21
Kad savulaik intervēju sociālo darbinieci Nairu Šķoni no Kuldīgas, viņa savā atgriešanās stāstā pieminēja Sašu Kovaļuku - cilvēku, kam bijusi zināma loma Nairas ceļā pie Dieva. Kad 2007. gada pavasarī mūsu ģimenei bija vajadzīgs santehnikas un remontdarbu speciālists, mums ieteica kādu Sašu - esot cilvēks ar „zelta rokām”. Tikai pēc zināma laika iedomājos pavaicāt, kāds tad īsti ir mūsu palīga uzvārds. Izrādījās - Kovaļuks, Saša Kovaļuks. Tā tapa šis raksts par cietumu misionāru, dziesminieku un kristīgo kalpotāju Aleksandru Kovaļuku.
****
- Mana dzīve pirms sastapšanās ar Dievu bija briesmīga. Gluži tāpat kā tagad man mēdz būt piecas sešas kalpošanas dienā, tolaik es varēju izdarīt piecus sešus noziegumus dienā. Tie bija gan nopietni, gan mazāk nopietni. Pēdējā ieslodzījuma termiņa laikā sāku veidot bandu, kurā bija ļoti nopietni ļaudis. Mēs gatavojāmies aplaupīt inkasatoru mašīnas. Taču mana dzīve varēja izveidoties pavisam citādāk, ja kāds būtu izrādījis kaut mazāko interesi par manu likteni tolaik, kad man bija 18 gadu, ja es kādam tolaik vispār būtu bijis vajadzīgs. Taču 18 gadu vecumā es nokļuvu cietumā, kam sekoja alkohola reibonī un kriminālā vidē pavadīti gadi. Pat tad, kad biju laukā no cietuma, es nedzīvoju normālu dzīvi. Brīvībā vai ieslodzījumā - es tik un tā biju cietumā. Mans cietums ilga no 18 līdz 30 gadu vecumam. Diemžēl pasaulē ir daudz cilvēku, kas nekad nav sēdējuši, tomēr atrodas garīgā cietumā. Viņi sēž savās “kamerās”, savā noteiktajā teritorijā, nespēdami ieraudzīt citu perspektīvu, nespēdami sekmīgi risināt uzdevumus, kādus viņiem dod Dievs. Dievs saka: „Tev pieder brīvība, lieto savu brīvību!” Pat ja esi fiziski saistīts, tu vari aizlūgt par citiem, vari pat garā pārcelties uz citām zemēm, jo gars ir brīvs no problēmām, kādas ir miesai. Ar Dieva Garu piepildīts cilvēks spēj paveikt lielas lietas.
Cietumā es biju vientuļais vilks. Nepiederēju nevienam grupējumam, nevienai cietuma sabiedrībai. Man nebija līdzzinātāju, es visu darīju viens. Tomēr cietuma autoritāte es nebiju, jo gribēju būt pieticīgs. Var plātīties ar ieročiem un izkliegt skaļus saukļus, bet var arī klusi savus vārdus īstenot dzīvē. Cietuma gudrībās mani apmācīja ļoti pieredzējis bandīts ar palamu Haizivs. Viņš teica: „Vienmēr skaties tikai cilvēku sejās un tu ieraudzīsi visu. Tu ieraudzīsi, ka cilvēkus nemaz nevajag nogalināt - viņi tāpat ir muļķi. Vēro dzīvi, skaties, kas notiek tev apkārt, apstājies, nesteidzies, neizdari pārsteidzīgus secinājumus, analizē visu, domā ar galvu.” Tāpēc es uzskatu, ka tie, kas plātās ar ieročiem vai demonstrē savus muskuļus, nav cilvēki ar dižām prāta spējām, jo īstu, spēcīgu ienaidnieku tik viegli nemaz nevar ieraudzīt. Tie, kam ir galva uz pleciem, vienmēr paliek ēnā, un maz ir tādu, kas zina, ka viņi vispār eksistē. Viņi nebrauc ar smalkām mašīnām, tomēr ar naudas palīdzību valda ne vien pār cilvēku dzīvībām, bet daudziem procesiem sabiedrībā.
Gadu pirms atbrīvošanas es reiz sēdēju 3. kolonijas darbnīcās Daugavpilī un spēlēju ģitāru, kad telpā pēkšņi parādījās neparasta gaisma. Biju šokā, tomēr ļāvos šai gaismai, un pirmoreiz dzīvē mani pārņēma tik neparastas sajūtas. Gaisma piepildīja mani, kā ūdens piepilda glāzi, un, kad tā jau sniedzās līdz krūtīm, es pacēlu rokas un sāku saukt: „Slava! Slava!” Es kliedzu, bet mans prāts teica: „Tev jumts aizbraucis!” Tā es tur stāvēju paceltām rokām, taču, kad mans ķermenis sāka pamazām celties gaisā, mani pārņēma bailes. Nodomāju: „Kas tās par halucinācijām, es taču neko neesmu lietojis!” Izskrēju ārā no gaismas kūļa, taču ģitāra, ko turēju rokā, palika karājoties gaisā. Sapratu, ka tā nevar būt, ģitāra nevar tā vienkārši karāties gaisā. Viss - esmu sajucis prātā! Pēkšņi es sapratu - esmu psihs. Biju gribējis visus nogalināt, plānojis lielas lietas, bet kā es varu izlemt tik nopietnus jautājumus, ja esmu vājprātīgs? Vispirms man bija jātiek skaidrībā ar savu galvu.
Tolaik cietuma darba zonā uz jumta bijām ierīkojuši treniņzāli. To nevarēja redzēt no sargtorņiem, par to nezināja neviens uzraugs. Mūs apmācīja cilvēki, kas sēdēja par pašaizsardzības robežu pārsniegšanu, karatē speciālisti, kas bija trenējuši miličus, bijušie afgāņi. Viņi mācīja mūs, kā jāsit, lai ar vienu sitienu nogalinātu cilvēku. Mēs bijām spēks. Kad pēc gadījuma ar gaismas kūli satikos ar čomiem, teicu: „Puiši, ir jātiek skaidrībā! Ir vēl kāds spēks, bet tas nav mūsu spēks!”
Galvā bija tikai viena doma: bet, ja nu tas ir Dievs? Sāku pārdomāt dzīvi. Trīspadsmit gadu vecumā es aizbēgu no mājām un nokļuvu kādā bandā, kas nodarbojās ar juvelierveikalu aplaupīšanu. Biju vēl nepilngadīgs, kad jau atrados vissavienības meklēšanā. Labi, ka tēvs mani izsekoja un izrāva no bandas, jo pēc kāda laika viņi visi tika arestēti. Dzīvē esmu nokļuvis daudzās kritiskās situācijās. Esmu slīcis, pakļuvis zem ledus, vairākas reizes dedzis, spridzināts, mani ir mēģinājuši nogalināt, tomēr es joprojām esmu dzīvs, un tas nav bez iemesla. Kāds mani ir sargājis. Kāpēc? Apsēdos un gultas malas un teicu: „Ja Tu mani dzirdi, Dievs, un ja Tu esi tas, kurš bija kopā ar mani šai gaismā, tad pierādi to. Pamodini mani četros no rīta, ne minūti agrāk, ne minūti vēlāk. Ja Tu to izdarīsi, tad… jā, nu ko tad lai es Tev dodu? Nu, tad es Tev kalpošu!” Es pateicu šo frāzi, kaut arī īsti nezināju, ko tas nozīmē - kalpot Dievam.
Pamodos no tā, ka kāds mani purināja. Atvēru acis, taču līdzās neviena nebija. Tomēr mani turpināja purināt kādas neredzamas rokas. Aukstiem sviedriem klāts, paskatījos pulkstenī - bija tieši četri. Sapratu, ka man ir atbildējusi tā Persona, ar kuru es biju runājis lūgšanā, tas, kurš zināja nesalīdzināmi vairāk par mani. Viss, kas bija apslēpts, viss, ko es kā vientuļais vilks biju darījis, visi mani noslēpumi bija zināmi Dievam! Sapratu, ka pienācis laiks nožēlot grēkus un pārskatīt savu dzīvi. Aizgāju pie puišiem un teicu: „Ir kāds spēks, kas ir daudzkārt lielāks par visu, ar ko mēs šeit nodarbojamies. Tas ir reāls spēks, un tas ir Dievs!” Viņi tikai noteica: „Skaidrs - viņam jumts aizbraucis!” Pēc šī gadījuma es ar šiem cilvēkiem satikos arvien retāk un retāk. Manā dzīvē bija sācies jauns posms.
Pēc sastapšanās ar Dievu es Viņam jautāju: „Ko man darīt tālāk?” Tad manās rokās nonāca Evaņģēlijs, ko slepus iedeva pārrakstīt kāds operatīvais darbinieks, kuru vēlāk ticības dēļ padzina no darba. Viņš teica, ka tikai caur ticību, nevis represīvām metodēm, cilvēks var mainīties. Iznācis no cietuma, nezināju, kurp iet. Vecāki manas kriminālās dzīves dēļ bija atteikušies no manis un aizbraukuši no Latvijas. Viņi pārcēlās uz Pēterburgu, līdz ar to es zaudēju pierakstu Rīgā. Mani kriminālkodeksa panti bija ļoti nopietni, un ar tādiem pantiem tolaik nevienu lielās pilsētās nepierakstīja. Cietumā man iedeva kādu adresi Daugavpilī, taču es to pazaudēju, tāpēc braucu uz Cēsīm, kur kāds no cietuma brālības bija atļāvis man dzīvot viņa mājā. Taču izrādījās, ka tur jau dzīvo viņa sieva ar savu mīļāko. Jutos neērti un, nevēlēdamies būt tiesnesis šajā situācijā, aizgāju no turienes. Izgājis uz ielas, jautāju Dievam: „Kungs, ko man darīt tālāk? Mēs ar Tevi esam draugi, un es zinu, ka Tev priekš manis ir plāns.” Saņēmu negaidītu atbildi: „Ej uz to māju, kuru aplaupīji pēdējo.” Bet pēdējo es biju aplaupījis savu vecāku draugu māju. Neviens par to nezināja, tāpēc es iebildu: „Dievs, es to nevaru, jo tie ir man pazīstami cilvēki!”
Visu dienu staigāju pa pilsētu. Pārnakšņoju kādā kāpņu telpā, kur bija ļoti auksts. No rīta devos uz parku un atkal lūdzu Dievu, taču dzirdēju tos pašus vārdus: „Ej uz to vietu, kuru aplaupīji pēdējo.” Tā es staigāju trīs dienas, biju ļoti izsalcis. Trešajā dienā es vēlreiz lūdzu Dievu un atkal saņēmu to pašu atbildi. Tad es teicu: „Labi, lai būtu kā būdams, man viss ir apnicis. Lai mani nogalina un tas lai paliek uz tavas sirdsapziņas, Dievs!” Aizbraucu pie tiem ļaudīm un teicu: „Ir jau trešā diena, kopš esmu iznācis no cietuma. Cietumā kļuvu ticīgs un man visu laiku bija normālas attiecības ar Dievu, taču tagad es dzirdu tikai vienu: ej uz to vietu, kuru aplaupīji pēdējo. Tāpēc esmu atnācis nožēlot grēkus. Es jūs aplaupīju un tagad esmu ar mieru segt visus zaudējumus.” Saimnieks skatījās uz mani un smaidīja. Domāju, kas nu būs. Viņš saka: „Zini, arī es pirms trim dienām pieņēmu Jēzu savā sirdī.” Tad es sapratu, cik Dievs ir gudrs un mīļš. Viņš visu jau iepriekš bija sagatavojis. Šis cilvēks iedeva man jaunas drēbes, apgādāja ar iztikas līdzekļiem, deva iespēju sākt jaunu dzīvi. Esmu saņēmis lielu žēlastību no šīs ģimenes. Lai Dievs viņus svētī!
Kādu laiku mācījos Bībeles skolā pie Rika Rennera, bet neoficiāli, jo naudas man nebija, pieraksta nebija, pases nebija, nekā nebija. Arī no pašvaldības atbalstu nesaņēmu, tieši pretēji. Man pateica: „Vispirms atrodi vietu, kur pierakstīties, un tad mēs tevi varbūt pierakstīsim.” Visus dokumentus, ko biju rūpīgi savācis, viņi pazaudēja, vismaz tā man teica. Tobrīd man bija tikai divas iespējas - vai nu atgriezties pie bandītiem, vai paļauties uz Dievu. Es izvēlējos Dievu, un Dievs man palīdzēja - iedeva labu darbu. Man vajadzēja apsargāt kādu darbnīcu, taču līdztekus es varēju strādāt ar virpu un frēzmašīnu - izgatavoju kristīgas tematikas suvenīrus. Ar šo rūpalu nopelnīju sev iztiku, un tas bija sākums manai darbībai pēc cietuma.
Vēlreiz, šoreiz pavisam apzināti, nožēloju grēkus baptistu Krusta draudzē. Dieva Gars mani uzrunāja tik spēcīgi, ka biju vienās asarās. Tas notika Pļaujas svētkos. Es skatījos uz augļiem, kas atradās altāra priekšā, un man šķita, ka tās ir cilvēku sejas. Es to uztvēru ļoti globāli, un mana sirds vienkārši salūza. Toreiz es izlēmu galīgi: „Kungs, es pilnībā veltu savu dzīvi Tev, dari ar mani, ko gribi!” Tomēr pagāja vairāki gadi, līdz atbrīvojos no visiem vecajiem niķiem. Pasaules netīrība cilvēkam pielīp ļoti ātri, taču, paldies Dievam, ka Viņš joprojām strādā ar mums. Jēzus ir tik mīļš un dzīve pārsteidzoša!
Cietumā es nestrādāju nekādu darbu, jo biju viens no tiem, kam strādāt skaitījās negods. Esmu pat lauzis sev pirkstus, lai tikai nebūtu jāstrādā. Iznācis no cietuma, sāku domāt, ar ko nodarboties. Lūdzu Dievu: „Kungs, dod man gudrību!” Tad kāda māsa palūdza izremontēt viņas dzīvokli. Pēc kāda laika viņa jautāja: „Tu proti daudzus darbus, bet vai salabot televizoru tu vari?” Atbildēju: „Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru!” Viņa saka: „Nu tad nāc un izdari!” Es tikai noteicu: „Kad Dievs dos laiku, atnākšu.” Vēlāk satiku šo māsu baznīcā, un viņa man saka: „Mans televizors tevi gaida!” Tā notika vienu otru trešo reizi, līdz es kļuvu nervozs. Lūgšanā Dievam teicu: „Kungs, esmu lietojis Tavu Vārdu, bet Tu taču zini, ka es neko nesaprotu no televizoriem. Es vienkārši pateicu vārdus, kas rakstīti Bībelē.” Drīz pēc tam gāju pāri ielai un ielas vidū pēkšņi ieraudzīju parādību - no gaisa nolaidās caurspīdīgs ekrāns, uz tā bija televizors. Redzēju, kā tiek noņemts aizmugurējais vāks un izņemta shēmplate. Redzēju lodāmuru, kas lodēja noteiktas vietas uz plates. Sapratu, ka Dievs man parāda, kas un kā jādara, lai televizors atkal darbotos. No tā brīža es zinu, ka Dievam viss ir iespējams.
Par cietumu kalpotāju es kļuvu 90. gadu sākumā. Sadarbojos ar “Prison Fellowship” Latvijas misiju, tomēr tolaik konkrēta kalpošanas aicinājuma man vēl nebija. Jautāju Dievam, kas man jādara, un atbildes reizēm bija pārsteidzošas. Vienubrīd saņēmu atbildi, ka mana kalpošana ir vienkārši palīdzēt cilvēkiem. Kad viesojos kādā namā, noskatījos, kāda palīdzība šeit vajadzīga, un centos to tūlīt izdarīt. Tie bija dažādi saimnieciski darbi, dažkārt arī remonts.
Man ir bijušas dažādas kalpošanas - esmu bijis jauniešu kalpošanā, palīdzējis mācītājiem, pamēģinājis sevi darbā ar bērniem. Viss vienmēr bija labi līdz brīdim, kad sastapos ar ļaužu neuzticību. Kad cilvēki uzzināja par manu pagātni, viņi teica: „Viņš ir kriminālnoziedznieks, no viņa jāturas pēc iespējas tālāk!” Es jutu šo neuzticēšanos, un man nebija nekādas vēlēšanās kopā ar tādiem cilvēkiem kaut ko darīt. Mani pat apvainoja, ka es it kā uzpērkot un pārdodot tālāk zagtas mantas, kaut tajā laikā es vispār nebiju Latvijā. Man teica: „Cilvēki tevi redzēja Pļavniekos, kad tu ar mašīnu vedi ārā mantas no dzīvokļiem.” Es pat nemēģināju strīdēties, vienkārši pagriezos un teicu: „Es netaisnošos, Dievs ir mans aizstāvis!” Kādu laiku biju pat atstādināts no kalpošanas cietumu misijā. Tomēr vēlāk divi bijušie ieslodzītie, kas mani apmeloja, apzaga draudzi un atkal nonāca cietumā, kur lielījās, kā aptinuši ap pirkstu ticīgos. Ļoti pārdzīvoju šādu cilvēku attieksmi. Laikam mani sapratīs tikai tas, kurš dara labu, bet pretī saņem ļaunu. Mana vēlēšanās kalpot Dievam bija patiesa, taču pretī es saņēmu sitienus gan no kriminālās pasaules, gan ticīgajiem. Tādu gadījumu bija ļoti daudz. Tad es nolēmu, ka nepieņemšu nekādu konkrētu kalpošanu draudzē, bet iešu tikai tur, kur Dievs mani sūtīs.
Tagad reizēm jūtos kā tāda avārijas brigāde. Nepiedalos jebkurā kalpošanā, tāpat kā nepieņemu jebkuru piedāvājumu, kuru saņemu. Tas ir tāpat kā ar ballītēm vai svētkiem - ja mani aicina uz kādiem svētkiem, es jautāju: „Kungs, ko man darīt?” Un daudzos gadījumos saņemu atbildi: „Neej!” Toties, kad jāiet uz bērēm, visbiežāk Dievs saka: „Ej!” Esmu redzējis tik daudz satriektu cilvēku, kam vajadzīgs atbalsts un palīdzība. Tāpēc vairāk esmu redzams bērēs nekā izklaides pasākumos, jubilejās. Kad esmu kādos svētkos, arī baznīcas svētkos, un skatos cilvēku sejās, viņi man atgādina manu meitiņu. Kad es viņai saku: pasmaidi, viņa smaida, bet tas nav pa īstam. Tā ir tāda maza liekulība, bet man patīk īsti cilvēki. Ekstremālās situācijās, kad cilvēkam vairs nav uz ko cerēt, viņš paļaujas uz Dievu un tad Dievs arī atnāk. Nereti Dievs mani pieceļ naktī un aizved uz vietu, kur jāglābj kāds cilvēks. Bija gadījums, kad uz sliedēm gulēja cilvēks, kas pats nespēja piecelties. Viņš nebija piedzēries, tas vienkārši bija vecs, nespēcīgs cilvēks. Viņam bija salūzis spieķis, un viņš gulēja uz sliedēm, pa kurām nepārtraukti kursēja elektriskie vilcieni. Dievs mani tur aizveda tieši tajā brīdī, kad tas bija nepieciešams.
Dievs man ir dāvājis brīnišķīgu sieviņu Kristiānu un meitiņu Katrīnu. Esam laimīga ģimene, kas savu nākotni saskata tikai un vienīgi Dievā. Bet atrasties Dievā nozīmē ik dienas piedzīvot brīnumus un īstenot mērķus, kurus dod Dievs. Man no sirds jāpateicas savai sieviņai, ka viņa ir īsts kristīgās pacietības paraugs. Es palīdzu citiem, bet pašam dzīvoklis neremontēts. Iztiku esmu pelnījis dažādi, galvenokārt celtniecībā un remontdarbos. Taču visās darbavietās, kur esmu strādājis oficiāli, pēc zināma laika pamanīju, ka kāds grib nopelnīt uz mana rēķina. Mani ir gan krāpuši, gan nesamaksājuši par darbu. Tāpēc esmu nonācis pie atziņas, ka svarīgs ir tikai tas darbs, ko Dievs vēlas, lai es darītu. Es pārtraucu visus savus darbus un nolēmu, ka nedarīšu neko, iekams nebūšu atradis Dieva vaigu, iekams Dievs nebūs mani garīgi atjaunojis. Daudzo darbu dēļ biju piemirsis kādu elementāru patiesību, proti, ka attiecības ar Dievu ir kopjamas un lolojamas, ka par tām ir jārūpējas un tās jāsargā. Kad attiecības ar Dievu ir sakārtotas, Viņš pats parāda, kas jādara - vai tas būtu algots darbs, vai kalpošana.
Jāteic, materiālajā ziņā Dievs mani ir svētījis, man visa kā pietiek. Nedzīvoju grezni, tomēr man ir viss, kas nepieciešams kalpošanai. Dievs par to rūpējas. Pat, ja cilvēki reizēm nesamaksā par padarīto, ir Viens, kas samaksā. Ja esmu visu izdarījis pēc vislabākās sirdsapziņas, es vienalga saņemu algu - no Dieva. Ir bijuši gadījumi, kad Dievs fokusē manu skatienu kaut kur tālumā un es pēkšņi ieraugu kādu priekšmetu, piemēram, naudas zīmi it kā optiskā palielinājumā. Nauda atrodas tālu prom, neviens to neredz, bet es saku: “Lūk, nauda, iesim un pacelsim!” Vai arī kādu dārglietu. Ir bijis daudz tādu atradumu, un es zinu, ka tas ir Dievs. Man bija vajadzīgs labs dators, un man ir dators, bija vajadzīga aparatūra disku ierakstīšanai, un man tā ir. Dažreiz tā var būt kāda klusa sirds vēlēšanās, bet Dievs to redz un piepilda. Ir patīkami saņemt šādas dāvanas.
Dzeju es sāku rakstīt, pirms vēl kļuvu kristietis. Cietumā gan tādi, kas rakstīja dzeju, nebija cieņā, viņus dēvēja par rīmkaļiem. Taču tieši cietuma periods man bija vientulības un pārdomu laiks, kad dzejā vislabāk varēju izteikt savas domas un sajūtas. Pēc cietuma ar mani notika šāds gadījums. Sapņoju, ka atrodos baznīcā. Iznāca koris un sāka dziedāt. Tā bija īsta debesu mūzika, kas man iepatikās tik ļoti, ka vēlējos to pierakstīt. Piecēlos no gultas, paņēmu rakstāmo un sāku rakstīt, bet mūzika turpināja skanēt. Tā bija pirmā reize, kad mūzika pie manis atnāca tieši no augšienes. Es zinu, ka tā ir cita realitāte - tā realitāte, kuru mēs iepazīstam, lasot Bībeli. Tur mēs uzzinām, ka cilvēks var lidot, ka ūdenī iemests cirvis var uzpeldēt, ka cilvēki var staigāt pa ūdens virsu un iet cauri sienām. Tas viss var notikt, ja vien tas ir svarīgi Dievam. Taču, kolīdz cilvēks šīs lietas vēlas paturēt sev, vēlas izcelt savu, nevis Jēzus vārdu, izcelt savu, nevis Kristus kalpošanu, tas viss vienkārši pazūd.
Pēc šī gadījuma dziesmas pie manis atnāk pašas no sevis. Sākumā es pat nesapratu to dziļāko saturu, līdz šīs dziesmas sāka uzrunāt cilvēkus. Tāpēc dažas no manām dzejām un dziesmām tiek sauktas par pravietiskām. Manas dziesmas cilvēkus uzrunā visos līmeņos - miesīgajā, dvēseliskajā un garīgajā. Svarīgākā, bez šaubām, ir garīgā puse, jo manas kalpošanas pamatuzdevums ir cilvēku glābšana. Kad cilvēki mani lūdz nodziedāt kādu dziesmu, es redzu, ka tas nav tikai tāpēc, lai aizpildītu brīvo laiku, bet tāpēc, ka šie ļaudis ir garīgi izslāpuši. Kā gaisma, kas staro uz visām pusēm, tāpat Dieva svaidītā vēsts aizskar klausītājus visos viņu būtības līmeņos.
Mani aicina daudzi - kalpoju cietumos, sadarbojos ar organizāciju “Cerība bērniem”, piedalos “Business Men’s Fellowship” Latvijas nodaļas pasākumos, sludinu dažādu konfesiju baznīcās, braucu kalpošanā uz citām valstīm. Es nekad iepriekš nezinu, kādas dziesmas dziedāšu, ko teikšu. Pat pirms svētrunas es cenšos nedomāt, ko un kā runāšu, jo gribu dot Dievam iespēju runāt. Vienīgais, uz ko es skatos, ir mana sirds - vai tā ir pareizās attiecībās ar Dievu. Vai neesmu izdarījis ko nepiedienīgu, novirzījies no pareizā kursa, aizmirsis, kas es biju un no kā esmu saņēmis tādu žēlastību. Dievs mani ir vedis cauri daudzām situācijām. Esmu strādājis pansionātos un slimnīcās, redzējis cilvēkus, kas ir ierobežoti savā miesā, nevar staigāt, nevar pat rokas pakustināt un pāršķirt Bībeles lapas. Esmu lasījis priekšā Dieva Vārdu veciem cilvēkiem, kas nespēja piecelties no gultas, bet pēc tam šie cilvēki man ar sajūsmu stāstīja, kā viņus apmeklējuši eņģeļi un viņi sarunājušies ar tiem. Eņģeļi viņiem parādīja, kā būs debesīs. Viņi ar tādu prieku stāstīja par šo tikšanos, un asaras plūda pār viņu vaigiem. Es zinu, ka dažkārt esmu kalpojis kā pavadonis debesu sūtņiem. Man patīk kalpot cilvēkiem. Man patīk piepildīt Dieva gribu.
Tomēr viens gan jāsaka - kad ļaudis aicina mani palīdzēt, viņi līdz ar to cer atrisināt kādu savu problēmu. Taču viņi liek cerību uz cilvēku, nevis uz Dievu. Kad mani mēģina ielikt kādos rāmjos un saka: “Tev tas jādara, tas ir tavs pienākums!”, vienmēr notiek tā, ka Dievs sūta kādu citu, daudz svarīgāku darbu. Izvērtējot jebkura darba svarīgumu, es to vērtēju cilvēka dzīvības kontekstā. Kalpojot cietumos un citās vietās, esmu redzējis dažādus cilvēkus, dažādus sociālos slāņus, taču ne jau tas ir galvenais. Galvenais ir spēja ieraudzīt cilvēka dvēseles dziļumus un saprast, kas ir svarīgi, kas nav. Tāpēc es katru situāciju rūpīgi izvērtēju Dieva priekšā un tikai tad izlemju, ko darīt. Uzskatu, ka svarīgākais ir paklausīt Dievam.
Spēku savai kalpošanai es smeļu Dieva Vārdā. Man vajadzīgs Dieva Vārdu dzirdēt nepārtraukti, jo es uzskatu, ka cilvēks, kas nelasa vai neklausās Dieva Vārdu, pats nolaupa sev svētību. Tāds cilvēks var arī neatšķirt un nesadzirdēt Dieva balsi, jo viņš Dievu nemaz īsti nepazīst. Cilvēkam pastāvīgi jāatrodas lūgšanā un Dieva Vārda gaismā. Tās ir kā asinis, kas pulsē cilvēka vēnās un atjauno cilvēku. Viss pārējais zudīs, visa cilvēku steiga un darbošanās izzudīs, bet Dieva Vārds paliks mūžīgi.
