06
Cik daudzi no mums nav savu reizi domājuši: ak, kaut Jēzus šodien staigātu pa šo zemi! Kaut mēs šodien redzētu visus tos brīnišķīgos darbus, kādus Viņš darīja! Klibie iet, aklie redz, kurlie dzird un miroņi ceļas augšā! Bībele teic, ka Jēzus Kristus tas pats, vakar, šodien un mūžīgi. Arī šodien notiek miroņu augšāmcelšanās. Protams, tas nav ikdienišķs notikums, taču arī Jēzus laikā tamlīdzīgi notikumi neatgadījās katru dienu. Viens šāds gadījums 2001. gada nogalē notika Nigērijā, Āfrikā. Šis stāsts balstīts uz žurnālistu Roberta Mērfija un Džordža Kentija reportāžām.
****
“Vai jums šķiet neticami, ka Dievs uzmodina mirušos?” (Ap. d. 26:8)
Viņpus nāves robežai
2001. gada 30. novembra rītā Onitšas pilsētas evaņģēliskās draudzes mācītājs Daniels Ekečukvu kopā ar draugu Kingsleju Iruku veda savam tēvam Ziemassvētku dāvanu - kazu - uz ciematu, kas atradās netālu no Overi pilsētas. Atpakaļceļā Daniela divdesmitgadīgajam mersedesam salūza bremzes. Braucot pa kalnu ceļu, kas veda lejup, Daniels vairs nespēja novaldīt automašīnu. Tā traucās arvien ātrāk un ātrāk, līdz kādā ceļa līkumā ietriecās klintī.
Tā kā Daniels nebija piesprādzējis drošības jostu, viņa galva atsitās pret mašīnas priekšējo stiklu, bet stūre ietriecās ķermenī. Kingslejs Iruka, kas bija ticis cauri bez lielām traumām, pagriezās pret Danielu un jautāja: “Vai viss kārtībā?” Tas, ko viņš ieraudzīja, šokēja - asinis aumaļām plūda no Daniela deguna un galvas, viņš vēma asinis arī no smagā iekšējā ievainojuma.Palīdzība ieradās operatīvi un nogādāja Danielu vietējās slimnīcas intensīvās terapijas palātā. Uz slimnīcu tika izsaukta viņa sieva Neka. Ar pēdējiem spēkiem Daniels lūdza sevi pārvest uz Overi klīniku pie viņu ģimenes ārsta. Tā bija nopietna kļūda, jo Overi atradās pusotras stundas brauciena attālumā.
Dažas minūtes pēc ievietošanas ātrās palīdzības mašīnā, Daniels juta, ka mirst. Viņš vēl centās pateikt pēdējos vārdus un nodot instrukcijas Nekai. Īpaši viņš raizējās par draudzi un lūdza sievu uzņemties rūpes par to. Balss kļuva arvien vājāka, viņš sāka gārgt un zaudēja samaņu. Ātrās palīdzības mašīna ar ieslēgtām sirēnām brauca, cik vien ātri iespējams. Sasniedzot Overi apgabala slimnīcu, viņi metās iekšā kliegdami: “Ārkārtas gadījums! Ārkārtas gadījums!” Taču izrādījās, ka Daniela ģimenes ārsts todien vispār nebija darbā, tāpēc cietušā nu jau ļengano ķermeni izmeklēja cits mediķis. Viņš konstatēja Daniela nāvi.
Šī vēsts šokēja Neku, tomēr viņas galvā nebeidza skanēt Bībeles vārdi no Vēstules ebrejiem 11. nodaļas: “Sievas savus mirušos atguvušas ar augšāmcelšanos.” Nekas sirdi piepildīja nešaubīga ticība, ka viņa vēl redzēs Danielu dzīvu un veselu. Tieši šī nesatricināmā ticība bija atslēga visam, kas notika turpmāk.
Cerība neizdziest
Dieva Vārds, kas piepildīja Nekas prātu, neļāva pieņemt Daniela nāves realitāti un viņu apglabāt. Neka steidzās pie Daniela onkuļa Okoronkvo Emanuēla, kas dzīvoja līdzās slimnīcai un jautāja, vai viņš nezina, kur atrodas viņu ģimenes ārsts. Viņš nezināja, taču piedāvāja savu ārstu Dr. Džosiju Anuebunisu no Sv. Jūnika klīnikas. Daniela ķermenis tika pārvests uz turieni. Redzot Nekas pārliecību, ārsts nolēma to izmeklēt vēlreiz. Taču arī viņš nespēja konstatēt neko citu kā Daniela nāvi.
Dakteris izrakstīja miršanas apliecību, Neka paņēma Daniela ķermeni un devās pie viņa tēva, bet pēc tam uz Ikeduru pilsētas galvenās slimnīcas morgu. Morga vadītājs Barlingtons R. Manu vēlreiz apstiprināja, ka Daniels ir miris.
Tā kā morgam nebija saldētavas, Daniela ķermenī tika ievadītas ķīmiskas vielas, lai pasargātu to no trūdēšanas. Morga vadītājs ar savu līdzstrādnieku noguldīja Daniela ķermeni uz kušetes starp citiem mirušajiem. Tad visi devās pie miera.
Pagrieziena punkts
Pārliecībā, ka vīrs dzīvos, Neka vēlējās viņa līķi vest uz Onitšas draudzi, kur misijas Grace of God Ministries atklāšanas dievkalpojumā sludināja evaņģēlists Reinhards Bonke. Taču Daniela tēvs paziņoja, ka to izlems viņš. Būdams mormonis viņš teica, ka ies Danielam apkārt septiņas reizes sitot ar Bībeli un, ja viņš necelsies, tad Nekai būs jāpieņem fakts, ka viņš ir miris. Tad viņš septiņas reizes gāja apkārt mironim un sita ar Bībeli, taču rezultātu nebija.
Kā kristietei Nekai šāda rīcība nebija pieņemama. Viņa nepadevās un turpināja vīratēvu pārliecināt, ka Daniela līķis noteikti jāved uz Bonkes dievkalpojumu. Galu galā viņš piekāpās.Nākamajā dienā viņi devās uz morgu pēc Daniela ķermeņa. Morga vadītājs bija uztraukts par nodomu vest mironi uz pusotras stundas brauciena attālo pilsētu. Lai to novērstu, viņš apģērba Danielu bēru drānās, ielika zārkā un aiztaisīja vāku. Taču Neka ar vīratēvu paņēma nelaiķi un devās uz Onitšu.
Ierodoties Onitšas baznīcas pagalmā, viņi nokļuva valsts drošības dienesta darbinieku un draudzes kārtībnieku redzeslokā. Jāpiezīmē, ka šo dievkalpojumu apsargāja Nigērijas valsts drošības dienesta vīri, jo iepriekš bija saņemti draudi par iespējamiem musulmaņu teroristu uzbrukumiem. Nekai tika pavēlēts tūdaļ doties projām ar visu zārku, taču viņa bija neatlaidīga un uzstāja, ka nelaiķi jāienes ne vien baznīcas pagalmā, bet pašā dievnamā. Redzot viņas drosmi, drošības dienesta virsnieks pārbaudīja zārku, vai tur tiešām atrodas mironis, nevis teroristu bumba. Tostarp ideja par miroņa ienešanu pārpildītā baznīcā bija pievērsusi vispārēju uzmanību. Beidzot arhibīskapa dēls mācītājs Pols Juniors dabūja no tēva atļauju ienest mirušo ēkā un novietot svētdienskolas telpās. Bērni tika pārvietoti stāvu zemāk, līķis ienests un nolikts uz galda.
Atkal dzīvs
Mācītāji Pols Juniors, Batkomerijs Nkvando, Lorencs Oneika un Lūka Ibekve palika nelaiķi sargāt. Tobrīd Reinhards Bonke, kas par šiem notikumiem neko nezināja, sludināja un lūdza dievnama galvenajā zālē. Lūgšanas laikā mācītāji ievēroja vieglu miroņa vēdera raustīšanos. Tad “līķis” ievilka elpu un sāka nevienmērīgi elpot.
Šāda notikumu pavērsiena iedrošināti, arī mācītāji metās lūgšanā, norāva Danielam bēru apģērbu un sāka masēt ķermeni. Viņš bija stīvs kā dzelzsgabals. Tika atnesti pāris ventilatori, lai Danielam būtu vairāk gaisa. Kad šī ziņa sasniedza dievkalpojumu telpu, sākās neaprakstāms troksnis. Pēc gandrīz divu dienu atrašanās nāves varā, Daniels atvēra acis, piecēlās sēdus un atbalstījās pret mācītāju Lorencu.
Telpā sāka pulcēties ļaudis, lai redzētu augšāmcēlušos vīru. Mācītājs Lorencs uztraucās, ka Danielam var pietrūkt skābekļa, tāpēc aizveda viņu uz dievkalpojumu zāli. Pirmie vārdi, ko Daniels izrunāja, bija: “Ūdeni! Ūdeni!” Viņam iedeva pāris malkus ūdens, siltu tēju un nosēdināja krēslā uz platformas, kur simtiem cilvēku redzēja viņu pamazām atlabstam. Daniels vēl nespēja koncentrēt domas un atpazīt cilvēkus, pat ne savu personīgo dēlu, taču viņš strauji progresēja un stundas laikā bija atguvis pilnu saprašanu un runasspējas.
Daniels Ekečukvu kļuva par brīnumu ļaužu acīs. Pie viņa mājas pulcējās cilvēku pūlis. Mirušais bija ne vien piecēlies no zārka, bet arī ievainojumi, kas viņam atnesa nāvi, bija dziedināti bez jebkādām redzamām pēdām. Lai Daniels ātrāk atlabtu un atpūstos, brāļi bija spiesti viņu uz vairākām nedēļām noslēpt nevienam nezināmā vietā.
Jūs šaubāties? Ir fakti, kurus nav iespējams noliegt. Divas dienas Daniels nebija elpojis, viņa sirds nepukstēja. Laiks bija ļoti karsts, taču līķis netika glabāts saldētavā, turklāt viņa ķermenī bija ievadīta konservējoša ķīmiska viela. Mironis bija stundām ilgi vadāts automašīnā un gulējis šaurā zārkā bez gaisa. Viņam noteikti vajadzēja būt kādiem smadzeņu bojājumiem, taču viņš ir dzīvs un bez jebkādām slimības pazīmēm!
Šī nav viena no tām neskaidrajām lietām, kas ar kādu cilvēku notikusi viņa mājās. Šis ir publisks notikums, kas visiem acīm redzamā veidā nodemonstrēja augšāmcelšanos no nāves. Ja kāds šeit ir jāpiemin, tad tā ir Neka. Tikai viņas nepārspējamā ticība neļāva Danielu apglabāt. Viņa uzskatīja Reinhardu Bonki par Dieva vīru, un tajā ticības pilnajā gaisotnē, kāds valdīja dievkalpojumā, šis brīnums kļuva iespējams.
…nevar būt …
Būt nevar, bet Dievs var visu!