10
2001. gada 11. septembrī miljoniem ļaužu visā pasaulē pie savu televizoru ekrāniem kā sastinguši vēroja notikumus Ņujorkā, kur dūmos un liesmās gāja bojā Pasaules tirdzniecības centra ēkas un līdz ar tām tūkstošiem nevainīgu cilvēku. Redzot „dvīņu torņu” sabrukšanu, dūmus un svelmi, mēs tomēr cerējām, ka kāds šajā ellē tiks atrasts dzīvs. No Pasaules tirdzniecības centra drupām tika atbrīvoti četri - tikai četri (!) - no vairāk nekā 2900 apraktajiem. Kaut kādu iemeslu dēļ vienas kāpnes nesabruka pilnībā un pa tām jau pēc ēku sagrūšanas izglābās 15 ugunsdzēsēji, taču četri cilvēki palika iesprostoti starp betona bluķiem un gaidīja savu atbrīvošanu. Pēdējā tika atbrīvota Dženella Guzmane, kas zem drupām pavadīja 27 stundas. Viņas foto aplidoja pasaules ziņu aģentūras, vēlāk daudzos vadošajos preses izdevumos un TV programmās parādījās intervijas ar Dženellu. Arī mums ir ekskluzīva iespēja iepazīties ar viņas liecību. Par to jāpateicas Mūdija draudzei Čikāgā, Bruklinas Tempļa (Brooklin Tabernacle) draudzei Ņujorkā un Dženellai Guzmanei - Makmilanai personīgi.
****
- Es piedzimu Trinidadā un Tobago lielā 15 bērnu ģimenē. Esmu jaunākā no meitām, par mani jaunāks ir tikai viens no maniem brāļiem. 18 gadu vecumā man piedzima meita. Nevarētu teikt, ka mūsu ģimene būtu bijusi īpaši kristīga - māte Dievam ticēja, taču tēvu es nekad netiku redzējusi apmeklējam baznīcu. Pati es vienmēr apgalvoju, ka Dievam ticu, taču tas vairāk bija teikts, lai iepriecinātu mammu, nevis tādēļ, ka Viņš man patiešām ko nozīmēja.
1998. gada augustā pārcēlos uz dzīvi Ņujorkā. Vēlējos pārmaiņas, gribēju uzlabot dzīves apstākļus sev un tuviniekiem, tāpēc nospriedu, ka Ņujorka būs īstā pilsēta, kur to visu īstenot. 1999. gadā mammai tika diagnosticēts vēzis, viņa nomira, un es biju spiesta atgriezties Trinidadā. Vaicāju: “Kur tad ir Dievs?” un nospriedu, ka Viņš noteikti nav tāds, ko es varētu ieraudzīt vai sajust, nekas reāls, kas kaut ko spētu mainīt manā dzīvē vai sajūtās. Pēc mātes nāves nolēmu sākt dzīvi no jauna un 2000. gadā atgriezos Ņujorkā.
Te sastapu savu tagadējo vīru Rodžeru un iemīlējos viņā. Tomēr, neskatoties uz jaunajām attiecībām, drīz pēc mūsu iepazīšanās es atkal devos uz Trinidadu, lai piedalītos lielos ikgadējos tautas svētkos. Man patika svētki un dažāda veida uzdzīve, tāpēc es vienkārši nespēju nebraukt uz šiem svētkiem. Atgriezusies Ņujorkā, strādāju dažādus darbus - kādu laiku pieskatīju bērnus, biju biroja darbiniece celtniecības kompānijā. Trinidadā es biju vienkāršs darba cilvēks, bet tagad nolēmu - ja man sava turpmākā karjera jāveido Ņujorkā, ir jāatrod labs darbs un tam noteikti jābūt Pasaules tirdzniecības centrā (PTC).
2001. gada janvārī avīzē izlasīju kādu darba piedāvājumu. Intervija notika PTC ēkā. Ar mani runāja ļoti laipna sieviete. Jautāju, vai darbs būs PTC. Viņa atbildēja apstiprinoši. Biju patiesi pārsteigta, ka viss notiek tieši tā. Tajā pašā dienā šī sieviete piezvanīja vēlreiz un teica, ka es viņiem esot iepatikusies un kompānija vēlas, lai es ķertos pie darba tūlīt. Tā 2001. gada 19. janvārī es sāku strādāt Ņujorkas ostas pārvaldē, kuras birojs atradās PTC ziemeļu torņa 64. stāvā. Savā pirmajā darba dienā stāvot pie lifta, nodomāju: “Ak, kaut mani draugi mani tagad redzētu!”
Tolaik mēs ar Rodžeru jau dzīvojām kopā, kaut arī nebijām precējušies. Es biju īsta ballīšu meitene - man patika apmeklēt pasākumus un dažādus tusiņus. Patika dejot, labi ģērbties un citādi pucēties. Man bija draudzene, ar kuru kopā bieži gājām uz tusiņiem. Kādu dienu viņa pēkšņi kļuva kristiete. Nesapratu, kas ar viņu noticis. Ar ko gan es tagad iešu uz ballītēm!? Viņa uzaicināja mani uz dievkalpojumu Bruklinas Tempļa draudzē. Mēs bijām labas draudzenes, un es nolēmu aiziet paskatīties, kas tur īsti notiek. Uzaicināju līdzi Rodžeru, un mēs abi divi svētdien aizgājām. Mācītāja teiktais mani tā uzrunāja, ka sāku raudāt. Šķita, ka viņš runā tieši man. Kad mācītājs aicināja priekšā uz grēku nožēlu, izgāju arī es. Taču tikko biju no šī nama laukā, atkal pārvērtos ballīšu meitenē un tajā pašā vakarā devos uz kārtējo tusiņu. Nereti baznīcā ļaudis sajūt emocionālu pieskārienu, bet līdzko atgriežas ikdienas dzīvē, tā atkal kļūst par vecajiem cilvēkiem.
Mums ar Rodžeru bija radušās domstarpības, un es gatavojos attiecības pārtraukt. Taču nedēļas nogalē pirms 11. septembra mums gāja labi - kopīgi devāmies iepirkties, apmeklējām dažādus pasākumus. Biju rezervējusi Rodžeram biļeti uz Toronto, jo viņam bija jābrauc uz kādām kāzām. Patiesībā es biju priecīga, ka viņš aizbrauks, jo man bija plāni nedēļas nogalei kopā ar draugiem. Viņam vajadzēja doties projām ceturtdienas rītā. Otrdien es atkal pamodos ar domu: o, vēl tikai otrdiena, trešdiena un ceturtdien no rīta viņš jau būs prom! Man īsti negribējās iet uz darbu, bet es sapratu, ka nevaru to atļauties, jo tad nedabūšu atvaļinājumu oktobrī. Bet oktobrī es biju rezervējusi biļetes uz Maiami karnevālu. Piecēlos, atvēru savus tumšos aizkarus un devos uz darbu.
Darbā ierados 8.05. Uzbraucu 64. stāvā, noliku rokassomiņu uz galda un tūlīt devos lejā uz kafejnīcu 44. stāvā. Atgriezos ar kakao un maizītēm, apsēdos pie galda un ieslēdzu datoru. Pie manis pienāca darba kolēģe Sūzana, kas nesen bija sākusi strādāt pie mums. Viņa izskatījās noskumusi, mēs parunājām par dzīvi, mazliet patenkojām par priekšniecību. Pie mums pienāca vēl viena kolēģe Roza. Es klausījos un turpināju ēst brokastis. Pēkšņi kaut kur virs mums notika spēcīgs sprādziens. Ēka sašūpojās un nodrebēja. Uz mirkli mūsu saruna pārtrūka, mēs saskatījāmies. Taču mums nebija ne jausmas, kas noticis.
Piegāju pie loga. No augšas lejup lidoja papīri un ēkas apmetuma gabali. Vai tā būtu zemestrīce? Skaļruņos atskanēja ziņojums, kas aicināja visus palikt savās vietās un nekrist panikā. Taču lielākā daļa ļaužu steidzās uz liftiem un dažu minūšu laikā birojs bija gandrīz tukšs. Sapratu, ka ir ārkārtas situācija un droši vien atlikušo dienas daļu mēs būsim brīvi, tāpēc piezvanīju Rodžeram: “Mīļais, zini, te ir kaut kāda avārijas situācija un mums droši vien būs jāevakuējas.” Viņš teica: “Labi. Es tevi gaidīšu lejā pie izejas.” Ļaudis, kas bija kopā ar mani, arī centās sazvanīt savus tuviniekus, un es dzirdēju, ka tiek runāts par teroristu uzbrukumu. Nesapratu, par ko īsti ir runa, jo zemē, no kuras es nāku, terorismu nepazīst. Mēs aizgājām uz konferenču zāli, ieslēdzām televizoru un nespējām noticēt tam, ko ieraudzījām. Tikai tad uzzinājām, ka ēkā ietriekusies lidmašīna. Atkal ierunājās skaļruņi: palieciet, kur esat, palīdzība nāk!
Piezvanīju savai māsai un māsīcai: “Vai jūs redzējāt, kas notika?” Viņas teica: “O, jā, mēs redzējām!” Tobrīd viņas vēl neaptvēra, ka tā ir tā pati ēka, kurā strādāju es. Es teicu: “Vai jūs saprotat, ka tā ir ēka, kurā es strādāju un kur pašlaik atrodos?” Pa to laiku puiši bija sazvanījuši glābšanas dienestu 911 un mēs gaidījām, kad tiks dots evakuācijas signāls. Vēlreiz piezvanīju Rodžeram un viņš teica, lai nekavējoties dodamies no turienes projām. Taču bija jau par vēlu - lifti vairs nestrādāja un arī kāpnes bija noslēgtas ar policijas lentēm. Mēs gaidījām glābējus, taču palīdzība nenāca. Kāds no mūsu puišiem teica, ka jādodas projām jebkurā gadījumā un gaidīt vairs nav iespējams. Rozai un Sūzanai jau bija sākušās problēmas ar elpošanu, viņām vajadzēja palīdzību. Tad notika otra eksplozija - lidmašīna ietriecās PTC dienvidu tornī. Mūsu stāvā strādāja apmēram 75 darbinieki, bet tobrīd bijām palikuši vairs tikai 15. Puiši norāva policijas lenti no durvīm un jautāja, vai esam gatavas doties prom. Biju pārbijusies līdz nemaņai, un, kad ēka vēlreiz nodrebēja, nodomāju: ak, mans Dievs, tā tūlīt sabruks! Vēl pēdējo reizi piezvanīju Rodžeram, taču viņa vairs nebija mājās un es automātiskajā atbildētājā atstāju ziņu: “Es mīlu tevi! Dodos projām no savas darba vietas, redzēsimies drīz!”
Turēju Rozas roku cieši savējā, un mēs devāmies lejup pa kāpnēm. “Dženella, es nedomāju, ka mēs tiksim no šejienes laukā,” teica Roza un viņas balss trīsēja. Es nekad nebiju redzējusi viņu tik nobijušos. Atbildēju: “Viss būs kārtībā!” - un mana balss bija pārsteidzoši mierīga. Kāpnes bija pilnas ar ugunsdzēsējiem. Man briesmīgi berza kurpes, tās bija mani nomocījušas, taču es baidījos apstāties, jo apzinājos, ka mums jāturpina virzīties uz leju. Kurpes bija mana vājība - es gandrīz katru nedēļu nopirku vienu vai divus pārus un slēpu no Rodžera, lai viņš nezinātu, cik man patiesībā to ir. Bijām tikuši līdz 13. stāvam, kad uz mirkli piebremzējām, jo es biju nolēmusi kurpes tomēr novilkt. Noliecos uz priekšu, un tajā brīdī notika vēl viens sprādziens. Tā spēks atsvieda mūs atpakaļ un mēs dzirdējām brūkošās ēkas troksni, kas kļuva arvien skaļāks. Gaisma nodzisa, apkārt bija pilnīgi tumšs. Grīda zem mums pazuda, pāri gāzās sienas un griestu fragmenti. Putekļi bija visur. Roza centās noturēties kājās. Pēkšņi kaut kas spēcīgi iesita man pa muguru un es nokritu guļus ar seju uz leju. Visā šajā jūklī mana vienīgā doma bija: “Kad tas viss beigsies?!” Tobrīd šķita, ka tas nebeigsies nekad. Es atlaidu draudzenes roku, jo neko neredzēju - apkārt viss bija putekļains un tumšs. Palikusi viena, nodomāju: “Es to nekad nepārdzīvošu, mana nāves stunda ir klāt!”
Tā es tur gulēju. Varēju dzirdēt savu elpu. Tātad es biju dzīva! Taču vai vēl kāds ir dzīvs? “Roza, hallo! Vai kāds mani dzird?” Atbildes nebija. Visbeidzot sadzirdēju kādu vīrieti netālu saucam: “Palīgā, palīgā!” Tad arī viņš apklusa. “Celies augšā!” - es sev teicu. “Mēģini! Tu nomirsi, ja paliksi guļot!” Mēģināju pakustināt ķermeni, taču tas nebija iespējams. Mana galva bija iespiesta starp diviem betona bluķiem, kājas pilnībā atradās būvgružu gūstā. Vienīgā ķermeņa daļa, kas bija brīva un ko es varēju pakustināt, bija kreisā roka. Es mēģināju noraust putekļus no sejas, acīm, mutes un deguna, lai varētu elpot un atvērt acis. No visām pusēm asie betona lūžņi dūrās manā miesā. Ar brīvo roku mēģināju dabūt nost priekšmetus, kas bija sakrituši man virsū, un iekārtoties kaut nedaudz ērtāk. Cik vien asi spēju, pagriezu kaklu, lai atbrīvotu galvu. Dzirdēju, kā mati strikšķēdami atdalījās no galvas. Asinis plūda straumēm, taču man bija izdevies atbrīvot galvu no betona gūsta. Zem sevis sajutu kaut ko mīkstu un sapratu, ka tas ir cilvēka ķermenis. Visu šo laiku biju pie pilnas saprašanas un apzinājos, kas notiek.
Atrodoties šajā drausmajā stikla un betona šķembu sprostā, es domāju par to, kas notiek ārpusē. Vai palīdzība nāks? Varbūt visa pilsēta vai pat visa valsts ir cietusi no teroristu uzbrukuma? Ik pa brīdim iemigu, pamodos un atkal iemigu. Pārdomāju savu dzīvi un sapratu, cik ļoti man šajā situācijā pietrūkst mātes. Viņa būtu zinājusi, kā mani mierināt. Ko gan viņa būtu darījusi? Lūgusi! Mamma noteikti būtu lūgusi! Īsti lūgt es nemācēju, jo biju lūgusi tikai priekšā teikto grēcinieka lūgšanu, taču tobrīd apzinājos, ka vēlos pateikt ko vairāk. Tad es vienkārši sev teicu: “Tev ir jālūdz! Tev tagad ir jālūdz Dievs pēc otras iespējas!” Sāku lūgt: “Kungs, es zinu, Tu esi šeit. Ne vienmēr esmu Tev uzticējusies, bet tagad es lūdzu - palīdzi man! Ja Tu mani esi glābis līdz šim, ja es šajā drupu kaudzē joprojām elpoju, tad Tev ir kāds īpašs plāns manai dzīvei. Dod man otru iespēju būt kopā ar ģimeni un atkal satikt savu meitu. Ja Tu mani glābsi un dosi iespēju, es apsolu, ka darīšu Tavu gribu, Tavu prātu. Es gribu sākt sakārtotu dzīvi ar Tevi, jo zinu, ka tā dzīve, ko esmu dzīvojusi līdz šim, nebija Tev patīkama.” Tobrīd Dievs šo solījumu manā sirdī ierakstīja dziļi un pamatīgi. Zināju - ja Dievs dos man iespēju, es patiešām dzīvošu Viņam. Turpināju sarunāties ar Dievu, vēlreiz lūdzu dot man otru iespēju, lūdzu, lai Dievs parāda Savu žēlastību un parūpējas par mani.
Pēc lūgšanas manī bija radies jauns spēks. Jutos droša, ka varēšu sagaidīt nākamo dienu. Sarunājoties ar Dievu, es atkal iemigu, bet vēl pirms tam atcerējos kā mira mana mamma, tās sāpes un skumjas, kas tobrīd bija manā sirdī un Dieva tuvumu, ko sajutu tieši tāpat kā tagad. Kad pamodos, putekļi bija izklīduši un tievs gaismas stars iespīdēja tumsā, kur biju iesprostota. Tātad ne pārāk tālu no manis bija dienas gaisma. Tomēr es nevarēju saklausīt nekādas skaņas. Es nezināju, kā tas viss izskatās no ārpuses, bet sapratu, ka māja ir sabrukusi un tik daudz kas sagāzies virs manis. Bija pilnīgi skaidrs, ka tajā dienā mani noteikti neatradīs. Mazais gaismas stars pazuda, kļuva tumšs. “Kungs, esi man klāt! Paliec ar mani!” Es runāju ar Dievu kā mamma to būtu darījusi, tā it kā Viņš būtu tieši līdzās un zinātu, kā ir justies vientuļai, ievainotai un baiļu pilnai. Beigu beigās es aizmigu.
Mazā gaismas stariņa atgriešanās liecināja, ka pienācis rīts. Sāpes manā kājā bija pazudušas, taču es zināju, ka bez palīdzības un ūdens ilgi vairs neizturēšu. “Kungs, es zinu, ka, iespējams, nespēšu tikt no šejienes laukā, vismaz ne bez brīnuma palīdzības. Bet tādēļ man esi Tu, un tas ir vienīgais brīnums, kam šobrīd ir kāda nozīme. Tavs prāts lai notiek!” Tajā brīdī es ārpusē sadzirdēju troksni. Dzirdēju, kā ļaudis novāc drupas, saklausīju rūcam traktoru. Es saucu: “Hallo, vai tur kāds ir?” Mana balss bija tik aizsmakusi no putekļiem un ūdens trūkuma, ka es sākumā to pat nepazinu. Neviens neatbildēja. Mēģināju pacelt ķermeni, taču tas joprojām nebija iespējams. Saucu atkal: “Hallo, vai mani kāds dzird?” Pēkšņi kāds atsaucās. Balss no augšienes uzdeva dažādus jautājumus, lai nezaudētu kontaktu ar mani. Centos sakopot spēkus un uzturēt elpošanu, bet galvā bija tikai viena doma: “Dievs, dod man otru iespēju! Sūti kādu, kas mani atbrīvotu tagad un tūlīt!” Persona, kas ar mani runāja, laida drupās gaismas kūļus un jautāja, vai es tos redzu. Tik tikko spēju pavērt plakstiņus un, protams, neko neredzēju. Tad pacēlu savu kreiso roku un vaicāju vai viņi to redz, jo domāju, ka varbūt tā atrodas kaut kur virspusē. Viņi neredzēja. Nodomāju: “Dievs, nu kāpēc tieši es!?” un turpināju turēt roku paceltu, kā to darīju lūgšanā, pastieptu pretī Dievam.
Pēkšņi kāds mani cieši satvēra aiz rokas un teica: “Dženella, es esmu tevi atradis! Ar tevi viss būs kārtībā, viņi atnāks pavisam drīz, atbrīvos tevi un aizvedīs uz slimnīcu. Ar tevi viss būs kārtībā!” Kamēr šī būtne turēja manu roku, manī ienāca dievišķs miers un drošības sajūta. Uz kādu brīdi pat aizvēru acis. Zināju, ka atnāks pārējie vīri un izglābs mani. Jautāju, kā viņu sauc. Viņš atbildēja: Pols. Viņš cieši turēja manu roku, nelaida to vaļā un turpināja runāt: “Ar tevi viss būs kārtībā, es tevi esmu atradis un neļaušu pazust, līdz atnāks palīgspēki.” Katru reizi, kad taisījos atslēgties, viņš atkārtoja savu vārdu: “Es esmu Pols un esmu pie tevis, esmu kopā ar tevi un neļaušu palikt vienai.” Es mēģināju atvērt acis, lai ieraudzītu šo personu, taču tas neizdevās, skats bija neskaidrs un miglains. Tā viņš turpināja ar mani runāt, kamēr glābēji lauza betona bluķus un novāca drupas. Man atkal uzmācās bailes, ka varētu vēl kas sagrūt, bet Pols cieši saspieda manu roku un es sajutu atgriežamies mieru. Drīz mani atbrīvoja no masīvajiem betona gabaliem, noguldīja uz nestuvēm un nesa laukā no šīs drausmīgās drupu kaudzes.
Ārā bija gaiša diena, es sajutu saules starus, kas mani apspīdēja. Visapkārt bija cilvēki. Austrumu pusē redzēju pūli, kas sauca: “Esi svētīta māsa, tu esi glābta! Lai Dievs tevi svētī!” Starp vīriem, kas mani nesa, mēģināju saskatīt Polu un jautāju pēc viņa, tomēr neviens neatbildēja. Galvā bija viena doma - tiklīdz tikšu slimnīcā, man jāsatiek šis puisis, kas turēja manu roku un bija ar mani pēdējos brīžus, pirms mani izglāba. Kad pie manis uz slimnīcu atnāca Rodžers, es uzrakstīja uz papīra lapas “Pols” un lūdzu viņam sameklēt šo cilvēku. Es sniedzos pretī Dievam, kad tas man bija nepieciešams, un Viņš man atbildēja ar savu klātnību un arī Pola personā, lai kas viņš būtu. Roza un pārējie bija miruši, un arī es varēju nomirt, taču, pateicoties Polam, tiku izglābta.
Kad mani intervēt ieradās TV ziņu ļaudis, viņi man ļāva satikties ar dažiem no glābēju komandas, kas mani izvilka no gruvešiem. Pola viņu vidū nebija, un es jautāju, kāpēc viņi neatnāca kopā ar viņu. Viens no vīriem pārsteigts paskatījās uz mani un atbildēja: “Pilnīgi noteikti nevienam no mūsu komandas nav tāds vārds.” Vēlāk sazinājos ar Leriju Kingu no CNN. Viņš man teica: “Mēs esam izmeklējušies visās debesu pusēs, aptaujājuši visas glābēju komandas, kas tajā dienā strādāja, taču nevienā no tām nav neviena Pola.” Man tas šķita dīvaini - cilvēks, kas paveicis tik svētīgu darbu, nevar pat saņemt pateicību par to.
To nedēļu laikā, ko pavadīju slimnīcā, Rodžers un manas māsas pastāvīgi bija kopā ar mani. Slimnīcā konstatēja, ka mana labā kāja ir pilnīgi sadragāta. Ārsti gribēja to amputēt, tomēr kāds dakteris teica: “Nē, mēģināsim darīt vēl kaut ko.” Kājai tika veiktas četras operācijas un uzliktas dzelzs skavas. Dakteris teica, ka ar šīm skavām man būs jāstaigā ļoti ilgi, iespējams visu mūžu. Taču šodien man vairs nav nekādu skavu un es atkal varu vilkt kājās savas kurpes! (Smejas.) Esmu pateicīga Dievam, ka vienīgās manas rētas ir fiziskās. Man nav nekādu sliktu atmiņu vai nakts murgu. Un es par to turpinu pateikties Dievam.
Pirms Pateicības dienas es beidzot atstāju slimnīcu. Kolīdz tiku mājās, runāju ar savu draudzeni par to, kas bija noticis ar mani un Polu. Tā roka, kas pastiepās man pretī un satvēra manējo, balss, kas solīja mani dabūt laukā no turienes, - vai tas bija tikai sapnis? Draudzene atbildēja: “Dženella, vai tiešām tu domā, ka tas bija sapnis?!” Nē, es zinu, ka tas nebija sapnis! Es sajutu šo stipro tvērienu uz savas rokas. Tas liek noticēt, ka ir eņģeļi - kalpojoši gari, ko Dievs sūta, lai palīdzētu mums. Tā bija Dieva roka, kas mani aizskāra! Kopš 11. septembra šī roka mani nekad nav atstājusi.
Es skaidri zinu, kad ir mana pestīšanas diena - tas ir 12. septembris. Dievs mani glāba un pestīja, kad biju aprakta zem PTC drupām. Es to skaidri sajutu un apzinājos. Man bija degošas ilgas ātrāk tikt laukā no slimnīcas, ātrāk tikt uz dievnamu, tikt kristītai un sākt jaunu dzīvi, kā biju Dievam solījusi. Tomēr es izšķīros nepieņemt kristību, pirms nebūšu izpildījusi kādu citu savu solījumu - salaulājusies ar Rodžeru. Es viņam teicu: “Zini, tā dzīve, ko esam dzīvojuši līdz šim, ir grēcinieku dzīve. Tālāk mēs tā dzīvot vairs nevaram. Tāpēc apprecēsimies un tad turpināsim dzīvi kopā.” Mēs salaulājāmies, un tad es domāju - ko vēl atlikt, ko gaidīt, ko vilcināt laiku! Ja reiz Dievs ir devis otru iespēju, es negribu vilcināties! Es zināju, ka tas bija Dieva aicinājums, un es biju devusi solījumu kalpot Viņam. Biju pārliecināta, ka nomiršu tajās drupās un neviens neko neuzzinās, bet Dievs deva iespēju un es negribēju gaidīt. Es gribēju tagad un tūlīt! Manas kristības notika 2001. gada 7. novembrī Bruklinas Tempļa draudzē.
Kopš bērnības mana dzīve vienmēr tikusi kāda kontrolēta. Tolaik es pretojos: “Mans vārds ir Dženella Guzmane, un es darīšu, kā vēlēšos!” Pēc 11. septembra es pilnībā ļauju Dievam vadīt savu dzīvi. Es atdodos Dieva rokās un vēlos izpildīt Viņa gribu un prātu. Bieži manā sirdī skan Rakstu vieta no Salamana pamācību grāmatas 3. nodaļas 5. un 6. panta: “Paļaujies uz To Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz sava prāta gudrību, bet domā uz To Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas.” Tā es arī daru - vienmēr paļaujos uz To Kungu, lai manas tekas būtu līdzenas Viņa priekšā.
Mācītājs Džims Simbala reiz teica: “Tu esi bērns, ko Dievs ļoti mīl, un Viņam ir plāns tavai dzīvei.” Dažreiz man jādomā, kāds ir šis Dieva plāns. Man ir divi bērni, esmu laba māte saviem bērniem, arī Rodžers ir kļuvis par kristieti. Varbūt tieši tas ir Dieva plāns - spēja ieraudzīt to brīnišķo, ko Dievs uz šīs zemes radījis. Varbūt tieši tas ir dzīves mērķis - audzināt savus bērnus Dieva godam un slavai. Mani bērni patiešām ir visa mana dzīve, un es vēlos viņus jau no bērnības mācīt par Dievu, lai tad, kad viņi pieaugs, tie zinātu, kas labs un kas slikts, kas pareizs un kas nav, lai viņi atcerētos, ka māte to viņiem bērnībā ir iemācījusi. Tā nu es vēlos vispirms būt laba māte saviem bērniem, taču gribu būt arī laba garīgā padomdevēja apkārtējiem, būt par iedrošinājumu ļaudīm - gan veciem, gan jauniem - visiem, kam vien varu būt par svētību.
Līdzīgie raksti:
- Nekas nav atrasts
