Laikmeta zīmes

Šis raksts tapa jau 2008. gada maijā, taču tehnisku iemeslu dēļ vairākus mēnešus netika publicēts. Kas gan varēja iedomāties, ka rakstā minētās problēmas kļūs aktuālas tik drīz un izteiktās prognozes piepildīsies jau šovasar. Vienā jautājumā gan kļūdījāmies - Krievija militāru spēku pret savu kaimiņvalsti nekautrējās lietot jau tagad, nevis tālākā nākotnē. Toties pilnā mērā apstiprinājušās bažas par Rietumu politisku un militāru „impotenci”, reaģējot uz Krievijas agresiju. Ja Rietumu demokrātiskās valstis turpinās savu „Krievijas nomierināšanas” taktiku, šīs valsts impēriskās ideoloģijas pārņemtie vadoņi uzskatīs to par zīmi, ka agresija pret kaimiņvalstīm var palikt nesodīta, un tad nav tālu līdz vissliktākajam scenārijam, proti, agri vai vēlu tas novedīs pie plaša militāra konflikta Eiropā.

****

Šogad mūsu kaimiņvalstī notika varas maiņa - Vladimirs Putins apmainījās amatiem ar Dmitriju Medvedevu. Taču gan pašā Krievijā, gan starptautiskajā arēnā visiem ir skaidrs, ka Medvedevs par prezidentu kļuva tikai tāpēc, ka viņa kandidatūru atbalstīja Putins. 70% Krievijas iedzīvotāju balsoja ne jau par līdz šim plašākai sabiedrībai mazpazīstamo izpildvaras ierēdni, bet par nācijas līdera slavu iemantojušo Putinu un viņa izslavēto valsts atdzimšanas plānu. Lai kāds šobrīd būtu Putina amata nosaukums, ļaužu priekšstatos viņš ir un paliek īstenais Krievzemes valdnieks.

Kas ir „Putina plāns”, tā mērķi un uzdevumi? Vienkāršoti skaidrojot - tā ir Krievijas impēriskās varenības un starptautiskās ietekmes atjaunošanas programma. Pēc Padomju Savienības sabrukuma, ko Putins nodēvējis par lielāko ģeopolitisko traģēdiju 20. gadsimtā, Krievija zaudēja savas pozīcijas gan militārās varenības, gan starptautiskās ietekmes jomā. 90. gados valstī valdīja haoss un jukas, tāpēc nav brīnums, ka lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju atbalsta Putinu un viņa plānu, jo tas dod zināmas stabilitātes cerību. Miera un stabilitātes vārdā kaimiņvalsts pilsoņi ir gatavi paciest varas autoritārisma izpausmes, jo Krievija nekad nav izbaudījusi īstu demokrātiju un cilvēki nemaz nezina, ko tā patiesībā nozīmē. Krievu nācijas mentalitāte pieprasa stipru, autoritāru valdnieku, kurš tajā pašā laikā būtu nācijas cerību un ilgu garants - labais „cara tētiņš”. Putins atbilst šīm tautas vēlmēm.

Analizējot Putina paveikto divos prezidentūras termiņos, īpaši dažos pēdējos gados, rodas dīvaina sajūta, ka tas viss jau kādreiz ir piedzīvots, proti, „Putina plāna” ideoloģiskajos un praktiskajos aspektos saskatāma zināma analoģija ar Hitlera Vāciju. Arī fīrers nāca pie varas leģitīmā ceļā un lielā mērā tieši pateicoties solījumiem atjaunot Vācijas starptautisko autoritāti un militāro varenību, kas bija zaudēta Pirmā pasaules kara rezultātā. Runas par „vēsturisko taisnīgumu” un lielvalsts statusa atgūšanu itin labi gāja pie sirds kā ekonomiskās depresijas māktajiem Veimāras republikas pilsoņiem 30. gados, tā arī juku un bezcerības nogurdinātajiem Krievijas iedzīvotājiem šodien. Metodes, kādas tiek izmantotas šā mērķa sasniegšanai, gan Hitlera Vācijā, gan Putina Krievijā ir pārsteidzoši līdzīgas.

Kā zināms, ietekmīgākais līdzeklis nācijas vienošanai ir cīņa pret īstu vai iedomātu iekšēju vai ārēju ienaidnieku. 30. gadu Vācijā šāds iekšējais ienaidnieks bija komunisti un žīdi, Putina Krievijā - čečeni. Lai attaisnotu vardarbību un spēka lietošanu, vara nekautrējas izmantot provokācijas. Hitlera aģenti sarīkoja Reihstāga dedzināšanu, Putins - dzīvojamo māju spridzināšanu Maskavā, Volgogradā un Buinakskā, ko veica Federālā drošības dienesta darbinieki, apsūdzot šajā noziegumā čečenus. Hitleram provokācijas ļāva uzsākt teroru pret komunistiem, ebrejiem un citiem opozicionāriem, Putinam - Otro Čečenijas karu. Atgādināsim, ka pirmajā karā krievu militāristi cieta smagus zaudējumus un bija spiesti noslēgt lielvalstij kaunpilnu mieru ar seperātisko kalnu republiku. Tāpēc uzvara otrajā karā Putinam bija vitāli nepieciešama, jo kas gan labāk spēj vairot tautas uzticību kā efektīvs karš pret kopīgu ienaidnieku un spoža uzvara. Spozme gan šoreiz bija izpalika, taču popularitātes kredītpunktus un reitingu kāpumu šis karš Putinam nodrošināja. Hitlers komunistus un ebrejus ieslodzīja cietumos un koncentrācijas nometnēs, krievu militāristi aiz sevis atstāja pilnīgi sagrautu infrastruktūru un tūkstošiem noslepkavotu civiliedzīvotāju - pašu valsts pilsoņu.

Vēl viens abus režīmus vienojošs elements ir sapnis par valsts militārās varenības atjaunošanu. Pēc Versaļas miera līguma noteikumiem Vācijai drīkstēja būt ļoti ierobežots karavīru, militārās tehnikas un karakuģu skaits; tanku, zemūdeņu un aviācijas nedrīkstēja būt vispār; nedrīkstēja pastāvēt obligātais militārais dienests un ģenerālštābs; Reinas apgabalam Francijas pierobežā vajadzēja tikt pilnībā demilitarizētam. Hitlers pārkāpa šos noteikumus vienu pēc otra, dažos gados padarīdams Vāciju par vienu no spēcīgākajām militārajām lielvarām Eiropā. Arī Krievija pēc PSRS sabrukuma bija spiesta ievērojami samazināt armijas skaitlisko sastāvu un bruņojumu, kā rezultātā zaudēja militāras superlielvalsts statusu. Turklāt Krievija parakstīja līgumu par konvencionālajiem bruņotajiem spēkiem Eiropā (CFE), kas stingri ierobežoja pušu militārā kontingenta un kara tehnikas skaitu kontinentā. Putins, tāpat kā savulaik Hitlers, apturēja cilvēkresursu un bruņojuma skaita samazināšanu, uzsāka plānveida armijas modernizāciju, lieli valsts līdzekļi tiek ieguldīti jaunu ieroču veidu un bruņojuma izstrādē. Putina Krievijā militāristiem un militāri rūpnieciskajam kompleksam dota zaļā gaisma. Un tieši tāpat kā Hitlers izrīkojās ar Versaļas līgumu, Putins izdarīja ar CFE, kad 2007. gada 14. jūlijā parakstīja rīkojumu par Krievijas izstāšanos no šī līguma. Tagad Krievijai dotas visas iespējas izvietot lielus militāros spēkus Baltijas valstu, tostarp Latvijas robežu tiešā tuvumā.

Pirmā pasaules kara rezultātā Vācija zaudēja daudzas teritorijas, kuras tā vēsturiski uzskatīja par savām - Elzasu un Lotringu, Ziemeļšlēzvigu, Pozeni (Poznaņu) un Pomerāniju, Augšsilēziju, Mēmeles (Klaipēdas) apgabalu, Dancigu (Gdaņsku). Vācijai tika atņemtas visas kolonijas un uzdots segt sabiedrotajiem nodarītos kara zaudējumus - 269 miljardus zelta marku, kas tiem laikiem bija astronomiska summa. Vairākums vāciešu Versaļas līguma saistības uzskatīja par netaisnām, bet milzīgais reparāciju apjoms galu galā noveda pie Veimāras republikas ekonomiskā un politiskā bankrota. Tieši pateicoties lielajai tautas neapmierinātībai un solījumiem darīt galu šai pazemojošajai situācijai Hitleram izdevās gūt uzvaru Reihstāga vēlēšanās. Arī Krievijā situācija ir līdzīga. Daudzi uzskata, ka PSRS sabrukuma rezultātā Krievija nodarīta milzīga vēsturiska netaisnība un tikai „Putina plāns” var glābt deržavu un atjaunot tās bijušo varenību. Hitlera sapnis bija atgūt zaudētās teritorijas un iekarot jaunu „dzīves telpu” vācu tautai. Arī Krievija kā Padomju Savienības mantiniece smagi pārdzīvo teritoriālos zaudējumus, kādi tai radušies PSRS sabrukuma rezultātā. Ja Baltijas valstu zaudējums ar lielu piespiešanos tomēr tiek pieņemts de facto, tad citas bijušās padomju republikas Krievija nolēmusi turēt ciešos apskāvienos. Tieši tāpēc tik nervoza reakcija ir uz, piemēram, Gruzijas un Ukrainas centieniem izrauties no Krievijas ietekmes zonas. Attiecībā uz strīdīgajām teritorijām Putina Krievijas turas pie principa: „Ne soli atpakaļ!”, apsolot „beigta ēzeļa ausis” visiem, kas centīsies tās atgūt. Pati Krievija gan nekautrējas atbalstīt seperātisma tendences tai nepaklausīgajās kaimiņzemēs un labprāt pievāktu kādu gabaliņu to teritorijas, piemēram, Abhāziju un Dienvidosetiju Gruzijā, Piedņestru Moldovā vai Krimas apgabalu Ukrainā. Runājot par reparācijām, Hitlers vienkārši atteicās tās maksāt. Kad Krievijai uzdod jautājumus par Baltijas valstīm okupācijas gados nodarīto zaudējumu atmaksu, Putins reaģē līdzīgi.

Arī iekšpolitiskajās cīņas Hitlera un Putina stratēģija ir līdzīga. Pilnīga kontrole pār presi un citiem plašsaziņas līdzekļiem, cieša sadarbība ar lielajiem ekonomiskajiem grupējumiem, opozīcijas nežēlīga apspiešana, vārda un sapulču brīvības ierobežošana. Protams, 21. gadsimta Krievija nav gluži tas pats, kas 30. gadu Vācija, kad stingrāki vai maigāki autoritāri režīmi valdīja visā Eiropā. Hitlera impērijā iznāca tikai vienas partijas kontrolēti izdevumi, mūsdienu Krievijā preses izdevumu spektrs šķiet krietni plašāks. Tomēr gandrīz visas TV un radiostacijas Krievijā atrodas Kremļa vai tam draudzīgu ekonomisko spēku kontrolē un reti kurš uzdrošinās kritizēt valdības un prezidenta politisko kursu. Tas pats notiek ar presi. Ja kādam tomēr pietiek drosmes ko iebilst, tam jārēķinās ar pamatīgām nepatikšanām. Hitlers savus politiskos pretiniekus spundēja cietumos un koncentrācijas nometnēs, Putins opozīcijas apspiešanai pielieto represīvas policejiskas un administratīvas metodes. Uzplaukst vadoņa kults. Mēs zinām līdz kādam absurdam vadoņa dievināšana tika novesta Hitlera Vācijā vai Staļina Padomju Savienībā, kur ideoloģiskās zombēšanas rezultātā plašas tautas masas tika pārvērstas fanātiskā nedomājošā pūlī, kas gatavs izpildīt jebkuru mīļotā vadoņa pavēli. TV ziņās redzētās ainas no priekšvēlēšanu mītiņiem Krievijā atsauc atmiņā šīs sen aizmirstās ainas. Histēriski kliedzoši cilvēki, pilnīga domu un uzskatu vienotība ar prezidentu un viņa īstenoto kursu. Partija „Vienotā Krievija” jau sen kā no patstāvīga politiska spēka pārvērsta varas instrumentā, kura vienīgais uzdevums ir īstenot vadoņa gribu. Pat savas jaunatnes organizācijas Putinam ir - „Naši” un tagad arī „Jaunā Krievija”. Ne velti kāds krievu politologs kustību „Naši” nosaucis par Putinjūgendu, pēc analoģijas ar nacistu Hitlerjugend.

Ko par to visu saka Rietumu demokrātijas? Tāpat kā Hitlera gadījumā, kad Rietumvalstu samiernieciskā politika atraisīja nacistiem rokas arvien jaunām agresīvām darbībām, arī mūsdienu demokrātisko valstu līderi izrāda neizprotamu iecietību pret Krievijas līdera untumiem. Kad Hitlers rupji pārkāpdams Versaļas līguma nosacījumus sāka Vācijas militarizāciju, ietekmīgākās Eiropas valstis Anglija un Francija mēģināja bikli iebilst, taču… ar to arī viss beidzās. Viens no nacistu līderiem Alfrēds Rozenbergs toreiz Hitleram teica: „Ja francūžiem būtu pieticis prāta, Parīze būtu sūtījusi bumbvedējus.” Taču prāta nepietika. Vēl vairāk - Rietumi atļāva Vācijai anektēt Austriju un sagrābt vispirms Sudetu apgabalu, bet pēc tam visu Čehoslovākiju. Demokrātiskās valstis tikām spēlēja tā saukto „Vācijas nomierināšanas politiku”, cerot, ka Hitlera apetīte reiz būs apmierināta un viņš rimsies. Taču fīrers nerimās - redzot Rietumu politiķu mazdūšību viņš kļuva arvien nekaunīgāks, saprotot, ka vienalga tiks cauri sveikā. Pie kā tas noveda, mēs zinām - karā sagrauta Eiropa un miljoniem nogalinātu cilvēku. Tāda pati attieksme Rietumu demokrātijām ir pret Krieviju. Kā lielus Krievijas draugus sevi pozicionē Vācija, Francija un Itālija. Eiropas Savienība nemitas atgādināt, cik svarīgas tai ir attiecības ar lielo kaimiņu. Reizēm šķiet, ka pasaule pret Krieviju izturas kā pret mazu draiskulīgu bērnu. Bet „palaidnīgais puišelis” tikām ik pa brīdim pārsteidz pasauli te aizgriezdams gāzes krānu kādai valstij, te piedraudot ar jaunu bruņošanās sacensību un auksto karu, te pavisam reāli izstājoties no ieroču kontroles līguma, te par Krievijas sūtni NATO ieceļot galējo krievu nacionālistu un NATO lielāko ienaidnieku Ragozinu. Diemžēl Rietumu sabiedrība no vēstures kļūdām neko nav mācījusies.

Iespējams, kāds teiks, ka es pārspīlēju, ka nevar vilkt paralēles starp mūsdienu Krieviju un nacistisko Vāciju, ka šodienas politiskā un ekonomiskā situācija ir pavisam citādāka, ka pasaule ir mainījusies. Tas, protams, ir tiesa, tomēr piekritīsiet, ka līdzība abu režīmu īstenotajā valsts „atdzimšanas” politikā, ir pārsteidzoša, kaut arī tos šķir gandrīz 70 gadu. Pilnā sparā gatavodamies karam Hitlers pasaules priekšā tēloja miera eņģeli. Arī Krievija apgalvo, ka „Putina plāns” neesot agresīvs vai pret Rietumiem vērsts un tā vienīgais mērķis esot atjaunot Krievijas autoritāti kā iekšzemē, tā starptautiskajā arēnā. Tomēr politiķu un sabiedrisko darbinieku runās skan neslēpts prieks par valsts militārās varenības atdzimšanu, nereti dzirdama frāze: „Pasaule būs spiesta Krieviju atkal respektēt un cienīt, jo tā baidās no mums!” Šeit nu Krievija maldās. Citu valstu cieņu un autoritāti var izpelnīties ar godīgumu, korektumu un uzticamību starptautiskajās attiecībās. Tos, kurus bīstas, diez vai īpaši ciena. Baidās, klusē un nerunā pretī, taču drīzāk ienīst nevis ciena. Ja Krievija vēlas šādu „cieņu”, atliek tikai to nožēlot.

Diezin vai Krievija tuvākajos gados kādam gatavojas uzbrukt ar militāru spēku. Ir citas metodes. Ekonomiskās sviras reizēm ir daudz efektīvākas un mēs zinām, ka Krievija nekavējas tās izmantot. Vēl efektīvāks līdzeklis ir citu valstu ekonomikas pārpirkšana. Krievijā ir izstrādāta speciāla programma palīdzībai tautiešiem ārzemēs, kas paredz arī ievērojamas investīcijas krievu biznesa atbalstam galvenokārt „tuvajās ārzemēs”. Krievu šovinistu mājas lapā „Rodina” teikts, ka apmēram puse Latvijas ekonomikas jau esot krievu un ar Krieviju cieši saistītu uzņēmēju kontrolē. Arī Eiropas Savienības enerģētika kļūst arvien atkarīgāka no Krievijas gāzes piegādēm. Visi saprot ar ko tas draud, taču nekāda reāla darbība, lai situāciju mainītu, nenotiek. 21.gadsimtā valstis tiek okupētas bez militāra spēka un ārēji redzamas vardarbības, atstājot šķietamu suverenitāti, taču pārņemot ekonomiku un padarot tās atkarīgas no izejvielu piegādēm. Tas viss, protams, ietekmē arī šo valstu politiku. Pagaidām Krievija sekmīgi īsteno „zaudēto teritoriju” atgūšanu un jaunu iekarošanu bez militāriem līdzekļiem, taču kas gan var galvot, ka pēc gadiem desmit divdesmit Krievijas varas virsotnē nenokļūst kāds pusjucis fanātiķis, kas viņaprāt impērijai „likumīgi piederošās zemes” gribēs atgūt tīri fiziski, ieraujot pasauli jaunā postošā karā? Šodien tādas pārliecības nav.

Un vēl kāda analoģija. Hitlers Trešo reihu iztēlojās kā tūkstošgadu impēriju. Viņa devīze bija: „Viena valsts, viena tauta, viens vadonis!” Arī Putina Krievija top izmantojot impērisku retoriku, ideju par vienotu un nedalāmu valsti, vienotu krievu tautu uz krievu kultūras bāzes, lai kurā pasaules malā cilvēks dzīvotu un kāda būtu viņa etniskā izcelsme. Tiek kultivēta ideja par kādu īpašu „krievu demokrātiju”, kas patiesībā nozīmē stingru un autoritāru vadoni, kurš nosaka, cik un kāda demokrātija tautai nepieciešama. Impēriska nostaļģija caurauž visu Putina Krievijas ideoloģiju. Godā tiek celta gan cariskā Krievija, gan „tautu tēvs” Staļins kā dižens vadonis, glorificēts Otrā pasaules kara periods, tāpat padomju valsts kā krievu impērijas mantiniece un turpinātāja. Politisko mērķu sasniegšanai Kremļa ideologi plaši izmanto arī Pareizticīgo baznīcu. Sekas ir acīmredzamas - arvien vairāk krievu apziņā iesakņojas neuzticība un netīksme pret citu kultūru vai reliģiju izpausmēm, arvien biežāk notiek vardarbīgi uzbrukumi citas tautības un ādas krāsas cilvēkiem, pat ja tie ir Krievijas pilsoņi. Oficiālais Kremlis gan cenšas norobežoties no pārāk ekstrēmiem uzskatiem, radikāļu organizācijām un to īstenotajām noziedzīgajām akcijām. Tomēr netiek darīts tikpat kā nekas, lai šādas organizācijas un to sludināto galēji nacionālistisko ideoloģiju būtiski ierobežotu. Vārdos cīņa pret ekstrēmismu it kā notiek, taču ekstrēmistu organizācijas turpina zelt un plaukt. Man gan šķiet, ka Federālais drošības dienests ar savu VDK pieredzi šo jautājumu varētu atrisināt īsā laikā, ja vien gribētu. Taču šādas vēlēšanās nav, jo nacionālisma ideoloģija itin labi noder Putina Krievijas impēriskajiem centieniem.

Pēc Otrā pasaules kara Vācija spēra kādu valsts un nācijas atdzimšanai ārkārtīgi svarīgu soli - pilnīgu sabiedrības denacifikāciju. Tika darīts viss, lai nekas no tā, ko vācu tauta piedzīvoja nacisma valdīšanas gados, nekad vairs nebūtu iespējams. Izsludinātas ārpus likuma un likvidētas tika visas nacistu organizācijas, noziegumos vainīgie tiesāti un sodīti, nacisma simbolika aizliegta. Par nacisma noziegumu noliegšanu draud kriminālatbildība. Ko pēc PSRS sabrukuma darīja Krievija? Jeļcins gan aizliedza „veco” komunistisko partiju, taču tūdaļ pat atļāva dibināt jaunas komunistu organizācijas. Puča rīkotāji tika izlaisti no cietuma, bijušie komunistu līderi iekārtojās siltās vietiņās jaunās Krievijas valsts pārvaldē, biznesā un citās nozīmīgās jomās. VDK netika pasludināta par noziedzīgu organizāciju, kā tas notika ar SS, SD un gestapo Vācijā, bet pārveidota par Federālo drošības dienestu. Par staļinisko noziedznieku sodīšanu nebija pat runas. Savukārt Putins nedaudz izmainot vārdus atjaunoja PSRS himnu, kas daudziem miljoniem bijušo padomju pilsoņu un austrumeiropiešu mūžam būs baiss atgādinājums par nošautajiem, koncentrācijas nometnēs un čekas pagrabos nomocītajiem, trakonamos iespundētajiem, izsūtītajiem un citādi represētajiem.

Taču ir vēl kāds ļoti nozīmīgs faktors - vācu tauta un sabiedrība ir patiesi nožēlojusi savu pagātni, atvainojusies visiem, kas cietuši no nacistu režīma pastrādātajiem noziegumiem, izmaksājusi kompensācijas represētajiem un citiem kara upuriem. Turpretī Krievijā šodien cenšas noliegt pat pašu noziegumu faktu. Šodien padomju karavīrs tiek tēlots kā varonis, atbrīvotājs un miera nesējs, bet čekisti kā drosmīgi ļaudis, kas cīnījās pret valsts ienaidniekiem. Nosodīt staļinismu Putina Krievijā ir sliktais tonis. Šķiet, kāda gan vajadzība mūsdienu Krievijai, kas pasaules acīs sevi pozicionē kā demokrātisku un kapitālistisku valsti, attaisnot vai pat noliegt boļševiku pastrādātos noziegumus? Tomēr nē. Nekādas nožēlas, nekāda atvainošanās, nekādas kompensācijas. Kamēr Krievija neatzīs savu priekšteču pastrādātos noziegumus, neatvainosies par ciešanām, ko cilvēcei sagādājis režīms, kura mantiniece Krievija tik kvēli vēlas būt, bet, pats galvenais, patiesi nenožēlos un neuzņemsies kaut vai morālu atbildību par šī režīma nodarīto, tikmēr, ņemot vērā šīs valsts impēriskās ambīcijas, tā turpinās būt drauds saviem kaimiņiem un visai pasaulei.

Lasot Krievijas presi un skatoties politiska rakstura diskusijas televīzijā, nereti rodas iespaids, ka Krievija šodien atrodas ciešā ienaidnieku ielenkumā. Pazīstami zinātnieki, politiķi un kultūras darbinieki visā nopietnībā apgalvo, ka Rietumu pasaules galvenais mērķis esot iznīcināt Krieviju, degradēt krievu tautu un pakļaut to Rietumu verdzībai. NATO joprojām ir ienaidnieks Nr. 1, bet oficiāli it kā draudzīgās ASV - visa ļaunuma sakne. Aizrunājas pat tiktāl, ka šī esot pēdējā lielā cīņa starp morāli skaidro un tīro pareizticības civilizāciju un izvirtušo, pūstošo Rietumu civilizāciju. Krievija šajā cīņā uzņēmusies pareizticīgās pasaules pēdējā bastiona lomu. Nevar saprast, kā te ir vairāk - lielai nācijai nepiedodama mazvērtības kompleksa vai pārspīlēta  savas nozīmības un svarīguma apziņa. Taču mērķi šī histēriskā bļaustīšanās sasniedz - nācijas ārējais ienaidnieks atkal ir atrasts.

Šī raksta uzdevums ir brīdināt un ar analoģiju palīdzību parādīt, cik bīstami būvēt valsti uz impēriskas ideoloģijas, lielvalstiska šovinisma un revanšistiska nacionālisma bāzes. Visas lielās vēsturiskās impērijas ir vairāk vai mazāk veiksmīgi tikušas galā ar savu koloniālo pagātnes mantojumu un šodien sekmīgi iet demokrātiskās attīstības ceļu. Tikai Krievija joprojām sapņo par impērijas atjaunošanu. Daudzas agrākās koloniālās lielvalstis šodien palīdz un cieši sadarbojas ar savām bijušajām kolonijām, un tas notiek uz savstarpējas draudzības un vienlīdzības pamata. Piemēram Lielbritānija ir nodibinājusi Britu Sadraudzību un visām tās dalībvalstīm britu karaliene simboliski joprojām ir valsts galva. Vai varam iedomāties situāciju, kad kāda no bijušajām Krievijas vai PSRS teritorijām, kas ieguvusi neatkarību, būtu ar mieru par savas valsts kaut vai tikai simbolisko galvu pasludināt Krievijas prezidentu? Tas šķiet pilnīgi neiespējami, jo Krievija ar saviem bijušajiem padotajiem mēdz runāt no „vecākā brāļa” pozīcijām, ar pārākuma apziņu un krietnu devu augstprātības. Tāpēc arī bijušās republikas, ar dažiem izņēmumiem, cenšas pēc iespējas distancēties no agrākās metropoles un veidot neatkarīgu politiku, bet tās, kas izvēlējušās demokrātiskās attīstības ceļu, ātrāk integrēties NATO un citās Rietumu pasaules struktūrās. Šīs valstis neuzticas „lielajam brālim”, jo sajūt reālus draudus savai neatkarībai. Vairums ļaužu šodien domā, ka tās šausmas un zvērības, ko cilvēce pārdzīvoja Otrā pasaules kara gados, mūsdienu humānajā, uz cilvēka tiesībām orientētajā pasaulē nav iespējamas, vismaz ne civilizētajā Eiropā. Taču robeža starp inteliģenci, humānismu un zemisku instinktu vadītu slepkavu pūli ir visai trausla. To pierādīja kaut vai pilsoņu karš bijušajā Dienvidslāvijā - destruktīva, pārprasta nacionālisma un valsts vienotības vārdā 20.gadsimta nogalē pašā Eiropas sirdī tika nežēlīgi noslepkavoti desmitiem tūkstošu cilvēku.

Kaut arī vairākums analītiķu jauno Krievzemes prezidentu Dmitriju Medvedevu uzskata par Putina ielikteni un pavēļu izpildītāju, daudzi tomēr cer, ka izbaudījis varas garšu, jaunais „cara tētiņš” gribēs ņemt grožus savās rokās un savu priekšgājēju, patreizējo premjeru Putinu, vienkārši nobīdīs malā. Man tomēr šķiet, ka augstākais, ko no Medvedeva var sagaidīt, ir iespējamā Kremļa politikas mīkstināšana tādās jomās kā vārda, izteikšanās un sapulču brīvība, varbūt arī nedaudz maigāka attieksme pret opozīciju. Taču valsts politikas impēriskās tendences diezin vai mazināsies un bargais tonis sarunās ar Rietumiem tiks saglabāts. Krievija ar savu impērisko politiku vēl ilgi paliks nopietns drauds kaimiņu zemēm un neizsīkstošs spriedzes avots starptautiskajā arēnā.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

• 1. Reinkarnācija Putina stilā
• 2. Suņi rej, bet karavāna… Cik ilgi vēl?
• Putina “spēles” Ukrainā
• Vai jauna diktatūra?
• Miera uzturētājs vai agresors?