalniem cilvēki lejā laižas ne tikai ar slēpēm, šeit var ieraudzīt visdažādāko inventāru. Sniega dēli man bija gadījies redzēt, taču pirmo reizi mūžā saskāros ar citu sniega braukšanas rīku, kas no skata atgādina mazu kanoe laiviņu. Ir laiviņas, kas domātas vienam, un tādas, kas paredzētas diviem braucējiem. Rokās braucēji tur airus, ar kuriem veic pagriezienus un stūrē šo savdabīgo “sniega kuģi”, nereti sasniedzot visai ievērojamu ātrumu. Aizraujoši un gana ekstremāli.
Ja slēpot vai kā citādi traukties lejā no kalna apnicis, iespējams ar kādu no 63 gaisa tramvaja vagoniņiem pacelties 3184 metrus augstajā Satikšanās smailē, lai iedzertu siltu tēju un maķenīt atpūstos. Taču, ja esat ļoti noguris, labāk atgriezties viesnīcā un vakaru pavadīt zem zvaigžņotajām kalnu debesīm, relaksējoties viesnīcas āra baseinā vai kādā no džakuzi burbuļvannām. Mēs to izmēģinājām, un jāteic - otrā rītā jūties kā no jauna piedzimis.
Dabas maģiskais valdzinājums
Uz ziemeļiem no Džeksonas atrodas kāda savdabīga vieta, kur tuvumā iespējams ieraudzīt milzīgus briežu ganāmpulkus. Tas ir 1912. gadā dibinātais Nacionālais briežu rezervāts. Ziemā, kad zemi klāj dziļš sniegs un trūkst barības, tūkstošiem briežu rod patvērumu šajā ielejā. Šeit cilvēki par viņiem rūpējas, bet, ja ziema ir īpaši barga un atrast barību kļūst neiespējami pat klajumā, brieži tiek speciāli baroti. Katru gadu šeit ierodas 7500 - 9000 briežu. Šī ir lielākā šāda veida dzīvnieku patversme Amerikā.
Džeksonholas slēpošanas kūrorts robežojas ar vienu no Amerikas dabas lepnumiem - Lielā Tetona nacionālo parku, kas savu nosaukumu ieguvis no trim Tetonu kalnu smailēm - Dienvidtetona, Vidustetona un 4197 metrus augstā Lielā Tetona. Parks ar ASV Kongresa lēmumu dibināts 1950. gadā un aizņem 805 kvadrātkilometrus lielu teritoriju. Mēs to šķērsojām pa autoceļu, priecādamies par vienreizējo dabas skaistumu, ar ko Dievs apveltījis šo zemes stūrīti. Šeit ir gan augsti kalni un ziediem rotātas ielejas, gan līkumoti upju kanjoni un krāšņi ūdenskritumi, zaļi meži un zilu ezeru virkne. Parkā sastopama milzīga floras un faunas bagātība. Kalnos un ielejās, mežos un pļavās zied lilijas, rozes, margrietiņas un citas puķes, zaļo visdažādāko pasugu augi, ieleju klajumos klejo zirgu, briežu, aļņu, stirnu un bizonu ganāmpulki, bet mežainajās nogāzēs sastopamas kalnu kazas, lapsas, vilki, zaķi un daudz citu dzīvnieku, putnu, zivju, kukaiņu. Ik uz soļa iespējams sastapties ar kādu no mūsu mazajiem brāļiem. Protams, ar dzīvniekiem jābūt uzmanīgam, jo zvēri no cilvēkiem nebīstas, ir ļoti ziņkārīgi, grib komunicēt, tāpēc bāž savus deguntiņus ārā uz ceļa, kas var bēdīgi beigties kā braucējam, tā pašam ziņkārīgajam radījumam. Diemžēl mums neiznāca sastapties ar šo kalnu īsteno valdnieku - grizli lāci, bet varbūt labi, ka tā.
Sensenos laikos teritoriju, kur tagad atrodas nacionālais parks, apdzīvoja šošonu, krovu un citas indiāņu ciltis, kas šeit ieradās, lai kalnu ielejās medītu briežus. Vēlāk parādījās arī pirmie baltie ieceļotāji - gan angļu, gan franču mēlē runājoši mednieki, pēddziņi, dažādi dēkaiņi un laimes meklētāji. Šo cilvēku piemiņa iemūžināta kalnu, upju un ezeru nosaukumos. Tā, piemēram, Džeksona, Džeksonholas ieleja un Džeksona ezers nosaukti par godu vienam no pirmajiem baltajiem medniekiem šajā apvidū Davejam Džeksonam, bet Tetonu kalni savu nosaukumu ieguvuši no frankokanādiešu mednieka Bila Sablē, kas tos nosauca par “Les Trois Tetone” (Trīs Krūtis). 1889. gadā šeit uz dzīvi apmetās pirmās mormoņu ģimenes, kas pie Čūsku strauta nodibināja savu kopienu, iekopa zemi, ierīkoja apūdeņošanas sistēmu, uzcēla skolu un baznīcu. Šodien par apvidus vēsturi stāsta muzejs, kas iekārtots parka informācijas centrā Mosā.
Lielā Tetona nacionālā parka ziemeļu gals robežojas ar Amerikas vecāko un populārāko nacionālo parku - Jeloustounu. Diemžēl parks uz mēnesi apmeklētājiem slēgts. Neko darīt, jābrauc tālāk. Mūsu ceļš ved uz mazu ciematiņu Vaijomingā, vārdā Termopolisa. Šī vieta slavena ar to, ka no kalniem te iztek pasaulē lielākie karstie avoti. Amerikas ļaudis šos avotus ir apguvuši, iemācījušies valdīt pār tiem un izveidojuši lielu atpūtas un dziedniecības kompleksu “Star Plunge”. Patiesībā avots gan ir tikai viens, bet ļoti spēcīgs - tā ūdens tiek sadalīts visa kompleksa vajadzībām. Ūdens ir miniralizēts un tiek atšķaidīts ar aukstu ūdeni, citādi cilvēkam nebūtu iespējams te uzturēties - no kalna tas iztek gandrīz verdošs. Kompleksā ir dažāda lieluma un karstuma baseini gan telpās, gan ārpusē, dziednieciskās vannas, arī dažāda garuma trubas, pa kurām galvu reibinošā ātrumā var traukties lejā. Lielāko sauc “Super Star”, un tās garums sasniedz 153 metrus. Pašā avota iztekas vietā klinšu alā ierīkota ārstnieciskā pirts. Tiešām jauka atpūtas vieta, kuru arī mēs izmantojām relaksācijai pēc trīs dienu intensīvas slēpošanas.
Rašmora kalna memoriāls un citi brīnumi
Veicam dažas kalnu pārejas un, lai gan ir pavasaris, izbaudām īstenus ziemas ceļus, kuros būtu noderējušas pat kalnu riepas ar ķēdēm. Sniega vaļņi ceļa malās sniedzas krietna cilvēka augumā. Beidzot laimīgi sasniedzam Dienviddakotas pavalsti, kur slejas vēl viena no stāstiem par Mežonīgajiem Rietumiem zināma kalnu grēda - Melnie kalni. Netālu atrodas arī visiem amerikāņiem un citvalstu tūristiem pazīstams objekts - Rašmora kalna nacionālais memoriāls. Tā ir vieta, kur granīta klintī izcirsti četru ASV prezidentu portreti. 1745 metrus augstais kalns savu nosaukumu ieguvis no Ņujorkas advokāta Čārlza Rašmora vārda. Memoriālu sāka veidot 1927. gadā pēc tēlnieka Gatzona Borgluma iniciatīvas. Naudas grūtību dēļ darbs turpinājās 14 gadus - 1930. gadā tika pabeigta Džordža Vašingtona galva, 1936. gadā Tomasa Džefersona portrets, 1937. gadā sekoja Abrahams Linkolns, bet 1939. gadā Teodors Rūzvelts. 1941. gadā tēlnieks aizgāja mūžībā, un monuments vēl ilgi stāvēja nepabeigts. Lielās akmens galvas veidotas, izmantojot dinamītu, pēc tam sīkākas detaļas izkaļot un slīpējot ar rokām. Vienas galvas aptuvenais augstums ir 18 metri. Lai iekļūtu memoriālā, nācās iziet ļoti nopietnu drošības pārbaudi, kas sakarā ar terorisma draudiem noteikta visās ievērojamās un tūristu plaši apmeklētās vietās.
Pārdesmit kilometru no Rašmora kalna top vēl viens memoriāls - Trakais Zirgs. Tā sauca siu cilts virsaiti, kas 19. gadsimtā cīnījās par savas zemes un tautas brīvību. Projektā virsaitis attēlots auļojoša zirga mugurā ar vējā plandošiem matiem. Memoriāla idejas autors ir poļu izcelsmes amerikāņu tēlnieks Koržaks Cialkovskis, un tā veidošana sākta tālajā 1949. gadā. Memoriāls ir privāts projekts, kas top, pateicoties ziedojumiem un ieejas maksām, tāpēc darbi sokas lēni un pagaidām pilnībā izveidota tikai jātnieka seja, izcirstas zirga kontūras. Naktī auļojošā jātnieka aprises tiek izgaismotas. Reizi gadā tiek rīkots ļaužu gājiens kalnup līdz pat virsaiša sejai, kas slejas deviņstāvu mājas augstumā. Nākotnē memoriālā būs gan Trakā Zirga skulptūra, gan Ziemeļamerikas indiāņu muzejs, Ziemeļamerikas indiāņu universitāte un kultūras centrs, dažādas izstāžu un ekspozīciju telpas. Kaut ko no visa tā var redzēt jau tagad memoriāla informācijas centrā.
Saulei rietot, mums ir iespēja apskatīt vēl kādu interesantu vietu - Bedlendas (Sliktā zeme) nacionālo parku. Zeme patiešām nav nekāda labā - veidojums, kas atgādina kalnus, sastāv it kā no māliem, it kā no smiltīm. Līdzīgi smilšakmenim tam ir ļoti irdena struktūra. Laika apstākļu - lietus un saules - ietekmē zemes reljefs nepārtraukti mainās. Zemes veidojumi ir ļoti krāsaini un skaisti, taču staigāt pa tiem ir bīstami, jo jebkurā mirklī zeme var nobrukt. Akmens iežos te atrodamas bagātīgas pirmatnējo augu un dzīvnieku fosīlijas. Tomēr Bedlendas nacionālajam parkam ir arī otra puse - prērijas, kur ganās bizoni, mīt čūskas un bruņurupuči, bet naktīs sasaucas koijoti un prēriju suņi. Parku ieskauj Ziemeļamerikā lielākās prēriju platības un indiāņu rezervāti.
****
Sakot ardievas Amerikas kalniem, ripinām uz māju pusi - uz Čikāgu. Deviņās dienās esam nobraukuši 5000 kilometru un iepazinuši vēl vienu šīs lielās un brīnišķīgās zemes stūrīti. Pateicība Dievam par šo lielisko ceļojumu!
