26
Viena no visbiežāk izteiktajām aizlūgšanu vajadzībām ir lūgšana par neticīgiem tuviniekiem. Cilvēki lūdz par vīriem un sievām, vecākiem un bērniem, brāļiem un māsām. Nereti gadās situācijas, kad kāda ģimenes locekļa sastapšanās ar dzīvo Dievu rada neizpratni, nepatiku vai pat naidu citos ģimenes locekļos, kas noved pie strīdiem un nesaticības, par ko visbiežāk tiek nepamatoti vainota draudze vai kristieši kopumā. Līvānu vasarsvētku draudzes locekle Nadja Korsaka stāsta par savu ceļu pie Dieva un grūtībām, ar kādām viņai tādēļ nācās sastapties ģimenē.
****
- Jau kopš bērnības manā dzīvē bija daudz bēdu. Agri zaudēju tēvu, divreiz esmu slīkusi upē, gandrīz nomiru no tvana gāzes, tomēr Tas Kungs vienmēr mani pasargāja. Māte kļuva ticīga vēl pirms manis. Pie viņas es sastapu kristiešus, kas man stāstīja par Dievu, ticību, aicināja uz dievkalpojumiem. Taču es par to visu neko negribēju dzirdēt un bēgu no viņiem, kaut patiesībā bēgu no Dieva.
Nepilnu 40 gadu vecumā ārsti man konstatēja muguras smadzeņu audzēju. 1985. gada 13. martā mani operēja. Atceros smago nakti pirms operācijas, kad sāpes mugurā, nejūtīgās kājas un drūmās domas kā nepanesama nasta gūlās pār mani. Pirmo reizi mūžā es ar asarām acīs lūdzu palīdzību Dievam un Viņš mani uzklausīja. Kad pēc operācijas jautāju ārsta asistentei, vai man būs nepieciešama ķīmijterapija un apstarošana, viņa teica: “To, kas bija jums, var uzskatīt par īstu Dieva dāvanu!” Lai gan audzējs atradās grūti pieejamā vietā, tas bija iekapsulējies, slimie audi neskāra veselo muguras smadzeņu daļu un audzēju bija iespējams izņemt pilnībā. Es izveseļojos.
Pēc izveseļošanās par Dievu aizmirsu un turpmākos septiņus gadus staigāju pasaules ceļus. Māte nemitējās lūgt par mani. Kā jau visiem cilvēkiem, arī man bija savs vaļasprieks - sudraba rotas, ķēdītes, auskari, gredzentiņi. Savu kolekciju vērtēju ļoti augstu, un grūtos brīžos tā bija mans mierinājums. Taču gadījās, ka pazaudēju ļoti skaistu armēņu sudraba ķēdīti un, lai cik dīvaini nebūtu, pēc šī zaudējuma man zuda jebkāda interese par sudrabu, kaut sākumā ilgi pārdzīvoju un skumu. Man bija arī papagailis, kuru ļoti mīlēju. Rūpējos par viņu no desmit dienu vecuma, biju iemācījusi runāt. Viņš bija visas ģimenes mīlulis. Taču reiz papagailis tika nejauši saspiests durvīs. Lūdzu Dievu, lai glābj putnu, bet velti. Tikai vēlāk sapratu, ka tādā veidā Dievs mani atbrīvoja no visa, kas manā dzīvē bija ieņēmis Viņa vietu.
1992. gada vasarā Līvānos ieradās amerikāņu jauniešu grupa un pilsētas laukumā rīkoja evaņģelizācijas pasākumu. Man tajā laikā bija jābūt darbā, taču sirds vilktin vilka uz dievkalpojumu. Galu galā es uz turieni aizgāju. Klausījos dziesmās, svētrunā, un kad atskanēja aicinājums iznākt priekšā tiem, kas vēlas atdot savu sirdi Jēzum, es, bailīgi apkārt lūkodamās, izgāju. Vēlāk bija dievkalpojums Stikla fabrikas klubā, kurā piedalījās kristieši no Daugavpils. Klausījos jaunajā sludinātājā, viņa aicinošajā uzrunā, un sirds manās krūtīs burtiski dega. Kad atkal skanēja aicinājums iznākt priekšā tiem, kas meklē To Kungu, es iznācu. Asaras aizmigloja skatienu, lūpas čukstēja: “Piedod, Kungs!” Dzirdēju, ka kāds līdzās saka: “Lūdziet par viņu, Svētais Gars ir viņai pieskāries!” Sirdi piepildīja neaprakstāma svētlaimes sajūta! Tā paša gada 12. septembrī tiku kristīta ūdenī un sāku apmeklēt Līvānu vasarsvētku draudzes dievkalpojumus.
Sākumā vīrs neko nenojauta, taču pēc kāda laika pamanīja, ka reizēm neesmu mājās un sāka mani izprašņāt. Atzinos, ka esmu kļuvusi ticīga un apmeklēju draudzi. Vīrs nekad nebija izcēlies ar īpašu lēnprātību, taču šoreiz viņš aizsvilās ne pa jokam. Biju spiesta paciest dažāda veida pazemojumus un draudus, tomēr dievkalpojumus turpināju apmeklēt. Reiz vīrs bija aizmirsis darbā atslēgas. Viņš panāca mani, kad biju ceļā uz dievkalpojumu, un turpat uz ielas piekāva. Uz dievkalpojumu tomēr aizgāju, lai draudze par mani lūgtu Dievu. Kad, neskatoties uz vīra brīdinājumu, turpināju apmeklēt dievkalpojumus, viņš ieradās dievnamā vēl pirms dievkalpojuma sākuma, izrāva mani ārā un lamādamies vilka uz mājām, kur tūdaļ saplēsa Evaņģēliju un citas kristīga satura grāmatas.
Neraugoties uz aizliegumu, dievkalpojumus turpināju apmeklēt. Draudze lūdza par mani. Arī es lūdzu, lai Tas Kungs kristī mani ar Svēto Garu un atbrīvo no bailēm vīra priekšā. Tieši tolaik tika likvidēts bērnudārzs, kurā strādāju, es zaudēju darbu un vīrs vēl vairāk nocietināja savu sirdi. Viņš stingri sekoja, lai es nespertu ne soli laukā no mājas, draudēja izrēķināties. Vīrs visā vainoja manu māti, nelaida viņu pāri mūsu mājas slieksnim un reiz pat pacēla roku pret viņu.
Kādu dienu pa ceļam uz veikalu es iegāju dievnamā, lai lūgtu Dievu kopā ar kādu ticības māsu, kas tur dzīvoja. Sāku slavēt To Kungu, un lūk - pār manām lūpām plūda kāda nepazīstama valoda. Sajutu neizsakāmu prieku un Svētā Gara piepildījumu! Tas Kungs bija mani kristījis ar Savu Garu!
Svētdien no rīta vīra nebija mājās un es riskēju atkal doties uz dievkalpojumu. Kad pārnācu, vīrs bija stipri piedzēries un sāka man uzmākties. Dēls centās mani aizstāvēt, taču vīrs izdzina viņu no mājas un aizslēdza durvis. Rupji lamādamies, viņš nolika man priekšā papīra lapu, rakstāmo un teica: “Raksti, ka atsakies no Dieva un turpmāk vairs neapmeklēsi dievnamu.” Atteicos to darīt. Vīrs kļuva gluži traks, sāka mani sist, draudēja ar nazi. Es klusēju, bet sirdī lūdzu Dievu. Mazliet nomierinājies viņš aizgāja uz blakusistabu skatīties televizoru, tomēr pēc brīža atkal pieprasīja rakstīt atteikšanos, sita mani un rupji lamājās. Paņēmu rakstāmo un uzrakstīju: “Atzīstu Jēzu Kristu par savu Kungu un Glābēju, kas manis dēļ miris un augšāmcēlies!” Vīrs turpināja mani sist, pēc tam atnesa tīru papīra lapu un atkal spieda rakstīt atteikšanos. Tā turpinājās vairākas stundas.
Kamēr vīrs atradās otrā istabā, es, piekauta un bailēs dreboša, izgāju uz lodžijas un izmisumā nolēmu nolēkt no trešā stāva. Biju jau pārlikusi kājas pāri malai, taču paskatoties lejā tumsā, atgriezos virtuvē. Lūdzu mēlēs. Kad vīrs atkal pieprasīja rakstīt atteikšanos, es neatbildēju. Tad viņš nogrūda mani uz grīdas un sāka spārdīt ar kājām. Skaļi kliedzu pēc palīdzības, vīrs it kā atjēdzās, pārstāja mani sist un sāka lūgties: “Ej uz kuru draudzi gribi - vecticībnieku vai pareizticīgo - tikai ne uz šo! Es pārstāšu dzert, mēs labi dzīvosim, tikai atstāj to visu!” Jāteic, šai pierunāšanai pretoties bija daudz grūtāk nekā draudiem un sitieniem. Es pateicos savam Pestītājam, ka Viņš šajā cīņā bija kopā ar mani un stiprināja mani. Pret vīru nejutu ne naidu, ne ļaunumu - Tas Kungs deva spēku piedot un aizlūgt par viņu.
Vēlāk, kad bijām jau gultā, vīrs teica: “Izvēlies - vai nu Dievs, vai es!” Nešaubīdamās atbildēju: “Dievs man ir pirmajā vietā!” - “Bet otrajā būt es nevēlos,” - teica vīrs un aizgriezās. Kopš tā brīža viņš pārtrauca mani vajāt. Tas Kungs klusināja viņa sirdi, kaut dažkārt dzērumā viņš atkal sāka lamāties un reiz pat izdzina mani no mājas. Tomēr palicis viens, pēc kāda laika ar bērnu starpniecību aicināja atgriezties.
Kopš tās dienas pagājis krietns laiks. Tas Kungs šajos gados ir vadījis mani Savos ceļos, mācījis, stiprinājis un pasargājis. Viņš man iemācīja, kā Viņa Vārdu lietot ikdienas dzīvē, atklāja patiesību par garīgo autoritāti un varu, kādu Viņš uzticējis saviem bērniem. Tā nu es Viņam sekoju - vāja un nepilnīga, tomēr Viņa pasargāta. Es ļoti mīlu savu Kungu un pateicos, ka Viņš ik brīdi ir kopā ar mani. Vīrs ir samierinājies, es netraucēti varu apmeklēt dievkalpojumus, savā istabā lūgt Dievu, klausīties kristīgas radiopārraides. Slava Jēzum! Arī mani Dievs ir pārmainījis. Viņš ir uzklausījis manas lūgšanas, devis pacietību, spēku piedot un neturēt aizvainojumu. Es lūdzu par savu vīru, saviem bērniem, savu mazmeitiņu un ticu tā Kunga apsolījumam: “Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiksiet pestīti.” (Ap. d. 16:31)
