05
Agris Ozolinkevičs: Gribu būt klāt, kad Dievs darbojas
Ievietoja | Sadaļa Personības | Publicēts 05-04-2009
2009. gada 4. aprīlī Jelgavas vasarsvētku draudzes mācītājam un Latvijas Kristīgās kalpošanas skolas direktoram Agrim Ozolinkevičam apritēja 40. Atzīmējot šo nozīmīgo mācītāja dzīves jubileju piedāvāju interviju ar Agri, kas tapa viņa kalpošanas gaitu pašā sākumā.
****
- Daudzi tavas dzimtas pārstāvji ir mācītāji vai kristīgie kalpotāji. Varētu pat teikt - kristīgo kalpotāju dinastija.
- Laikam jau mums dikti patīk mācīt citus. (Smejas.) Bet nopietni runājot - jau abi mani vectēvi bija mācītāji, tēva tēvs pat savulaik viens no vasarsvētku draudžu vadītājiem. Mans tēvs ir vasarsvētku draudžu bīskaps, arī divi no viņa brāļiem ir bijuši vai joprojām ir mācītāji. Mans brālis Modris ir mācītājs, mātes māsa ir mācītāja, un arī es esmu mācītājs.
- Tu uzaugi kristiešu ģimenē, jau kopš bērnības tiki vests uz baznīcu. Tad jau droši vien biji īsts paraugzēns?
- Man bija draugs Uģis. Jelgavas 2. vidusskolā skolotāja nosēdināja viņu man blakus, domādama, ka sēžot līdzās „tik kārtīgam zēnam”, arī ar Uģi viss būs kārtībā. Es biju paraugbērns, vēl agrīnajos pusaudža gados ticēju Dievam, taču vēlāk viss mainījās. Tā bija ne tik daudz nevēlēšanās ticēt Dievam, kā nevēlēšanās Viņam kalpot. Viss beidzās ar to, ka es ne vien Uģim, bet arī citiem mācīju jautri uzdzīvot. Es aizgāju no Dieva un dzīvoju kā ikviens pagāns. Sākumā vismaz centos neaizvainot cilvēkus, taču ar laiku vairs augstu nevērtēju citu jūtas. Daru, ko gribu, kas man daļas gar citiem! Stiprajiem pieder pasaule! Manī bija briesmīgs egoisms.
- Tu atstāji Dievu, tomēr Viņš tevi ne. Kā notika jūsu atkalsatikšanās?
- Reiz es vientuļš sēdēju naktsbārā un par pēdējo naudu sūcu kokteili. Pēkšņi atcerējos kāda ārsta teikto, ka atšķirība starp parastu dzērāju un alkoholiķi ir tā, ka alkoholiķim nevajag ne draugus, ne situāciju, ne apstākļus, lai piedzertos. Domāju, ka ar mani tā nekad nenotiks, taču tovakar skaidri apzinājos, ka esmu šeit ieradies ar vienu domu - iedzert. Tomēr tas vēl nebija manas atgriešanās brīdis.
Vairākas reizes cilvēki mani uzrunāja ar vārdiem, ko kristieši dēvē par pravietisku vēstījumu. Pēc katras šādas reizes es bailēs sarāvos: Dievs, es vairs tā nedarīšu! Galu galā kāds man pilnīgi nepazīstams cilvēks pateica vārdus, kas ne tikai apstiprināja visu iepriekšteikto, bet atklāja arī to, ko es jutu dziļi savā sirdī. Mani pārņēma bailes, un kopš tā brīža es sāku apzināti izvairīties no grēka. Mazāk dzēru, mazāk smēķēju. Ārēji kļuvu labs, taču iekšienē nekas nebija mainījies. Tā bija tāda „acu aizmālēšana”. Tad Dievs mani uzrunāja citādāk. Īsā laika sprīdī piedzīvoju trīs autoavārijas. Paldies Dievam, ka tiku pasargāts no nopietnākām sekām.
Tolaik strādāju kādā privātfirmā un mēs nolēmām atvērt pārstāvniecību Maskavā. Vienlaikus nāca piedāvājums studēt Maskavas Bībeles institūtā. Nolēmu abas lietas apvienot, taču jau pēc nedēļas sapratu, ka tādam grēciniekam kā man, nav ko meklēt šajā institūtā. Ja nespēju būt tāds, kādu mani grib redzēt Dievs, tad labāk pilnībā nododos biznesam. Nolēmu braukt mājās. Ap sirdi bija ļoti smagi un es, ceļos nometies, sāku saukt uz Dievu. Pēc šīs lūgšanas viss mainījās un pēc trim gadiem es ieguvu bakalaura grādu teoloģijā.
- Studiju laikā tu paspēji arī apprecēties.
- Mana tagadējā dzīvesbiedre Eta bija viena no tā laika staltākajām meitenēm Jelgavā, un es, protams, to pamanīju. Uz bildinājumu viņa neatbildēja tūlīt, tomēr vēlāk piekrita. Mēs apprecējāmies un Maskavā kopā nodzīvojām gadu. Tad sekoja šķiršanās, jo Eta gaidīja mūsu pirmdzimto un nevarēja palikt Krievijā. Savu dēlu es pirmoreiz ieraudzīju, kad viņam jau bija trīs mēneši. Bez mūsu pirmdzimtā Marka Dievs mums dāvājis arī dēlus - Filipu, Kristoferu un Oliveru, kā arī meitiņu Elizabeti.
- Pēc atgriešanās Latvijā tu kļuvi par jaunas draudzes “Dzīvības Avots” dibinātāju un mācītāju. Likumsakarība vai nejaušība?
- Es dzīvē vienmēr vēroju izdevības, kādas Dievs man dod. Man piedāvāja veidot jaunu draudzi Rīgā un es piekritu. Pusotrs gads pagāja sludinot reizēm trim, reizēm septiņiem cilvēkiem. Bet, paldies Dievam, draudze joprojām dzīvo un ir kļuvusi par vienu no progresīvākajām LVDA draudzēm. Esmu ievērojis, ka man dzīvē tiek dotas izdevības daudzas lietas iesākt pirmajam un šī draudze bija viena no tām.
- Un tad nāca piedāvājums turpināt izglītību Amerikā.
- Jā. Pienāca brīdis, kad man bija jāizlemj, vai kļūt par pilna laika kalpotāju, vai arī meklēt maizes darbu citur, mācītāja kalpošanu atstājot kā papildus nodarbošanos. Kādu rītu mēs ar sievu nopietni apsvērām šo jautājumu. Tobrīd iezvanījās telefons un mana māte nolasīja uzaicinājumu turpināt mācības ASV. Tā bija vienīgā reize, kad esmu raudājis pie telefona. Es uzdevu Dievam jautājumu, un Viņš atbildēja tajā pašā acumirklī. Tas bija tik brīnišķīgi!
Man nebija visas atbildes, bet es sapratu, ka jābrauc. Amerikā es jautāju Dievam: „Kāpēc Tu mani uz šejieni atvedi?” Vienas vienīgas mokas! Ne vienmēr Dievs man dod noteiktas atbildes, taču Viņš piedāvā iespēju un man jābūt tik gudram, lai uzticētos Viņam neprasot visas atbildes, bet dotos uz priekšu ar tām, kas jau ir.
- Pastāsti par skolu, mācību procesu un jūsu dzīvi Amerikā.
- Es mācījos Starptautiskās Dieva draudzes (nejaukt ar bīskapa Roslēviča vadīto līdzīga nosaukuma kustību Latvijā) Teoloģijas seminārā Klīvlendā, Tenesijā. Divgadīgajā programmā bija iespējams iegūt maģistra grādu kristīgajā pedagoģijā, padomdošanā un citās specialitātēs. Taču vairākums ārzemju studentu cenšas iegūt grādu praktiskajā teoloģijā, kas ir trīs gadu programma. Lai to panāktu, ārzemnieki spiesti trīs gadu kursu apgūt divos gados, paralēli strādājot un pelnot sev iztikas līdzekļus. Neraugoties uz tādu slodzi, ārzemju studenti nereti sasniedz labākus rezultātus nekā amerikāņi. Mans mērķis bija bez diploma mājās nebraukt, un Dievs palīdzēja šo mērķi sasniegt.
Kamēr es studēju, Eta pierādīja, ka katrā latvietī slēpjas mazs ģēnijs. Lielāko laiku pavadot mājās, viņa spēja iemācīties angļu valodu. Otrs, kas to paveica, bija mūsu dēls Marks, kaut arī ģimenē runājām tikai latviski. Mums nebija nepieciešamības īpaši sargāt latvietību, jo zinājām, ka atgriezīsimies Latvijā. Mūsu mērķis bija pēc iespējas vairāk redzēt un iepazīt amerikānisko dzīvesveidu, lai paņemtu to, kas noderīgs mums.
- Tev Amerikā bija arī kāds īpašs piedzīvojums ar Dievu.
- Man bija divi lieliski piedzīvojumi. Dievs ilgu laiku mani uzrunāja par kādu lietu, bet es vienmēr teicu: „Tas nevar būt, tie ir tikai mani sapņi!” Reiz, kad pasniedzējs aizlūdza par mums studentiem, es lūgšanā piekritu tam, ko Dievs jau sen runāja manā sirdī. Nākamajā mirklī profesors ar vienkāršu teikumu apstiprināja to, kam es tikko biju piekritis. Viņš nezināja, ko es biju lūdzis, viņš pat lāgā mani nepazina. Mani pārņēma neizsakāma bijības sajūta, apzinoties Dieva varenību, Viņa svētumu un savu grēcīgumu.
Otrs piedzīvojums notika braucot automašīnā. Es biju dzīvē pieļāvis zināmas kļūdas un Dieva Vārds mani uzrunāja, ka man šīs lietas jānokārto. Reiz, braucot savā mašīnā, es Dievam teicu: „Jā, es to darīšu!” Sapratu, ka savā dzīves gājumā eju uz Mājām, uz Mūžību, bet Tēvs man saka: „Es tevi ņemšu mājās, tikai tev jāatstāj lietas, kuras tu stiep sev līdzi. Tās pie mums netiek pieņemtas.” Kad biju Dievam teicis savu „jā”, ieslēdzu radio un atskanēja dziesma Welcome Home My Child. Tas bija neaprakstāms mirklis, Dieva atbilde man: laipni lūgts mājās, mans bērns!
- Pēc atgriešanās mājās tu kļuvi par Jelgavas vasarsvētku draudzes mācītāju un sāki veidot Latvijas Kristīgās kalpošanas skolu.
- Kāds cilvēks man reiz jautāja: “Jums draudzē ir 130 cilvēki un jūs ceļat baznīcu ar 600 sēdvietām?” Es teicu: “Ja Dievs to mums ir devis, mana vienīgā vēlēšanās ir būt šeit par mācītāju, kad Viņš piepildīs šīs telpas!” Tā ir privilēģija, ja Dievs tev uztic kalpošanu. Privilēģija katram, jo pie Dieva nav īpaša priviliģēto kārta. Kalpošana ir pieejama katram. Lielāks gods nav tam, kurš bijis mācītājs lielā draudzē, bet tam, kurš burtiski izpildījis Dieva pavēles. Mans uzdevums ir panākt, ka cilvēki draudzē apzinās: tā ir mana draudze, mana kalpošana, Dievs mani te ir iecēlis un te es esmu gatavs kalpot Viņam.
Bet ar Kristīgās kalpošanas skolu bija tā. Tolaik Latvijā vasarsvētku kristiešiem nebija skolas ar latviešu mācību valodu, kas cilvēkus sagatavotu nopietnai kalpošanai. Tādēļ nolēmām šādu skolu veidot Jelgavā. Mūsu mērķis bija un ir intensīvi mācīt Dieva Vārdu, tomēr tā, lai studenti nepazaudētu saikni ar reālo ikdienas dzīvi, bet kļūtu par patiesiem Dieva kalpiem, kas ne tikai labi pārzina Svētos Rakstus, bet arī spēj palīdzēt cilvēkiem viņu vajadzībās. Domāju, mums ir izdevies sasniegt šo mērķi.
- Tu kalpo kā mācītājs, esi Latvijas Kristīgās kalpošanas skolas direktors, darbojies evaņģelizācijā un sludināšanā. Kāda tad īsti ir tavs kalpošanas aicinājums?
- Amerikā es iemācījos izvairīties no jēdzieniem „kalpotājs” un „vienkāršais draudzes loceklis”. Uzskatu, ka tas nav biblisks dalījums. Pie Dieva mēs visi esam kalpotāji, ķēnišķīgi priesteri. Mums ir dažādas kalpošanas un, ja Dievs mani ir aicinājis par mācītāju, tas nenozīmē, ka man ir tiesības uzkundzēties un kļūt par vienīgo Dieva balstu draudzē.
Kalpošanas ziņā mana vismīļākā Rakstu vieta ir Vēstulē efeziešiem 4:11 - Viņš arī devis citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, citus par ganiem un mācītājiem. Uzskatu, ka Dieva draudzē jābūt visām piecām kalpošanām. Vai es esmu gans? Zināmā mērā, taču, vai tas ir mans patiesais aicinājums? Vai es esmu mācītājs? Jā, bet ir vēl citas lietas, kuras es daru. Es neesmu īsti gans, bet varu to darīt un mani interesē šis darbs. Es neesmu īsti mācītājs, bet Dievs man dod spējas to darīt. Man patīk evaņģēlista darbs, bet es neesmu aicināts būt par evaņģēlistu. Esmu gandarīts, ka Dievs man dod runāt pravietiski, bet es neesmu pravietis šā vārda tiešajā nozīmē. Ir kāda kalpošana, kurai es mūždien esmu pretojies, kad Dievs par to runāja manā sirdī. Tā ir kalpošana, no kuras pieminēšanas Latvijā daudzi baidās, un tā ir apustuliskā kalpošana.
Uzskatu, ka šī kalpošana joprojām darbojas Dieva draudzē. Savulaik manas maģistra diplomdarba tēzes arī bija par pieciem kalpošanas veidiem. Ko darīja apustuļi? Apustuļi gāja uz vietām, kur vajadzēja sākt jaunu kalpošanu. Apustuļi darīja darbus, kas bija saistīti ar jau esošo draudžu atbalstīšanu un uzturēšanu. Apustuļi kalpoja ar vārdu un lūgšanu. Viņi uzņēmās atbildību par cilvēkiem un draudzēm. Ja es sevi nosaucu par skolotāju, tad man jāaprobežojas tikai ar mācīšanu. Ja esmu evaņģēlists, tad man jāiet tikai evaņģelizācijas virzienā. Bet es gribu darīt to, ko Dievs man liek darīt. Darīt to, ko citi vēl nav darījuši; darīt tā, kā citi vēl nav darījuši; darīt tur, kur citi vēl nav darījuši.
Es apustuli redzu kā inženieri, kurš rūpējas par mehānismu kopumā - lai ritenīši grieztos un viss būtu savās vietās. Evaņģēlists ir tas, kas piegādā rezerves daļas, degvielu. Pravietis eļļo mehānismu, panāk, lai viss grieztos atbilstoši shēmai. Mācītājs paskaidro gultņiem un ritenīšiem, kādēļ viņiem jāgriežas tieši te un ne citur. Gans ir dzesēšanas sistēma, kurš tad, kad ritenīši sakarsuši, nāk un tos atvēsina. Bet apustulis rūpējas, lai viss mehānisms darbotos. Tā ir kalpošana, kas ir manā sirdī. Nebaidīties no jaunām lietām, tieši pretēji - sākt jaunas lietas. Būt gatavam sekot Dievam jebkurā mirklī un darīt to, ko Viņš liek. Ja tā ir draudze, skola, evaņģelizācijas projekts - lai tā būtu. Man jābūt atvērtam.
- Ko tu varētu teikt atskatoties uz jau noieto dzīves un kalpošanas ceļu?
- Jebkurā mirklī es Dievam varu pateikt paldies par savu dzīvi. Man ir žēl, ka daudzus savas dzīves gadus esmu iztērējis velti, bet paldies Dievam, ka tie ir beigušies. Dzīvē man ticis dots milzum daudz iespēju un es pat nezinu, par kuru laiku tas viss ir paveikts. Man tika dota iespēja brīdī, kad Dievs jautā: „Kurš ies?”, būt klāt un atbildēt: „Jā, Kungs, es iešu!” Ja Dievs jums uztic kalpošanu, jūs iegūstat privilēģiju būt klāt tur, kur Dievs darbojas.
- Un ko tu gribētu pateikt visiem Latvijas kristiešiem?
- Tikai Dieva Vārds spēj pārmainīt cilvēka sirdi, tātad arī sabiedrību. Tomēr ir kāda priecīga vēsts - laiki ir mainījušies! Jēzus uzvarēja sātanu jau pirms 2000 gadiem! Tādēļ ir jāmainās apstākļiem, jāmainās draudzēm, jāmainās sabiedrībai. Es ticu, ka dzīvojam laikā, kad mēs to pieredzēsim. Mēs redzēsim atmodu Latvijā!
