Laikmeta zīmes

Šis ir manas dzīvesbiedres Solvitas un sievasmātes Rutes stāstījums par ceļojumu uz Alpu valstīm - Šveici, Austriju, Bavāriju, Lihteinšteinu.

****

Mūsu ceļojums sākas Rīgas starptautiskajā autoostā. Šoreiz, atšķirībā no citām reizēm, kad ceļojām kristīgu grupu sastāvā, esam izvēlējušies ceļojumu firmas Impro pakalpojumus. Grupā esam pieci Dieva bērni. Arī pārējie ceļa biedri un gide Astrīda Gromova ir jauki un mīļi cilvēki. Pietrūkst tikai viena - no rīta nolasīts Dieva Vārds, kopīga lūgšana un kristīga sadraudzība.

Izbraucot cauri pusei Eiropas, pa ceļam apskatot Pilzeni Čehijā un Rotenburgu Vācijā, sasniedzam Šveici - valsti, kas vēl joprojām nav Eiropas Savienības locekle un arī negrasās zaudēt savu suverenitāti. Teritorijas ziņā mazāka par Latviju, Šveice tomēr spējusi saviem pilsoņiem nodrošināt augstu dzīves līmeni. Valstī ir četras oficiālās valodas - vācu, franču, itāļu un retroromāņu. Tās simboli - bankas, siers, pulksteņi un sarkanie kabatas nazīši. Bet Šveices lielākā vērtība ir tās daba un tīrie ūdeņi.

Mūsu pirmā apmešanās vieta Šveicē ir Šafhauzena, kur atrodas slavenais Reinas ūdenskritums. Acīm paveras kaut kas neiedomājami skaists. Platā upe, traukdamās pāri akmeņiem un klintīm, vārās kā milzu katlā. 150 m plats, 23 m augsts, 13 m dziļš - tāds ir šis milzis. Kāda varenība, kāds skaistums un arī - kāds… briesmīgs troksnis!

Dodamies uz Šveices galvaspilsētu Berni. Netālu no pilsētas Habsburgu dinastijas pārstāvji Cīringenas grāfi uzcēla savu pirmo pili. Pilsētā daudz banku, valdības iestāžu, viesnīcu un kafejnīcu. Gandrīz pie katras ēkas plīvo kāda kantona (provinces) vai nacionālais karogs. Visur redzams daudz dažādu formu un materiālu lāči (arī dzīvi!), jo lācis ir Bernes simbols. Interesants fakts - lietus laikā pilsētā lietussargs gandrīz nav nepieciešams, jo daudzviet ēku otrie stāvi izbūvēti virs ietves.

Tālāk mūsu ceļš ved uz Trimmelbahas ūdenskritumu augstu kalnos. Šoseja vijas cauri neskaitāmiem tuneļiem, brīžiem redzami lielāki vai mazāki ūdenskritumi, kurus aizsedz starp kalniem iesprūdušie lietus mākoņi. Pats Trimmelbahs ir ārēji neredzams un nedzirdams. Varenais milzis kā trakojošs nezvērs ārdās iesprostots kalna iekšienē. Pa kalnā izbūvēto šahtu ar lielu sliežu vagonu paceļamies augšup, tālāk dodamies kājām, līdz acīm paveras vārdos neaprakstāms vienreizējs skaistums.

Atpakaļceļā skatām posta ainas. Milzīgās kalnu muguras apklātas ar sniega lavīnu nolauztiem kokiem. Īsta nāves valstība! Kaut ātrāk sasniegtu naktsmājas!

Kļūdās arī šveicieši. Rezervētajā viesnīcā vietu nav. Mūsu naudiņa ir aizceļojusi daudz tālāk un augstāk kalnos.

Nākamajā rītā dodamies baudīt Alpu pļavu krāšņumu. Augstu kalnos redzamas mazas brūnas mājiņas. Tās ir ganu mītnes, kas tiek izmantotas arī kā sierotavas.

Govis kalnu ganībās paliek visu sezonu. Agri pavasaros ganāmpulki tiek dzīti uz ganībām, un šis notikums izvēršas par īstiem svētkiem. Govis pušķo ar vainagiem, gani uzvelk tautastērpus, skan dziesmas, mūzika. Sapulcējas viss ciems. Septembrī tikpat svinīgi ganāmpulkus sagaida mājās.

Alpu govis atšķiras no Latvijas ārēs redzamajām brūnaļām. Tās ir daudz masīvākas, taču tesmeņi tik necili, ka šķiet - ko gan no tiem var izslaukt? Katrai govij kaklā piesiets zvans. Ganāmpulka barvedei zvans ir vislielākais un smagākais - seši kilogrami. Barvedes uzdevums ir ganāmpulku divas reizes dienā atvest uz slaukšanu. Interesanti, ka barvedi neizvēlas pēc tās īpašībām, šis tituls tiek pārmantots no paaudzes paaudzē.

Visā pasaulē slavenais Šveices siers ir diezgan dārgs produkts. Tas tādēļ, ka govis elpojot ideāli svaigo kalnu gaisu, ēdot ideāli tīru zāli un dzīvojot bezstresa apstākļos (pat ganu suņa tur nav!), dod ekoloģiski tīru pienu. Pats siera ražošanas process kalnos ir roku darbs, ko nereti veic ar sentēvu metodēm. Bet visi piebraucamie ceļi līdz sierotavām gan ir noasfaltēti, pat visnecilākie kalnu celiņi. Šveicē nav neasfaltētu ceļu.

Pa kalnu ceļu serpentīniem laižamies lejā Āres upes aizā. Apmēram stundu ejam pa upes straumi. Aiza kļūst aizvien šaurāka, līdz paliek tikai kāds metrs un beidzot nav pat vairs sprauga. Ūdens skrien zem mūsu kājām, jo gar upes kreiso krastu, iestiprināts klintī uz metāla rāmja, izbūvēts kājnieku celiņš. Raugoties uz varenajām klintīm un putojošo straumi, neviļus rodas jautājums: vai Debesīs būs vēl kas skaistāks par šo?

Grindenvalde - ciemats, no kurienes sākas mūsu lidojums uz vienu no sešām kalnu virsotnēm, kas slejas virs ciema - uz Manlihenu. Kāpjam Eiropā augstākā kalnu pacēlāja četrvietīgajos vagoniņos un pēc 6,2 km izkāpjam 2222 m augstumā. Kājām uzkāpjam līdz 2345 m atzīmei. Paveras unikāls skats uz sešām baltos sniega kažokos tērptām kalnu virsotnēm. Laiks pavisam vēss, taču esam laimīgi.

Nākamajā dienā dodamies cauri centrālajai Šveicei, kuras skaistumu nespēj atainot neviens fotoobjektīvs. Grūti noticēt, ka Dievs varēja radīt ko skaistāku par Alpiem!

Esam Lucernā. Pilsētas vidū rotājas ezers ar zilganzaļu ūdeni. Kādēļ tāda krāsainība? Izrādās, ka pavasaros, sniegam kūstot, kāda viela, kas nespēj tik ātri sadalīties, rada šo spilgti zaļo krāsu. Un, jo augstāk kalnos, jo ūdens spilgtāks. Pilsētas centrā apskatām prāvo pili, milzīgo kongresu namu, vareno dzelzceļa staciju. Priecājamies par skaisto divtorņu baznīcu, kas sākotnēji celta kā katoļu dievnams, bet vēlāk pārtapusi par protestantu lūgšanu vietu. Lucerna slavena ar diviem vecākajiem koka tiltiem Eiropā. Viens ir Kapelas tilts ar torni vidū, otrs Pelavu tilts, kas agrāk savienoja dzirnavas ar pilsētu. Abi tilti ļoti veci, no koka, segti ar koka jumtiņiem. Katrā tilta posmā redzami seni gleznojumi.

Dodamies uz pundurvalstiņu Lihtenšteinu, kas noslēpusies starp Šveici un Austriju. Neliela teritorija, kas vēstures griežos spējusi saglabāt vismaz nominālu neatkarību. Valdošais te joprojām ir Lihtenšteinu karaļnams. Smaidu izraisa fakts, ka par vienu no nozīmīgākajām valsts rūpniecības nozarēm minēta mākslīgo zobu izgatavošana. Valsts galvaspilsēta Vaduca ar 5000 iedzīvotājiem pēc greznās Šveices šķiet garlaicīga un neinteresanta.

Pārbraucam Austrijas robežu un esam Bregencā pie Bodenes ezera. Bregenca ar saviem 28 000 iedzīvotāju visā pasaulē pazīstama kā mūzikas un festivālu pilsēta. No iepriekš redzētajām tā atšķiras ar to, ka māju palodzes un lodžijas nepušķo vis košas ziedu kompozīcijas, bet dažādi zaļumaugi. Pat otrajā stāvā un gar jumta malu - koši zaļi krūmi un dzīvžogi. Pašreiz notiek kārtējais vasaras festivāls un pilsēta ir pilna ar viesiem un tūristiem. Ejam pastaigāties gar ezeru. Ūdens silts, un mēs ar lielu baudu peldamies, līdz saulīte aiziet čučēt mākoņu gultiņā.

Esam ceļā uz Insbruku. Izbraucam cauri Ludencai, kur ražo arī Latvijā pazīstamo šokolādi Milka. Ceļš ved caur dziļu, šauru ieleju. Abās pusēs augsti kalni, taču ne vairs zaļās Alpu ganības, bet kailas klintis. 70% Austrijas teritorijas aizņem kalni. Braucam caur 10 km garu tuneli. Tunelis pēc tuneļa. Pļavu panorāma mijas ar pelēkām klinšu sienām. Kalnu galotnes kā baltas sniega cepures varenajiem akmens bruņās tērptajiem karavīriem, kas modri sargā sev uzticētās ieleju pilsētiņas. Pa kalnu rāpjas Ķeizariskais vilciens, kas jau kopš 1812. gada no Vīnes caur Zalcburgu, Lihtenšteinu un Cīrihi aizved savus pasažierus līdz pašai Parīzei. Apkārtējo namu fasādes atkal apsnigušas krāšņām ziedu kupenām. Uz zaļiem mežiem apaugušām klinšu virsotnēm slejas pilis un cietokšņi.

Iebraucam Tiroles galvaspilsētā Insbrukā. Skaista pilsēta ar daudzu baznīcu torņiem. Savu vārdu tā ieguvusi no Innas upes nosaukuma un vārda “tilts” (vāciski - bruck). Tātad - Innas tilts. Insbruka ir ziemas sporta centrs. Šeit notikušas ziemas olimpiskās spēles, uzcelta liela olimpiskā halle ar 5000 vietām.

Apskatām Svarovska kristālu pasauli Vatenā. Šajā pazemes muzejā pasaulslavenā Svarovsku firma izstādījusi pasakainus no kalnu kristāliem veidotus mākslas darbus, interjera priekšmetus un juvelierizstrādājumus. Pat zirga parādes tērps mirdz vienos kristālos. Jūtamies kā skaistā zvaigžņu valstībā, veidojas jaukas gaismas rotaļas, skan īpaša mūzika. Pašās beigās - meditāciju telpa ar tumšu interjeru un mainīgiem mozaīku attēliem uz sienām. Arī te skan mūzika.

Izbraucot cauri kārtējam kalnu tunelim, nonākam Vācijas lielākajā federālajā zemē Bavārijā. Dodamies uz slaveno Noišvānšteinas pili. Pirmo gan ieraugām Hoenšvangavas pili, kur Bavārijas valdnieks Ludviķis II pavadīja bērnību, līdz pretējā kalna virsotnē uzcēla pats savu rezidenci - Noišvānšteinu. Pa kokos slēptu ceļu kāpjam augšup. Kursē arī zirgu pajūgi, kas par zināmu samaksu vadā tūristus augšā lejā. Pāri 900 metru augstajai gravai uzbūvēts tiltiņš, no kura paveras grandiozs skats uz pili. Kā balts gulbis Noišvānšteina iznirst no zaļo mežu miglas. Tās siluets labi pazīstams no skatu kartiņām un Disnejlendas. No augšas redzamajos divos kalnu ezeros peld daudz baltu gulbju. Diemžēl pilī iekšā netiekam, jo milzīgā tūristu pieplūduma dēļ visas biļetes izpirktas dienu iepriekš.

Iebraucam Oberammergavā. Pilsētiņa atgādina pasaku valstību. Gandrīz visu namu fasādes grezno gleznojumi ar Bībeles sižetiem, Svēto Rakstu tekstiem, pasaku motīviem vai vēsturiskām ainām. Galvenā iedzīvotāju nodarbošanās ir kokgriešana, tāpēc šeit var redzēt visneiedomājamākos kokgriezumus. Statistika vēsta, ka 80% pilsētas iedzīvotāju ir kristieši. Kad Eiropā plosījās mēris, tas skāra arī Oberammergavu. Ļaudis lūdza Dievu, lai vismaz daļa iedzīvotāju paliktu dzīvi. Tā arī notika. Kopš tā laika reizi desmit gados tiek rīkoti īpaši svētki kā slavas un pateicības upuris Dievam. Tiek iestudēta izrāde, kas vēsta par Kristus ciešanu ceļu. Aktieri vienmēr ir pašu ciema ļaudis, kas ļoti nopietni gatavojas šim pasākumam, piemēram, vīrieši gadu nedzen bārdas. Izrādes notiek pusgada garumā - no maija līdz septembrim. Uz svētkiem sabrauc ļaudis no visas pasaules. Vēl katru gadu ķeizara Ludviķa dzimšanas dienā visi dodas svētceļojumā uz tuvējā kalna virsotni, kur uzstādīts liels krusts, kas tiek speciāli izgaismots. Varbūt tā ir sakritība, taču pēdējā kara laikā viss šis apvidus 30 km rādiusā tika noslaucīts no zemes virsas, bet Oberammergava palika neskarta.

Berhtesgādene - neliels kalnu pleķītis, kas kā ķīlis ietiecas Austrijas teritorijā. Mežonīgi skaista daba, kalni, ielejas, tumšu mežu audzes un ezeri. Galvenā tūristu apmeklējumu vieta šeit ir Hitlera kalnu rezidence Ērgļa ligzda. Informāciju par to jūs neatradīsiet nevienā ceļvedī, taču visi tik un tā zina, kur tā atrodas. Ik gadu šo vietu apmeklē miljoniem cilvēku. Ar speciālu autobusu septiņus kilometrus rāpjamies pa ārkārtīgi līkumotu, stāvu kalnu ceļu, tālāk 110 metrus kājām pa bruģētu tuneli, kas saglabājies vēl no Hitlera laikiem. Ar liftu paceļamies vēl 124 metrus un nokļūstam augšā - 1834 metrus virs jūras līmeņa. Paveras milzu panorāma - vienā pusē Austrija, otrā Vācija. Patiešām visa pasaule pie kājām!

Ērgļa ligzdu sāka būvēt 1936. gadā. Lielvācijas vadonim to uzdāvināja 1939. gadā viņa 50 gadu jubilejā. Šodien gan nekas neliecina, ka te kādreiz dzīvojis Hitlers. Saglabājies vien Musolīni dāvātais kamīns, bet ēkā iekārtots restorānu komplekss Kehlsteinhaus. Aiz ēkas slejas mazām priedītēm apaugusi kalna virsotne. Priedīšu kailās saknes cieši apvijušas cilvēku kāju pulētos akmeņus. Kalna galā krusts ar ēdelvaisa ziedu centrā.

Ceļu, kas ved uz Ērgļa ligzdu, savulaik būvēja 3000 vīru. Kara laikā tas tika pilnīgi nopostīts. Neskarts palika tikai tunelis. Atjaunošanas darbi sākās 1952. gadā un šodien ceļš atkal kalpo savam sākotnējam uzdevumam.

Bavārijas galvaspilsēta Minhene dibināta 1158. gadā, vietā, kur atradusies neliela mūku apmetne. Vēlāk Bavārijas valdnieks Ludviķis I nojauca pils veco aizsargvalni ar 100 tornīšiem un sāka celt jaunu pilsētu. Ēkas Minhenē nav augstākas par trim līdz pieciem stāviem, jo senais likums noteica, ka neviens nams nedrīkst būt augstāks par baznīcu. Pilsētas centrālais laukums Marianplac izveidots 1638. gadā par godu Bavārijas patronesei Sv. Marijai. No šejienes sāk mērīt attālumu uz visiem Bavārijas ceļiem. Vecajā pilsētas mūrī apskatām Izāres vārtus ar daudzajām arkām, veco rātsnamu, bet jaunā rātsnama grandiozā celtne ir kā baznīca - ar augstu torni un greznu fasādi. Noklausāmies torņa pulksteņa zvanu spēli un fasādes logos vērojam karaliskā galma figūru parādi. Iegriežamies arī pasaulē lielākajā alus krodziņā - slavenajā Hofbrauhaus. Vakarā braucam uz Minhenes TV torni. Iespaidīgs skats uz pilsētu no putna lidojuma.

Nākamajā rītā ceļš mūs aizved uz Linderhofas pili - vienu no trijām Ludviķa II pilīm. Greznībā tā neatpaliek no slavenās Versaļas pils Francijā. Linderhofas celtniecība ilga sešus gadus.

Pils dārzā apskatām Venēras grotu, Maurīciešu tējas namiņu ar zelta kupolu, Neptūna strūklaku ar desmit kaskādēm, tad dodamies uz pašu pili. Šeit paviesojamies Troņa zālē ar marmora kamīniem, Mūzikas istabā, guļamistabā ar milzīgo kristāla lustru. Ēdamzālē aplūkojam “galdiņ, klājies!” - ēdamgaldu, kas iegrimst grīdā, bet augšā paceļas jau pilns ar ēdieniem. Pilī valda nomācoša greznība. To visu redzēt - jā, taču dzīvot gan te negribētu.

Olimpiskā pilsētiņa Garmiša - Partenkirhene ir Vācijas ziemas sporta centrs. Senāk šeit bijušas divas atsevišķas pilsētas, kas Hitlera valdīšanas gados apvienotas. Netālu no pilsētas atrodas Vācijas augstākā virsotne - 2968 metrus augstā Cūgšpice.  Patiesībā puse kalna pieder Austrijai, robeža iet tieši pa vidu. No Grainavas ciema ar pacēlāju dodamies augšup. Uz kalna satiekas pacēlāji, kas nāk gan no Austrijas, gan Vācijas puses. Kalna galā uzstādīts krusts. Alpu virsotnēs jau kopš 14. gs. pieņemts uzstādīt krustus kā aizsardzību pret visu ļauno. Starp citu, arī Bavārijā tāpat kā daudzviet Alpos cilvēki viens otru sveicina nevis ar “labdien”, bet “Dievs palīdz!” (vācu: Grüss Gott!)

Apmeklējam 17. gadsimtā baroka stilā celto Etāles klosteri. Vecākā klostera daļa saglabājusies vēl no 10. - 11. gadsimta. Iegriežamies arī klostera baznīcā. Gaišs, balts, ļoti grezns interjers - kā jau visos benediktīniešu klosteros. Klostera brāļi nodarbojas ar vīnu, liķieru, alus, dažādu māksliniecisku rokdarbu izgatavošanu un ar to pelna sev iztiku. Tieši šeit tiek ražots oriģinālais liķieris Benediktīnietis. Veikaliņā iespējams iegādāties piecu dažādu veidu un stiprumu liķierus, arī medicīniskiem nolūkiem domātos - kalnu zālīšu uzlējumu un kuņģa darbības veicināšanai paredzēto rūgto.

Vakarā ejam relaksēties uz baseinu kompleksu. Baseini cits par citu siltāki, cits par citu zilāki. Izbaudām dažādas atrakcijas un ārstnieciskās procedūras.

Sākas mājupceļš. Nepārtraukti līst, tomēr, tuvojoties ceļojuma pēdējam pieturas punktam, lietus beidzas. Rēgensburgā iebraucam caur vecajiem pilsētas vārtiem, kas saglabājušies vēl no Romas impērijas laikiem. Rēgensburga savulaik bija Romas valsts priekšpostenis cīņā pret barbaru cilšu uzbrukumiem. Pilsētu apmeklējis pats Marks Aurēlijs. Šodien Rēgensburgā dzīvo 128 000 iedzīvotāju.

Biezajā vecpilsētas mūrī restaurētās dzeltenīgās vietas mijas ar senajiem pelēki melnajiem stūrainajiem akmens blokiem. Mūrī redzami mazi dziļi lodziņi, kas paslēpušies zaļajos efeju matos. Apmeklējam Rēgensburgas Domu. Lielā, ārēji greznā baznīca iekšpusē šķiet tumša un drūma. Pat vitrāžas šeit ir tumšos toņos. Nav ne kroņlukturu, ne kāda cita gaišuma. Savukārt pilsētas rātsnama pagrabā iekārtots vēstures muzejs.

Rēgensburga slavena arī ar savu “astoto pasaules brīnumu” - vairāk nekā 850 gadus vecu akmens tiltu, kas vēl joprojām kalpo ar pilnu slodzi. Pie mūsu kājām plūst Donava, kas gan nemaz nav zila, bet drīzāk duļķaini brūna. Starp citu, tiltu savulaik tik precīzi varēja uzbūvēt arī tādēļ, ka upe bija pilnīgi izžuvusi, jo šeit valdīja liels sausums.

Mūsu ceļojums ir galā. Desmit dienās veikti 6200 km, 13 reizes šķērsota robeža, pabūts 7 valstīs. Prātojam, kāds varētu būt mūsu nākamā kopīgā ceļojuma maršruts. Bet tas lai pagaidām paliek noslēpums.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts