19
Intervija ar Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienības (LVDA) bīskapu (šobrīd goda bīskaps) Jāni Ozolinkeviču, kurā viņš stāsta par vasarsvētku kustības vēsturi un šodienu Latvijā un pasaulē.
****
- Dažkārt cilvēki īsti nesaprot jēdzienu “vasarsvētku draudze”. 60.gados avīzē “Zemgales Komunists” pat ticis apgalvots, ka nosaukums cēlies no svētkiem, ko svinot par godu kāpostu stādīšanas sezonas noslēgumam. Kā ir patiesībā?
- Tas gan bija teikts ar zināmu ironiju, jo tolaik daudzi vasarsvētku ticīgie Jelgavā un tās apkārtnē piepelnījās ar kāpostu audzēšanas rūpalu. Bet, ja nopietni, tad vasarsvētku jeb pentekostu draudzes uzskata, ka tās nav ne denominācija, ne konfesija, bet garīga kustība. Kādreiz Svētā Gara kristība tika akcentēta galvenokārt vasarsvētku draudzēs, taču šodien to piedzīvo arī citu konfesiju cilvēki. Mēs paši sevi labprātāk sauktu par Pilna Evaņģēlija kristiešiem. Nosaukums “vasarsvētku” radies tādēļ, ka mūsu draudžu mācībā uzsvērts Vasarsvētku dienas notikums, kā tas aprakstīts Bībelē Apustuļu darbu grāmatas 2.nodaļā: Svētā Gara kristība ar tai līdzejošu zīmi - runāšanu mēlēs. Pamatojoties uz to, citas konfesijas, nevis mēs paši, sāka šādas atziņas piekritējus dēvēt par vasarsvētku kristiešiem.
- Latvijā vasarsvētku kustību reizēm mēdz uzskatīt par sektu. Kā jūs to komentētu?
- Vārds “sekta” nozīmē - nošķirts, atdalīts. Par sektantiem mūs dēvē tāpēc, ka savulaik esam atdalījušies no citas, lielākas konfesijas. Taču mēs par to īpaši neuztraucamies. Uzskati mainās. Pat Romas pāvests ir atzinis, ka vasarsvētku kustība nav sekta. Vēstures gaitā šis vārds ticis piekabināts teju visām garīgajām kustībām un konfesijām, arī Bībelē tas minēts vairākkārt. Problēma nav nosaukumā. Svarīgi ir, vai draudzes mācība un praktiskā kalpošana atbilst jeb neatbilst Rakstiem.
- Bet, kā tad tomēr atšķirt patiesi kristīgu draudzi no pseidokristīga kulta?
- Teologs un vēsturnieks Ludis Adamovičs savā kristietības vēstures grāmatā par baptistiem saka: “Viņi cenšas dzīvot pēc Bībeles.” Kāds cits autors izsakās šādi: “Vasarsvētku kustības mācība ir pamatota Bībelē un tikai Bībelē.” Cilvēkam, kurš meklē patiesību, jāraugās, lai draudzes mācība atbilstu Bībelei. Tradīcijas un sentēvu paražas gan var būt labas, taču ne vienmēr tās aizved pie Dieva. Šodien ir arī tādi “kristieši”, kas noraida pilnīgu Bībeles autoritāti, atzīstot to tikai daļēji. Tāpēc ir svarīgi saprast, vai draudze cenšas pēc iespējas pilnīgāk īstenot Bībelē atrodamo Kristus mācību.
- Pastāstiet nedaudz par mūsdienu vasarsvētku kustības izcelsmi.
- Tās pirmsākumi meklējami 19.gadsimta beigās. Šajā laikā uzplauka tā sauktā svētuma kustība, kas lielu uzmanību veltīja garīgiem un morāles jautājumiem. Kustībā iesaistījās baptistu, metodistu un citas protestantu draudzes. 1896.gadā ASV Ziemeļkarolīnas pavalstī pār kādu nelielu vācu baptistu draudzīti, kurā kalpoja mācītājs Špērlings, pēkšņi nonāca īpašs Svētā Gara svaidījums. Tas izpaudās tādējādi, ka baznīcas jumts šķita degam uguns liesmās, taču nesadega. Kaimiņi skrēja liesmas dzēst, taču tuvāk pienākuši konstatēja, ka dūmu nav. Redzētā iespaidā ļoti daudzi atgriezās, pieņemot Jēzu par savu Kungu. Viņu dzīve un ticība mainījās tik radikāli, ka drīz vien sākās vajāšanas - daudzi tika izslēgti no savām līdzšinējām draudzēm. Tad viņi sāka pulcēties atsevišķi, tomēr to vēl nevar uzskatīt par vasarsvētku kustības sākumu, jo šie ļaudis apzināti nelūdza pēc Svētā Gara kristības - viņi vienkārši to saņēma un sāka runāt jaunās mēlēs (valodās, kādas nekad nebija mācījušies).
Īstā mūsdienu vasarsvētku kustība sākās naktī uz 1901.gada 1.janvāri, kad kādā Bībeles skolā Topekā, ASV, studenti lūdza Dievu. Viena no audzēknēm, Agnese Osmane, teica: “Bībelē mēs lasām, ka Vasarsvētku dienā visi runāja mēlēs. Mācītāj, lūdziet par mani, lai arī es runātu mēlēs!” Mācītājs Parhams uzlika viņai rokas un viņa sāka runāt svešā valodā. Tas bija pirmais oficiāli reģistrētais gadījums modernajā laikmetā, kad tika apzināti lūgts, lai cilvēks saņemtu garīgo dāvanu runāt mēlēs.
1906.gadā Losandželosā, kādā vecā ēkā Azusa ielā, Dieva Gars nonāca pār cilvēku grupu, kas klausījās mācītāja Seimūra sprediķi. Tā sākās leģendārā Azusa ielas atmoda, kuru mēdz uzskatīt par oficiālo mūsdienu vasarsvētku kustības sākumu. Protams, arī pirms Azusa ielas pasaulē bija reģistrēti vairāki Svētā Gara īpašas izliešanās gadījumi - tādi savulaik bija novēroti gan Vidzemes Brāļu draudzēs, gan Igaunijā, Ķīnā un citur. Taču tas nenotika, apzināti lūdzot pēc garīgām dāvanām.
Kopš tā laika ir pagājuši 100 gadi, un no dažiem desmitiem cilvēku vasarsvētku/harismātiskā kustība izaugusi līdz vairāk nekā 600 miljoniem. Šobrīd šī ir visstraujāk augošā kristīgā kustība pasaulē.
- Un kā vasarsvētku mācība nonāca Latvijā?
- Dažas vasarsvētku kustībai raksturīgas pazīmes manāmas jau Vidzemes Brāļu draudzēs. Jaunākie arhīvu pētījumi atklāj, ka 20.gadsimta sākumā vasarsvētku kustībai līdzīgas kristiešu grupas, galvenokārt vācbaltiešu vidū, darbojušās arī Liepājas pusē. Vēlāk baptistu mācītājs Jānis Bormanis, studēdams Pēterburgā, sastapās ar pentekostiem un atveda šo mācību uz Latviju. Baptistu draudzēs sākās garīga atmoda, taču tas vēl nebija vasarsvētku kustības sākums. 1926.gadā Latvijā no ASV ieradās misionārs Džems Grēviņš (par viņu lasiet ŠEIT), kurš bija beidzis Dieva Asambleju (lasiet ŠEIT) Bībeles skolu. Pēc gada Dobelē tika kristīti pirmie vasarsvētku ticīgie. Grēviņš reģistrēja “Latvijas - Amerikas misiones biedrību”, nodibināja draudzes Dobelē, Aucē, Jelgavā, izdeva žurnālu “Misionārs”. Dažādās Latvijas malās radās arvien jaunas “Latvijas - Amerikas misiones biedrības” nodaļas. Ne visiem tas bija pa prātam. Sākās intrigas un 30.gadu sākumā Džemu Grēviņu izraidīja no Latvijas.
Pēc Grēviņa aizbraukšanas vasarsvētku kustība sadalījās. Vienu tās daļu Pāvela Jefimova vadībā dēvēja par “kreisajiem” jeb “jefimoviešiem”, otra bija klasiskās vasarsvētku draudzes ar Arvīdu Kūmiņu priekšgalā. Abas grupas darbojās puslegālos apstākļos. 1933.gadā Jānis Bormanis centās reģistrēt draudžu apvienību “Vasarsvētku Blāzma”, taču reģistrāciju atteica. Par to, cik cītīgi Ulmaņa valdība sekoja pentekostu aktivitātēm, liecina fakts, ka Arvīds Kūmiņš laikā no 1933. - 1940.gadam sešas reizes tika arestēts par “neatļautu dievvārdu sapulču turēšanu”. Interesantākais ir tas, ka oficiāla likuma, kas aizliegtu vasarsvētku draudžu darbību, pirmajā Latvijas Republikā nekad nav bijis.
1940.gada sākumā Kūmiņš sāka saraksti ar iekšlietu ministru un Garīgo lietu pārvaldi. Arhīvā atradu vēstuli, kurā viņš sola sūdzēties valsts prezidentam, ja arī turpmāk ierēdņi neko nedarīs, lai šo lietu sakārtotu. Drīz pēc tam sekoja draudžu reģistrācija. Tas liecina, ka iepriekšējie atteikumi bija klaji nelikumīgi. 1940.gada martā pirmoreiz mūsu zemē tika reģistrēta Latvijas Vasarsvētku ticīgo reliģiskā apvienība. Līdz ar to kustība bija nostabilizējusies, tai bija savi mācītāji un garīgie darbinieki.
- Kas ar vasarsvētku kustību notika pēc padomju okupācijas?
- 1940.gada jūnijā iekšlietu ministrs Vilis Lācis izdeva pavēli pārtraukt vasarsvētku draudžu darbību. Vācu laikā draudzes darbojās netraucēti, bet pēc kara padomju iestādes sāka kampaņu vasarsvētku draudžu “brīvprātīgai” pievienošanai baptistu savienībai. Apvienojoties ar baptistiem, pentekosti cerēja saglabāt savus dievkalpojumus un mācītājus, kā tas bija Ukrainā un Baltkrievijā. Tomēr Latvijā to nepieļāva. Šādā situācijā Arvīds Kūmiņš atteicās pievienot savas draudzes baptistiem un kopā ar daudziem citiem mācītājiem tika arestēts un notiesāts. Vasarsvētku kustība nogāja pagrīdē, daļa ticīgo pievienojās baptistiem. Nelielas pagrīdes mājas draudzītes darbojās Liepājā, Dundagā, Jelgavā.
Pēc Staļina nāves draudžu darbs aktivizējās, tomēr tās joprojām darbojās nelegāli. Dievkalpojumi notika mājās, kristības klusās vietās naktīs. Atradās “apzinīgi pilsoņi”, kas par šiem “kliedzošajiem pārkāpumiem” ziņoja attiecīgām iestādēm, un vajāšanas turpinājās ar jaunu spēku. Gandrīz katrā dievkalpojumā ieradās milicija kopā ar Drošības komitejas pārstāvi un pierakstīja visu tur esošo cilvēku vārdus, dažkārt kādu arī arestēja. Tā turpinājās līdz pat 20.gadsimta 70.gadu sākumam.
- Latvijā tika reģistrēta pirmā legālā vasarsvētku draudze PSRS. Kāpēc tieši šeit?
- Pirmkārt, Latvijas kompartijas Centrālkomitejā pie varas nāca cilvēki, kuriem pret “nelegālajiem kristiešiem” bija nedaudz maigāka attieksme, nekā viņu kolēģiem Maskavā un citās republikās. Otrkārt, bija starptautisks spiediens, kas prasīja attiecīgu reakciju. Treškārt, kā liecina reliģijas lietu pilnvarotā J.Kokina ziņojums, to darīja, lai “kontrolētu dievkalpojumos notiekošo un uzzinātu vairāk par pentekostu sludinātājiem”. Taču mums bija vienalga, kāda iemesla dēļ mūs “palaiž brīvībā”.
Pirmā draudze, kuru 1973.gadā reģistrēja Rīgā, nekad nebija pastāvējusi kā pagrīdes draudze, tādēļ sākumā mēs uz šo reģistrāciju raudzījāmies ļoti skeptiski. Draudze izveidojās, sanākot kopā cilvēkiem no dažādām kristīgām grupām un konfesijām. Par mācītāju kļuva skolas direktors Antons Lāčkāja. Tomēr 1975.gadā tika reģistrēta arī Jelgavas draudze, kas pagrīdē bija darbojusies daudzus gadus.
- Kā izveidojās Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienība?
- 1984.gadā Latvijas vasarsvētku ticīgie izveidoja neoficiālu draudžu apvienību, kurā bija gan latviešu, gan krievu draudzes. Par bīskapu ievēlēja manu tēvu Frici Ozolinkeviču. Diemžēl tradīciju un kultūras atšķirību dēļ 80.gadu beigās krievu ticīgie vairs nevēlējās strādāt kopā ar latviešiem, tāpēc 1989.gadā tika reģistrētas divas atsevišķas draudžu apvienības. Es tolaik biju Jelgavas draudzes mācītājs un kopā ar domubiedriem mēs nodibinājām Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienību (LVDA) - pirmo legālo vasarsvētku draudžu apvienību PSRS. 1989.gada 10.septembrī LVDA tika reģistrēta un es kļuvu par pirmo oficiālo vasarsvētku draudžu bīskapu Padomju Savienībā pēckara periodā.
Saskaņā ar statūtiem, LVDA draudzes ir autonomas vienības - draudžu apvienība risina vien dažādus organizatoriskus un citus kopējā darba jautājumus. Apvienības bīskapam galvenokārt ir administratora (lielākajā daļā pasaules valstu vasarsvētku draudžu augstākos vadītājus dēvē par prezidentiem) un padomdevēja funkcijas, viņa pienākumos ietilpst arī visu līmeņu mācītāju kandidatūru apstiprināšana un ordinācijas jautājumi. Darbā bīskapam palīdz Mācītāju padome, kurā ietilpst visi LVDA mācītāji. Augstākais likumdevējs ir Draudžu kongress, kas tiek sasaukts reizi piecos gados.
- LVDA iestājusies Starptautiskajā Dieva Draudzē. Pastāstiet mazliet par šo organizāciju.
- Starptautiskā Dieva Draudze ir viena no lielākajām vasarsvētku draudžu apvienībām pasaulē, kas darbojas vairāk nekā 150 valstīs un kam ir astoņi miljoni locekļu (2018.gada dati). SDD (Church of God, Cleveland, Tennessee) centrs atrodas Klīvlendā, Tenesijas pavalstī, ASV. LVDA ir šīs draudžu apvienības pilntiesīga locekle un mūsu attiecības reglamentē īpašs līgums. Vēlos vien piebilst, ka SDD nav nekāda sakara ar “bīskapa” Ārija Roslēviča tāda paša nosaukuma kustību Latvijā.
Aizvadītajos gados ar SDD atbalstu ir uzcelta LVDA centrālā ēka Jelgavā, nodibināta Latvijas Kristīgās kalpošanas skola. Tas viss lielā mērā sekmējis Evaņģēlija vēsts izplatīšanos mūsu zemē.
- Taču LVDA nav vienīgā vasarsvētku draudžu organizācija Latvijā?
- Otra ir Latvijas Vasarsvētku Draudžu Garīgais Centrs, kurā apvienotas galvenokārt krievu draudzes. Centrs dibināts 1989.gadā, tajā ir apmēram 20 draudzes un to vada bīskaps Nikolajs Gribs. Trešo apvienību veido ticīgie, kas atbraukuši no slāvu republikām, tā sauktie “austrumu pentekosti”. No mums viņi atšķiras ar kāju mazgāšanas tradīciju Svētā Vakarēdiena laikā. Apvienību vada V.Altuhovs.
Savulaik Latvijā darbojās arī apustuliskās draudzes (nejaukt ar Jaunapustuļu Baznīcu!), kuras pirms aiziešanas mūžībā vadīja Arnis Sīlis. Pasaulē šīs draudzes tiek uzskatītas par daļu no vasarsvētku kustības. Ir arī neatkarīgas vasarsvētku virziena draudzes, ko Latvijā mēdz saukt par harizmātiem.
Līdzīgie raksti:
- Nekas nav atrasts
