Laikmeta zīmes

2007.gada augustā apritēja 80 gadu, kopš Dobelē tika kristīti pirmie vasarsvētku ticīgie Latvijā. Aicinājām Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienības bīskapu Jāni Ozolinkeviču pastāstīt, kā vasarsvētku mācība ienāca Latvijā, kā veidojās un attīstījās pirmās draudzes, par vasarsvētku kustības uzdevumiem šodien un nākotnē.

****

- Par vasarsvētku kustības celmlauzi Latvijā uzskata Džemu Grēviņu (par viņu lasiet ŠEIT), kas tēva aicināts 1926.gadā kopā ar ģimeni no Amerikas atgriezās dzimtenē. Aiz okeāna viņš bija pabeidzis Bībeles skolu, un tā kā Latvijā tolaik trūka garīgo darbinieku, viņu uzaicināja kļūt par Dobeles baptistu draudzes mācītāju. Amerikā Grēviņš bija iesaistījies vasarsvētku kustībā, tāpēc viņa kalpošana baptistu draudzē neveidojās sekmīga - draudze nepieņēma ne viņa sludināšanas veidu, ne to, ko viņš sludināja. Tad Grēviņš sāka dievkalpojumus rīkot kādās mājās Dobelē, Upes ielā 4. Tie nebija kupli apmeklēti, taču cilvēki atgriezās pie Dieva un 1927.gada 21.augustā notika pirmās kristības.

Lai kalpošanas darbs iegūtu stingrāku pamatu, Grēviņš 1927.gada 26.jūlijā nodibināja Latvijas - Amerikas misiones biedrību (LAMB). Tā bija pirmā oficiālā vasarsvētku ticīgo organizācija Latvijā. LAMB valdē darbojās pats Grēviņš, Grēviņa sieva Rahele, Jānis Rozenbergs, Miķelis Strazdiņš un Voldemārs Šneiders. Vēlāk uz brīdi viņiem pievienojās Jānis Bormanis. Dažu gadu laikā LAMB darbība izvērtās plaša un daudzveidīga - tika atvērtas nodaļas Liepājā, Kazdangā, Purmsātē, Klosterē, Užavā, Talsos, Tukumā, Aucē, Dobelē, Jelgavā, Lielplatonē, notika īpašas svētīšanās sapulces, iznāca žurnāls „Misionārs”, vairāki garīgu dziesmu krājumi. Tik aktīva “sektantu” darbošanās radīja neapmierinātību citu konfesiju mācītājos, sākās intrigas, un 1930.gadā Grēviņam Latvija bija jāatstāj.

Kā sludinātājs Džems Grēviņš bija Dieva īpaši svētīts - viņa sludināšanu vienmēr pavadīja zīmes un brīnumi. Grēviņa sludinātās vēsts pamatā bija divas Bībeles patiesības - grēku nožēla un miesas dziedināšana. No liecinieku stāstītā zināms, ka visi, kas Grēviņa dievkalpojumos iznāca draudzes priekšā, saņēma dziedināšanu. Viena no vasarsvētku kustības celmlauzēm Anna Līkums liecina, ka uz dievkalpojumu atvesta guloša, bet, kad kopā ar vēl septiņiem izgājusi priekšā, visi astoņi tikuši dziedināti. Viņa arī stāsta, ka bieži sludināšanas laikā virs Grēviņa galvas bijušas redzamas tādas kā uguns liesmas, gluži kā virs Kristus mācekļu galvām Vasarsvētku dienā.

Grēviņam aizbraucot Latvijā palika apmēram 400 vasarsvētku ticīgo. Grēviņa iesākto turpināja J.Rozenbergs, V.Šneiders, M.Strazdiņš, Anna Līkums un citi. 30.gadu sākumā aktīvu darbību sāka Jānis Bormanis, kas nodibināja organizāciju “Vasarsvētku blāzma”. Par vienu no kustības vadītājiem kļuva ceļu būves inženieris Arvīds Kūmiņš, kas bija beidzis Dancigas (tagad Gdaņska Polijā) Bībeles institūtu. Divas reizes Kūmiņš centās reģistrēt Vasarsvētku ticīgo reliģisko apvienību. Pirmoreiz tas notika 1933.gadā Liepājā, taču reģistrāciju drīz vien anulēja. 1940.gada martā apvienība tomēr tika reģistrēta, taču pēc komunistu nākšanas pie varas iekšlietu ministrs Vilis Lācis tās darbību aizliedza.

Pēc Otrā Pasaules kara vasarsvētku draudzes vēlreiz centās reģistrēties, taču padomju vara reģistrāciju nepieļāva un spieda vasarsvētku ticīgos pievienoties baptistiem. Šā jautājuma dēļ Dundagā tika sasaukta īpaša konference, kurā vairākums vasarsvētku mācītāju nolēma apvienoties ar baptistiem vienā draudžu savienībā, tomēr saglabājot zināmu autonomiju. Kā vasarsvētku draudžu pārstāvis šajā savienībā tika ievēlēts Juris Dreimanis. Tomēr varas iestādes šādu autonomiju nevēlējās pieļaut un mudināja vasarsvētku ticīgos iekļauties jau esošajās baptistu draudzēs. Vairākums pentekostu tam nepiekrita, jo baptistiem bija atšķirīga dievkalpojumu kārtība, sludināšanas veids un mācība. Problēma tika atrisināta vienkārši - aktīvākos vasarsvētku mācītājus arestēja, notiesāja un aizsūtīja uz Tālajiem Ziemeļiem.

Sakarā ar vadošo brāļu arestu draudžu darbs uz mirkli apsīka, tomēr drīz vien tika atjaunots, kaut arī nelegāli. Būtībā ne uz brīdi savu darbību nepārtrauca draudzes Jelgavā un Dundagā, kur bija cilvēki, kas regulāri ik svētdienu rīkoja mājas dievkalpojumus citā vietā. Pēc Staļina nāves, kad draudžu vadītāji atgriezās no ieslodzījuma, garīgais darbs kļuva vēl plašāks. Mājas dievkalpojumi notika Saļienā, Grobiņā, Liepājā, Popē, Ventspilī un citur.

1973.gadā varas iestādes piedāvāja Rīgā izveidot jaunu vasarsvētku draudzi un to oficiāli reģistrēt. Tolaik valdībā bija radies viedoklis, ka vasarsvētku draudzes tomēr vajadzētu reģistrēt atsevišķi. Rīgā sanāca kopā vairāki cilvēki no dažādām konfesijām un izveidoja draudzi. Sākumā citi vasarsvētku ticīgie uz šo draudzi un tās reģistrāciju skatījās ar neuzticību, jo uzskatīja, ka tā ir Drošības komitejas viltība, lai iegūtu draudžu locekļu sarakstus. Tomēr pēc diviem gadiem reģistrēja arī draudzi Jelgavā.

1977. - 1978.gadā Olevistes baptistu baznīcā Tallinā sākās garīga atmoda, kas spēcīgi ietekmēja arī Jelgavas vasarsvētku draudzi un radīja lielu rezonansi visā Latvijā (par Tallinaas atmodu lasiet ŠEIT). Šīs atmodas rezultātā Jelgavas draudze kļuva par vasarsvētku kustības centru (par to lasiet ŠEIT), bet pati kustība ieguva lielāku pazīstamību citu konfesiju un arī sabiedrības acīs.

1988.gadā sākās runas, ka tiks dibināta PSRS Vasarsvētku draudžu savienība. Latvijas ticīgie savukārt cerēja, ka Latvija reiz būs neatkarīga valsts, tāpēc vienojās par savas draudžu apvienības dibināšanu. Dažus gadus pirms tam jau bija nodibināta nelegāla draudžu apvienība bīskapa Friča Ozolinkeviča vadībā (par viņu lasiet ŠEIT). 1989.gada septembrī tika sasaukts kongress un nodibināta legāla Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienība (lasiet ŠEIT). Tolaik tajā bija piecas draudzes un tā bija pirmā oficiāli reģistrētā vasarsvētku draudžu apvienība PSRS.

LVDA bija pirmā, kas saņēma atļauju legāli ievest Latvijā Bībeles. tika uzrakstīts iesniegums PSRS Ministru Padomes Reliģisko lietu komitejai ar lūgumu atļaut ievest 25 000 Bībeļu. Ar šo lūgumu es (bīskaps J.Ozolinkevičs - Red.) devos uz Maskavu, runāju ar atbildīgajiem ierēdņiem un atļauja tika saņemta. Pēc tam braucu uz Vāciju, kur satikos ar Hamburgas vasarsvētku draudzes “Arche” mācītāju Volfgangu Vegertu, kas apsolīja mums Bībeles piegādāt. Pirmo reizi Latvijas vasarsvētku draudžu vēsturē Jelgavā ieradās oficiāls viesis no Rietumvācijas un mēs kopīgi sadalījām Bībeles draudzēm. Saņēmām vismaz divus šādus sūtījumus un dalījām Dieva Vārdu visiem, kam bija vajadzība. Visus 25 000 Bībeļu ievest gan neizdevās, jo atvērās robežas un atļaujas vairs nebija vajadzīgas.

LVDA draudžu un draudžu locekļu skaits nemitīgi pieaug. Tomēr es vēlētos, lai visas vasarsvētku draudzes Latvijā atgūtu normālas Kristus draudzes stāvokli. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka ikvienā dievkalpojumā cilvēki atgriežas no grēkiem, saņem dziedināšu un garīgu atbrīvošanu, un tie nav tikai atsevišķi gadījumi, bet draudzes ikdiena. Mēs lūdzam kā apustuļi lūdza: „Kungs, dod Saviem kalpiem drosmi runāt Tavu Vārdu, lai notiek dziedināšanas, zīmes un brīnumi Tava svētā kalpa Jēzus vārdā!” Mēs lūdzam par Svētā Gara izliešanos un garīgu atmodu visā Latvijā. Mūsu mērķis ir Kristus mācības izplatīšana gan Latvijā, gan ārpus tās robežām. Lai Dievs mums uz to palīdz un svētī!

****

Vecajā Derībā teikts, ka kamēr dzīvoja tie, kas zināja, kādus brīnumus Dievs bija darījis Savas tautas vidū, tikmēr Izraēls kalpoja Tam Kungam. Diemžēl Grēviņa laika aculiecinieki vairs nav mūsu vidū un jaunā kristiešu paaudze nezina, kā Dievs savulaik atklājies mūsu tēviem un vectēviem. Tāpēc ir tik svarīgi neaizmirst šos senos notikumus un šodienas ticīgajiem atgādināt, kādas varenas zīmes un brīnumus savā gadsimtu ilgajā ticības un kalpošanas ceļā piedzīvojusi vasarsvētku kustība pasaulē un arī mūsu dzimtenē Latvijā.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts