03
- Šodien jūsu pārziņā ir visas Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienības draudzes. Vai bērnībā sapņojāt kļūt par bīskapu, nu vismaz mācītāju?
- Es uzaugu padomju laikā. Mans tēvs bija stingrs un noteikts, viņš bija kristietis šī vārda pilnā nozīmē. Gāju draudzē, redzēju reālu Dieva Gara darbību, biju atgriezies no grēkiem, saņēmis Svētā Gara kristību. Taču nekad nedomāju, ka būšu mācītājs, kur nu vēl bīskaps. Pie sevis spriedu: “Kad tikšu prom no večiem, būšu brīvs putniņš un darīšu, ko gribēšu.” Gribēju izmēģināt visu, ko piedāvā pasaule.
- Tomēr pienāca brīdis, kad nācās atgriezties pie Dieva.
- Padomju armijā es zaldātiem pasniedzu politmācību. Mani pārsteidza zemais zināšanu līmenis, kāds bija 12. klases absolventiem, kas ieradās tanku karaspēka daļā kā speciālisti, bet no vēstures un ģeogrāfijas nejēdza pilnīgi neko. Es viņiem mācīju vienkāršas lietas. Viss gāja labi - par labu darbu komjaunatnes centrālkomiteja Maskavā man piešķīra goda rakstu. Tolaik es par Dievu nedomāju, lai gan Viņš mani uzrunāja ne reizi vien: “Tu gribi Mani atstāt, taču Es tevi nekad neatstāšu!” Es vienkārši to laidu gar ausīm.
Kad beidzu dienēt un atgriezos mājās, Dievs mani turpināja uzrunāt, tomēr es Viņa teikto nepieņēmu. Tad kādā dievkalpojumā Lediņu mājās viens brālis man teica: “Nāc, Jāni, mēs par tevi lūgsim Dievu!” Izgāju priekšā, par mani lūdza, un es atkal atgriezos pie Dieva.
- Kā sākās jūsu kalpošana?
- Pavisam interesanti. Nodevu ekspluatācijā savu privātmāju un sarīkoju nama iesvētīšanas svētkus. Tolaik tas bija labs iemesls, lai legāli noturētu dievkalpojumus. Iesvēte turpinājās trīs dienas, un to vadīt es uzaicināju Arvīdu Kūmiņu. Man patika šis vīrs. Viņš nekad nerunāja aplinkus, bet mēdza teikt: “Nav ko spēlēt baznīciņas, laiks sākt kalpot Dievam!” Pēdējā rītā viņš ieskrien pie manis un saka: “Jāni, es tevis dēļ visu nakti neesmu gulējis!” Kas par lietu? “Man tevi šodien jāiesvēta par mācītāju!” Man mute vaļā, acis lielas. Pēc dievkalpojuma viņš sasauc visus mācītājus un liek priekšā: “Dievs man atklāja, ka Jāni jāordinē par mācītāju!” Pārējie brīnās, bet Kūmiņš saka: “Ja jūs vēlat labu Dieva darbam, uzlieciet Jānim rokas.” Visi uzlika man rokas un lūdza Dievu. Vēl nedēļu pēc tam jutu šo lūgšanu spēku un svaidījumu.
Tomēr par mācītāju es nekļuvu nākamajā rītā. Pagāja gadi. 1975. gadā mēs legalizējām Jelgavas draudzi un mani ievēlēja revīzijas komisijā. Tā kā latviešiem un krieviem tolaik bija kopīgi dievkalpojumi, nācās kļūt arī par tulku. Tad Dievs sāka runāt uz mani: “Tu jau pats arī vari kaut ko teikt!” Iesākumā tās bija liecības, taču drīz vien man uzticēja vadīt dievkalpojumus. Pirmajā reizē biju ļoti nobijies - trīcēja rokas un kājas. Tā es sāku, bet 80. gadu sākumā mani ievēlēja par Jelgavas draudzes mācītāju.
- Kādās draudzēs esat kalpojis?
- Mācītājs esmu bijis tikai Jelgavas draudzē, taču nav nevienas vasarsvētku draudzes Latvijā ne LVDA, ne krievu draudžu apvienībā, kurā es nebūtu sludinājis. Kalpojis esmu gan Latvijā, gan apbraukājis gandrīz pusi no bijušās PSRS Eiropas daļas.
- Kā kļuvāt par bīskapu?
- LVDA pirmajā kongresā jautājums bija nopietns - ko ievēlēt par bīskapu. No trim kandidātiem ar lielu balsu vairākumu ievēlēja mani. Runājot atklāti, sajūta bija tāda, it kā es lektu no lidmašīnas bez izpletņa. Nezināju, kas jādara un kā jādara. Zināju tikai, ka jāstrādā.
- Jūsu biogrāfijā ir interesants posms, kad Dievs jūs īpaši lietoja. Ar Dieva Vārdu un lūgšanu esat krustu šķērsu izbraukājis bijušo PSRS. Pastāstiet par šo laiku savā dzīvē!
- Savulaik Arvīds Kūmiņš ceļoja pa Padomju Savienību, sludinot un aizlūdzot par slimajiem. Viņš vēlējās, lai es turpinātu šo darbu. Viss sākās ar Tallinas atmodu. Kad redzēju, kas notiek Tallinā, teicu: “Dievs, man arī to vajag!” Lūdzu un gavēju. Tad Tallinas brāļi aizlūdza par mani un es sāku ceļot.
Pirmais ceļojums bija uz Baranovičiem Baltkrievijā. Pirms mūsu ierašanās vietējās draudzes jaunieši trīs mēnešus bija lūguši un gavējuši par atmodu. Dievkalpojumā runāt mums neļāva, bet, kad sākās kora mēģinājums, man atļāva teikt sveiciena vārdu. Sāku sludināt, un rezultāts bija pārsteidzošs - atgriezās 30 cilvēki, daudzi saņēma miesas dziedināšanu. Cilvēki ņēma nost biezās brilles un sauca: “Es redzu!” Tas nav aprakstāms. Baranovičos sākās atmoda. No oktobra līdz jaunajam gadam 600 cilvēku lielajai draudzei pievienojās 100 jauni locekļi. Vēlāk tur izveidojās divas draudzes, katrā pāri par 1000 cilvēkiem.
Es vēl reizi biju Baranovičos, un prātā palicis neliels humors. Kāds jauns cilvēks vēroja visu, kas notika dievkalpojumā. Cilvēki krita zemē un sauca: “Aleluja!”, saņēma dziedināšanu, atgriezās no grēkiem. Bija liels troksnis. Jauneklis skatījās, tad pacēla rokas un teica: “Dievs, ja tas ir no Tevis, tad lai manas rokas paliek paceltas!” Kad beidzām lūgt, es paskatījos atpakaļ - aiz manis stāv divmetrīgs baltkrievs, rokas paceltas, bet lejā nevar dabūt. Mēs lūdzām Dievu, un tad viņš tās rokas nolaida. Tas bija ļoti spēcīgi. Šajā draudzē ir izauguši daudzi mācītāji, kas darbojas visā Baltkrievijā un arī Krievijā.
Vēl esmu sludinājis Armēnijā, Ukrainā, Kazahstānā, Abhāzijā. Tas bija īpašs laiks, taču Dievs man atklāja, ka tas ir tikai piemērs tam, ko Viņš spēj darīt, un ka nāks daudz lielāka un spēcīgāka atmoda. Es tam ticu un to gaidu. Visur, kur nācies būt, esmu redzējis, kā kroplie iet, kurlie dzird, mēmie runā. Man par to nav jāstāsta, es to esmu redzējis un esmu pārliecināts, ka Jēzus Kristus tas pats vakar, šodien un mūžīgi.
- Kā jūs domājat: vai tā bija īpaša dāvana vai arī Dievs jūsu sludināšanu vienkārši apstiprināja ar līdzejošām zīmēm?
- Uzskatu, ka viss notika, izpildot Dieva pavēli. Bībelē teikts: “Lūdziet cits par citu.” Es vienmēr esmu lūdzis: “Dievs, pavadi manu sludināšanu ar zīmēm un brīnumiem!” Varbūt kādam tas nepatīk, taču tā lūdza apustuļi. Mēs šodien nebūt neesam uz zemāka līmeņa kā apustuļi. Tā nav apustuļu prioritāte, tā ir kristiešu prioritāte. Man ir žēl, ka daudzās draudzēs tā nelūdz. Kad tā sāk lūgt, notiek lielas lietas.
-Vai esat Dievam jautājis, kādēļ šī dāvana šodien vairs nedarbojas ar tādu spēku kā agrāk?
- Tolaik pret mums tika vērsta asa kritika un uzbrukumi. Radās problēmas. Kāds drošības komitejas vīrs reiz man piedāvāja: “Varbūt jūs vēlētos braukt uz ārzemēm? Mēs visu nokārtosim.” Tiku brīdināts, ka man nejauši var uzbraukt automašīna. Nenobijos, taču arī pašā draudzē ne visiem patika atmodas noskaņa. Dažiem nepatika pārāk gari dievkalpojumi, citiem roku pacelšana. Radās saspīlējums starp latviešu un krievu kultūrām. Vai šīs nesaskaņas tika veidotas apzināti ar VDK palīdzību vai radās pašas, es nezinu. Pamazām šīs problēmas noslāpēja Svētā Gara uguni. Ārējās problēmas vieno, iekšējās šķeļ.
- Vai bīskapa amats ir augstākā virsotne Dieva kalpa dzīvē? Ko tas nozīmē jums?
- Bībelē teikts: “Kas grib būt pirmais, tas lai ir visu kalps.” Bīskapa uzdevums ir kalpot mācītājiem un draudzēm. Bīskapa amats ne vien dod godu un autoritāti, bet uzliek arī pienākumus, atbildību cilvēku un Dieva priekšā. Autoritāte šodien ir, bet rītu var vairs nebūt. Es daudz nepievēršu uzmanību tam, ko cilvēki par mani saka. Mani interesē, lai es spētu paveikt to, ko Dievs no manis vēlas. Viņu es saucu par Pasūtītāju, pats esmu tikai izpildītājs, kas izpilda Dieva gribu. Ja es tā nedarītu, nebūtu šajā amatā.
