14
Sagaidot Latvijas 90.dzimšanas dienu mani uzrunāja divi notikumi, par kuriem jau daudz stāstīts plašsaziņas līdzekļos. Viens no tiem bija patīkams, otrs izraisīja nožēlu un negatīvas emocijas.
Sāksim ar negatīvo. Kā katru gadu, arī šogad Lāčplēša dienas gaidās tika veikta aptauja par šo svētku pazīstamību un nozīmi sabiedrībā. Iznākums šokēja daudzus. Izrādās, tikai 23% mūsu valsts iedzīvotāju spēj pateikt, kam īsti veltīti šie svētki. Nozīmīgi tie šķiet tikai 17% valsts iedzīvotāju, kas gan ir nedaudz vairāk nekā pērn, kad šādi domāja tikai 11%. Savukārt 29% Lāčplēša dienu uzskata par maznozīmīgu, bet 42% tā nenozīmē pilnīgi neko. 12% savu viedokli nespēja noformulēt, kas arī ir krietni vairāk nekā pagājušajā gadā, kad tādu bija vien 2%.
Par Latvijas kinoteātru kases gabalu kļuvusi filma „Rīgas sargi”, kas stāsta par notikumiem, kuru dēļ atzīmējam Lāčplēša dienu. Šķiet, tieši šīs filmas iespaidā pieaudzis to cilvēku skaits, kas vispār zina, ko nozīmē Lāčplēša diena. Taču tik un tā 17% ir šokējoši zems skaitlis. Tas lieku reizi pierāda, ka aizraujošs sižets, specefekti un pārliecinošs aktieru tēlojums bez padziļinātas Latvijas vēstures apguves skolās nespēj radīt jauniešos apzinīga patriotisma jūtas, jo viņi filmu uztver kā vienu no daudzajiem bojevikiem, ar kādiem pilna mūsdienu kino industrija.
Nevajadzētu gan būt pārāk pārsteigtiem par vēsturiskās atmiņas un veselīga patriotisma trūkumu mūsdienu sabiedrībā. Latvijas vēsture kā atsevišķs mācību priekšmets bijusi izslēgta no skolu programmas daudzus gadus. Vēl šodien tā tiek mācīta ne visās skolās un tikai eksperimentālā kārtā. Liela daļa vēstures skolotāju joprojām ir pret Latvijas vēstures mācīšanu kā atsevišķu priekšmetu, uzskatot, ka tā jāmāca pasaules vēstures kontekstā. Taču problēma ir tā, ka tad parasti mūsu zemes vēsturei tiek veltīts mazāks stundu skaits nekā būtu nepieciešams, lai jauniešos rastos izpratne un lepnums par savas zemes un tautas pagātni. Briesmīgi pat iedomāties, kādu Latvijas „vēsturi” māca krievu skolās. Gribam to atzīt vai nē, taču šāda Izglītības ministrijas un skolotāju attieksme tikai turpina padomju varas 1940.gadā iesākto tautas vēsturiskās atmiņas nīdēšanas politiku.
Atcerēsimies, cik nozīmīga loma patriotiskajai audzināšanai, tostarp Latvijas vēstures apguvei, bija Latvijas Pirmās republikas laikā. Savas zemes un tautas vēsturi skolēni apguva jau pamatskolas vai arī vidusskolas klasēs, šajā laikā nemācoties pasaules vēsturi. Patriotiskās audzināšanas lomu veica ne vien vēstures mācīšana, bet arī citi pasākumi un literatūra, kas jauniešiem saistošā veidā stāstīja par dažādiem Latvijas vēstures aspektiem. Grāmatas ar šādiem stāstiem tika pasniegtas absolventiem skolu izlaidumos. Tā visa rezultātā izauga paaudze, kuru uzskatām par vienu no patriotiskākajām Latvijas daudzu gadsimtu vēsturē.
Savukārt padomju vara neatkarīgo Latvijas Republiku centās attēlot kā valsti, kur valdījusi viena vienīga nabadzība un tauta smakusi buržuāzisko nacionālistu jūgā. Par Latvijas neatkarības periodu padomju skolu vēsturē nevarēja atrast neviena laba vārda. Ja ģimenē nebija tēva, mātes, vectētiņa vai vecmāmiņas, kas bija pieredzējuši neatkarīgo Latviju un par to stāstīja saviem bērniem un mazbērniem, padomju ideoloģijai un izglītības sistēmai reizēm arī izdevās šādus melus iepotēt skolnieku prātos un sirdīs. Lielākā daļa šodienas vēstures skolotāju dzīvojuši un skolojušies tieši šajā laikā, tāpēc nav brīnums, ka viņiem ir grūtības ar patiesas Latvijas vēstures mācīšanu. Tādēļ arī tik liela pretestība šī priekšmeta ieviešanai skolu programmā.
Nav arī brīnums, ka daļai padomju laikā augušajiem izveidojusies vienaldzīga attieksme pret nacionālajām atceres un svētku dienām, jo pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas viņi, iespējams, pat nebija dzirdējuši par šādiem svētkiem, kur nu vēl tos svinējuši. Ne jau Lāčplēša diena vienīgā tāda. Ir cilvēki, kam pat 18.novembris ir tikai kārtējā brīvdiena un daudz mīļāka šķiet no padomju gadiem iecienītā Sieviešu diena - 8.marts. Šādās ģimenēs augušie bērni daudz labprātāk atzīmē Valentīna dienu un Helovīna svētkus nekā nacionālās vai valsts atceres dienas. Nedomājiet, ka tamlīdzīga attieksme ir tikai krieviem vai citiem sveštautiešiem. Šādu viedokli pauž arī daudzi latvieši. Mani patiesi šokēja kāda jaunsarga televīzijā teiktais, ka viņš arī īsti nezinot, kas ir Lāčplēša diena, jo viņiem par to nekas neesot mācīts. Kur tālāk?
Savas zemes vēstures mācīšana ir viens no veidiem kā ieaudzināt bērnos patriotisma jūtas, atklāt nācijas vēsturiskās saknes un paaudžu pēctecību, stiprināt nacionālo pašapziņu. Ja ieilgušais eksperiments ar Latvijas vēsturi kā atsevišķu mācību priekšmetu skolu programmā beigsies ar lēmumu to tomēr nemācīt, nebūsim pārsteigti, ja arvien vairāk mūsu jauniešu pieņems kosmopolītisku „pasaules pilsoņu” domāšanas veidu, kam vienaldzīgas nacionālās saknes, vēsturiskā atmiņa un valstiskā piederība, kam labi tur, kur vairāk maksā. Valsts pašreizējie vadītāji mūs baida, ka pasaule šādu soli nesapratīs un apsūdzēs mūs nacionālismā. It kā ASV vai Francijas skolēniem netiktu mācīta viņu zemes vēsture, it kā amerikāņi nebūtu viena no patriotiskākajām nācijām pasaulē, bet francūži pašapzinīgi savas valsts un valodas aizstāvji. Tādiem jābūt arī latviešiem.
Tagad par pozitīvo. Pirms valsts svētkiem tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš pasniedza Valsts valodas centra balvu studentei Dacei Kalniņai par konsekventu un stingru latviešu valodas aizstāvību. Dace kļuva slavena šovasar, kad strādādama „Narvesen” tirdzniecības punktā aizstāvēja latviešu valodas tiesības pret kādu šovinistiski noskaņotu krievu ģimeni, kas rupjā un aizvainojošā tonī pieprasīja viņus apkalpot krievu valodā. Tā kā Dace šo valodu nepārvalda, izcēlās konflikts. Mani patiešām pārsteidza, ka balvu Dacei pasniedz oficiāla valsts amatpersona. Ko tādu tik tiešām negaidīju, jo īpaši tādēļ, ka tūlīt pēc konflikta publiskošanas plašsaziņas līdzekļos meitenei tika izteikts ne viens vien pārmetums un arī darba devēju attieksme nebija viennozīmīga. Tikai plašais sabiedrības atbalsts Daces rīcībai spēja mainīt šo attieksmi un vainagojās ar oficiālas atzinības izteikšanu drosmīgajai studentei.
Kāds varbūt iebildīs, ka šāda rīcība neveicina sabiedrības konsolidāciju un var radīt nevajadzīgus asumus attiecībās ar lielo kaimiņvalsti. Galu galā - klientam taču vienmēr taisnība! Tomēr par kādu konsolidāciju var runāt, ja tiek pausta atklāti nicinoša attieksme pret šīs zemes pamatnāciju un tās valodu? Nevienam nav tiesību pieprasīt apkalpot viņu valodā, kas nav oficiāla valsts valoda. Ja pārdevējs to dara, tā ir viņa laipnība un pretimnākšana klientam, taču nevar un nedrīkst būt obligāta prasība. Tāpēc ir nelikumīga to Latvijas uzņēmumu rīcība, kas saviem darbiniekiem pieprasa obligātu krievu vai kādas citas valodas prasmi, ja vien konkrētā uzņēmuma specifika neprasa konkrētas svešvalodas zināšanas. Ikvienam valsts pastāvīgajam iedzīvotājam ir jāprot sazināties oficiālajā valsts valodā. Ja kāds nav vīžojis to iemācīties, tā nav pārdevējas, bet šī cilvēka problēma.
Latvijas 90.jubileju sagaidot aicinu ikvienu Latvijas pilsoni būt lepnam par mūsu pagātni un stāstīt to saviem bērniem. Leposimies ar saviem varoņiem un savu valsti. Saudzēsim un kopsim mūsu valodu. Tikai tad varēsim droši raudzīties nākotnē ar ticības un cerības gaišo skatienu, un spēsim patiesi mīlēt - savu zemi, tautu, valodu, valsti.
Dievs, svētī Latviju!
© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.
Līdzīgie raksti:
- Nekas nav atrasts
