06
2008. gada 24. februārī pasauli aplidoja vēsts, ka savās mājās Salemā, Oregonas pavalstī ASV, mūžībā aizgājis leģendārais mūziķis, dziedātājs, dziesmu autors un producents Lerijs Normans. Saukts par „mūsdienu kristīgās mūzikas pionieri” un „kristīgā roka tēvu”, Lerijs neapšaubāmi bija unikāla personība mūsdienu kristīgajā kultūrā. Iespējams, ka jaunākā paaudze pat nebūs dzirdējusi šā cilvēka vārdu, tomēr, esmu pārliecināts, katrs ir dzirdējis kādu no viņa kompozīcijām, jo viņa dziesmas joprojām ir daudzu izcilu mūziķu repertuārā.
Lerijs Deivids Normans dzimis 1947. gada 8. aprīlī Corpus Christi pilsētiņā, Teksasā ASV. Trīs gadu vecumā puika kopā ar ģimeni pārcēlās uz Sanfrancisko, kur apmetās uz dzīvi melnādaino rajonā. Viņa tēvs darbojās kā misionārs, nesdams Evaņģēlija vēsti cietumos un slimnīcās, kamēr mazais Lerijs pavadīja tēva sludināšanu uz ģitāras.
50. gadu vidū uz Amerikas muzikālās skatuves parādījās jauna zvaigzne - Elvis Preslijs. Lerijam patika rokenrols, taču viņš uzskatīja, ka Elvis un citas rokenrola zvaigznes šo mūzikas stilu nozaguši melnādaino baznīcas mūzikai, tāpēc vajadzētu to kaut kādā veidā atgūt un atdot atpakaļ draudzei. Šāda motīva vadīts viņš 1956. gadā, deviņu gadu vecumā, sāka rakstīt dziesmas rokenrola stilā, kuru vēsts galvenokārt bija garīga satura. Dziesmas tika dziedātas dažādos skolas sarīkojumos, mēģinot klausītājos radīt līdzīgas sajūtas, kādas cilvēks piedzīvo pielūgsmes laikā baznīcā.
Kad Lerijam palika astoņpadsmit, viņš atstāja vecāku mājas un devās uz Sanhosē, kur iesaistījās vietējā mūzikas dzīvē, kļūdams par grupas People! vokālistu un dziesmu autoru. Grupu 1965. gadā dibināja brāļi Džefs un Robs Levini un bez Normana tajā darbojās bundzinieks Denis Fridkins, taustiņinstrumentālists Alberts Ribisi un vokālists Džīns Meisons. 1966. gadā grupa noslēdza kontraktu ar Capitol Records un izdeva pirmo singlu Organ Grinder/Riding High. 1968. gadā viņi realizēja otru singlu - sekulārās grupas The Zombies dziesmas I Love You kaverversiju, kas People! izpildījumā kļuva par populāru hitu.
People! sadarbojās ar daudzām tā laika populārām grupām. Viņi uzstājās The Grateful Dead, The Doors, The Byrds, Džimija Hendriksa, Dženisas Džoplinas un citu slavenu mākslinieku koncertos. Vēlāk Normans un Fridkins sarakstīja pirmo rokoperu pasaulē The Epic, kas kļuva par iedvesmas avotu grupai The Who slavenās rokoperas Tommy radīšanā. 1968. gadā dienas gaismu ieraudzīja People! pirmais pilna laika albums I Love You.
Taču starp grupas dalībniekiem pamazām brieda konflikts. Gandrīz visi grupas mūziķi, izņemot Normanu un Meisonu, pievērsās scientoloģijas mācībai un pārējiem tika izvirzīts ultimāts - vai nu scientoloģijas baznīcā iestāsies visi grupas dalībnieki, vai arī tiem grupa jāatstāj. Domstarpības radās arī ar kompānijas Capitol bosiem, kas patvaļīgi nomainīja People! pirmā albuma nosaukumu no iecerētā We Need A Whole Lot More Of Jesus, And A Lot Less Rock And Roll uz vairāk komerciālo I Love You. Arī albuma vāciņu kristīgi orientētais noformējums tika nomainīts ar citu, neitrālāku. Protestējot pret šādu cenzūru un grupas biedru sektantiskajām prasībām, Normans un Meisons grupu atstāja.
Nākamajā People! albumā Both Sides of People (1969) bija iekļauta vairs tikai viena Lerija kompozīcija. No jauna Normans ar Meisonu satikās 1974. gadā, kad Kalifornijas universitātē nospēlēja koncertu par godu Izraēlas fonda dibināšanai. Koncerts tika ierakstīts un 1980. gadā izdots albumā Larry Norman and People! - The Israel Tapes. Bet visi People! dalībnieki atkal sanāca kopā tikai 2006. gadā, lai gatavotos savam pēdējam koncertam, kas notika 2007. gada oktobrī, kad grupa tika uzņemta Rokmūzikas Slavas zālē Sanhosē.
1969. gadā Capitol Records laida klajā pirmo Lerija soloalbumu Upon This Rock. Kritiķi to nosauca par „kristīgu”, taču Lerijs iebilda: „Nē, šis nav kristīgs albums! Vismaz ne tiem, kas visām lietām grib piekārt noteiktas birkas. Šis vairāk līdzināsies ielu kautiņam. Tāpēc tradicionālajiem kristiešiem es saku: šis albums nav domāts jums!” Vēlāk intervijā žurnālam Contemporary Musicians Normans skaidroja: “Es gribēju atstāt malā tradicionālo gospelmūziku un atvērt baznīcas durvis, lai hipiji, prostitūtas un citi neatpestīti dumpinieki varētu ienākt svētnīcā. Es vēlējos runāt par nabagu paēdināšanu un mūsu vajadzību iziet pasaulē. Es jutu, ka modernā mūzika kļuvusi mazefektīva un tai vajadzīgas svaigas asinis.”
Beidzoties kontraktam ar Capitol, Normans 1972. gadā parakstīja līgumu ar MGM Records un laida klajā jaunu albumu Only Visiting This Planet, kuru žurnāls CCM nosaucis par „nozīmīgāko un uzrunājošāko gospelalbumu, kāds jebkad radīts mūsdienu kristīgajā mūzikā”. 1973. gadā sekoja nākamais - So Long Ago the Garden. Albumi Only Visiting This Planet, So Long Ago The Garden un 1976. gadā izdotais In Another Land vēlāk tika nodēvēti vienā vārdā - The Trilogy.
1974. gadā Normans nolēma sākt neatkarīga mākslinieka gaitas un izveidoja pats savu ierakstu kompāniju Solid Rock Records. Pirmais šīs kompānijas albums Orphans From Eden tā arī palika neizdots, savukārt nākamais - In Another Land - tika pakļauts izplatītājfirmas Word Records cenzūrai. Word konservatīvā vadība uzstāja, lai no albuma tiktu izņemtas visas dziesmas, kas tiem šķita strīdīgas vai nesaprotamas. Arī 1977. gadā ierakstītais albums Something New Under The Son piedzīvoja līdzīgu likteni un pirmoreiz dienas gaismu ieraudzīja tikai 1981. gadā, kad Normans jau bija sarāvis visas saites ar mūzikas industrijas varenajiem.
Sekoja notikums, kas pārmainīja Normana dzīvi un ietekmēja viņa radošo potenciālu turpmākos divpadsmit gadus. 1978. gadā viņš piedzīvoja smagu aviokatastrofu, kuras rezultātā tika savainota mugura, kakls un galva, daļēji bojātas smadzenes. Lerijs gan turpināja rakstīt dziesmas un uzstāties koncertos, taču vairs nespēja strādāt studijā un izdot jaunus oriģināldziesmu albumus. Ar laiku viņš pamazām atlaba un atjaunoja savu muzikālo darbību, tomēr laika posms no 1966. - 1978. gadam palicis kā radošākais un ražīgākais periods viņa mūziķa un dziesmu autora biogrāfijā.
60. un 70. gadu mijā Ameriku pāršalca vairākas spēcīgas garīgas kustības. Viena no tām bija Jēzus kustība, kuras dalībnieku vidū bija arī daudz mūziķu. Tas bija laiks, kad bijušie rokeri, hipiji, narkomāni piedzīvoja sastapšanos ar Kristu un savu jauno kristīgo pārliecību centās ietvert dziesmās, no kurām daudzas tika sarakstītas roka stilā. Arī Normans aktīvi iesaistījās Jēzus kustībā. Viņa slavenā dziesma I Wish We’d All Been Ready kļuva par Jēzus kustības un visas tā laika jaunās kristiešu paaudzes himnu, bet Lerija pret debesīm pavērstais rādītājpirksts, kuru viņš koncertos pastiepa augšup teju pēc katras dziesmas - par Jēzus kustības firmas zīmi One Way (Viens Ceļš).
Tomēr Lerijs nebija vienīgi „vinila formāta” evaņģēlists, kurš savu vēsti pauda tikai ar mūzikas, ierakstu un koncertu starpniecību. Tieši viņa personīgā liecība un piemērs palīdzējis daudziem mūziķiem un citiem intelektuāļiem atrast ceļu pie Kristus. Kā piemēru var minēt Sūzanu Pērlmani, kuru Lerijs kādā ielas kafejnīcā iepazīstināja ar viņas Mesiju. Vēlāk Sūzana kopā ar Moiši Rozenu nodibināja pasaulē pazīstamo ebreju misiju Jews for Jesus (Ebreji Jēzum). 1974. gadā Normans izveidoja pirmo Vineyard draudzi, kas reizi nedēļā pulcējās viņa Losandželosas dzīvokļa viesistabā, lai studētu Bībeli. Vēlāk ar šādu nosaukumu izveidojās vesela draudžu kustība, kam šodien pievienojušās jau vairāk nekā 1500 draudzes dažādās pasaules malās. Pats Lerijs garajos kalpošanas gados ar mūziku un Dieva Vārdu uzstājies vairāku simtu draudžu dievkalpojumos visā pasaulē.
Pēc konflikta ar ierakstu kompāniju Word, Lerijs pārcēlās uz Eiropu un kopā ar tēvu 1981. gadā nodibināja kompāniju Phydeaux Records - visai interesantu uzņēmumu, kas nodarbojās ar Normana mūzikas nelegālo ierakstu izdošanu un izplatīšanu. Viņi izdeva vairākas pašu veidotas dziesmu kompilācijas, pirātiskus Lerija albumu izdevumus un līdz tam nepublicētus koncertierakstus. Vēlāk dažu šo vinila plašu cena kolekcionāru aprindās sasniedza pat 400 dolārus.
Šāda nelegālu ierakstu izdošana bija protests pret oficiālās ierakstu industrijas komercializāciju un centieniem kristīgajiem mūziķiem uzspiest tiem nepieņemamus noteikumus. Normans gribēja palikt uzticīgs savam redzējumam, proti, ka kristīgajai mūzikai jāpauž noteikta garīga vēsts. Viņš bija dziļi apbēdināts par kristīgā roka pārvēršanu no evaņģelizācijas instrumenta naudas pelnīšanas mašīnā, tādēļ turpmāk nolēma ignorēt amerikāņu mūzikas izplatītājus un strādāt to cilvēku labā, kam viņa mūzika bija tuva un saprotama.
Kā atbilde šim solim sekoja nežēlīga kritika no mūzikas industrijas pārstāvju puses, jo Normana uzskati neatbilda tā laika kristīgās mūzikas oficiālajām nostādnēm, taču Lerijs tikai pasmējās par oponentu trakošanu. Viņa radošais gars bija aizsteidzies priekšā savam laikmetam, kur viņa dziesmas tika cenzētas un albumi mesti laukā no veikalu plauktiem. Viņam rūpēja, lai viņa radošais veikums tā vai citādi būtu pieejams klausītājiem un šim mērķim viņš bija gatavs izmantot arī nelegālas metodes un pirātiskus savas mūzikas izdevumus.
80. - 90. gados Normens izdeva galvenokārt tikai koncertierakstus, dziesmu izlases, rīmeikus un tamlīdzīgu produkciju. Šajā laika posmā iznāca tikai daži viņa studijas albumi. Tad Lerijs atgriezās pie sava lolojuma Solid Rock Records un sāka grandiozu darbu, lai sakārtotu un atstātu klausītājiem sava mūža veikumu. Jaunajā gadu tūkstotī CD un DVD formātos pārizdoti visi Normana darbi - gan oficiālie albumi un koncertieraksti, gan dažādi palīgmateriāli un līdz šim nepublicētas dziesmas, kopā vairāk nekā 40 albumu. Pavisam Lerijam viņa muzikālās karjeras laikā iznākuši pāri par 100 albumiem.
Normana mūzika vienmēr izraisījusi asas diskusijas kristīgajā sabiedrībā. Konservatīvi noskaņotajai baznīcas daļai nebija pieņemams viņa radikālisms, jo Normana dziesmu teksti nekad nav bijuši saldi kristīgi kā lielākajai daļai tā laika kristīgās mūzikas. Viņš nedziedāja par eņģeļiem, paradīzi un „saldo Jēzu”, viņa dziesmas stāstīja par politiku (The Great American Novel), brīvo mīlu (Pardon Me), žurnālistu komerciālismu kara laikā (I Am The Six O’Clock News), par burvestībām un okultismu (Forget Your Hexagram), atsvešinātību (Lonely by Myself), reliģisku liekulību (Right Here In America), hinduisma reliģijas maldiem (Three Million Gods), kristiešu mocekļu nāvi senajā Romā (Cats Of The Coliseum) un citām negācijām. Sākotnēji kristīgajā sabiedrībā netika akceptēta arī kristīgās vēsts savienošana ar rokmūziku un tikai gadiem ejot šāds muzikālās izteiksmes veids pamazām iekļāvās kristīgajā kultūrā.
Rokmūzikas un sociāli orientēto tekstu dēļ kristīgā sabiedrība pārmeta Normanam sekulārismu. Piemēram albumu Upon This Rock vairāk nekā divus gadus savos plauktos atteicās ievietot vairākums kristīgo grāmatu veikalu. Savukārt Only Visiting This Planet kristiešu auditorijai tika liegts teju sešus gadus. Bet Voyage Of The Vigilant vispār netika izdots, jo kādam šķita pārāk avangardisks. Situācija bija komiska - Normana evaņģēliskā gara piesātinātos albumus varēja iegādāties daudzos sekulārās mūzikas veikalos, taču kristīgajos grāmatu galdos tie bija retums. Normans tika pasludināts par kristīgās mūzikas „slikto zēnu”.
Kamēr konservatīvie kristieši un kristīgo ierakstu kompāniju bosi strīdējās par Normana daiļrades aspektiem, daudziem mūziķiem un mūzikas faniem viņš kļuva par paraugu un skolotāju. Gadu gaitā ierakstītas vairāk nekā 350 viņa dziesmu kaverversijas, tās tulkotas daudzu pasaules tautu valodās. Normana dziesmas dzied tādi pazīstami mākslinieki kā Bobs Dilans, U2, Vans Morisons, dcTalk, Audio Adrenaline, Rebeka Sentdžeimsa un citi. Viņa mūzika kā studiju priekšmets iekļauta vairāku Amerikas universitāšu un garīgo semināru mācību programmās.
Lerijs Normans un viņa ierakstu kompānijas Solid Rock, Street Level Records un Phydeaux ieguldījušas milzīgu darbu daudzu muzikālu talantu izaugsmē. Tieši Normans atrada tādas vēlāk kristīgās mūzikas zvaigznes kā Rendijs Stounhils un Kīts Grīns. Viņš atklāja Stīvu Teiloru, Stīvu Kempu, Skotu Vesliju Braunu un palīdzēja tiem uzsākt muzikālo kalpošanu. Marku Hērdu viņš atrada pie darbagalda fabrikā un uzaicināja pievienoties Solid Rock māksliniekiem. Lerijs atklājis vēl daudzus citus talantus, piemēram, grupu Daniel Amos, kuru no panīkušas kantrīgrupas pārvērta futūristiskā rokbrigādē. Viņa izdotais Daniel Amos albums Horrendous Disc joprojām tiek uzskatīts par šīs grupas labāko ierakstu un kompānijas Solid Rock visu laiku kvalitatīvāko produktu.
Savas dzīves laikā Normans daudz ceļoja. Viņš pabijis teju katrā ASV pilsētā, Kanādā, Krievijā, Norvēģijā, Zviedrijā, Somijā, Vācijā, Čehijā, Polijā, Holandē, Lielbritānijā, Ziemeļīrijā, Francijā, Itālijā, Libānā, Izraēlā, Indijā, Ķīnā, Honkkongā, Japānā, Austrālijā, Dienvidāfrikā. Kopā ar savu grupu viņš dziedājis gan mazos klubiņos Ņujorkā un Losandželosā, gan lielos festivālos ar 180 000 klausītāju, uzstājies Baltajā namā, koncertējis 80 000 klausītāju Olimpiskajā stadionā Lužņikos Maskavā un tādās pasaulslavenās koncertzālēs kā Holivudas Boulā, Sidnejas Operas namā, Palladium zālē Parīzē un Karaliskajā Albertholā Londonā.
Pēc vairāk nekā 40 gadu bezkompromisa kalpošanas Lerijs bija ieguvis gan sekulārās, gan beidzot arī kristīgās sabiedrības cieņu. Kritiķi neskopojās ar atzinības vārdiem, prese viņu dēvēja par „kristīgā roka tēvu”, bet Billboard Magazine pat nosauca par „nozīmīgāko dziesmu autoru pēc Pola Saimona”, savukārt Time Magazine par „visnopietnāko mākslinieku mūsdienu kristīgajā mūzikā” un „kristīgās mūzikas inteliģentāko autoru”. Viņš pats par to teica: „Es vienkārši esmu mākslinieks, kas tiecas uz debesīm”. 1990. gadā Kristīgo mākslinieku seminārs Normanam piešķīra balvu par mūža ieguldījumu, bet 2001. gadā viņa vārds tika ierakstīts Gospelmūzikas Slavas zālē.
Neskaitāmās fiziski nogurdinošās koncerttūres, daudzu stundu darbs ierakstu studijā, negulētās naktis un stress darīja savu. 1992. gadā, atgriežoties no Eiropas, Leriju piemeklēja smaga sirdslēkme. No Portlendas lidostas viņš tika nogādāts slimnīcā, kur viņam implantēja sirds defibrilatoru. Normans domāja, ka nodzīvos tikai dažas dienas, taču Tas Kungs viņam piešķīra vēl dažus mūža gadus. Tomēr 2001. gadā problēmas ar sirdi pastiprinājās, līdz pienāca liktenīgais 2008. gada 24. februāris, kad 60 gadu vecumā Lerijs tika aizsaukts mūžībā.
Lerija Normana devums mūsdienu kristīgās mūzikas attīstībā ir nenovērtējams. Viņš ir cilvēks, kurš daudziem parādīja ceļu uz Patiesību, daudzus pieveda Kristum. Šodien kristīgās mūzikas draugi visā pasaulē pieminēdami Leriju teic: „Mums tevis pietrūkst, brāli! Lai tev Tēva troņa priekšā miers un mūžīga veldze debesu mūzikas skaņās!”
Larry Norman nozīmīgākie albumi:
- 1970 Upon This Rock
- 1972 Only Visiting This Planet
- 1973 So Long Ago The Garden
- 1976 In Another Land
- 1977 Streams Of White Light Into Darkened Corners
- 1980 The Israel Tapes
- 1980 Roll Away The Stone
- 1983 Come As A Child
- 1985 Stop This Flight
- 1991 Stranded in Babylon
- 1994 Totally Unplugged
- 1998 Gathered Moments
- 1998 Cooper Wires
- 2001 Tourniquet
- 2001 The Belfast Bootlegs
- 2002 Agitator - The Essential Series (izlase)
- 2002 Collaborator - The Essential Series (izlase)
- 2002 Survivor - The Essential Series (izlase)
- 2002 Instigator - The Essential Series (izlase)
- 2003 The Very Best of Larry Norman Vol.1 (izlase)
- 2003 Christmastime (Ziemassvētku)
- 2004 Infiltrator - The Essential Series (izlase)
- 2004 Liberator - The Essential Series (izlase)
- 2004 The Final Concert
- 2004 Emancipator - The Essential Series (izlase)
- 2005 The Very Best of Larry Norman Vol.2 (izlase)
- 2005 Siege At Elsinore
- 2007 Face To face
- 2007 Sixty - The Trilogy Concert
- 2008 Rebel Poet, Jukebox Balladeer: The Anthology (izlase)
