31
Stīvens Hils ir pasaulē pazīstams evaņģēlists, viens no Pensakolas atmodas līderiem. Šajā rakstā stāstīts par Stīva bērnību un pusaudža gadiem, par dzīvi noziedznieku pasaulē un narkotiku verdzībā, par elli zemes virsū un Jēzus asiņu spēku, kas izrāva viņu no šīs elles un padarīja par Dieva līdzstrādnieku un Evaņģēlija vēstnesi.
****
Stīvens piedzima 1954. gada 17. janvārī Ankarā, Turcijā. Viņa tēvs bija militārpersona un kā instruktors dienēja turku armijā. Drīz pēc Stīva piedzimšanas ģimene atgriezās ASV un apmetās uz dzīvi Alabamas pavalstī.
Kaut arī Stīva tēvs Freds Hils bija bargs cilvēks, puika auga savā vaļā. Tēvs bija aizņemts dienestā, viņam neatlika laika dēla audzināšanai. “Es neatceros, ka bērnībā no tēva būtu saņēmis mīlestību vai līdzjūtību,” saka Stīvs.
Jau kopš bērnības Stīvs bija sliktais zēns. Viss sākās ar cepumu zādzību. Reiz māte izcepa gardus šokolādes cepumus, bet, tā kā vēl nebija pienācis vakariņu laiks, neļāva tos mazajam Stīvenam nogaršot. Kolīdz māte izgāja no virtuves, puika veikli pielavījās pie cepumu kārbas un nočiepa pāris cepumus. Kāda balss čukstēja: dari to, parūpējies taču par sevi.
Cepumu zādzībai sekoja sīknaudas piesavināšanās no mātes maciņa. Vēlāk, kad Stīvs devās “lielajā pasaulē”, tā pati balss, kas mudināja viņu zagt mājās, nāca līdzi arī uz rotaļlietu veikalu. “Kad es veikalā ieraudzīju rotaļu pistoli vai kādu šauteni, šī pati balss man teica: redzi, cik viņiem to ir daudz! Paņem taču kādu sev! Man ne reizes nenācās atbildēt par saviem pārkāpumiem, jo mani nepieķēra,” saka Stīvs.
Desmit gadu vecumā tika pastrādāts pirmais nopietnais noziegums. “Mēs gājām kopā ar draugu un ieraudzījām ieroču veikalu. Kamēr es novērsu pārdevēja uzmanību, iztaujādams par rotaļu paukšķenēm, mans draugs nozaga 22. kalibra revolveri un tā paša kalibra vītņstobru šauteni. Te nu mēs bijām - no cepumiem un dažām monētām līdz šaujamieroču zādzībai.”
Kur šajā laikā bija Dievs? “Bērnībā māte mēdza mani ņemt līdzi uz baznīcu. Es tiku kristīts un iesvētīts luterāņu baznīcā. Man tika uzticēts pirms dievkalpojumiem aizdedzināt svecītes, biju arī viens no puišiem, kas vāca ziedojumus. Es zagu naudu no ziedojumu trauka! Biju absolūts ķeceris, kas tērpies kristieša drānās. Jā, uz elli var aiziet arī ar baznīcas korista uniformu mugurā! Es neticēju Dievam.”
Pusaudža vecumā Stīvs sāka satikties ar draugiem, kuri darīja tādas pašas lietas. Noziegumi kļuva arvien nopietnāki, smagāki un plānotāki. Tikai retais izkļuva no šī purva. “Tie paši draugi, kas zaga, sāka izmēģināt narkotikas un alkoholu, smēķēt zāli. Mums nebija nekādu likumu, nekādas disciplīnas, nekādas saprašanas par labu un ļaunu - mums vienkārši gribējās tā darīt. Viens no lielākajiem ļaunumiem, ko narkotikas ienes jauna cilvēka dzīvē, ir tas, ka viņš pārstāj emocionāli augt. Katru reizi, kad vien gadījās kāda problēma, es smēķēju narkotikas un lietoju alkoholu.”
Stīvs sāka nodarboties ar automašīnu uzlaušanu, lai zagtu dažādas mantas. Vēlāk tika zagtas pašas automašīnas. Sekoja ielaušanās svešos namos, lai apzagtu ļaudis dienas laikā, kamēr tie atradās darbā. Bija bruņotas laupīšanas, noziegumi, kur tika lietoti šaujamieroči. Stīva māte nepārstāja lūgt par savu puisēnu, taču, jo vairāk viņa lūdza, jo ļaunāks viņš kļuva.
Briesmīgus brīžus Stīva dzīvē sagādāja atkarība no narkotikām. “Ja kāds man sākumā būtu teicis, ka es duršu adatu pats savā rokā, es viņu būtu nosaucis par muļķi. Es taču neesmu stulbs! Jā, es smēķēju vieglās narkotikas, dzēru tabletes, šņaucu kokaīnu, pīpēju zāli, bet es nekad neduršu vēnās!” Taču scenārijs ir nemainīgs - viena lieta noved pie citas. “Mēs braucām lielā limuzīnā, un man priekšā atradās sainītis ar heroīnu. Visapkārt bija mani draugi, ar kuriem kopā es biju veicis visu šo ceļu. Viņi bija sašpricējušies un tagad vēroja, vai arī es uzdrīkstēšos. Līdzīgs gadījums notika kādā viesnīcas istabā. Tā sākās manas dzīves tumšākie brīži.”
Stīvam nācās iepazīt arī policijas iecirkņus un cietumu kameras. Šajos gados viņš tika arestēts 12 reizes. Tā gāja gads pēc gada - cietumā iekšā, no cietuma ārā. Viens lidojums narkotiku reibumā pēc otra. “Es redzēju mirstam savus draugus. Viens pakārās cietumā, cits pārdozēja. Kādu nogalināja divi citi ar 25 miesnieka naža dūrieniem. Tie bija mani draugi, ar kuriem es kopā uzaugu, bet tagad bija jādodas uz viņu bērēm. Mēs kļuvām aizdomīgi, neuzticīgi, sākām baidīties viens no otra.”
Stīva jaunības dienu foto no Alabamas pavalsts policijas arhīva.
Kad Stīvam bija 16 gadu, nomira viņa tēvs. “Es biju skolā, kad mani izsauca no klases. Aizgāju uz mājām, bet tur - mana vecākā māsa Mārša raud, mans vecākais brālis Džordžs raud, mazā māšele Sūzija raud un berzē savas mazās ačteles. Taču es nejutu neko! Itin neko! Tas bija mans miesīgais tēvs, kas mani izaudzināja, kas mainīja manus autiņus, kas mani baroja, gādāja man pārtiku, bija pircis manu pirmo džinsu pāri. Tagad viņš gulēja zārkā un es skatījos uz viņu. Visi raud, pat kaimiņi raud. Viņa darbabiedri raud. Armijas darbinieki un golfa partneri raud. Bet es skatos uz viņu vienaldzīgi un galvā tikai viena doma: no tā es beidzot laimīgi esmu ticis vaļā! Man tā bija kā atbrīvošanās no vēl vienas augstākstāvošas personas manā dzīvē. Vienīgie, ar ko vēl vajadzēja rēķināties, bija mamma un policija. Man vairs nerūpēja nekas. Tik cieta un auksta bija mana sirds.”
Pēc tēva nāves Stīvs norāvās pavisam. Viņam vairs nebija nekādas bijības, arī pret māti ne. “Viss centrējās ap narkotikām. Es ēdu, dzēru un ieelpoju narkotikas. Kur bija narkotikas, tur Stīvs bija klāt. Kā tās dabūt - zogot, aizņemoties, ubagojot jeb atraujot ģimenei - tas nebija svarīgi. Mēs stāvējām rindās pie Sarkanā Krusta, lai pārdotu asinis un par iegūto naudu pirktu jaunu kokaīna vai heroīna devu. Man nekad nav bijis redzējums par elli, bet es varu jums teikt - mana dzīve ritēja tā, it kā es jau būtu ellē.
Atkarība no narkotikām veda mani pa drūmu ceļu. Jūs pamostaties vienos sviedros, jūsu āda klāta ar brūcēm un sasitumiem. Jums nav ne jausmas, no kurienes tie radušies. Vai vakar atkal esat iepinies pamatīgā kautiņā? Jūs guļat pats savos vēmekļos un pieceļaties bez mazākās sapratnes, kur atrodaties. Pamostaties cietuma kamerā saķēdēts un jums jājautā kameras biedriem, kādēļ esat te iespundēts. Jūs stāvat pie sava tēva zārka, nolūkojoties uz viņa mirstīgajām atliekām, un sirdī ir viens liels ledains aukstums. Tā vietā, lai teiktu: tēt, man tevis pietrūks, - es domāju: beidzot esmu ticis no tā vaļā. Ja tu esi pazaudējis visas jūtas, visas emocijas un tev vairs nerūp nekas, ja tu dur adatu savās vēnās un esi gatavs uz visu, lai dabūtu kaifu - tā jau ir elle. Es apzagu veterinārās klīnikas, lai tiktu pie zirgu trankvilizatoriem. Es špricēju zirgu nomierinātāju savās vēnās! Pēc tam es parasti atslēdzos uz 24 stundām pilnīgā saprāta zudumā no stiprajām zālēm. Tad īsa atelpa un atkal nākamā deva. Tā ir elle.
Es jūs varētu aizvest uz kapiem Alabamā. Tur guļ visi mani draugi. Tādas ir beigas, un tā bija jābeidz arī man. No šī dzīvesveida nav izejas. Neviens nav izkļuvis - visi ir miruši vai atrodas cietumā. Viens no diviem - nāve vai cietums. Es apzinājos, ka mans laiks uz šīs zemes nebūs pārāk garš.
Reiz es pamodos savā automašīnā kādā parkā. Līdzās man bija pamatīga viskija blašķe, es to paņēmu un izmeimuroju ārā. Apsēdos uz soliņa un lieliem malkiem riju viskiju. Tā es tur sēdēju un raudāju. Biju pie pilnas saprašanas un tā pa īstam aptvēru, cik ļoti esmu savaņģots! Man tā gribējās, lai nāktu kāda palīdzība! Es negribēju nomirt tāpat vien. Biju no visa tik ļoti noguris!”
Neskaitāmas reizes apcietināts, iestidzis narkotiku atkarībā un noziegumos, Stīvs bija gatavs pārmaiņām. 1975. gada 28. oktobris kļuva par nozīmīgāko dienu viņa mūžā, kas pilnībā pārmainīja visu viņa dzīvi. Luterāņu mācītājs Hjūdžs Mozingo atceras: “Man piezvanīja Stīva māte un teica, ka dēls ir tuvu aiziešanai un man jāierodas pēc iespējas ātrāk. Es nekad neko tādu nebiju redzējis - šķita, ka viņa acu āboli izspiedīsies no dobumiem. Viņš bija briesmīgā stāvoklī - raustījās konvulsijās un bija pavisam tuvu nāvei.” Pats Stīvs savu tā rīta stāvokli raksturo šādi: “Man lija auksti sviedri, un es skaidri zināju, ka tās ir beigas. Arī agrāk es biju gājis caur dažādiem pārbaudījumiem, taču šoreiz tas bija citādāk. Likās, ka mans ķermenis saka: es metu mieru!”
Mācītājs Mozingo teica Stīvam: “Vienīgi Jēzus var tevi atbrīvot, piesauc Viņa vārdu!” Dieva spēks burtiski pārplūdināja Stīva dvēseli un pār viņa lūpām plūda Jēzus vārds, kas arvien pieauga intensitātē: Jēzus, Jēzus, Jēzus! Mozingo atceras: “Mēs lūdzām Dievu. Tiklīdz bijām sākuši lūgt, konvulsijas momentā apstājās. Stīvs atguvās, paskatījās uz mani un jautāja: kas noticis? Es sāku runāt, taču tas nebiju es, kas runāja. Vārdi paši plūda pār manām lūpām: Dieva Valstība ir nonākusi pār tevi!”
“Es to nekad neaizmirsīšu,” saka Stīvs. “No savām konvulsijām, savas agonijas, kas bija ilgusi trīs dienas, kādu 30 sekunžu laikā es pārtapu jaunpiedzimušā bērnā. Es biju pilnīgi jauns, pavisam jauns! Kad mācītājs Mozingo gāja projām, viņš teica mātei: ar Stīvu tagad viss ir kārtībā! Viņa nāca mani apraudzīt. Kad es skatījos uz māti, man šķita, ka redzu eņģeli. Es viņu apkampu, es apkampu savu mammu! Kad nomira tēvs, es pat bērēs ierados narkotiku iespaidā. Man nebija nekādas daļas par manu ģimeni, bet tagad es apkampu savu māti!
Saģērbos un izgāju laukā. Bija brīnišķīga oktobra diena Ziemeļalabamā. Debesis bija zilas, pūta viegls vējiņš, gaiss bija dzidrs, dzidrs. Es lūkojos debesīs - tās bija tik zilas! Noliecos pie zemes un satvēru zāles stiebrus - tie bija patīkami vēsi. Zaļā zāle un viss cits bija tik īsts un reāls. Bībelē teikts, ka mums jāpiedzimst no jauna. Tajā dienā es piedzimu no jauna.”
Tomēr par senajiem grēkiem bija jāmaksā - Stīvs tika apcietināts par iepriekš izdarītajiem noziegumiem. Pēc policijas apsūdzības viņam bija gaidāms gadiem ilgs cietumsods, taču notika brīnums. Viņš tika norīkots uz narkomānu rehabilitācijas centru, kur nonāca kristiešu aprūpē. Centra direktors Džims Samers bija izstrādājis narkomānu rehabilitācijas programmu Outreach Ministries of Alabama. Viņš visiem spēkiem mēģināja pierunāt tiesnesi ieskaitīt Stīvu šajā programmā. Samers atceras: “Pirmo reizi Stīvs Hils šajā centrā ieradās 1969. gadā kā pusaudzis. Man ne sapņos nevarēja ienākt, ka es šo cilvēku redzēšu vēlreiz 1975. gadā, stāvot tiesneša priekšā. Es teicu: Dievs, ko Tu darīsi šā cilvēka dzīvē? Kaut kas viņa dzīvē ir mainījies. Tad tiesnesis teica: Stīv, ja jūs nepakļausities spriedumam, jums draud ilgi gadi ieslodzījumā. Nosaku jums pārbaudes laiku šajā kalpošanā.”
“Kad atstāju tiesas zāli un atrados mašīnā, sapratu, ka esmu ticis ārā no cietuma un atrodos ceļā uz savu jauno dzīvi,” saka Stīvs. “Es biju tik tuvu ellei! Sātana tvēriens bija tik ciešs, es tik ilgi biju važās! Tāpēc pēc savas glābšanas es metos bēgt no elles pēc iespējas tālāk.”
Dažus mēnešus Stīvs pavadīja Outreach Ministries, bet pēc tam nokļuva Teen Challenge kalpošanā. Tā ir Dieva Asamblejas programma grūti audzināmiem pusaudžiem. Šeit Stīvs pavadīja divus gadus, piedaloties ielu evaņģelizācijās, padomdošanā, jauniešu konferencēs, narkomānu rehabilitācijas centru izveidē Kolumbijā, Ekvadorā un citās pasaules valstīs. “Teen Challange es iemācījos pastāvēt ticībā. Es iemācījos mīlēt un ticēt Kristum. Nostabilizējos pašos pamatos - kristījos ūdenī, tiku piepildīts ar Svēto Garu, iemācījos ne vien lasīt Bībeli, bet arī to izzināt, nostiprināju paradumu regulāri lūgt,” saka Stīvs.
1979. gadā Tas Kungs svētīja Stīvu ar dzīvesbiedri un lūgšanu partneri Džeriju - sievieti, kas pirms atgriešanās bija dzīvojusi līdzīgu dzīvesveidu kā viņš. Kopā viņi izaudzinājuši trīs bērnus. Stīvs ir beidzis evaņģēlista un mācītāja Deivida Vilkersona dibināto Tvīnokas Kristīgās vadības akadēmiju. Septiņus gadus viņi kā misionāri kalpoja Argentīnā, kur aktīvi iesaistījās atmodas kustībā, nodibinot septiņas draudzes un iekārtojot bērnunamu.
Evaņģēlists Stīvens Hils (1954 - 2014) un viņa dzīvesbiedre Džerija.
Kopš 1995. gada Stīvens Hils visā pasaulē pazīstams kā viens no Pensakolas (ASV) atmodas balstiem. Viņam sludinot, pār Braunsvilas Dieva Asamblejas draudzi izlējās Svētais Gars un sākās atmoda. Cilvēki no visas pasaules apmeklēja šo draudzi un viņu dzīves tika pārmainītas. Narkomāni, alkoholiķi un prostitūtas tika atbrīvoti no grēka. “Es nevaru pateikt, kādēļ Dievs Braunsvilas atmodā izmantoja tieši mani,” saka Stīvs. “Katru vakaru es garā jutu Viņa aicinājumu. Pats es neesmu nekas. Cilvēki nāca augšā uz platformas un pateicās par pārmainītu dzīvi. Es atceros kādu puisi, kas atnāca un apkampa mani tā, ka paliku bez elpas. Cilvēk, mācītāj, tu izglābi manu dvēseli! Es saprotu, kā viņš to domāja, jo patiesībā jau Kristus viņu izglāba. Šis cilvēks taisnā ceļā bija nācis no pasaulīgas uzdzīves, skarts no visa veida baudām un mežonīgas uzdzīves, un tas bija vienīgais veids, kā viņš to mācēja pateikt.”
Pagātnē piedzīvotais ir izveidojis Stīvā īpašu sapratnes un līdzjūtības attieksmi pret pazudušajiem. Tas ļauj viņa sludinātajam Dieva Vārdam dziļi iespiesties pazudušo sirdīs. Viņa paustā vēsts ir - svētums, svētums, svētums, bez kā neviens neredzēs To Kungu. Amerikas lielākais jaunatnes žurnāls SPIN raksta: “Braunsvila ved Ameriku atpakaļ pie Dieva; tā izbiedēta nostājusies uz ceļiem. Stīva Hila vēsts ir skarba: lūdz piedošanu, kamēr tava sirds vēl pukst. Nožēlo vai dodies uz elli!”
“Cilvēki visā pasaulē sāk saprast, ka Dievs aizver priekškaru uzvedumam, ko sauc par dzīvi. Ir pienākusi pēdējā aina. Dievs gatavojas izdarīt pārmaiņas. Tas ir iemesls, lai katrs steigtos atgriezties pie Viņa. Vēstures pagrieziena punkts tuvojas. Ir pēdējais laiks atgriezties. Tādēļ ir Braunsvilas atmoda, tādēļ cilvēku pūļi turpina nākt,” saka Stīvs.
Stīvs Hils ir nodibinājis misijas organizāciju Together in the Harvest Ministries, kas turpina atmodas izplatīšanu, rīkojot nacionālos ASV un starptautiskus evaņģelizācijas pasākumus. Kopš 1998. gada darbojas nacionālā evaņģelizācijas programma Awake, America! Vēlāk tai pievienojās Awake, Europe!, kuras ietvaros Stīvs kalpojis Vācijā, Anglijā, Somijā, Norvēģijā, Dānijā un citur.
“Katru dienu es lūdzu Jēzu: vai Tu nenonāksi lejā vēl vienu reizīti? Vai Tu negribi, lai šis sludinātājs pasludina Tevi vēl kaut vienu reizi? Vai Tu neizmantotu vēl vienu iespēju izvest draudzi altāra priekšā? Es neplānoju laiku nedēļu, mēnesi, gadu uz priekšu. Šodiena ir viss, kas man pieder. Kāds ir teicis, ka vārds „rīt” sastopams tikai muļķa kalendārā. Neviens nevar būt pārliecināts par rītdienu.”
Dievs strādā caur Stīvu Hilu, lai atjaunotu remdenos kristiešus, bet neticīgos vestu pie Kristus. Braunsvilas draudzes mācītājs Džons Kilpatriks teic: “Es ticu, ka Dievs Stīvu ir pacēlis, lai aicinātu dvēseles, un mēs - garīgi izslāpušie - esam gatavi klausīties viņā atkal un atkal.”
