22
Nereti cilvēki Dievu sāk meklēt brīžos, kad viņu dzīvei pāri brāžas vētras, bēdas vai ciešanas. Šis būs stāsts par Grigorjevu ģimeni - Sanitu, Normundu un viņu meitiņām Nikolu Elīnu un Laini Keitu. Šis būs stāsts par notikumu, kas dāvāja Lainei Keitai otru dzīvi, bet viņas vecākiem - garīgu jaunpiedzimšanu.
****
Normunds: - Tas notika 2005.gada maijā manu vecāku mājās Dobeles rajona Bērzupē. Māja atrodas četrus metrus augstas kraujas malā, turpat lejā tek upīte. Pavasaros tā ir strauja un dziļa, bet vasarā faktiski izžūst. Pārpratuma dēļ mūsu jaunākā meitiņa Laine Keita, kam tolaik bija pusotrs gadiņš, uz mirkli palika bez uzraudzības. Pēc brīža attapāmies, ka bērna nav. Ātri apskrēju apkārt mājai un sapratu, ka varētu būt noticis ļaunākais. Sāku skriet gar upes krastu un pēdējā līkumā, kur pāri upītei bija pārkāries koka zars, zem ūdens ieraudzīju manas meitiņas sarkanās biksītes. Izvilku bērnu no ūdens un sāku mākslīgo elpināšanu. Tolaik strādāju Latvijas Bankas drošības sistēmā un biju apmācīts veikt reanimāciju gan bērniem, gan pieaugušajiem. Pa to laiku sieva jau bija piezvanījusi ātrajai palīdzībai. Elpināju bērnu, bet, kad sapratu, ka nekas nesanāk, sāku saukt uz Dievu un lūgt, lai Viņš atstāj man meitiņu. Dzīvības pazīmju nebija nekādu, un es kritu panikā. Viss, esmu pazaudējis meitu - dārgāko, kas man ir…
Mana rīcība kļuva neadekvāta. Pārtraucu viņu elpināt, lai gan zināju, ka tas jādara, vienalga - ir vai nav dzīvības pazīmju. Mums paveicās, ka līdzās bija mans tēvs - bijušais jūrnieks, kas arī prata reanimēt. Viņš teica: “Normund, Laine ir dzīva!” Tas mani atgrieza realitātē un es atkal ķēros pie reanimēšanas. Atbrauca ātrie, sataustīja bērnam pulsu un aizveda viņu uz Dobeles slimnīcu. Tur tika izsaukta mediķu brigāde no Rīgas. Kamēr mēs Dobelē gaidījām, visu laiku atradāmies uz ceļiem un lūdzām Dievu. Tad ieradās mediķi no Rīgas un pārveda mūs uz Bērnu klīnisko slimnīcu Vienības gatvē.
Ja organismam trūkst skābekļa, septiņas minūtes ir tā robeža, pēc kuras smadzenēs rodas neatgriezeniski bojājumi. Mūsu bērns zem ūdens bija atradies 10 - 20 minūtes. Stāvoklis bija ļoti smags. Reanimācijā tika pavadītas desmit dienas, vairākas reizes Lainīti mēģināja atslēgt no aparatūras, taču nesekmīgi. Visu šo laiku mēs atradāmies viņai līdzās, lasījām Bībeli un lūdzām Dievu. Virs viņas galviņas mums atļāva pielikt svētbildi un krustiņu. Tobrīd mēs ļoti meklējām Dieva vaigu. Varu teikt tikai to - kad cilvēks nonācis galīgā izmisumā, viņš sāk meklēt Dievu.
Sanita: - Pēc reanimācijas mums mēnesis bija jāpavada Neiroloģijas nodaļā. Pati saviem spēkiem Lainīte spēja tikai elpot, barot viņu vajadzēja caur zondi. Taču ar piena putru, ko dod zīdainīšiem, viņai vairs nepietika, un es nodomāju: tā mēs ar to zondi varam te sēdēt nez cik ilgi! Māsiņa ierosināja: “Ņemam zondi ārā un skatīsimies, vai viņa būs spējīga ēst ar karotīti. Ja ne, liksim atpakaļ.” Izņēmām zondi, un sākās smaga cīņa, lai bērns pats sāktu ēst. Lainei tika dotas stipras zāles, zobi bija sakosti, viņa nevēra vaļā muti, un mēs dabūjām to lauzt vaļā gandrīz ar varu. Par kaut kādiem rīšanas refleksiem nebija pat runa. Šāds stāvoklis vilkās divu mēnešu garumā. Pat ļaunākajos murgos nebiju iedomājusies, ka mans bērns būs tāds. Tomēr, paldies Dievam, pamazām Laine sāka ēst ar karotīti.
Normunds: - Bērns visu laiku raudāja, un vienīgais brīdis, kad arī mēs varējām mazliet pagulēt, bija tie retie mirkļi, kad viņa aizmiga. Neviens mums nevarēja pateikt, cik ilgi tā turpināsies, un arī to, kāda viņa būs pēc tam. Vienīgais prieka mirklis bija, kad ārsts, kas veica smadzeņu tomogrāfiju, mums teica: “Mēs domājām, ka stāvoklis būs daudz briesmīgāks, bet tik briesmīgi nemaz nav!” Es viņu apkampu, pateicos, bet turpat blakus sēdošais dakteris noteica: “Priecājies vien, es uz tevi paskatīšos, kad tu divus mēnešus būsi barojis viņu caur zondi!” Nu, bāc! Viens ārsts tev saka, ka pie bērna gultiņas jādomā tikai pozitīvas domas, bet cits: “Tu divus mēnešus barosi viņu caur zondi!”
Un šajā bezcerības un izmisuma situācijā mēs sākām meklēt palīdzību pie dziedniekiem un tantiņām, kaut arī bija grūti izšķirties par šādu soli. Prasīju padomu mācītājiem, konsultējos draudzē, un visi man teica vienu un to pašu - tā darīt nevajag. Taču es kā ietiepīgs cilvēks nolēmu rīkoties pēc sava prāta.
Sanita: - Pēc reanimācijas pie mums atbrauca mūsu toreizējais mācītājs. Viņš teica: “Tikai ticiet un lasiet Bībeli!” Es jau lasīju, bet tik un tā neko nesapratu. Nekas man nepalīdzēja, absolūti nekas.
Normunds: - Mācītājs toreiz teica: “Es esmu redzējis briesmīgas lietas un esmu redzējis arī brīnumus! Lasiet, lūdziet, un viss būs kārtībā!” Tas neskanēja visai pārliecinoši! Tu esi redzējis briesmīgas lietas un arī brīnumus, bet es palieku kaut kur pa vidu. Tātad tu man faktiski neesi pateicis gluži neko.
Sanita: - Tagad es uz to visu raugos citādāk, bet tobrīd biju gatava sava bērna labā darīt visu, iet kaut vai līdz pasaules malai. Kad tu pārbrauc mājās no slimnīcas un ienāc tukšajā dzīvoklī, tu spēj domāt tikai par to, ka kaut kas jādara lietas labā. Tu nevari vienkārši sēdēt un gaidīt, kamēr viņa tur guļ pieslēgta pie visām tām trubām un sistēmām bez jebkādām dzīvības pazīmēm.
Normunds: - Lai mazliet atpūtinātu smadzenes un varētu aizmigt, mēs lietojām nomierinošas zāles. Tie bija tādi “gaidīšanas svētki”. Visu dienu tu esi pie meitiņas, bet vakarā tev jāiet prom. Ārsti jau tā nāca mums pretī un atļāva abiem visu dienu palikt pie Lainītes. Un šādā situācijā, ja vien parādās kāds variants, ja vien tu vari kaut ko darīt sava bērna labā, tu esi gatavs darīt visu. Ja man teiktu, ka vajag skriet ar kājām līdz pašai Āfrikai, es to darītu. Tāpēc, kad manās rokās nonāca žurnāls, kur bija rakstīts par Elejas Veroniku, kas it kā palīdzot, man tā šķita īsta Dieva svētība.
Sanita: - Kādu vakaru, kad braucām mājās no slimnīcas, iegriezāmies veikalā nopirkt pārtiku, un tur pie kases es ieraudzīju to žurnālu. Tur bija rakstīts par mazu meitenīti, kas divas dienas bija mirusi un pēc tam atdzīvināta. Otrā rītā mēs jau devāmies ceļā pie Veronikas uz Eleju.
Normunds: - Ceļā visu laiku gadījās dažādi šķēršļi - mūs apturēja policija, pie pašas Elejas zem mašīnas paskrēja putns. Tā man vēl nekad nebija bijis un es nevarēju saprast, vai tā ir zīme, ka nevajag braukt, vai tieši pretēji. Pie Veronikas bijām divas reizes - kad Lainīte vēl bija slimnīcā un vēlāk kopā ar viņu. Veronika teica, ka mums viss būšot labi. Bija jau mazliet jocīga sajūta - visi tie Veronikas jautājumi, viņas māja. Taču tobrīd man bija vienalga - ka tikai viņa palīdzētu.
Izmēģinājām arī citus variantus. Ar Lainītes fotogrāfiju braucām pie kādas sievietes uz Daugavpili. Viņa man daudz stāstīja par čakrām un karmām, kas it kā esot saplīsušas. Man esot jāpaņem svecīte, jāiet uz pareizticīgo baznīcu, trīs reizes jāspļauj pār plecu un trīs reizes jāapgriežas riņķī. Arī gaļu nedrīkstējām ēst. Reiz viņa man zvana un saka: “Es redzu, ka tur vēl ir iespējams kaut ko darīt!” Tad viņa tur ņēmās, ņēmās, bet pēc tam saka: “Nē, tur tomēr neko vairs nevar darīt, čakra ir tik ļoti saplīsusi, ka labāk mest visam mieru!” Sākumā biju satriekts, bet tad kļuvu dusmīgs un, kad viņa nolika klausuli, sāku kliegt: “Johaidī, ko tu te muldi - ar manu meitiņu viss būs kārtībā!” Tā bija garīga cīņa pret to negatīvo informāciju, kas nāca no viņas. Pēc piecām minūtēm viņa zvana vēlreiz un saka: “Tu zini, es paskatījos - tā čakra tomēr vēl nav pavisam saplīsusi!” (Smejas.)
Sanita: - Jutām, ka sākam iet okultisma virzienā. Un tad nāca apskaidrība: nē, mums tas nav jādara!
Normunds: - Tajā izmisumā dzirdēt, ka jums viss būs labi - tas bija liels stiprinājums. Mēs skatījāmies uz ārstiem, taču tie neko nevarēja pateikt. Bērns gulēja jau desmit dienas un nekādu izmaiņu! Tolaik mēs vēl nebijām sastapuši dzīvu draudzi un dzīvu Dievu. Lūgšanas lasījām no grāmatas. Ja es būtu zinājis, ka var lūgt arī citādi, ka ir dzīvas lūgšanas, varbūt viss būtu pavisam citādāk. Taču tolaik mēs vēl nebijām jaunpiedzimuši kristieši. Ja es tolaik zinātu to, ko zinu tagad, nekādu tantiņu nebūtu.
Tomēr bija viens gadījums, kad Dievs mani uzrunāja. Pēc kārtējās telefona sarunas ar tantiņām es iesēdos mašīnā, un pēkšņi mani pārņēma mistiskas šausmas, it kā es būtu pārdevis dvēseli sātanam. Tā es tur sēžu, sajūta ir briesmīga, un redzu - nāk cilvēks melnā apģērbā ar melnu kapuci. Viņš pagāja garām, bet man bija sajūta, it kā sātans būtu atnācis, lai paņemtu manu dvēseli. Kad atkal pacēlu acis, viņa vairs nebija. Izlēcu no mašīnas un skrēju skatīties, kur šis palicis. Viņš stāvēja aiz stūra un ostīja ceriņzaru. Nomierinājos, taču vēlāk sāku domāt, kāpēc lai kāds plus 30 grādu karstumā ģērbtos melnā cieši noslēgtā jakā un siltā kapucē, kas aizsedz seju? Un tad pār mani nonāca asinis stindzinoša apjausma - es sapratu, ka laikam būšu sastrādājis kaut ko ārkārtīgi nepareizu.
Sanita: - Šādos pārbaudījumos ļoti svarīga ir ticība. Kad Lainīte gulēja reanimācijā, iepazināmies ar sievieti, kuras mazdēlam bija līdzīgas problēmas. Viņa arī teica, ka mums viss būšot kārtībā, taču…
Normunds: - Tobrīd mēs jau lasījām Bībeli, zvanījām uz Kristīgo radio, meklējām visas iespējas tikt tuvāk Dievam. Mēs bijām šai sievietei teikuši, ka uzticamies Tam Kungam. Viņa tikai noteica: “Jā, jā, šeit blakus ir ļoti skaista pareizticīgo baznīciņa, tur ir laba aura, skaistas svētbildes. Aizejiet, pastaigājiet.” Es domāju: mīļā sieviete, tu uz baznīcu ej kā uz muzeju! Vai tu ej skatīties svētbildes vai pie Dieva? Vēlāk viņa mums sacīja: “Jums jāsāk gatavoties, jāaprīko tualete, virtuve, jānopērk ratiņkrēsls.” Tajā brīdī manī skanēja kāda iekšēja balss: “Ko tu runā! Man ir solīts, ka ar manu bērnu viss būs kārtībā! Tu pati netici un zodz ticību citiem!” Es paskatījos uz viņu, viņa apklusa, atvadījās un aizgāja. Viņa nebija slikts cilvēks, centās mums palīdzēt, bet sātans visu laiku grib nozagt mums ticību un dara to arī caur cilvēkiem. Mēs cieši nolēmām neko nepirkt un neaprīkot, un, slava Dievam, mums tas arī nav bijis vajadzīgs. Ir stulbi paļauties uz Dievu, ticēt, ka mana meitiņa staigās un būs normāls bērns, bet tajā pašā laikā blakusistabu piekraut ar ratiņkrēsliem, aprīkot telpas utt. Vai tā ir ticība?
Sanita: - Pēc slimnīcas mums bija jādodas uz rehabilitācijas centru Vaivaros. Patiesībā jau Lainītei Vaivaros daudz palīdzēt nevarēja. Tomēr, paldies Dievam, ka uz turieni aizbraucām, jo tikai Vaivaros mums beidzot sāka sniegt kaut kādu informāciju. Tur bija logopēdi, fizioterapeits, un viņi mums pastāstīja, kas un kā tālāk darāms. Mēs kā tādas švammes uzsūcām šo informāciju.
Normunds: - Tas bija laiks, kad es daudz zvanīju uz Kristīgo radio un sarunājos ar Lidiju Brūveri. Mani vecāki kļuva par kristiešiem vēl pirms mums. Viņi daudz klausījās Kristīgo radio un skubināja arī mūs.
Sanita: - Klausoties radio, mēs radām mierinājumu. Paši jutāmies kā izspiestas švammes. Lainīte nevarēja aizmigt, viss viņas augums bija izliekts. Vakaros mēs viņu tinām palagā kā kūniņu, šūpojām un klausījāmies Kristīgo radio. Un palēnām viņa sāka mūs pazīt, smaidīt. Pirms tam viņai varēja sasist acu priekšā plaukstas un viņa pat nepamirkšķināja. Ārstiem bija aizdomas, ka viņa ir akla.
Normunds: - Slimnīcā mums teica, ka bērns ir daudz jāšūpo, tāpēc mājās Lainīte gulēja tikai šūpuļtīklā vai uz šūpolītēm. Taču pēc tantiņu apmeklējuma bērns sāka trūkties augšā no miega galīgi pārbijies, kājiņas un rociņas krampjaini izstieptas. Bija redzams, ka tie nav parasti krampji, bet šausmas. Pastāstīju par to Lidijas kundzei un viņa man jautāja: “Vai tikai tu neesi saistījies ar okultiem spēkiem?” Atzinos, ka esmu gan. Domāju: viņa mani nosodīs, jo cilvēki bija iestājušies Dieva priekšā par mums, viss Kristīgais radio lūdza par manu meitiņu, bet es te tādus podus esmu nogāzis. Taču Lidijas kundze nenosodīja mani, tikai ieteica mums aiziet uz draudzi “Dzīvības Avots”.
Kad pirmo reizi bijām šajā draudzē, jutāmies kā no laivas izmesti. Mūsu meitiņas augums bija saliekts, viņa visu laiku raudāja, nepazina mūs. Pie mums pienāca māsa Kaija Fišere un teica: “Ar tevi, bērniņ, viss būs kārtībā!” Pirmajā brīdī es nodomāju: “Tantiņ, vai tu saproti, ko runā? Re, kur man ir papīrs, un te ir diagnoze! Bet tu smaidi un saki, ka viss būs kārtībā?” Taču, kad sākās lūgšana, mēs lūdzām tā, kā vēl nekad nebijām lūguši. Man bija sajūta, it kā es stāvētu tuksnesī, bet tuksnesis ir pilns ar cilvēkiem, ka pat smilšu graudiņam nav kur nokrist, un visi lūdz par mums. Mēs sapratām, ka savā nelaimē neesam vieni. Tas bija tāds stiprinājums! Protams, sātans visu laiku mēģināja sēt šaubas: “Nē, vecīt, tev nekas nebūs kārtībā!” Taču pēc šīs lūgšanas mana domāšana pilnībā mainījās - es noticēju, ka ar mums viss būs labi. Toreiz Kaija vēl pateica: “Šī meitenīte kādreiz dejos draudzes priekšā!” Un tagad mana Lainīte patiešām dejo. Kad sākas slavēšana, viņa dejo.
Sanita: - Pēc šīs lūgšanas mūsu meitiņas stāvoklis sāka uzlaboties. Attīstība sākās it kā no jauna, kā tikko dzimušam bērniņam. Pamazām atteicāmies no zālēm. Protams, tas viss prasīja ļoti daudz darba. Mēs daudz vingrojām, jo nedrīkstējām apstāties. Slava Dievam, šobrīd Lainīte iet bērnudārzā. Protams, es nevaru teikt, ka viņa ir 100% vesela. Pagaidām viņa izrunā tikai zilbes, apmeklē logopēdu. Nav tā, ka viņa tika dziedināta vienā dienā, taču, salīdzinot ar to, kāda viņa bija agrāk, sajūtams milzīgs progress.
Normunds: - Mums nav bijis neviena brīža, kad kaut kas stāvētu uz vietas - mēs nepārtraukti ejam tikai uz priekšu. Lainīte saprot visu un arī izstāstīt var visu. Izrunājot zilbes, viņa maina tonalitāti, parāda ar roku un visu izstāsta. Ir vēl nelieli kustību un runas traucējumi, taču tas viss ar katru dienu uzlabojas. Nesen satikām Bērnu slimnīcas reanimācijas nodaļas galveno ārstu. Viņš bija pārsteigts: “Jūs sēžat?! Tas ir brīnums!” Kad mūs ar ātrajiem atveda uz Rīgu, daktere, kas mūs uzņēma slimnīcā, atklāti pateica: “Jums faktiski nav nekādu cerību. Viņa diez vai izdzīvos.” Taču Dievam nav neiespējamu lietu!
Nesen satikām šo dakteri kinoteātrī. Kā viņa meklēja Lainītes skatienu! Bija redzams, ka viņa ir sajūsmā par to, ka bērns staigā. Viņa teica, ka pastāstīs visiem reanimācijas nodaļas darbiniekiem par šo brīnumu. Esmu daudz domājis, kāpēc ar mums tā notika. Tolaik es Dievu vēl nepazinu. Es zināju, ka Viņš ir, es Viņu lūdzu un Viņš man vienmēr atbildēja. Vairāk man neko nevajadzēja. Bībeli es nelasīju, draudze man nebija vajadzīga. Uzskatīju, ka Dievs noteikti nav tāds, kādu cilvēki Viņu iedomājas. Es biju izveidojis sev foršu, ērtu dieviņu - varu darīt visu, ko gribu, viņš man vienalga atbildēs! Man šķiet, ka Dievam vienreiz tas apnika un Viņš pieļāva šo atgadījumu, lai mēs beidzot sāktu paļauties uz Viņu. Kā saka mana sieva: “Viņš mūs kā nomaldījušās aitiņas sadzina atpakaļ sētiņā!”
Vēlos izteikt vislielāko pateicību vispirms Dievam un arī tiem daudzajiem līdzcilvēkiem, kas aizlūdza par Lainīti un mūsu ģimeni. Bez jums mums būtu bijis grūti izturēt šo pārbaudījumu. Tagad mēs to uztveram kā Dieva svētību, jo caur šo gadījumu Dievs izglāba mūs pašus. Sākumā mēs to, protams, uzskatījām par nelaimi, taču tad es sievai teicu: “Tas nav īstais vārds. Sauksim to par atgadījumu. Nelaime tā nav, jo bērns taču ir dzīvs.” Kad esmu laukos, man joprojām ir grūti skatīties uz to vietu, kur manu bērnu izvilka no ūdens, tomēr tagad mēs to saucam par Dieva svētību. Es zinu, ka reiz mēs pilnīgi mierīgi varēsim pieiet pie tās upes, tā līcīša, un teikt, ka tieši te un caur mūsu meitiņu mēs piedzimām garīgi un Jēzus Kristus asiņu un augšāmcelšanās spēkā tikām izglābti Mūžībai.
Brīnišķīga liecība. Paldies Tam Kungam, ka šī ģimenīte tagad pieder Dievam!!!
Jā, tikai Dievs ir visvarens! Mūžīga slava mīļajam Dievam!