02
Mūsdienu līdzības. Gadījums uz ceļa.
Ievietoja | Sadaļa Stāsti, joki un līdzības | Publicēts 02-12-2008
Kādas lielas bankas direktoram biznesa darīšanās bija jābrauc no Rīgas uz Ventspili. Ērti iekārtojies sava “Mercedes” mīkstajā sēdeklī, baņķieris devās ceļā. Uz tik agrā rīta stundā vēl gluži tukšā Jūrmalas apvedceļa viņš pēkšņi aiz sevis izdzirda varenu motora rēkoņu. Garām mersim aizdrāzās melns “BMW” un, strauji sameties sāņus, aizšķērsoja ceļu. No bembja izlēca četri skūti tipi. Baņķieris nedabūja ne acu pamirkšķināt, kad jau gulēja ceļmalas putekļos. Sejā triecās apkalto zābaku dzelzs zole un pēdējais, ko zūdot samaņai finanšu ģēnijs vēl paspēja ieraudzīt, bija viņa auto signālugunis, kas izgaisa kaut kur tālumā. Tad pasaule satumsa…
Pa šoseju tuvojās jaunākās markas “Audi”. Tajā sēdēja kāds mazliet norūpējies kungs. Viņš bija pilsētas lielākās draudzes mācītājs un pašreiz steidzās un dievkalpojumu. Kā parasti, viņš nedaudz kavēja. Ik pa brīdim Dieva kalps ar acīmredzamu labpatiku uzlūkoja jauno amata tērpu, kas glīti salocīts gulēja uz blakussēdekļa, un viņa sejā iegūla apmierināts smaids. Ceļmalā gulošo viņš pamanīja labu gabalu iepriekš. Nedaudz piebremzējis, mācītājs drudžaini apsvēra. Ja tagad apstātos, dievkalpojums būtu nokavēts uz galvošanu. Turklāt visas formalitātes, ātrā palīdzība, policija. Ņems un piešūs bumbas vēl pašam. Vai nav dzirdēts! Bez tam, ceļmalā gulošais bija viss vienās asinīs, bet viņš tikai vakar iztīrīja sava glaunā automobiļa salonu. Kur tad vēl jaunais amata tērps! Nē, tādu greznību viņš nevarēja atļauties. Strauji uzņēmis ātrumu, auģiks izgaisa tālumā.
Aiz līkuma parādījās citas automašīnas siluets. Tur savā ķirškrāsas fordiņā brauca kādas cienījamas draudzes kora diriģents. Maestro noskaņojums bija brīnišķīgs un viņš pie sevis klusi dungoja pazīstama Baznīcas korāļa melodiju. Kas tas? Cilvēks ceļmalā! Fordiņš apstājās tieši blakus gulošajam. Koravadonis piesardzīgi palūkojās apkārt. Nevienu nemanīja. Tad viņš pievērsās ievainotajam. No vienas puses Bībelē, protams, daudz tika runāts par žēlsirdību, taču no otras puses… Vai tad nav redzēti šādi tipiņi! Palīdzi tādam, bet viņš pateicībā tev pievemj mašīnu vai lien kauties! Vai tad Bībelē nav teikts, ka labāk ir palīdzēt saviem ticības biedriem? Šodien ir draudzes kora svētki, programma gatavota mēnešiem ilgi. Vai to visu var likt uz spēles viena dzērāja dēļ? Nevar! Gan izgulēsies un kaut kā aizvilksies uz mājām. Nikni ierūcies, fordiņš aizbrāzās tālāk.
Pa pelēko asfalta lentu lēnām tuvojās vecs golfiņš. Sānu logs bija atvērts un pa to plūda dīvainas skaņas: “Slavēts Dievs! Aleluja! Slava Tev, Jēzu!” Un tas viss krievu mēlē! Katram godīgam latvietim uzreiz bija skaidrs, ka autiņā brauc kāds slāvu sektants! Tomēr pie stūres sēdošais, šķiet, par to nebēdāja. Viņa vaigs staroja, jo viņš bija ceļā uz dievnamu, lai satiktos ar savu Debesu Tēvu. Lai darbabiedri sauc viņu par fanātiķi, lai vecāki draud izdzīt no mājas, bet draugi groza pirkstu pie deniņiem. Slava Tam Kungam! Ei, kas tur ceļmalā? Cilvēks! Ievainots, netīrs, asiņains. Kur mana aptieciņa? Še lāse ūdens, draudziņ, atjēdzies! Vismaz galvu tev pārsiešu, tad brauksim uz slimnīcu.
Nomazgājis asinis un pārsējis ievainotā galvu, jauneklis iestūma to savā mašīnā un devās uz tuvāko klīniku. Tur viņam nācās uzklausīt saērcināto mediķu iebildumus, ka šādus uz ielas savāktus tipiņus šajā slimnīcā neuzņem, ka par šo gadījumu nāksies ziņot policijai un nevar arī zināt, vai apdrošinātāji maz gribēs segt ārstēšanas izdevumus. Galu galā viss tomēr nokārtojās un drīz vien baņķieris atdusējās slimnīcas baltajos palagos. Jauneklis uzlika tam rokas un Jēzus vārdā pavēlēja brūcēm dzīt un baņķierim izveseļoties. Tad viņš to atstāja Dieva žēlastībai un ārstu aprūpei.
Izgājis uz ielas, jauneklis paskatījās pulkstenī. Dievkalpojums, protams, sen nokavēts. Taču viņš jutās patiesi laimīgs, jo zināja - Dievs nekad nenokavē un bija kopā ar viņu arī šajā piedzīvojumā. Jauneklis atcerējās Jēzus vārdus: “Ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.” Un viņa sirdi piepildīja miers un Dieva tuvums.
****
Nedaudz citādākā formā šis stāsts lasāms Bībelē, Lūkas evaņģēlija 10. nodaļā no 30. līdz 37. pantam. Morāle?
1. Ne vienmēr tas, kas mums šķiet nicināms un nepareizs, tāds ir patiesībā. Šajā līdzībā Jēzus pozitīvi novērtēja samarieša rīcību, kaut arī ortodoksālo jūdu acīs viņš bija nešķīsts, nicināms sveštautietis. Padomāsim, kāda reizēm ir mūsu attieksme pret „nepareizajiem” kā Kristus draudzē, tā sabiedrībā kopumā.
2. Ne vienmēr tas, kas liekas pareizs un cienījams, tāds ir arī Dieva acīs. Šajā līdzībā skaidri redzams, ko Jēzus domāja par „pareizajiem” reliģiskajiem ļaudīm. Ja mūsu kalpošana Dievam izslēdz kalpošanu līdzcilvēkiem, tad tāda kalpošana nav patiesa kalpošana Dievam.
3. „Bet jūs eita un mācieties, ko tas nozīmē: man patīk žēlastība un ne upuris” (Mat. ev. 9:13). Dievs ir žēlastības Dievs. Viņa mīlestība uz kritušo cilvēci bija tik liela, ka tās glābšanai Viņš nekavējās upurēt Savu paša dēlu. Dievs vēlas, lai arī mēs parādītu žēlsirdību. Samarieša žēlsirdība izpaudās reālos darbos. Jēzus teic: „Nu tad ej un dari tu arī tāpat.”
Jā, protams, šis stāsts man liek atminēties to, ka būt labestīgam - tā ir uzupurēšanās! Tik tiešām, ne vienmēr cietušais pateiksies par palīdzību, var gadīties pat pilnīgi pretēji! Un tomēr, labie darbi dara labākus mūs pašus, neatkarīgi no tautības vai ticības!