Vai Latvija ir krievu etniskā dzimtene

Ievietoja | Sadaļa Valsts un pilsoņi | Publicēts 06-10-2008

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Vēsture, kā zināms, ir subjektīva zinātne. Katra politiskā sistēma, katrs režīms, katra ideoloģija cenšas to izmantot savās interesēs. Patiesi vēsturiski fakti nereti tiek sajaukti ar puspatiesību, izdomājumiem vai pat atklātiem meliem. Arī tajās zemēs, kur šāda falsifikācija nenotiek un vēstures zinātne ir visumā objektīva, vienu un to pašu faktu interpretācija dažādu vēsturnieku skatījumā var būtiski atšķirties. To nosaka katra vēsturnieka personiskie uzskati, izmantotā datu sistematizācijas metode un citi apstākļi.

Daudzi vēl atceras, cik izkropļota vēsture mums tika mācīta padomju laikā. Sociālistisko vēsturnieku galvenais uzdevums bija paust kompartijas akceptēto „vienīgo pareizo” vēstures redzējumu. Arī Latvijas pirmās brīvvalsts laikā daudzi vēstures fakti tika pakārtoti tolaik valdošajai nacionālisma ideoloģijai. Šodien atkal tiek rakstīta „jauna vēsture”, tikai tagad to nedara kādas politiskas sistēmas angažēti ideologi, bet daži savas patiesības apziņas apmāti ļautiņi, kas labprāt gribētu sevi saukt par nopietniem vēsturniekiem, taču labākajā gadījumā var pretendēt vienīgi uz amatiera - diletanta statusu.

„Jaunās vēstures” galvenā tēze: krievi Latvijā ir viena no pamatnācijām, bet tagadējā Latvijas teritorija - sena krievu zeme, krievu nācijas etniskā dzimtene. Šādu vēstures redzējumu pauž krievu šovinistu organizācija „Rodina” un viens no tās štata „vēsturniekiem” Igors Zorins, kas par šo tēmu sarakstījis pat grāmatu. No tā izriet politiskās prasības pēc automātiski piešķirtas pilsonības visiem krievvalodīgajiem Latvijas iedzīvotājiem, krievu valodas oficiāla statusa un valsts finansētas izglītības krievu valodā līdz pat augstskolas līmenim. Varētu teikt, ka šim no vēsturiskā viedokļa acīmredzamajam absurdam nav vērts pievērst īpašu uzmanību, tomēr šī nepatiesā, bet Baltijas krievu pašapziņai glaimojošā teorija, spējusi pārmainīt daudzu Latvijas krievu uzskatus par vēsturisko patiesību. Nespēdami pieņemt objektīvu Latvijas vēstures skaidrojumu, krievvalodīgie labprāt pieķeras šādām pseidozinātniskām pasakām. Tāpēc aplūkosim „jaunās vēstures” galvenās tēzes un pacentīsimies tās atspēkot patiesu vēsturisku faktu gaismā.

Kā vienu no argumentiem „jaunās vēstures” ideologi min faktu, ka 11. - 12.gadsimtā latgaļu un līvu zemes maksājušas meslus Polockas un Pleskavas kņaziem. No tā tiek secināts, ka šīs zemes piederējušas senajai Krievzemei. Tiek apgalvots, ka tādas senās pilsētvalstis kā Jersika (Jar Russko), Tālava (Talovo), Koknese (Kokne) bijušas krievu dibinātas un pārvaldītas. Tomēr arheoloģiskie izrakumi un vēstures liecības pauž ko citu - daži šo zemju valdnieki gan bija varjagu Rurikoviču izcelsmes, taču viņi runāja latgaļu valodā, viņu sievas bija latgalietes un viņu zemes - latgaļu apdzīvotas. Kas attiecas uz mesliem (nodevām), tad tā bija ierasta prakse feodālajā laikmetā. Vasalis maksāja nodevas valdniekam, piedalījās kopīgos karagājienos, palīdzēja sargāt robežas, pretī saņemot politiskas un militāras garantijas. Tomēr tas nenozīmē, ka vasalis nebija kungs pār savu zemi un ļaudīm. Patiešām, šajās latgaļu pilsētās dzīvoja arī krievi, taču to skaits bija niecīgs - galvenokārt pareizticīgo mūki un tirgotāji. Par krieviem līvu zemēs vēsturisku ziņu nav. Ja pieņemam, ka Daugavas labā krasta latgaļu un līvu valstiskie veidojumi bija atsevišķu Krievzemes kņazistu ietekmes sfērā, to nekādi nevar teikt par zemgaļu un kuršu apdzīvotajām zemēm, tāpēc mītam par Latviju kā „senu krievu zemi” nav pamata.

Krievu impēriskie ģeopolitiķi daudz runā par Cēsu pusē kādreiz dzīvojošajiem vendiem, apgalvojot, ka tā bijusi slāvu cilts venedi, ventiči jeb vjatiči. No tā izriet, ka arī sarkanbaltsarkanais karogs, kas pēc Atskaņu hronikas ziņām piederējis vendiem, ir slāvu karogs. Nesen vēsturnieks Igors Gusevs paziņoja par “sensacionālu” atklājumu - Rīgu, izrādās, arī dibinājuši slāvi, tie paši vendi. Tomēr vēsturnieki vēl joprojām strīdas, vai Latvijas vendi ir rada slāvu venediem jeb tā tomēr ir somugru cilts, kas radusies sajaucoties Kurzemes līviem un kuršiem. Ja tā, tad viņu dzimtene nav vis Rīgenas sala Baltijas jūrā, kā apgalvo „jaunās vēstures” sludinātāji, bet Ventas upes grīva, no kurienes tie pārceļoja uz apmetni Lielajā (Kubes) kalnā (tagadējā Esplanāde) netālu no Rīges upītes. No šejienes tos padzina vietējie līvi un vendi devās tālāk uz Cēsīm, kur apmetās uz dzīvi. Pat ja tie būtu slāvi, tad jēdziens “slāvs” tomēr nav sinonīms jēdzienam “krievs”. Kā saka - visi krievi ir slāvi, bet ne katrs slāvs ir krievs.

Kā vēl viens pierādījums krievu šovinistiem kalpo fakts, ka latviešu valodā sastopami vārdi ar krievisku izcelsmi. Taču daudzu pasaules tautu valodās ir vārdi un jēdzieni, kas pārņemti no citas valodas, īpaši jomās, kas līdz tam konkrētajai tautai bijušas svešas. Piemēram, latviešu valodā daudzi reliģiski jēdzieni [božņica - baznīca] pārņemti no krievu valodas, jo pareizticība bija pirmā vietējo tautu saskarsme ar kristietību. Čukču valodā visus radioaparātus sauc par spīdolām, jo šī tauta radiotehniku iepazina pateicoties savulaik populārajam VEF radiouztvērējam. Vai tāpēc latviešiem vajadzētu sevi saukt par čukču zemes pamatiedzīvotājiem un valsts valodai tur būtu jābūt latviešu? Krievu valodā arī ir vārdi, kas aizgūti no vācu un franču valodas. Sekojot krievu nacionālistu loģikai jebkurš vācietis vai francūzis varētu pretendēt uz Krievijas pamatiedzīvotāja statusu un pieprasīt šo valodu oficiālu atzīšanu Krievijā. Bet, var jau būt, ka biedrība „Rodina” domā gluži otrādi - ka vācu un franču vārdu klātbūtne krievu valodā liecina par šo tautu slāvisko izcelsmi un Krievijai ir visas tiesības diktēt tām savus noteikumus? Šāds domu gājiens patiesi būtu krievu šovinistu stilā.

Patiesībai neatbilst arī tēze, ka krievi Latvijas teritoriju apdzīvojuši visos tās vēstures posmos. Krievu tirgotāju un amatnieku apmetnes gan bija sastopamas Latgalē, Rīgā un citur, tomēr tie bija iebraucēji un to niecīgais skaits nedod iemeslu apgalvot, ka krievu nācija būtu šīs zemes pamatiedzīvotāji. Nekad krievi Latvijas teritorijā nav dzīvojuši kaut cik ievērojamā skaitā, kompakti, noteiktā teritorijā. Krievu skaits Latvijā būtiski pieauga tikai pēc Vidzemes un Kurzemes iekļaušanas Krievijas sastāvā. Latgalē sev jaunu dzimteni atrada no Krievzemes padzītie vecticībnieki, kuplāks kļuva tirgotāju un amatnieku skaits, parādījās krievu uzņēmēji, veidojās strādnieku šķira. Liela daļa krievu šeit ieradās kā Krievijas impērijas ierēdņi, militārpersonas un citi valsts kalpotāji. Sākoties Pirmajam pasaules karam vairākums krievu, tāpat kā daudzi latvieši, pameta Latviju un evakuējās uz Krieviju.

Pirmās republikas laikā krievu diasporu galvenokārt veidoja tie, kas nebija evakuējušies kara laikā vai arī atgriezās valstī saskaņā ar Latvijas - Krievijas miera līgumu. Patvērumu no boļševiku terora Latvijā atrada arī ievērojams skaits tā sauktās baltās krievu emigrācijas. Latvijas krievi lielākoties bija lojāli pilsoņi, labi iekļāvās sabiedriskajā dzīvē, brīvi runāja latviski un jutās pateicīgi zemei, kas viņiem sniedza patvērumu un netraucētu kultūras un saimniecisko attīstību. Šodien visiem krievu tautības iedzīvotājiem, kas bija Latvijas pilsoņi līdz 1940.gadam un to pēcnācējiem, Latvijas pilsonība ir atjaunota pilnā apmērā un viņi bauda tās pašas tiesības, kādas citi šīs valsts pilsoņi.

Pavisam citādāk ir ar tiem, kas Latvijā ieradās pēc Otrā Pasaules kara. Tolaik Latvija jau bija okupēta valsts, kuras iekļaušanu Padomju Savienībā neatzina lielākā daļa demokrātiskās pasaules, tāpēc starptautisko tiesību gaismā visi no PSRS iebraukušie un to pēcteči uzskatāmi par kolonistiem, kas Latvijas teritorijā uzturas nelikumīgi. Masveida cilvēku iepludināšana mūsu zemē, kas notika industrializācijas aizsegā, patiesībā bija labi izplānota un mērķtiecīga valsts politika, lai mainītu republikas iedzīvotāju nacionālo sastāvu un apslāpētu nacionāli patriotiskās tendences daļā sabiedrības. Šāda politika noveda pie tā, ka salīdzinoši īsā laikā latvieši kļuva teju par minoritāti savā zemē. Ņemot vērā šos faktus, pēc padomju okupācijas iebraukušajiem un viņu pēcnācējiem, pat ja tie dzimuši Latvijā, nav ne morālu, ne juridisku tiesību pieprasīt automātisku pilsonības piešķiršanu vai kādas privilēģijas valodas un izglītības jomā. Ja cilvēks patiesi vēlas dzīvot šajā valstī, būt lojāls tās pilsonis, cienīt šīs zemes pamatnāciju, kultūru un valodu, viņam ir visas iespējas to apliecināt naturalizējoties.

Par ja visi „jaunās vēstures” rakstītāju argumenti būtu patiesība, tie tomēr nekādi nespētu pārmainīt lielākās daļas krievu iedzīvotāju statusu Latvijā. Tie krievu iedzīvotāji, kuru priekšteči Latvijas teritorijā dzīvojuši gadsimtiem ilgi, jau ir saņēmuši Latvijas pilsonību, bet tie, kas valstī iebraukuši pēc padomju okupācijas, un tādu ir vairākums, nav tiesīgi pretendēt ne uz automātisku pilsonības piešķiršanu, ne uz pamatnācijai piederīga cilvēka statusu. Kā var uzskatīt sevi par piederīgu Latvijas pamatnācijai kāds, kas dzimis un uzaudzis kaut kur Sibīrijas taigā, Vidusāzijas tuksnešos vai nomaļā Krievijas guberņā, kam nav ne vēsturisku, ne etnisku sakņu šajā zemē? Gluži tāpat par Latvijas pamatiedzīvotāju nevar nosaukt jebkuru vācieti, bet tikai vācbaltiešus, kuru senči mūsu zemē dzīvojuši kopš 13.gadsimta. Un arī tad, ņemot vērā vēsturisko realitāti, Latvijas valstī viņiem nekad nav bijis pamatnācijas statuss. Tāpēc pilnīgi nepamatotas ir krievu pretenzijas uz jebkādu citu lomu šajā zemē kā vien mazākumtautības statusu ar visām no tā izrietošajām sekām.

Krievu šovinisti apgalvo, ka tā saucamo krievvalodīgo Latvijā esot vairāk nekā 40%, viņi maksājot nodokļus, tāpēc latviešiem esot ar šo faktu jāsamierinās un jāpiešķir visiem krieviem Latvijas pilsoņu tiesības bez jebkādiem nosacījumiem. Taču pilnīgi ignorēts tiek fakts, ka Latvijas iedzīvotāju nacionālais sastāvs tika mainīts vardarbīgi, pretēji Latvijas pilsoņu vairākuma gribai un starptautiskajiem likumiem. Atgādināsim, ka līdz 1940.gadam latvieši bija 75% no valsts iedzīvotāju kopskaita, kamēr visas minoritātes kopā tikai 25%. Melīgs ir arī apgalvojums, ka krievu šobrīd Latvijā esot 40%. Pēc statistikas ziņām, etnisko krievu Latvijā ir vien 28%. Tā saucamie „krievu tiesību aizstāvji” par krievvalodīgajiem uzskata visus Latvijas iedzīvotājus, kas nav latvieši vai līvi. Tas tikai pierāda, ka patiesībā šiem „aizstāvjiem” ir pilnīgi vienaldzīga citu minoritāšu nacionālā savdabība, valodas un kultūras attīstība. Impērisko šovinistu apziņā tie visi ir vienota „padomju tauta” ar krievisku mentalitāti un krievu valodu kā savstarpējās saziņas valodu. Gluži kā padomju laikā, kad jebkuras tautības cilvēkam, kas nedzīvoja savā zemē, tika liegtas tiesības uz izglītību un kultūras attīstību dzimtajā valodā. Savukārt Latvijas valsts uzdevums ir nodrošināt visu minoritāšu valodas un kultūras brīvu attīstību mazākumtautību programmas ietvaros.

Impēriski noskaņotās krievu organizācijas - gan biedrība „Rodina”, gan Jevgēnijs Osipovs ar saviem domubiedriem, gan partija PCTVL, gan citas šovinistu grupas, pamatojoties uz „jaunās vēstures” tēzēm, izvirza Latvijas valstij politiskas prasības, kas nav pieņemamas ne latviešiem, ne citām Latvijas mazākumtautībām. Šo prasību izpilde faktiski atjaunotu status quo, kāds krieviem un krievu valodai bija PSRS laikā. Tas būtiski apdraudētu latviešu valodas izdzīvošanas un attīstības iespējas, turklāt diskriminētu pārējās Latvijas minoritātes - poļus, ebrejus, ukraiņus, baltkrievus un citus. Krievu nacionālisti uzskata, ka visām Latvijas mazākumtautībām savstarpējā saskarsmē jālieto tikai krievu valoda, kā tas bija padomju gados, nevis valsts valoda, kā tas pieņemts visā civilizētajā pasaulē. Padarot visas minoritātes par amorfu „krievvalodīgo” masu, rastos iespēja uzmesties par šo „krievvalodīgo” aizstāvjiem un izdarīt vēl lielāku spiedienu gan uz Latvijas valdību, gan starptautiskajām institūcijām.

Pašā Krievijā prasības pret ārzemniekiem, kas gribētu dzīvot vai pat tikai uz laiku strādāt šajā valstī, ir visai striktas. Iedzīvotāju aptauja pierāda, ka lielākā daļa Krievijas pilsoņu uzskata par absolūti nepieciešamu, lai ikviens ārzemnieks, kas ilgāku laiku dzīvo viņu valstī, iemācītos krievu valodu, ievērotu valsts likumus, cienītu vietējās kultūras un sadzīves tradīcijas, būtu lojāls Krievijas valstij. Tās ir pilnībā pamatotas un atbalstāmas prasības. Taču, kad šādas prasības kādā no bijušajām padomju republikām tiek izvirzītas krievu minoritātei, tas tiek novērtēts kā krievu tiesību ierobežojums un diskriminācija. Ir daudz dzirdēts par krievu imigrantu dzīvi ASV, Kanādā, Vācijā un citur, taču nekad nav dzirdēts, ka kāds no viņiem būtu iedomājies pieprasīt izglītību dzimtajā valodā, kur nu vēl krievu valodas atzīšanu par oficiālu šo zemju valodu. Tad kāpēc attieksme pret bijušajām padomju republikām ir citādāka?

Iemesls ir pavisam vienkāršs. Krievu apziņā tā sauktās „tuvīnās ārzemes” joprojām ir vienota „varenās un nedalāmās” impērijas dzīves telpa. Pēc viņu saprašanas šīm valstīm jāatrodas Krievijas ietekmes sfērā un krievu nācijai te jābauda tās pašas privilēģijas kā padomju laikā. Ja tā nenotiek, krievi „apvainojas” un visdažādākajiem līdzekļiem mēģina atgūt zaudētās privilēģijas. Kamēr krievu nācijas domāšanā dominēs šis „vecākā brāļa”, „atbrīvotāja” un „kultūras nesēja” sindroms, tikmēr ir maz cerību, ka viņi spēs uztvert Latvijas valsti kā neatkarīgu starptautisko tiesību subjektu, kurā viņiem laipni atļauts dzīvot, kopt un attīstīt savu kultūru, būt pilntiesīgiem un lojāliem šīs zemes iedzīvotājiem.

Pagaidām krievu minoritāte daudz labprātāk pieķeras apšaubāmu „vēsturnieku” apšaubāmām teorijām, jo kā citādi lai stiprina savu iedragāto pašapziņu un vienīgo īsteno vēsturiskās patiesības izjūtu? Saprotot, ka kaut cik nopietnus un starptautiskajai sabiedrībai pieņemamus argumentus savām politiskajām prasībām atrast neizdosies, krievi ķeras pie katra salmiņa, katra „glābšanas riņķa”, lai cik nedrošs un melīgs tas būtu. Kā saka - slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās. Vai viņiem tas izdosies? Pagaidām veiksme nav viņu sabiedrotā, tomēr Krievijas jaunā agresīvā ārpolitika devusi krievu minoritātei visā plašajā postpadomju telpā jaunu cerību uz vēsturisku revanšu. Tāpēc mums kā Krievijas kaimiņvalstij jāturpina saglabāt vēsu prātu, lai nepadotos pašmāju krievu šovinistu un viņu Krievijas saimnieku provokācijām un nepieļautu divkopienu valsts izveidošanu Latvijā de iure.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (12)

  1. Fantastisks raksts! Paldies! Ir par ko padomāt.

    Interesanti, kāda ir Jūsu attieksme pret to, ka pēdējā laikā runā - Latvijā 50% no iedzīvotājiem ir krievi un tādēļ sen pienācis laiks pieņemt divvalodību. Turklāt nepilsoņiem jāmaksā pensijas no Latvijas valsts kases.

  2. Tas ir jautājums par divkopienu sabiedrību “de facto”, kāda Latvijā diemžēl vienā otrā jomā jau pastāv, un divkopienu sabiedrību “de iure”, ko mēs nekādā gadījumā nedrīkstam pieļaut. Ja Latvijā būs izteikta divkopienu sabiedrība, sekas būs bēdīgas, jo šīs divas kopienas nekad nespēs viena otru pieņemt pilnībā. Pārāk atšķirīgas mentalitātes un kultūras tradīcijas. Turklāt jāņem vērā, ka latviešiem šīs svešās mentalitātes klātbūtne ir uzspiesta vardarbīgi. Bēdīgs piemērs šādai divkopienu sabiedrībai ir Beļģija, kur aiz ārēja miera slēpjas pamatīgas nacionālās nesaskaņas. Nerunāsim par Ziemeļīriju, kur šīs problēmas izpaužas reālā vardarbībā.

    Tāpēc kategoriski esmu pret oficiālu divvalodības ieviešanu Latvijā. Turklāt mūsu krievvalodīgie īsti nesaprot, ko nozīmē reāla divvalodība. Viņi domā, ka varēs visur un vienmēr runāt tikai krieviski un latviešiem vajadzēs viņus gan saprast, gan sarunāties krievu valodā. Taču tā nebūt nav - piemēram Ukrainā vai Kazahstānā, kur ir reāla divvalodība, katra kopiena tomēr runā savā valodā. Tas nozīmē, ka valsts valoda tik un tā būs jāzina, turklāt pietiekami labā līmenī.

    Oficiāla divvalodība nav tas ceļš, pa kuru Latvijai būtu jāiet. Savās mājās, biedrībās, draudzēs un organizācijās katrs var brīvi runāt dzimtajā valodā, bet savstarpējā saziņā visiem jālieto valsts valodu. Šāds modelis ir visā pasaulē un es te neredzu nekādas problēmas, ja nu vienīgi padomiskās domāšanas paliekas, kas visu postpadomju telpu uzskata par Krievijas ietekmes zonu.

  3. Labas domas autoram, bet pasakiet, ko dara kristieši - aizejiet uz Jauno Paaudzi pie Ļeģjājeva, tur viss notiek krieviski, pat pie ieejas dežuranti neprot ne vārda latviski un pats mācītājs pēc 10 gadiem nu dažus teikumus īpašiem gadījumiem iemācījies. Tas ir īsts krievu šovinistu perēklis. Visur, kur Ļeģjajevs iet, citi mācītāji spiesti runāt krieviski.

    Stendzenieka Ģimenes svētkos pirms 2 gadiem, Daugavmalā, Ļeģjajeva meitas vīrs (vai draugs) dziedāja dziesmu: “Nasha Riga…”, kas pieskandēja visu Daugavmalu. Un JP nav vienīgie šovinisti.

  4. “Jaunā Paaudze” ir draudžu apvienība. Ir JP draudzes, kur runā latviski, mācītāji ir latvieši un lielākā draudzes daļa latvieši. Runājot par krievu draudzēm, principā jau nav nekas slikts, ja etniskajās krievu draudzēs oficiālā valoda ir krievu. Visā pasaulē ir minoritāšu draudzes. Problēma ir tā, ka A.Ļedjajevs pozicionē JP kā vispārēju draudzi un, piemēram, Rīgas draudzē vismaz trešdaļa draudzes locekļu ir latvieši. Un, tad patiešām rodas jautājums, kāpēc visi dievkalpojumi noris krievu mēlē.

    JP dievkalpojumus ir mēģinājuši tulkot latviešu valodā, taču Ļedjajeva īpatnība ir tā, ka viņš gandrīz pilnībā ignorē tulka darbu, neietur pauzes, lai tulks varētu pārtulkot runāto, un turpina sludināt intensīvā tempā. Rezultātā abu sacītais saplūst kopā un tāds skaņu kokteilis vien sanāk. Turklāt pie pults latviešu tulkojums parasti tiek nogriezts krietni klusāk nekā krievu valodā sacītais. Rodas iespaids, ka tulkošana te tiek uzskatīta tikai kā nodeva valsts valodas likumam. Prātā nāk arī viens otrs klaji šovinistisks izteiciens, ko savulaik atļāvās daži no JP mācītājiem. Par to draudzei pat bija domstarpības ar Drošības policiju. Tieši šovinistiskās attieksmes dēļ daudzi latvieši ir atstājuši šo draudzi.

    Tomēr lielkrievu šovinisms nav tikai JP iezīme. Nereti arī citu konfesiju krievu draudzēs var redzēt to pašu. Savulaik es cerēju, ka tieši krievu kristieši būs tie, kas mazinās šovinistiskās tendences krievu sabiedrībā, izskaidrojot saviem tautiešiem mūsu situāciju, būs lojāli Latvijas valstij. Taču arī kristieši ir tikai cilvēki, kas pagaidām vēl dzīvo miesā - viņi lasa krievu presi, skatās krievu TV, klausās krievu radio, un domāšana arī viņiem ir krievu.

    Dažus aizstāvības vārdus JP tomēr gribētu teikt. Krievu kristiešu šovinisms lielākoties nav tas nacionālisma un revanšisma piesātinātais šovinisms, ko pauž “Rodina” vai Osipovs. Zinu, ka lielākā daļa JP līderu un vadošo kalpotāju ir lojāli Latvijas valstij, domā par Latviju kā mūsu kopējām mājām, aizlūdz par šo zemi un tās vadītājiem. Arī pieminētā dziesma “Naša Riga” runā par to pašu. Viņu “šovinisms” drīzāk ir tāds padomju laika naivums: “Rebjata, davaite žitj družno!” (Cilvēki, dzīvosim draudzīgi!) Bet, kā jau tas novērojams pie daudzām lielām tautām, draudzīgi dzīvot viņuprāt nozīmē, ka visi saprot un runā viņu valodā. Kāpēc gan tērēt laiku un mācīties latviski, ja latvieši tāpat saprot krievu valodu? Ir taču svarīgāki darbi un uzdevumi - jāsludina Evaņģēlijs, jāglābj cilvēki. Tā, protams, ir aplama domāšana, tomēr naida pret Latvijas valsti un latviešiem JP augstākajos ešalonos nav.

  5. Paldies par vēstures skaidrojumu. Beidzot saprotu, kādēļ darbā kolēģe [pensionāre] bieži saka, ka nez ko tie latvieši iedomājas - Latvijas teritorijā esot dzīvojuši krievi, līvi un latgaļi. Latvieši nez no kurienes esot ieradušies. Tagad man būs fakti viņas viedokļa atspēkošanai.

  6. Patiesībā latvieši kā nācija patiešām izveidojās krietni vēlāk, saplūstot baltu (latgaļu, sēļu, zemgaļu, kuršu) un somugru (līvu, vendu) ciltīm, kas apdzīvoja mūsdienu Latvijas teritoriju. Jēdziens “latvieši” ņemts no latgaļu (letu) nosaukuma.

    Taču arī krievu nācija veidojusies tieši tāpat - saplūstot daudzām senslāvu ciltīm. Tā veidojušās gandrīz visas nācijas. Tāpēc apgalvojums, ka latvieši šajā zemē esot uzradušies nez no kurienes, ir vienkārši nekompetences un vēstures nezināšanas sekas. Apgalvojums, ka Latvijas teritoriju apdzīvojuši krievi (vai vismaz slāvu ciltis), ir tikpat nekompetents, jo, kā jau minēts rakstā, senkrievu ciltis te nekad nav dzīvojušas kaut cik ievērojamā skaitā un noteiktā teritorijā.

  7. Paldies par rakstu! Žēl, ka tik vēlu uzgāju šo resursu.

    Vispār jau, pēc akadēmiķa V.N.Toporova (lai viņam viegli veļos) domām zināma jēga šai hipotēzē ir. Viņš apšaubīja, ka krievi ir slāvi. Izpētot Krievijas hidronīmus, izvirzīja teoriju, ka krievi ir baltu-ģermāņu un somugru tautu apvienojums, kas pieņēmuši slāvu valodu kā kopsaziņas līdzekli. Tiesa, tie pārslāvotie austrumbalti, visticamāk nav nākuši no pašreizējās Latvijas teritorijas, bet dzīvo savā vēsturiskajā (vairāk vai mazāk) dzimtenē.

  8. Nu jā, bet kas Latvijā bija 5000 gadu senajā pagātnē, kas to zin un kādi vēsturnieki to ir aprakstījuši? A Krievijā ap to laiku jau bija pirmā pilsēta Tjumeņa, kaut gan oficiālā vēsture par to klusē. Varat minēt kāpēc?

  9. Piebilde - latvietis kā jauna tauta, pie kuras piestrādāja arī vācieši, krievi, poļi, baltkrievi, dāņi u.c., ne tikai, ko jūs minējāt. Latviešu valoda, kurā runājam tagad - jauna valoda, tikai nav jausmas, uz kādas bāzes izveidoja un radās, kad piederējām “Krievijas impērijai”, bet pirms tam, kad bijām vācu jūgā, bija cita latviešu valoda ar daļu vācu burtiem, pat grāmatas ir saglabājušās. Tad pirms vāciem kādā valodā runājām - baltu (kuršu, zemgaļu utt.) noteikti. Kam tuvāki ir lietuvieši un latgaļi, gan cilvēki dažos Latvijas nostūros, kā malēnieši utt.? Vērts zināt, kurš izgudroja latviešu valodu un kāpēc, jo tak vajadzīgi resursi, cilvēki, nauda, lai jauno valodu iemācītu visiem dzīvojušiem Latvijas teritorijā, tas prasa laiku. Kurā gadā parādījās pirmā grāmata latviešu valodā - 17 vai 18 gadsimtā? Tajā laikā bijām Krievijas sastāvā pēc Ziemeļu kara. Tas ir tas pats variants kā Indonēzijā ap 1951.gadu - izgudroja jaunu valodu, lai vieglāk saprastos un sadarbotos starp 350 tautībām un dialektiem jaunajā laikmetā! Krievijā joprojām mīt ap 200 tautību, pat latgaļi. Un tāpat es neticu nevienam - groza visu pēc patikas. Vienīgais, kas visiem vienāds - mīlestība, naids, labais, sliktais, varaskāre, gan gaiss ko elpojam. :)

  10. Roland,
    tavā komentārā par latviešiem un latviešu valodu ir daudz vēsturisku un faktoloģisku kļūdu. Jā, latviešu tautu var uzskatīt par samērā jaunu etnosu - tas sāka veidoties 16.gs., bet pilnīgi izveidojās tikai 17. - 18.gs., saplūstot baltu tautām kuršiem, zemgaļiem, sēļiem, latgaļiem, un somugru tautai - līviem. Savu artavu latviešu tautas izveidē deva arī kaimiņi lietuvieši un igauņi, tāpat iekarotāji vācieši, poļi, zviedri un krievi.

    Taču par latviešu valodu gan nevar teikt, ka tā būtu mākslīgi radīta. Livonijas laikā un arī pēc tam, protams, katra novada ļaudis runāja savā mēlē - kuršu, latgaļu, sēļu, zemgaļu. Vēlāk valodas un dialekti sajaucās, pamazām sākot veidot vienotu latviešu valodu. Literārā latviešu valoda izveidojās 17. - 18.gs., par pamatu ņemot Vidzemes (seno letu) dialektus. Latgalē, kas atradās citā Krievijas guberņā un tādēļ tur valodas attīstība notika nedaudz citādāk nekā Kurzemē un Vidzemē, izveidojās sava latgaļu literārā valoda, kur liela ietekme arī slāvu (krievu, baltkrievu) valodai. Tomēr tās nav mākslīgi veidotas valodas, bet radušās pavisam dabiskā ceļā no dažādiem novadu dialektiem.

  11. Vēl jāņem vērā, ka daudzi latviešu uzvārdi ir pārkrievoti kopš Pētera Pirmā laika Latvijā un te palīdzēs tikai haplogrupas noteikšana un ancester atrašana un tad izrādīsies ka dedzīgam krievam puse Latvijas radu ar latviskiem uzvārdiem un latviešu vēsturi.

    Nu, interesanti, par cik tikai nesen uzvārdi sadoti latviešiem, uzzināt, kas mēs viens otram esam. To vislabāk darīt familytreedna - Amerikas vadošajā laboratorijā. Tur taisa 111 marķierus, atrod radus entajā paaudzē. Tas palīdzēs vispār izzināt Latvijas vēsturi kopumā. Un būtu jāsāk ar bīskapa Alberta DNS.

  12. Vai Edgara Šēnberga darbus “Ķeltu triumfam”, “Rundāle, Mežotne, Bretaņa asins saitēm sieta”, “Reids ķeltisko sentautu arhipelāgā” latvieši lasa?!

    Cerams, ka manus domu graudus nopublicēsiet.

Uzraksti komentāru