12
Svētā Gara dāvanas: teoloģiskie un praktiskie aspekti
Ievietoja | Sadaļa Teoloģija | Publicēts 12-04-2009
Viena no diskutablākajām tēmām mūsdienu kristīgajā sabiedrībā ir jautājums par Svētā Gara dāvanām un to nozīmi šodien. Dažādu konfesiju ticīgie sadalījusies divās savstarpēji oponējošās nometnēs - vieni Dieva pārdabisko iejaukšanos mūsdienu draudzes un kristiešu ikdienas dzīvē noliedz, citi, gluži pretēji - māca un praktizē to savā kalpošanā. Īpaši daudz diskusiju ir par vienu no Gara dāvanām - runāšanu mēlēs jeb svešās valodās.
Šī raksta mērķis nav teoloģisks disputs vai augsne kārtējiem “konfesiju kariem”. Raksta mērķis ir sniegt kaut dažas atbildes kristiešiem, kam “mēļu un dāvanu jautājums” nav īsti saprotams, un kuru mācītāji nespēj vai nevēlas sniegt izsmeļošas un Bībelē pamatotas atbildes uz šo jautājumu.
Lai nebūtu pārpratumu, gribam uzsvērt - viss tālāk teiktais nav vasarsvētku draudžu vai kādas citas denominācijas oficiālais viedoklis. Tas ir daudzu gadu laikā Dieva Vārda un kristīgās Baznīcas vēstures studiju rezultātā izveidojies skatījums. Tomēr gribētu cerēt - bibliski pamatots skatījums.
****
1. Kas ir Svētā Gara dāvanas?
Tās ir Dieva dotas pārdabiskas garīgas dāvanas draudzei, lai nestu svētību (1.Kor. 12:7), garīgi celtu un stiprinātu draudzi (1.Kor. 14:12). Raksti nosauc sekojošas Svētā Gara dāvanas - gudrības runa, atziņas runa, ticība, dziedināšanas dāvana, spēja darīt brīnumus, pravieša dāvana, garu pazīšana, mēles un mēļu tulkošana (1.Kor. 12:8-10). Dāvanas nav domātas, lai izceltu cilvēku un viņa spējas, bet pagodinātu Dievu un Jēzus Kristus vārdu. Gara dāvanas var saņemt tikai garīgi jaunpiedzimis cilvēks.
2. Vai kristietim ir īpaši jātiecas pēc garīgajām dāvanām?
Bieži dzirdēts apgalvojums, ka Svētā Gara dāvanas nav īpaši jāmeklē, ka pietiek ar Kristus žēlastību, ka dāvanas padarot cilvēkus lepnus un uzpūtīgus. Taču Raksti saka, ka kristietim ir labi tiekties un rūpēties par garīgajām dāvanām (1.Kor. 12:31; 14:1). Lepnība nāk no cilvēka sirds un ar Gara dāvanām tai nav tieša sakara. Gara dāvanas apstiprina draudzes kā Kristus miesas dievišķo autoritāti, palīdz kalpošanā, padara draudzi rīcībspējīgu un efektīvu. Ja draudzē trūkst kāda no Svētā Gara dāvanām, Raksti šādu draudzi salīdzina ar cilvēku, kam trūkst kāds loceklis (1.Kor. 12:12-31).
3. Kas ir mēles?
Mēles ir viena no Bībelē minētajām (1.Kor. 12:8-10) Svētā Gara dāvanām. Tā ir pārdabiska spēja runāt valodā, kādu cilvēks nekad nav mācījies un bieži pat nezina, kas tā par valodu. Šī dāvana var izpausties gan kādos konkrētos apstākļos un situācijās, gan būt pastāvīga. Mēles var nebūt tikai viena konkrēta valoda - dažādās situācijās cilvēks var runāt dažādās, pat vairākās valodās.
4. Vai apustuļu laika draudzēs mēļu dāvana tika plaši lietota?
Mēlēs runāšana bija normāla pirmo kristīgo draudžu prakse. Par to lasām gan Apustuļu darbos ( Ap.d. 2:4-11; 10:44-46; 19:6-7), kur kolektīvi mēlēs runāšanas gadījumi atkārtojas atkal un atkal, gan Pāvila vēstulēs (1.Kor. 12, 14), kur aprakstīta pareiza mēļu lietošanas prakse. Bija draudzes, kur mēļu dāvanu lietoja ļoti plaši (Korinta), un bija tādas, kur to lietoja mazāk, taču šī prakse nebija kaut kas ārkārtējs.
5. Vai būtu īpaši jālūdz pēc mēļu dāvanas?
Dievs ir dāvanu devējs (1.Kor. 12:4-6) un izdala tās, kad, kam un kā vēlas (11. p.). Tāpēc nebūtu pareizi uzstādīt Dievam kādus noteikumus un prasības, bet būt pateicīgam par to dāvanu, kādu Viņš dod. Svarīgi ir būt patstāvīgi piepildītam ar Svēto Garu, uz ko mūs mudina Bībele. Tomēr nevajadzētu arī no mēlēm baidīties, bet ar sirds pazemību un pateicību pieņemt šo dāvanu, ja Dievs to dod.
6. Vai visiem kristiešiem jārunā mēlēs?
Bībele teic, ka visi nerunā mēlēs (1.Kor. 12:30), tomēr katram kristietim vajadzētu būt kādai no Svētā Gara dāvanām. Tāpat mēles var nebūt vienīgā Svētā Gara saņemšanas (kristības) pazīme, kā to nereti sludina. Tomēr nenoliedzami mēles ir masveidīgākā no dāvanām un arī visbiežāk tiek saņemta Svētā Gara kristības brīdī. Tas redzams jau pirmo kristiešu draudzēs un tā tas ir arī šodien. Bez 4.punktā minētajām Rakstu vietām, arī citos Svētā Gara saņemšanas aprakstos (Ap.d. 8:14-19), kaut arī mēles nav tieši pieminētas, ir loģiski izsecināms, ka, ja jau apkārtējie varēja redzēt un dzirdēt Svētā Gara saņemšanas faktu, tad tas bija kaut kas neikdienišķs, visticamāk - runāšana mēlēs.
Mēļu dāvanas nozīmi nevajadzētu pārspīlēt, taču nevajadzētu to arī noniecināt vai pat noliegt. Katrai dāvanai ir sava nozīme un, ja Dievs to Draudzei devis, acīmredzot tā ir nepieciešama un derīga. Tomēr mēs nedrīkstam no mēļu dāvanas gaidīt vairāk, nekā to, kam tā paredzēta un ko par to teic Bībele.
7. Vai mēles vienmēr ir runātājam nezināmas, tomēr reālas valodas?
Rakstos ne vienmēr runāts par cilvēkiem saprotamām valodām. Ja Vasarsvētku dienā tā tas patiešām bija (Ap.d. 2:7-11), tad pārējos gadījumos (Ap.d. 10:46; 19:6) nav tieši pateikts vai klātesošie šīs valodas saprata. Vēl vairāk - savā pirmajā vēstulē korintiešiem Pāvils runā par nepazīstamām valodām (1.Kor. 14:2). Ir mācība, kas, balstoties uz 1.Kor. 13:1, runā par “eņģeļu mēlēm”, t.i. valodu, kādā uz šīs zemes nerunā. Kaut arī konkrētā panta lietošana saistībā ar mēļu dāvanu nav korekta, tomēr neviens nevar arī apgalvot, ka pārzina visas uz pasaules dzīvojošo tautu, tautību, cilšu, ģinšu un etnisko grupu valodas un dialektus, lai droši spriestu, vai mēlēs runāšana ir “īsta” jeb “neīsta” valoda.
8. Cik pamatota ir mācība par diviem mēļu veidiem?
Bībelē (1.Kor. 12:30) teikts, ka ne visi runā mēlēs. Šī panta dēļ radusies versija par it kā diviem mēļu veidiem - vienu kā Gara dāvanu, otru kā zīmi Svētā Gara kristībai. Tomēr rūpīgi izpētot Jaunās Derības grieķu oriģinālu neatrodam norādes uz diviem principiāli atšķirīgiem mēļu paveidiem. Visās vietās Apustuļu darbos, kur cilvēki saņēma Svēto Garu, mēles tā vai citādi līdzdarbojas. Dažās vietās tas pateikts tieši (Ap.d. 2:4; 10:46; 19:6), citās (Samarija - 8:14-18; Sauls/Pāvils - 9:17-1) tas saprotams no konteksta. Reizēm mēles tika lietotas publiskai sludināšanai, taču, kā noprotams no 1.Kor. 12 - 14, tas bija spontāni, gluži kā pravietošana. Kad Pāvils runā par personīgi lietojamām mēlēm, nekas neliecina, ka tām būtu cita izcelsme nekā tām, kas lietotas publiskai sludināšanai. Cilvēks, kam ir mēļu dāvana, var tās lietot gan personīgi, gan publiski, tomēr tad nepieciešama tulka dāvana.
9. Kāda ir mēļu nozīme?
Šīs dāvanas publisks pielietojums (sludināšana, atklāta lūgšana, pravietošana, dziedāšana mēlēs) ir kā zīme neticīgajiem (1.Kor. 14:21-22), ka te darbojas Dievs un notiek kaut kas pārdabisks. Mēlēm šajā gadījumā ir tāda pati nozīme kā, piemēram, fiziskai dziedināšanai, dēmonu izdzīšanai u.c. brīnumiem - cilvēki redz, ka Dievs ir klātesošs un apstiprina Savu Vārdu ar pārdabisku zīmi. Tomēr publiski lietotām mēlēm obligāti nepieciešama tulka klātbūtne (1.Kor. 14:27). Ja tulka nav, runāšana mēlēs izmantojama tikai privātā sarunā ar Dievu, t.i. lūgšanā (1.Kor. 14:2). Šāds lūgšanas veids ceļ ticībā, garīgi stiprina, uzmundrina un iedrošina pašu lūdzēju (1.Kor. 14:4). Bieži vien mēs neapzināmies, kas mums patiesi vajadzīgs, bet Dievs to zina. Ja ļaujam Svētajam Garam runāt mūsu vietā, nereti viņš to dara caur lūgšanu mēlēs (Rom. 8:26).
Runājot par publiski lietotām mēlēm, to nozīme draudzei ir tāda pati kā sludināšanai, pravietošanai, dziedāšanai saprotamā valodā. Tas ir pamudinājums, mācība, vēstījums, iedrošinājums, tikai izteikts garīgā valodā, kam nepieciešama tulka dāvanas līdzdalība. Bet, kāpēc vispār vajadzīga šāda sludināšana svešā valodā, ja var sludināt visiem saprotamā? Šāds jautājums droši vien radās arī Pāvila laikā, tomēr viņš nesaka, ka tā rīkoties ir nepareizi, tikai nosaka kārtību, kā šo dāvanu praktizēt.
Savukārt mēles, ko lieto personīgās sarunās ar Dievu, veic tieši to, kas par tām rakstīts Bībelē - ceļ ticībā pašu lūdzēju. Pēc lūgšanas mēlēs cilvēks jūtas garīgi atjaunots, uzmundrināts, piepildīts. Nav runa par sajūtām, bet garīgu atjaunotni. Tiek stiprināta ticība, rodas jauna cerība, jauns garīgs spēks un enerģija. Gluži tāpat, kā tas ir ar Dieva Vārdu - uz papīra nodrukāti parasti vārdi, taču rada pārdabisku rezultātu. Daži teic, ka šāda individuāla dāvana esot egoistiska, tomēr dzīvojot šajā pasaulē, cilvēkam nereti vajadzīgs pārdabisks stiprinājums, garīgs Dieva pieskāriens. Dievs cilvēku stiptina gan caur Savu Vārdu, gan Svēto Vakarēdienu, taču arī mēlēm ir nozīme. Draudze taču sastāv no atsevišķiem cilvēkiem un katra tās locekļa garīgā labklājība nosaka kopējo draudzes labklājību.
Atsevišķi jārunā par gadījumiem, kad mēļu individuālās un publiskās lietošanas prakse pārklājas. Tie ir gadījumi, kad cilvēks lūdz mēlēs un blakus pēkšņi ir kāds, kas saprot šo valodu. Reizēm Dievs šādi uzrunā cilvēkus, atklājot kaut ko no viņu dzīves, ko sveši nekad nevarētu zināt, un aicina atgriezties no grēkiem. Citreiz tā ir tikai Dieva slavēšana, taču cilvēki zina, ka lūdzējs šo valodu nav mācījies un tiek pārliecināti, ka te tiešām darbojas Dievs. Svētā Gara dāvanas, tostarp mēles, vienmēr spēcīgi darbojušās misijas laukos. Bieži cilvēki tiek uzrunāti viņu dzimtajā valodā, kuru misionārs nav mācījies.
Vēl viens aspekts - aizlūgšana par cilvēkiem mēlēs. Ja reiz kādam vajadzīga aizlūgšana, tātad cilvēkam ir problēma. Bieži vien ne aizlūdzējs, ne tas, par kuru lūdz, nezina problēmas dziļākās saknes. Bet Svētais Gars, kurš zina visas lietas, ar aizlūdzēja muti lūdz tieši par problēmas būtību, lūdz tā, kā cilvēka prāts, iespējams, nekad nebūtu varējis iedomāties lūgt.
10. Vai ir pareizi runāt mēlēs bez tulka?
Raksti teic, ka šāda prakse (īpaši masveida) nav vēlama divu iemeslu dēļ: 1) ja nav tulka, teiktajam mēlēs nav nozīmes - tas neceļ ticību citiem un nekalpo draudzes stiprināšanai (1.Kor. 14:5-19); 2) tā var “apgrēcināt” nesagatavotus un nejaušus dievkalpojumu apmeklētājus (1.Kor. 14:23). Taču ir jānosaka atšķirība starp publisku un kopēju lūgšanu. Viena lieta ir lūgt publiski draudzes priekšā, pavisam cita lūgt pie sevis kopējā draudzes lūgšanā. Protams, var gadīties, ka kāds blakussēdētājs dzirdēs šādu personīgu lūgšanu mēlēs, tomēr nevar cilvēkiem aizliegt sarunāties ar Dievu kā viņi to izjūt un vēlas. Tā nav publiska uzstāšanās un tādēļ neprasa tulka klātbūtni.
Protams, visefektīvākās mēles ir savienojumā ar tulka dāvanu. Dievs saviem bērniem ir gatavs dot jebkuru dāvanu, taču bieži vien mēs esam pārāk neuzmanīgi, lai to pamanītu, vai pārāk bailīgi, lai lietotu. Reizēm kādiem cilvēkiem ir šķitis, ka viņi saprot mēlēs runāto. Taču cilvēks tūdaļ sāk šaubīties vai tikai tās nav paša iedomas. Tā Dieva dāvana tiek apslāpēta un netiek lietota. Mums jābūt uzmanīgiem un jūtīgiem pret Svētā Gara balsi, lai nepalaistu garām dāvanas, kuras Dievs mums dod.
11. Vai Pāvils patiešām nosodīja Korintas draudzes mēļu lietošanas praksi?
Tieši pretēji, Pāvils teica, ka vēlētos, kaut visi varētu runāt mēlēs (1.Kor. 14:5). Pāvils tikai aizrāda, ka bez tulka šī dāvana nav pārāk nozīmīga, jo nestiprina ticībā citus, bet tikai pašu runātāju. Pāvils arī mudina vairāk rūpēties par dāvanām, kas noder draudzes stiprināšanai. Korintiešu vaina bija pārlieku liela aizraušanās ar mēlēm un šīs dāvanas izcelšana pāri citām (1.Kor. 14:1-20). Bez tam, šķiet, ka Korintas draudzē bija problēmas ar kārtību dievkalpojumos un Pāvils cenšas šo jautājumu sakārtot (1.Kor. 14:23-40). Nereti cilvēki, kas oponē Svētā Gara dāvanu darbībai mūsdienu draudzē, Korintas draudzi cenšas iztēlot kā degradējušos, teju antikristīgu, un saista šo situāciju ar mēļu dāvanas lielo izplatību šajā draudzē. Tomēr šāda interpretācija neatbilst Rakstiem. Patiesi, šajā draudzē bija problēmas, taču nekur Pāvils ar korintiešiem nerunā kā atkritējiem vai pretiniekiem. Viņš korintiešus sauc par svētītiem, aicinātajiem svētajiem, saka, ka Kristus liecībai likti stipri pamati viņu vidū (1.Kor. 1:2). Arī pats Dievs atklāsmē Pāvilam saka, ka Viņam ir daudz ļaužu šajā pilsētā (Ap.d. 18:9-10).
12. Vai mēles var būt arī no sātana?
Ir zināms, ka glosolālija (mēles) tiek praktizēta arī pagānu reliģijās un okultās praksēs. Tas tāpēc, ka mēles ir garīgs fenomens, tātad to avots var būt gan dievišķs, gan sātanisks. Trešais veids ir fiziski psiholoģisks (miesīgs), kad cilvēks par katru cenu vēlas runāt mēlēs un vienkārši sāk atdarināt skaņas. Kā atšķirt mēļu izcelsmi? Ja šis fenomens notiek okultā vidē vai nekristīgās reliģijās, droši var apgalvot, ka tas nav no Dieva, jo katrs gars, kas neapliecina Jēzu, nav no Dieva (1.Jņ. 4:2-3). Taču daudzi ar milzīgām aizdomām raugās arī uz mēlēm, ko praktizē kristieši. Bībele teic, ka patiesus Dieva bērnus pazīs no viņu augļiem. Ja cilvēks lūdz mēlēs un viņa dzīvē ir redzami Gara augļi, ja viņš no sirds meklē Dieva vaigu, lasa Bībeli, lūdz un kalpo, kāds iemesls būtu domāt, ka Dievs maizes vietā savam bērnam dotu čūsku (Mat. 7:9-11; Lūk. 11:11-13)? Vēlreiz - no viņu augļiem jums tos būs pazīt.
13. Kāpēc un vai vispār mēles jejkad izzuda kristīgajā Baznīcā?
Mēļu, tāpat kā citu Svētā Gara dāvanu pakāpenisku izzušanu sekmēja arvien lielāka Baznīcas sekularizācija, it īpaši pēc kristietības pasludināšanas par valsts reliģiju, kad Baznīcā ieplūda liels skaits garīgi neatdzimušu cilvēku. Šajā laikā radās daudz dažādu nekristīgu mācību un Baznīca lielā mērā zaudēja savu garīgo spēku, pārvēršoties cilvēku veidotā institūcijā ar pasaulīgās varas funkcijām. Pēc Reformācijas atsākās aizmirsto kristietības vērtību atjaunošana, taču tā notika pakāpeniski vairāku gadsimtu garumā, jo visu uzreiz cilvēki gluži vienkārši nebūtu spējuši saprast. Tomēr nevar arī teikt, ka Svētā Gara dāvanas visus šos garos gadsimtus būtu pilnīgi izzudušas. Laiku pa laikam tās parādījās un uzplaiksnīja garīgās atjaunotnes kustībās gan pirms, gan pēc Reformācijas, gan pašā katoļu baznīcā (Sv. Francisks u.c.). Šādas kustības oficiālā, institucionalizētā Baznīca uzskatīja par ķeceriem un nereti viņi savu dzīvi beidza uz sārta. Vēlāk atsevišķas Gara izpausmes vērojamas hernhūtismā (Brāļu draudzēs) un citās evaņģēliskajās kustībās.
19. gadsimta otrajā pusē cilvēki, kas nopietni meklēja Dievu, nonāca pie secinājuma, ka draudzei jāatgriežas pie vēl kādas piemirstas vērtības - svētuma. Svētuma kustība aptvēra daudzas evaņģēlisko konfesiju draudzes un atsevišķos gadījumos šīs kustības ietvaros parādījās arī Svētā Gara dāvanu, tostarp mēļu, izpausmes. Tomēr pilnībā Gara dāvanu darbība Draudzē atjaunojās līdz ar vasarsvētku kustības izveidošanos 20.gadsimta sākumā. 60.gados šo fenomenu piedzīvoja arī konfesionālās baznīcas un sākās harizmātiskā atjaunotne, kurai vēlāk sekoja nekonfesionālo draudžu uzplaukums.
14. Vai Svētā Gar dāvanas vajadzīgas šodien?
Ja domājam par Bībeles vēsti kopumā, tad tik svarīgai lietai kā Svētā Gara dāvanu izbeigšanās, ja tāda būtu paredzēta, noteikti vajadzētu tikt pieminētai, pat īpaši uzsvērtai. Rakstos ir daudz norāžu par nākotni, taču nekur nav teikts, ka garīgās dāvanas izbeigsies. Savu ideju pamatošanai Gara dāvanu oponenti izmanto 1.Kor. 13:8, tomēr katram, kas rūpīgi izlasa visu 13.nodaļu, ir skaidrs, ka te runāts par Mūžību. Kad izbeigsies valodas, praviešu dāvanas, atziņa? Kad nāks pilnība, tas ir, kad Jēzus atnāks otrreiz un mēs skatīsim Viņu vaigu vaigā (1.Kor. 13:812). Nekas nav mainījies - šodien draudzei ir tā pati kalpošana, tās pašas vajadzības, tas pats apbruņojums un spēks, kas apustuļu laikos. Svētā Gara dāvanas ir būtiska un neatņemama daļa no šī ekipējuma.
****
Visi, kam jautājums par Svētā Gara dāvanām un mēlēm dara raizes, neesiet slinki, bet paņemiet Bībeli un rūpīgi izstudējiet visas Rakstu vietas, kas runā par mēlēm vai citām dāvanām, par Svētā Gara saņemšanu (kristību) un piepildīšanos ar Garu. Būtībā visās kristīgajās konfesijās pasaulē šodien ir arī atjaunotnes (harizmātiskās) kustības, jo Svēto Garu nevar ierobežot. Atjaunotnes kustības draudzēs ienes jaunu garīgu rosmi, aktivitāti un dzīvību. Cilvēki sāk vairāk lasīt Bībeli, vairāk lūgt, aktīvāk piedalīties evaņģelizācijas darbā. Nav zināms, vai harizmātiskā atjaunotne kādu padarījusi par labāku katoli, luterāni vai baptistu, taču tā noteikti padarījusi daudzus par labākiem Kristus mācekļiem. Iespējams, ka vasarsvētku un harizmātiskā kustība reizēm pārspīlē atsevišķu dāvanu nozīmi, taču tikpat pārliecinoši var teikt - tie, kas apgalvo, ka Svētā Gara dāvanas ir izbeigušās jau apustuļu laikos un nav nozīmīgas mūsdienu draudzei, maldās, un šādu mācību droši var saukt par MALDU MĀCĪBU!
“Tātad, brāļi, tiecieties pēc praviešu dāvanas, neliedziet arī runāšanu mēlēs. Bet viss lai notiek pieklājīgi un kārtīgi” (1.Kor. 14:39, 40).
Līdzīgie raksti:
- Nekas nav atrasts
bullshit
Godājamais teolog Tāli! Varbūt vajadzēja argumentēt, kas īsti ir “bullshit”, nevis prasti lamāties.
ja argumentācijai būtu jēga (ja manītu kādu ar dzirdīgām ausīm) tad arī tiktum argumentēts
Ko īsti Tālis saprot ar “dzirdīgām ausīm”? Lasot rakstus portālā “e-baznīca” reizēm rodas iespaids, ka portāla veidotāji, tostarp Tālis, par “dzirdīgiem” uzskata tikai tos, kas bez ierunām piekrīt viņu uzskatiem. Visi pārējie tiek uzskatīti vai nu par “pāvestiešiem”, vai “jūsmotājiem”, vai gluži vienkārši maldos esošiem ķeceriem. Šajā rakstā bija minētas konkrētas Rakstu vietas un tas, kā Dievs devis man šīs konkrētās vietas izprast. Ja ir argumenti, kas var pierādīt, ka mana izpratne nav pareiza, liec tos galdā. Citādi tāds - “Muļķis! Pats muļķis!” - dialogs vien sanāk.
Katram kristietim var būt Sv.Gara dāvana runāt mēlēs, bet tā nav svarīgākā davana. Un, jā - katram jau arī nav šīs dāvanas…
Bet nevajag arī šo dāvanu nonicināt vai pat noliegt. Galu galā tā taču tomēr IR Dieva dāvana.
Izlasīju uzmanīgi un secinu, ka raksts palīdz tikpat, cik nepalīdz.
Atvainojos par neskaidro formulējumu.
Piezīme Nr. 1
Manuprāt, cilvēks, kuram ir šāda dāvana, var iedomāties un “ticēt”, ka viņam tāda ir. Un viss. Tikai tulkošanas process to var apliecināt reāli. Taču, kas apliecinās pašu tulku? Moška šis klārē tik savu?
Un šeit ir tikai viens jautājums - kur ir tulki? Vai Dievs ir kāds skopsūds, ka mēles sadāvina, bet tulkus glabā pēdējiem laikiem? Domāju, ka mēļu tulkošana ir tāda pati (statusā) dāvana kā runāšana mēlēs.
Cik ir bijusi darīšana ar harizmātiem, tulkotāju nav, bet balamutēšana liela. Turklāt, kurš var pierādīt, vai Dievs stiprāk darbojas “runāšanas mēlēs” dēļ un vai vispār uzstādījums “Dievs darbojas stiprāk vai vājāk” gadījumā nav no kristīgo perversiju kategorijas?
Piezīme Nr. 2
Nevaram ignorēt Vasarsvētku notikuma kontekstu tikai kā vienu no daudzajām rakstuvietām Jaunajā Derībā. Tas tomēr ir pamatnotikums. Tam piemīt galveno teoloģisko vadlīniju autoritāte. Tāpēc neapšaubīt “skaņu fonētisko izpausmi” kā mēlēs runāšanu vai kvalificēt kā kaut kādu esošu cilts vai jaunizdomātu morzes ābeces dialektu būtu kļūdaini.
Piezīme Nr. 3
Vasarsvētku konteksts ir cieši saistīts ar Bābeles torņa (zikurāta) notikumu kontekstu. Arī tādēļ secinām par Dieva lielo nodomu Jaunās Derības laikā saprasties un būt vienotiem Svētā Gara valodā. Tas ir jautājums par prāta auglību, kuram Pāvils īpaši velta daudz uzmanības. Taču klausoties harizmātu sludinātājus, sistēmātiski tiek gvelzsts par prāta atslēgšanu vai ienaidnieka kontroli caur to. Saprašana ir Dieva svētība. Taču “runātāji mēlēs” ne sūda nesaprot, labākajā gadījumā. Iekš kā tad veidojas vienotība?
Piezīme Nr. 4
Mēs nevaram Jauno Derību, kas pati par sevi ir mutvārdu mantojums, nodalīt no Patriarhu laika mantojuma. Bībeles tekstu interpretācija šodien nezin kāpēc radikāli atšķiras no Baznīctēvu interpretācijām toreiz. Apskaties Jāņa Zeltamutes, Augustīna, Kronštates un Kartāgas bīskapu tekstus par valodām. Hm. Vai viņi ir pamuļķīši?
***
Taču šis raksts vismaz nav eksaltēti truls, kādu nācies lasīt no vasarsvētku rindās esošiem vai harizmātu idejas pārstāvošiem.
Piezīme Nr. 1
Par tulka dāvanas nozīmīgumu, šķiet, domas nedalās. Taču, tā kā mēlēs runāto neviens nesaprot, nav arī iespējams pārliecināties par tulka “īstumu”. Tomēr tā mēs varam apšaubīt teju visas Gara dāvanas. Kā var pārbaudīt garu pazīšanas dāvanas īstumu? Un kā pārbaudīt vai atziņas runa patiesi pauž īsteno atziņu nevis kādu ķecerību? Praviešu dāvanas īstumu pārbauda tikai laiks. Tāpēc, piemēram, tulka dāvanas gadījumā nav jāspriež un jāšaubās par “īstumu” vai “neīstumu”, bet jāanalizē tulkotās vēsts atbilstība Svētajiem Rakstiem.
Piezīme Nr. 2
Protams, Vasarsvētki ir fundamentāls notikums. Tomēr mēlēs runāšana turpinājās arī vēlāk un Pāvils to min kā vienu no Svētā Gara dāvanām. Tātad tā nebija tikai dažos atsevišķos gadījumos piedzīvota parādība, bet draudzēm domāta dāvana. Bet par tām cilšu valodām… hm, ja šodien kāds sāktu runāt kaut kādā Amazones indiāņu vai Jaungvinejas papuasu dialektā, baidos, ka mēļu oponenti arī šīs pilnīgi reālās valodas nodēvētu par “vervelēšanu”.
Piezīme Nr. 3
Pāvils daudz uzmanības velta prāta auglībai, taču par mēlēm viņš saka, ka “gars gan lūdz, bet prāts paliek neauglīgs”. Tajā pašā laikā viņš itin nemaz nenosoda šādu “neauglību”, tikai sniedz norādījumus mēļu pareizai izpratnei un lietošanai. Šī prāta neauglība mēlēs runāšanas laikā jau nenozīmē, ka cilvēks atslēdzas vai ieslīgst transā, vienīgi viņa domas nepasaka priekšā to, kas jārunā mēlei. Bet par saprašanu jāteic tā: ne vienmēr mēs līdz galam saprotam visu, ko dara Dievs, reizēm pat nesaprotam to vai citu vietu Bībelē. Ja mēs izvēlētos paklausīt Dievam tikai tad, kad visu būsim sapratuši līdz galam, mēs tā arī nomirtu daudz ko nesapratuši. Jēzus teic: svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic! Kas attiecas uz vienotību, tad ne jau uz mēlēm tā balstās, bet Svēto Garu un kopēju ticību.
Piezīme Nr. 4
Baznīctēvu raksti ir noderīgi un svētīgi kristīgai izaugsmei, tomēr tā nav Bībele. Viņu darbi sarakstīti vairākus simtus gadu pēc Jaunajā Derībā aprakstītajiem notikumiem un tos ietekmējuši tā laikmeta vispārējie uzskati par konkrētiem jautājumiem un pieņemtā prakse draudzēs. Šķiet Patriarhu laikā mēļu, tāpat daudzas citas dāvanas jau bija pazudušas no draudžu ikdienas prakses un arī Baznīctēvi paši diez vai runāja mēlēs. Par iemesliem šoreiz nerunāsim, tomēr viņu nostāju vienā vai otrā jautājumā noteikti ietekmēja arī personīgā pieredze. Parādība, ko cilvēks, iespējams, nekad nav pieredzējis, protams, rada augsni dažādām versijām un interpretācijām.
Dažas kristīgās Baznīcas Baznīctēvus un viņu rakstus ceļ teju vienā līmenī ar Bībeles patriarhiem un praviešiem. Tomēr es uzskatu, ka tikai Bībele ir kristīgās mācības īstenā mēraukla. Un tādā gadījumā Baznīctēvu teiktais mēļu jautājumā būtu jākonfrontē ar apustuļa Pāvila teikto. Starp citu, Romas katoļu baznīca, kurai tā sauktā Tradīcija (tātad arī Baznīctēvu raksti) patiešām ir līdzvērtīga Bībelei, nenoliedz runāšanu mēlēs kā kristīgu praksi.
***
Paldies, Marek, ka arī Tavs komentārs nebija nicinoši truls, kādus nereti gadās dzirdēt no Gara dāvanu oponentu mutes.
Sveiks, Ervīn. Esmu no JP, mēs esam saskrējušies ar Tevi e-baznīcā. Man ir dažas pārdomas sakarā ar Tavu apgalvojumu, ka idejai par 2 mēļu veidam nav Bībeliska pamata. Man šķiet, ka šāds pamats ir gan.
Es šos divus veidus redzu tā: Pirmais veids ir Sv.Gara dāvana kalpošanai citiem cilvēkiem, kas nav dota visiem. Tā ir reāla valoda, kuru var iztulkot cilvēks, kas šo valodu pārvalda, vai arī cilvēks ar mēļu tulkošanas dāvanu. Šādai domai mēs pamatojumu redzam Act 2:4, 1Cr 12:10, 1Cr 12:28. Šeit viss visiem pārsvarā ir skaidrs.
Par ko daudziem nav skaidrs, tad tas ir otrs mēļu veids, ko es apzīmēju kā spēju lūgties garā/Sv.Garā (Jūd.1:20, 1 Kor.14:5,14-16) - valodā, ko „neviens nesaprotot” (1Cr 14:2), kad „pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām” (Rom. 8:26). Ja mēs pieņemam, ka ir tikai viens, pirmais mēļu veids, tad šeit rodas nepārprotama pretruna ar iepriekšminētajām Bībeles vietām. Kā “neviens nesaprot” un “vārdos neizsakāmā stenēšana” (Rom 8:26 grieķ.val.) iet kopā ar Act 2:4, kur šīs mēles saprata visi? Kā iet kopā pavēle lūgt pēc tulkotāja, ja viņš nerunā cilvēkam, bet Dievam? Ja mēles nav visiem, tad kāpēc ir dota pavēle stiprināties ticībā, lūdzot Garā, (Jūd.1:20) un kāpēc pārējiem kristiešiem netiek dota iespēja garā lūdzoties, dziedot, pateicoties, slavēt Dievu, celt sevi un darīt auglīgu savu garu? Man šķiet, ka pieņemot, ka ir tikai viens mēļu veids, rodas pārāk daudz jautājumu, uz kuriem nav atbilžu, savukārt divu mēļu veids šīs neskaidrības atrisina.
Es Interneta vietnē http://www.blueletterbible.org/lang/lexicon/lexicon.cfm?Strongs=G1100&t=KJV nedaudz papētīju grieķu Bībeli, kur minētas mēles („glosa” gr.val.). Es atklāju, ka tajās vietās, kur nepārprotami par mēlēm tiek runāts kā par vienu no Sv.Gara dāvanām, tiek lietoti grieķu vārdi „heteros glosa” – „citas mēles”, (heteros - cits, citāds) - Act 2:4, „heteros genos glosa” – cita veida mēles”, (genos – veids, suga) - 1Cr 12:10, vai „genos glosa” - mēļu sugas - 1Cr 12:28. Visur citur ir izmantots vai nu tikai vards „glosa” – mēles, kā arī Mat 16:7 ir lietoti vārdi „kainos glosa” – „jaunas mēles”. Līdz ar to es secinu, ka mēļu veids – SV.Gara dāvana kalpošanai” - Bībelē ir īpaši izdalīts kā viena no Sv.Gara dāvanām, pārējās vietās par mēlēm tiek runāts kā par spēju lūgt Garā, kas pēc Sv.Gara kristībām pieder visiem kristiešiem, ko apliecina arī tas, ka visas vietas Bībelē, kur ir minētas Sv.Gara kristība, Sv.Gara saņemšana, piepildīšanās ar Sv.Garu, minētas arī mēles. No tā izriet, ka katrs ticīgais (Ap.d.2:29), kas vēlas stiprināties ticībā, celt sevi, kā arī vēlas, lai Svētais Gars nāk palīgā viņa nespēkam, var lūgt, lai Tēvs viņam dod Svēto Garu (Lūk. 11:13), lai Jēzus viņu krista ar To (Ap. d. 11:16), un sākt runāt mēlēs.
P.S. - lūgšanu „Sv.Garā” un „vienkārši garā” es saprotu kā vienu un to pašu pamatojoties no 1.Kor. 6:17 - Bet, kas turas pie Tā Kunga, ir viens gars ar Viņu, respektīvi, kad Sv.Gars dzīvo mūsu garā, kas pēc piedzimšanas no augšienes kļūst svēts. Savukārt mēlēs runāšanu es redzu tā, ka tad, kad cilvēks apzināti sāk lūgties mēlēs (praviešu gari praviešiem klausa), tad viņa dabiskajai lūgšanai pārdabīgi pieslēdzas Gars, kas sāk aizlūgt ar bezvārdu nopūtām. Dēļ šīs sapratnes man ne īsti šķiet piemērots apzīmējums, ka otrā veida mēles ir zīme Sv.Gara kristībai, jo zīme ir tāds kā obligāts nosacījums, savukārt es uzskatu, ka ja cilvēks kāda iemesla dēļ negribēs lūgties mēlēs/nesāks to darīt, tad Sv.Gars viņu uz to nespiedīs.
P.S.S. Neesmu teologs, tāpēc atvainojos par neskaidru domas izklāstu.
Papildinājumi.
1. Visur (23 vietās), kur tiek runāts par mēlēm, tiek lietots vārds „glōssa” – mēles, ar ko tiek saprasts sekojošais:
2. Vienīgā vieta, kur par mēlēm tiek runāts kā par reālu valodu, ir Ap.d. 2:4, kur mēles ir izteiktas ar sekojošiem grieķu vārdiem - „heteros glosa” – „citas mēles”.
3. Vietas, kur vārds „glōssa” tiek nepārprotami lietots, lai apzīmētu publisku kalpošanas dāvanu, kas nav dota visiem, ir sekojošas: 1.Kor. 12:10, 1.Kor. 12:28, 1.Kor. 12:30, 1.Kor. 14:27. Divos no šajā punktā minētajiem pantiem (1.Kor. 12:10, 1.Kor. 12:28) papildus tiek lietots vārds „genos glosa” – „mēļu veidi”,.
4. Vieta, kur par mēlēm runā kā par zīmi, ir 1.Kor. 14:22, Marka 16:7, kur tiek lietoti „kainos glosa” – „jaunas mēles”.
5. Vietas, kur par mēlēm runā kā par personīgām lūgšanām Dievam, ir sekojošas: 1.kor. 14:2, 1.Kor. 14:4, 1.Kor. 14:5, 1.Kor. 14:14. Vietas, kur tiek runāts par lūgšanu Garā/Svētajā Garā, kas ir ekvivalents mēlēm, ir sekojošas: Rom. 8:26, Jūdas 1:20, 1.Kor. 14:15, 1.Kor. 14:16.
6. Vietas, kuras var saprast gan kā personīgas attiecības ar Dievu, gan kā publisku Svētā Gara dāvanu: Ap.d. 10:46, Ap.d. 19:6, 1.Kor. 13:1, 1.Kor. 13:8, 1.Kor. 14:6, 1.Kor. 14:13, 1.Kor. 14:18, 1.Kor. 14:19, 1.Kor. 14:23, 1.Kor. 14:26, 1.Kor. 14:39.
7. Svētā Gara kristības saņemšana, piepildīšanās, dabūšana ar līdzejošām mēlēm, ir aprakstīta piecās vietās: tieši - Ap.d. 2:4; 10:46; 19:6, noprotams no konteksta - Ap.d. 8:14-18 un 9:17-1.
****
Apdomājot iegūto informāciju, esmu nostiprinājis savu pārliecību, ka:
1. Pastāv divi mēļu veidi:
a) Sv.Gara dāvana kalpošanai citiem cilvēkiem, kas nav dota visiem, bet ir reāla valoda, kuru var iztulkot cilvēks, kas šo valodu pārvalda, vai arī cilvēks ar mēļu tulkošanas dāvanu;
b) otrs mēļu veids, ko es apzīmēju kā spēju lūgties Garā/Sv.Garā (Jūd.1:20, 1.Kor.14:5,14-16) - valodā, ko „neviens nesaprotot” (1.Kor. 14:2), kad „pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām” (Rom. 8:26).
2. Paliek jautājums, vai otrais veids pieder visiem kristiešiem, vai arī tikai tiem, kas ir saņēmuši otro mēļu veidu – Svētā Gara dāvanu. Pieņemot, ka lūgšana Garā pieder tikai izredzētiem, rodas sekojoši jautājumi:
I. Kāpēc Dievs tā diskriminē pārējos kristiešus, ka iespēja lūgt Garā, slavēt Dievu Garā, dziedāt Garā, pateikties Dievam mēlēs, celt pašam sevi, stiprināt savu ticību ir dota tikai izredzētajiem?
II. Kāpēc pie pavēles: Jūd. 1:20 - „Bet jūs, mīļotie, stiprinādamies savā visusvētākajā ticībā, lūdziet Dievu Svētajā Garā”, nav precizējuma, ka tas domās tikai tiem kristiešiem, kas ir saņēmuši Sv.Gara dāvanu – mēles?
Lūgšanu „Sv.Garā” un lūgšanu „vienkārši garā” es saprotu kā vienu un to pašu, pamatojoties uz:
1. 1.Kor. 6:17 - „Bet, kas turas pie Tā Kunga, ir viens gars ar Viņu”.
2. Grieķu valodā vārds „Gars” un vārds „gars” tiek izteikts ar vienu un to pašu vārdu – „spirit”.
Kāpēc visur, kur Apustuļu darbos aprakstīts Sv.Gara saņemšana, ir minētas mēles?
3. Uzskatu, ka daudz reālāks ir skaidrojums, ka pirmā vieda mēles, iespēja lūgt Dievu Garā, ir dota katram kristietim. Apzīmējums, ka otrā veida mēles ir zīme Sv.Gara kristībai, nešķiet īpaši atbilstošs, jo zīme ir obligāts nosacījums, bet, kā pravietis var atteikties izsacīt pravietojumu, tā cilvēks, kas kāda iemesla dēļ negribēs lūgties mēlēs/nesāks to darīt, Sv.Gars viņu uz to nespiedīs.
4. Katrs kristietis var lūgt, lai Tēvs viņam dod Svēto Garu (Lūk. 11:13), lai Jēzus viņu krista ar To (Ap.d. 11:16), un vienkārši sākt runāt mēlēs - ne jušanā, bet ticībā.
5. Mēlēs runāšana nav kaut kādas nepārvaramas varas izraisīta darbība, bet gan apzināts gribas akts, jo „praviešu gari praviešiem klausa”. Kad cilvēks dabiski sāk lūgties mēlēs, Sv.Gars sāk „pārdabīgi” aizlūgt par mums ar „bezvārdu nopūtām” (Rom. 8:26) tā, „kā Gars tiem deva izrunāt (Ap.d. 2:4).”
Raksta sākumā jau minēju, ka tā mērķis nav radīt strīdus vai teoloģiskus disputus. Tā vienkārši bija mana sapratne par konkrēto jautājumu. Tomēr labi, ka diskusija notiek un cilvēki izsaka savas domas. Tāpēc paldies Tev, Kaspar, par šiem komentāriem.
Kaspars noteikti ir priekšzīmīgs JP pārstāvis.
JP ir vispareizākā Bībeles interpretācija. No coments.
Man tikai jautajums - kapec sodien meles tiek lielako tiesu lietotas ne pec ta principa, par kuriem maca Raksti?
Esmu intereses pec bijis daudzas harismatiskas draudzes. Bet, ka vini sak visi reize skalas balsis lugt meles, domaju ka jamuk lauka, un tulks ka vienmer nebija…
5. Mēlēs runāšana nav kaut kādas nepārvaramas varas izraisīta darbība, bet gan apzināts gribas akts, jo „ praviešu gari praviešiem klausa”. Kad cilvēks dabiski sāk lūgties mēlēs, Sv.Gars sāk „pārdabīgi” aizlūgt par mums ar „bezvārdu nopūtām” (Rom 8:26) tā - „kā Gars tiem deva izrunāt (Ap.d. 2:4).”
Ka gan es, cilveks ar skaidru galvu, lai piekritu sitam?
Kasparam
Es jau rakstīju, ka draudzes kopīgās lūgšanas laikā, ja arī kāds vai kādi lūdz mēlēs, to nevar uzskatīt par sludināšanu, pravietošanu vai tamlīdzīgu publisku uzstāšanos, tāpēc tulks nav vajadzīgs. Lai arī kopīga, tā tomēr ir katra indivīda personīga saruna ar Dievu. Tomēr es piekrītu, ja šāda lūgšana ir ļoti skaļa un mēlēs lūdz teju visi klātesošie, tas var radīt nevēlamas emocijas un nepareizu priekšstatu par dievkalpojumā notiekošo cilvēkos, kas nepraktizē runāšanu mēlēs vai ir vērotāji no malas. Šādā kontekstā, protams, var saskatīt neatbilstību Rakstu principiem.
Jūsu otrajā komentārā citētais gan ir nevis manis rakstīts, bet Jūsu vārdabrāļa Kaspara komentārs manam rakstam. Un, protams, arī es (kā cilvēks ar skaidru galvu
) nepiekrītu tur teiktajam.
Profesionālākie runātāji Latvijā mēlēs ir A.Ledajevs un M.Jencītis.
Ledajeva stils:
kelamanasgerolulalalalelolololulilaseketanašatanarese
alalalelosuranelelaaluksalalalo
Jencīša stils:
geberolutanageritolbdetuol
Ironizēt var, tomēr, ja par problēmu runā nopietni, tad no mēļu noliedzējiem gribētos dzirdēt puslīdz jēdzīgu skaidrojumu, ko mums darīt ar tām mēlēm, kas pirmkristiešu draudzē darbojās kā Svētā Gara dāvana, un par kurām rakstīts Apustuļu darbu grāmatā un Pāvila vēstulēs? Vai tās bija tikai spējas runāt visiem pazīstamās un zināmās svešvalodās? Diez vai. Spēja apgūt svešvalodas gan var būt Dieva dots talants, taču tā diezin vai ir Svētā Gara dāvana, kas ir garīga un pārdabiska. Vai mēles kā garīgs fenomens ir izbeigušās jau apustuļu laikos? Arī diez vai, jo nekas Bībelē neliecina, ka tā vai cita Svētā Gara dāvana būtu dota tikai kādam noteiktam laika periodam. Jēzus Kristus tas pats vakar, šodien un mūžīgi. Arī Svētais Gars tas pats apustuļu laikos, mūsdienās un līdz pašam pasaules galam.
Nu, savu lūgšanu nerakstīšu, jo to neviens nav dzirdējis - tās ir manas atiecības ar Dievu manā kambarītī. Un tas nenotiek, kad es to gribu, bet Sv.Gara vadībā. Gribu turēties pie principa, ka Pāvils un Lūka neiekļauj savos tekstos vairākus kontekstus kā vien - “Stāv rakstīts.”
Ok, jāatzīst, ka manos iepriekšējos komentos savu domu man nav sanācis paskaidrot pietiekoši skaidri. Tomēr, ar tiem, kas principā noliedz mēles, bieži vien arī nav vērts diskutēt, jo viņi nepieņems arī vislabāk formulētos argumentus vienkārši principa pēc. Tagad jautājums, Tev, Ervīn. Kam tieši no zemāk citētā Tu nepiekrīti?
5. Mēlēs runāšana nav kaut kādas nepārvaramas varas izraisīta darbība, bet gan apzināts gribas akts, jo „praviešu gari praviešiem klausa”. Kad cilvēks dabiski sāk lūgties mēlēs, Sv.Gars sāk „pārdabīgi” aizlūgt par mums ar „bezvārdu nopūtām” (Rom 8:26) tā, „kā Gars tiem deva izrunāt (Ap.d. 2:4).”
Kasparam
Ok, varbūt es kaut ko neesmu sapratis, taču uzskatu, ka runāšanu mēlēs tomēr gluži nevarētu nosaukt par apzinātas gribas aktu. Protams, “praviešu gari praviešiem klausa”, taču nezinu kā tas ir - “dabiski” lūgties mēlēs, jo lūgšana mēlēs ir viena no Svētā Gara dāvanām, kas pašas par sevi ir pārdabiskas, garīgas. Tāpēc cilvēkam gan iespējams kontrolēt, kad un kur runāt vai lūgt mēlēs, tomēr pati šī darbība ir Svētā Gara izraisīta, tāpēc var teikt, ka tā zināmā mērā ir “nepārvaramas (t.i. dievišķas) varas izraisīta darbība”.
Ervīn.
Es nepiekrītu domai, ka runāšana mēlēs ir nepārvaramas varas izraisīta darbība tādā veidā, ka cilvēks zaudē kontroli pār savu ķermeni un Dievs pret cilvēka gribu sāk kaut ko runāt caur šo cilvēku. Dievs respektē mūsu brīvo gribu arī pie Sv.Gara dāvanu izpausmēm, tam ir apliecinājums pants, ka „praviešu gari praviešiem klausa”. Respektīvi, neviens cilvēks nevar attaisnot savu darbību ar to, ka Dievs pārņēma kontroli pār viņa ķermeni. Tā nebūs taisnība. Dievs ir devis mums prātu izvērtēt mūsu domas, sajūtas un pamudinājumus, un brīvo gribu izvēlēties, paklausīt tiem vai nē. Ja nemaldos, VD ir aprakstīti gadījumi, kad pravieši nav paklausījuši Dieva dotajam pamudinājumam izteikt pravietojumus vai veikt kādas citas Dieva iedvesmotas darbības.
Es piekrītu domai, ka ir nepieciešams īpašs pamudinājums no Dieva vai iedvesma, lai varētu izpausties Svētā Gara dāvana - runāšana mēlēs reālā valodā, ko runātājs nepārvalda, vai arī valodā, kuru var pārtulkot šis pats vai cits cilvēks, kuram ir Sv.Gara dāvana – mēļu tulkošana. Kā arī uzskatu, ka ir divi mēlēs runāšanas veidi, no kuriem vienam veidam nav nepieciešams īpašs, pārdabīgs pamudinājums.
Mēģināšu pārformulēt savas domas, varbūt šoreiz man sanāks izteikties skaidrāk un mans domu gājiens tiks saprasts.
Es uzskatu, ka Dieva Vārdā ir skaidri redzams, ka ir divu veidu runāšana mēlēs: 1. Sv.Gara dāvana kalpošanai cilvēkiem, kad Dievs caur cilvēku runā uz citiem cilvēkiem, šī dāvana ir pielīdzināma pravietošanai; 2. Lūgšana/runāšana Garā, kas cilvēkam tiek dota personīgām attiecībām ar Dievu, kā tas ir aprakstīts 1.Kor. 14:2 - „Jo, kas runā mēlēs, tas nerunā cilvēkiem, bet Dievam; jo neviens to nesaprot, viņš garā runā noslēpumus”.
„Neviens” to arī nozīmē - „ neviens”. Ja neviens to nesaprot, tātad tā nav reāla pasaules valoda. Ja neviens to nesaprot, tātad to nevar iztulkot arī cilvēks ar mēļu tulkošanas dāvanu. Kāpēc? Tāpēc, ka šis mēlēs runātājs nerunā cilvēkiem, bet Dievam. Problēmas Korintas draudzē, kuras centās atrisināt Pāvils, tieši cēlās no tā, ka cilvēki šis lietas jauca. Tas, kuram nebija dota Sv.Gara dāvana kalpošanai – runāšana mēlēs, mēģināja runāt uz draudzi mēlēs, kas bija paredzētas tikai viņa attiecībām ar Dievu. Protams, ka tas par labu draudzei nekādā viedā nenāk.
Tas, ka runāšana mēlēs/Svētā Gara dāvana kalpošanai nav dota visiem, ir skaidrs, par to neviens nestrīdas, par to nepārprotami ir teikts 1.Kor.12:30. Paliek jautājums, vai otrs mēļu veids, lūgšana mēlēs attiecībām ar Dievu, ir dota visiem cilvēkiem vai tikai izredzētiem? Mana pārliecība, ka šī dāvana tiek dota visiem cilvēkiem saņemot Sv.Gara kristību/saņemot Svēto Garu/piepildoties ar Svēto Garu, kā tas iaprakstīs Ap.d. Šī mana pārliecība sakņojas sekojošās domās: Sv.Gara kristība pieder visiem cilvēkiem (Lūk. 3:16, Ap.d. 1:5, Ap.d. 2:39, Ap.d. 11:16 u.c.). Pēc Svētā Gara kristības cilvēks iegūst spēju runāt mēlēs, vismaz piecās Bībeles vietas tas tā ir aprakstīts: (Ap.d. 2:4; 10:46; 19:6, Ap.d. 8:14-18; un 9:17-1). Dievs mudina mūs lūgties mēlēs (Jūdas 1:12, 1.Kor. 14:5, 1.Kor. 14:18, 1.Kor. 14:15).
Atgriežoties pie jautājuma, vai runāšanai mēlēs vajag īpašu Dieva pamudinājumu/sajūtu, es uzskatu, ka priekš mēlēm, kas tiek izmantotas personīgām attiecībām ar Dievu, nevajag īpašu pamudinājumu, tāpat kā tas nav vajadzīgs parastai lūgšanai. Mēs esam Dieva Vārdā izlasījuši, ka mums vajag lūgt, un mēs to darām bez īpaša pārdabiska pamudinājuma. Īstenībā arī „parasta” lūgšana ir pārdabiska, jo caur šo parasto, dabīgo lūgšanu, atnāk pārdabiskā Dieva klātbūtne un Viņa atbildes. Uzskatu, ka tāpat arī ir ar lūgšanām mēlēs. Mēs dabīgi sākam lūgt mēlēs un Sv.Gars sāk pārdabīgi aizlūgt par mums ar bezvārdu nopūtām/stenēšanu/neartikulējamām skaņām” (Rom. 8:26, Gr.val.-latv.val.).
Ervīn, Tu tik žigli pievienojies mana vārdabrāļa „skaidro galvu cilvēku” saimei, mani pretnostatot kā „ cilvēku ar neskaidro galvu”. Interesanti, kādi šim teicienam varētu būt sinonīmi? Varbūt vārds „ ģeķis”? Ups, a kas Mat. 5:22 ir teikts par cilvēkiem, kas uz savu brāli saka „ģeķis”?
Nu tad, pateicis „A”, pasaki arī „ B”, un paskaidro, lūdzu, kurās manās augšminētajās domās izpaužas mana „neskaidrā galva”.
Kasparam.
1. Ja Tu izskaidro savu domu par “nepārvaramu varu” tā kā tagad, tad nav nekādu problēmu. Šoreiz varu piekrist visam Tava komentāra sākuma daļā sacītajam, jo īpaši par to, ka neviens nevar attaisnot savu rīcību ar demagoģiju, it kā Dievs pēkšņi būtu pārņēmis kontroli pār viņa lūpām un viņš tam nekādi nav varējis pretoties. Kaut gan jāteic, ka reizēm lūgšanā (vienalga - mēlēs vai dzimtajā valodā) mēs sajūtam, ka sākam lūgt un izsacīt to, ko pirms tam pat neesam domājuši, un tā nepārprotami ir Svētā Gara inspirēta lūgšana. Bet, protams, tas nav pret mūsu gribu.
2. Doma par diviem mēļu veidiem ir tikai viena no teorijām, kas balstās uz it kā loģiskiem secinājumiem, tātad - cilvēka prāta spriedumiem. Tomēr Bībelē nav skaidri pateikts par šādiem diviem atšķirīgiem mēļu veidiem. Grieķu oriģinālā mēļu apzīmēšanai tiek lietots viens vārds, neatkarīgi no tā, vai runa ir par publisku uzstāšanos mēlēs, vai privātu sarunu ar Dievu. Tāpēc domāju, ka mēļu dāvana tomēr ir viena un to var lietot gan publiskai sludināšanai, gan personīgās attiecībās ar Dievu. Protams, neviens dziļi personīgā sarunā ar Debesu Tēvu nepieprasa obligātu tulka klātbūtni, tas būtu muļķīgi. Tomēr ir teikts: “Tādēļ, kas mēlēs runā, lai lūdz Dievu, ka viņš to var arī izskaidrot.” (1.Kor. 14:13) Un 15. pantā: “Kā tad tas patiesībā ir? Es taču gribu Dievu lūgt garā, bet gribu lūgt arī ar prātu.” Vai tad nebūtu labi un svētīgi, ja mums būtu tulka dāvana un mēs saprastu arī to, ko sakām privātā lūgšanā?
Problēma un pārmetumi vasarsvētku/harizmātu draudzēm jau nav par to, ka lūdz mēlēs personīgā sarunā ar Dievu. Problēma ir tā, ka reizēm to dara ļoti skaļi un visi kopā, pat mācītājs pilnā balsī kliedz mikrofonā mēlēs. Un tas nonāk pretrunā ar Rakstiem, kas saka: “Ja visa draudze sanāktu kopā un visi runātu mēlēs, un ienāktu svešinieki vai neticīgi, vai tie neteiks, ka esat prātu zaudējuši?” (1.Kor 14:23) Dieva dāvana, kas domāta, lai nestu svētību, kļūst par piedauzību.
3. Piekrītu, ka lielākajā daļā gadījumu Bībelē, kur tiek saņemta Svētā Gara kristība, ir arī mēles. Tomēr gan kristietības vēsturē, gan arī šodien, es zinu cilvēkus, kas nekad nav runājuši mēlēs, tomēr viņu kalpošana liecina par nepārprotamu Dieva svaidījumu. Ir vai nav viņi kristīti Svētajā Garā? Un es zinu cilvēkus, kas visā savā mūžā nav izdarījuši neko, lai kalpotu Dievam, bet viņi runā mēlēs. Kā es varu teikt, ka šiem pēdējiem ir Svētā Gara kristība, bet tiem pirmajiem nav? Vai patiešām mēles ir vienīgais un būtiskais kritērijs? Varbūt tomēr “no viņu augļiem jums tos būs pazīt.” (lasi Mat.ev. 7:16-23)
4. Tu ātri apvainojies. Vai tad neievēroji, ka atbildot tavam vārdabrālim, es gluži vienkārši citēju viņa izteicienu par “neskaidro galvu”, turklāt citātam blakus biju pievienojis “smaidiņu”. Nevienu brīdi neesmu tevi uzskatījis par “geķi” (mūsdienu valodā - muļķi, neprātīgu cilvēku). Arī tavi komentāri par to neliecina. Bet nevarēju piekrist tavam komentāram (vismaz tā brīža redakcijā ne) tāpēc, ka nebiji pietiekami precīzi formulējis, ko tu saproti ar “nepārvaramu varu” un kas ir lūgt mēlēs “dabiski”. Gluži vienkārši man savā kristieša mūžā ir nācies redzēt visādus “skolotājus”, kas nostāda cilvēkus, kuri grib saņemt Svētā Gara kristību, rindā un saka: “Tagad veriet vaļā mutes un vienkārši sāciet runāt mēlēs!” Lūk, tā ir īsti “dabiska” (t.i. miesīga) darbība. Sāc skaitīt “abrakadabra” un būsi saņēmis garu. Es uzskatu, ka Dieva lietās visam jānotiek “pa īstam”, nevis jāsamierinās ar atdarinājumiem. Bet Tevi apvainot man nav bijis ne vismazākā nodoma. Ja tā sanācis, lūdzu piedošanu.
Tātad es pareizi sapratu – mēles nav obligāta zīme Svētā Gara kristībai, bet var būt jebkura cita veida manifestācija arī bez mēļu klātbūtnes? Jo daudzi saka, ka, ja nav bijusi mēlēs runāšana, tad vēl neskaitās kristība Svētajā Garā.
Tāda ir mana atziņa, taču neatspoguļo oficiālo vasarsvētku/harizmātiskās kustības viedokli, kas saka, ka mēles nav vienīgā, tomēr pirmā zīme Svētā Gara kristībai. Uzskati ir dažādi, bet es esmu dzīvē redzējis Dieva cilvēkus, kuru dzīve un kalpošana nepārprotami liecināja par Svētā Gara svaidījumu, taču mēlēs viņi nerunāja. Un otrādi.
Jā, bet daudzi par šādiem garīgiem piedzīvojumiem saka, ka tā nav Svētā Gara kristība, un tas mani mulsina. Ja pamatojamies uz to, ka visos gadījumos Apustuļu darbos bija klāt mēlēs runāšana, tad es iedomājos vienu lietu - Joēla un arī Jēzus pravietojumos tika minētas ne tikai mēles, bet daudzas citas zīmes, piemēram, parādības, un paturot šo domu prātā, pārceļamies uz Vasarsvētku notikumu - kāda tad bija pirmā zīme?
1. Kad Vasaras svētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā;
2. un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja,
3. un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem,
4. un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt.
Redzam, ka pirms mēlēs runāšanas ir rūkoņa un uguns mēles, kas nolaižas uz katru.
Čau, Ervīn!
Biju pavisam aizmirsis par šo diskusiju. Varam to turpināt.
Tātad, par Tavām atbildēm pēc kārtas.
1. Jauki, ka esam vienās domās par šo jautājumu.
2. a) Piekrītu, ka nav skaidri teikts par diviem mēļu veidiem. Tomēr to var izsecināt. Tāpat kā tiek secināts arī par citiem teoloģiskiem jautājumiem, piemēram, Trīsvienību un to, ka Jēzus ir Dievs (tiešā veidā tas nekur nav pateikts). Es, protams, nenolieku savu viedokli vienlīdz ar iepriekšminētajām patiesībām. Tomēr palieku pie sava uzskata, ka pastāv divi mēlēs runāšanas veidi. Jo, kā lai savādāk izskaidro iepriekšminētās pretrunas un jo īpaši šo – kā var būt vienas un tās pašas mēles, ja vienā gadījumā „neviens to nesaprot”, savukārt otrā gadījumā Ap.d. 2:7 „ikviens tos dzirdēja runājam savā valodā”?
b) Piekrītu Tev, ka ir nepareizi, kad „mācītājs pilnā balsī kliedz mikrofonā mēlēs”, jo tas, protams, ir par piedauzību. Tomēr iedziļināsimies šai jautājumā. Es uzskatu, ka 1.Kor. 14:23 ir aizliegts sekojošais:
c) No tā izriet, ka gadījumā, ja starp ticīgajiem nav svešinieka vai neticīgā, kopīga lūgšana nav aizliegta/ir atļauta.
3. Par līdzejošu zīmi kristībai Svētajā Garā. Šeit es atkal palikšu pie sava viedokļa. Uzskatu, ka ikviens var saņemt Svētā Gara kristību – Dieva spēku kalpošanai un liecībai. Ikviens pēc Svētā Gara kristības var sākt lūgties mēlēs, kas paredzētas mūsu personīgajām lūgšanām. Taču tas, vai cilvēks sāk lūgties mēlēs vai nesāk, nav rādītājs, vai viņš ir vai nav saņēmis kristību Sv.Garā. Pilnībā piekrītu Tevis teiktajam, ka „pēc augļiem Jums būs viņus pazīt”. Uzskatu, ka ja cilvēks kaut kādu iemeslu dēļ (nezināšanas, neticības, aizspriedumu, baiļu utt.) negribēs sākt lūgties mēlēs, Dievs viņu uz to nepiespiedīs (lai gan zinu gadījumus, kad cilvēki ir sākuši runāt runāt mēlēs pret savu gribu, pat nesaprazdami, ko viņi dara). Man pašam mēlēs runāšana sākās tikai paejot kādam laikam pēc Svētā Gara kristības, pamazām. No sākuma tā bija tika tāda dīvaina „mēles samežģīšanās” lūgšanā vai slavēšanā, izrunājot vārdu „ Aleluja”. Par normālām mēlēm tās attīstījās tikai pēc kāda laika un varētu neattīstīties nemaz, ja man tiktu teikts, ka tām vienmēr jāsākas spontāni.
4. a) Ervīn, neņem pierē, es neesmu apvainojies, ja arī biju, tad tikai drusku. Pavilku Tevi uz zoba, tas arī viss… Piedod Tu man arī.
b) Par „skolotājiem”, kas pēc Svētā Gara kristības liek lūgties mēlēs. Tā darīt nav pareizi, it sevišķi neko cilvēkam nepaskaidrojot vai uzspiežot, vai kas ir vēl ļaunāk - gadījumā, ja cilvēks nepakļaujas šādai ietekmei un nesāk runāt mēlēs, viņam tiek pateikti debīli apgalvojumi: „Tu neesi saņēmis Svētā Gara kristību”, vai kas ir pavisam noziegums: „Tev nav Svētā Gara”. Kā kaut ko tādu drīkst teikt, ja Dieva Vārdā rakstīts sekojošais Lūk. 11:13: „ Ja nu jūs, ļauni būdami, zināt dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz?” Tomēr, ja cilvēkam par Svētā Gara kristību un par mēlēm ir apmēram tāds pat uzskats, kā es uzrakstīju augstāk, tad ir pavisam normāli aicināt cilvēku, kas ir saņēmis Svētā Gara kristību, patstāvīgi sākt runāt tajās mēlēs, kas ir paredzētas personīgai sarunai ar Dievu. Tikai šim cilvēkam ir jāzina Dieva Vārds, uz kā pamata tas var notikt, jo visam jānotiek ticībā.
Apmēram tā. Veiksmi!
Argumentation extracted from asshole.
Cienījamais Efraim Mendelson!
Jūs kā rabi un neapšaubāmi Toras zinātājs droši vien varēsiet savu nostāju argumentēt Svēto Rakstu gaismā, nevis mētājoties nepieklājīgām frāzēm. Tikai, lai diskutētu par Svēto Garu, ir labi jāzina Jaunā Derība. Vai Jūs to ziniet?
Paldies par interesanto rakstu un par komentāriem, daudz kas palika skaidrāks.
Ari es veletos pateikt paldies, jo ari es esmu draudzes locekle viena no draudzem, kur dazhi runa meles. Diemzhel man tadas davanas nav. Es veletos vairak uzzinat par Sveta Gara kristibu! Ka tas notiek? Vel es esmu neskaidriba par roku uzlikshanu un aizlugshanu, ka rezultata cilveks krit! Un ari par launo garu izdzishanu, ka tam vajadzetu notikt, ka lai noprot, vai launais gars tiesham bijis cilveka, un kas notiek pec tam, jo Bibele saka, ka tas atgriezisies ar 7 citiem gariem? Un vel - mums notiek udenskristibas, bet es jau esmu bijusi kristita, tomer neapzinajos, kas tieshi tas ir. Vaj man vajadzetu piedalities ari shinis kristibas, jo musu draudze uzskata, ka jabut pilnigi pagremdetam udeni, un nevis ka mazam bernam, jo ir jasaprot, kas tas isti ir? Cik baznicas, cik draudzes, tik ari viedoklji. Gribeetu dzirdet vairakus, jau ieprieksh paldies!
Andzela,
Tev taisnība - kristīgo konfesiju un draudžu starpā par to vai citu Bībeles vai kristīgās prakses jautājumu reizēm mēdz būt visai atšķirīgi viedokļi. Tāpēc uz Taviem jautājumiem atbildēšu no tās izpratnes pozīcijām, kādas Dievs devis man. Šāda komentāra ietvaros atbildes gan nebūs pārāk izvērstas, tāpēc Tev par šiem jautājumiem tomēr vajadzētu izrunāties ar savas draudzes vadītājiem. Un tā:
1. Garīgā pieredze, ko dažas konfesijas sauc par Svētā Gara kristību, bet citas par piepildīšanu ar Svēto Garu, ir domāta, lai kristietis saņemtu spēku, gudrību un svaidījumu kalpošanai. Protams, Svētais Gars ir klātesošs cilvēka ticībā jau tad, kad Dieva Vārds uzrunā viņu un viņš pieņem Kristu kā savu Glābēju, tāpat kristībā un arī vēlāk. Bet Svētā Gara kristībā cilvēks saņem spēku kalpošanai. Kā tas notiek? Dažādi. Cits pirms tam īpaši lūdz pēc šī spēka (Gara kristības), citam tas notiek, kad kāds par viņu aizlūdz, uzliekot rokas, vēl citam vienkārši lūdzot Dievu. Parasti šādā brīdī cilvēks sāk runāt mēlēs, taču var būt arī citādāk. Katrā ziņā cilvēks to jūt - ir atjaunots spēks, svaidījums, jauns skats uz Svētajiem Rakstiem, drosme, prieks u.t.t. Pēc Svētā Gara kristības kalpošanai tiek dotas arī Gara dāvanas - gudrības runa, atziņas runa, ticība, dāvanas dziedināt, spēki brīnumus darīt, pravietošana, garu pazīšanas dāvana, dažādas mēles, mēļu tulkošana (1.Korintiešiem 12:8-10). Šai pieredzei būtu jāatspoguļojas cilvēka raksturā un ikdienas dzīvē, būtu jānobriest Gara auglim - mīlestībai, priekam, mieram, pacietībai, laipnībai, labprātībai, uzticamībai, lēnprātībai, atturībai (Galatiešiem 5:22). Šīm lietām kristieša dzīvē ir jāpieaug, taču, lai tas notiktu, nepietiek ar vienreizējo notikumu - Svētā Gara kristību. Ar Svēto Garu kristietim jātiek piepildītam ik dienas, citādi dievišķais svaidījums ar laiku iztērējas. Tas gan nenozīmē, ka mums ik dienas būtu jāpiedzīvo jauna Svētā Gara kristība, kā tas bija pirmajā reizē. Piepildīts ar Dieva Garu var tapt meklējot Viņa tuvumu, klātbūtni, klausoties Viņā, lasot Bībeli, runājot ar Dievu (lūdzot), pielūdzot un slavējot Viņu, tāpat svētajā Vakarēdienā, ja vien tas netiek baudīts tikai kā simbols, bet apzinoties, ka tā ir patiesa savienošanās ar Kristu. Citiem vārdiem - mums ik dienas jādzīvo dzīve, ko varētu nosaukt par staigāšanu ar Dievu, staigāšanu Garā.
2. Roku uzlikšana un aizlūgšana par cilvēku ir normāla kristietības prakse jau no pirmās draudzes laikiem. Aizlūdzot, caur uzliktajām rokām tiek nodots Dieva svaidījums, lūdzējam darbojoties kā starpniekam, caur kura rokām plūst dievišķais spēks. Jāatšķir gan roku uzlikšana kādu iesvaidot garīgā amatā (ordinācija) no roku uzlikšanas, aizlūdzot par cilvēka vajadzībām. Par krišanu tiešā veidā Bībelē nav runāts, izņemot dažus gadījumus, kur Vecās Derības laikmetā priesteri vai citi Dieva vīri nevarēja nostāvēt kājās klātesošās Dieva godības dēļ. Šis fakts kristiešu vidū radījis neauglīgus strīdus un dažādus maldīgus apgalvojumus. Runājot ar cilvēkiem, kas paši piedzīvojuši šo fenomenu, viņi stāsta, ka aizlūgšanas brīdī vienkārši nav varējuši nostāvēt kājās, viņus pārņēmis it kā vieglas bezsamaņas stāvoklis, tomēr viņi dzirdējuši un varējuši uztvert apkārt notiekošo, katrā ziņā sajūtas nav bijušas nepatīkamas. Citi šādā stāvoklī atrodas dažus mirkļus, citi ir gulējuši pat vairākas stundas. Daudzi liecina, ka šajā laikā Dievs izdarījis nopietnas pārmaiņas viņu sirdī, viņi jutušies Dieva mīlestības apņemti un laimīgi. Bīstamība ir tajā, ka daži cilvēki nevis ļaujas Dieva Garam, bet cenšas nokrist paši, uzskatīdami šo piedzīvojumu par īpašu Dieva svētību. Tāpat ir bijuši mācītāji, kas cenšas cilvēkus nogāzt ar varu, pielietodami dažādus trikus un metodes. Tad tas, protams, ir imitācija un svētību nenes.
3. Ļauno garu izdzīšana (eksorcisms) ir īpaša garīga prakse, kas dota Kristus Baznīcai (draudzei), lai atbrīvotu cilvēkus no sātana un dēmonu varas. Tomēr ar to nevajadzētu spēlēties, jo šī kalpošana tomēr prasu zināmu garīgu un praktisku sagatavošanos. Eksorcisma laikā notiek reāla konfrontācija ar sātanisko pasauli. Daudzās draudzēs ir īpašas atbrīvošanas kalpotāju grupas, kas apmācītas šajā kalpošanā, citās konfesijās to drīkst darīt tikai mācītājs, priesteris. Ja cilvēks ir nopietni apsēsts, to var redzēt - par apsēstību liecinās daudzas lietas, pie kā tagad nav iespējams sīkāk pakavēties, uzvedība, runas veids. Turklāt Svētā Gara klātbūtnē dēmoni mēdz manifestēties ar kliegšanu necilvēcīgā, pārvērstā balsī, krampjiem, locīšanos pa zemi, pārdabisku spēku, citām biedējošām izpausmēm. Grūtāk ir tad, ja cilvēka uzvedība ir normāla. Šādā gadījumā palīdz garu pazīšanas dāvana, ja kādam draudzē tāda ir. Ir kristieši, kas dēmonu darbību saskata katrā, pat visniecīgākajā problēmā, kāpēc rodas paradoksāla situācija - sanāk, ka lielākā daļa kristiešu ir apsēsti, jo pārsvarā jau aizlūdz par draudzes locekļiem. Tikmēr katoļu eksorcisti saka, ka lielākajā daļā gadījumu neesot dēmoniskas apsēstības, bet emocionāla trauma, ko cilvēks nes sevī gadiem, varbūt pat kopš bērnības vai mātes miesām. Arī šādi cilvēki aizlūgšanas laikā skaļi kliedz, taču tā nav dēmoniska apsēstība - cilvēks it kā izkliedz savu emocionālo traumu, iekšējo sāpi, atbrīvojoties no gadiem krātās iekšējās spriedzes. Tās var būt no vecās dzīves mantotas garīgas saites, kas nav līdz galam izsūdzētas. Arī šīm traumām jātiek dziedinātām un no šīm saitēm atbrīvotam, tāpēc aizlūgšana un zināms eksorcisms tik un tā nepieciešami. To sauc par iekšējo (dvēseles) dziedināšanu.
Kas attiecas uz Rakstu vietu par 7 ļauniem gariem, kas var no jauna iemājot atbrīvotajā cilvēkā, tas iespējams vienīgi tad, ja ļauno garu vieta cilvēkā paliek tukša. Ja cilvēks tic Kristus vietnieciskajam upurim un pieņem viņu par savu Kungu un Glābēju, viņā iemājo Dieva Gars un dēmoniem vairs nav iespējams atgriezties vecajā mājoklī. Tieši tāpēc Jēzus Evaņģēlijā brīdina neatstāt savu sirds mājokli tukšu.
4. Par kristību ūdenī. Kā zināms, dažādām konfesijām ir atšķirīga izpratne par kristības būtību, tāpat par kristīšanas veidu. Šajā situācijā Tev vairāk būtu jāieklausās, ko saka Tava sirds. Ir cilvēki, kas pat mainot konfesiju, nekristās no jauna, jo uzskata, ka viņu kristība bērnībā tomēr ir īsta, kaut tolaik viņi no tās neko nesaprata. bet ir arī cilvēki, kas paliekot savā konfesijā, tomēr nonāk pie atziņas, ka viņiem jākristās pilnībā iegremdējoties ūdenī, un tas jādara apzinoties, kas kristība ir. Prakses ir dažādas. Jēzus laikā un pirmie kristieši parasti kristību veica pilnīgi iegremdējot ūdenī pieaugušus cilvēkus. Tomēr tā laika tradīcijas prasīja - ja kristīts tiek ģimenes galva, kopā ar viņu kristītai jātiek visai ģimenei, arī bērniem. Nav vienas pareizās receptes, tāpēc ieklausies savā sirdsapziņas balsī. Tomēr, ja Tavā draudzē ir pieņemts, ka reiz jau kristīti cilvēki tiek kristīti no jauna, varbūt nevajag apbēdināt tos draudzes locekļus, kas tam tic, vai konfrontēt ar draudzi šajā jautājumā. Ja jūti, ka tā ir Tava draudze un Tu gribi tur palikt, nāksies vien pieņemt draudzes noteikumus arī kristību prakses jomā.
Atkārtoju vēlreiz - tās ir tikai manas domas un mana izpratne par šiem jautājumiem. Parunā ar savas draudzes vadītājiem, lūdz un lasi Dieva Vārdu - Bībeli, lai pats Dievs Tev atklāj šīs lietas. Tad izdari secinājumus un pieņem lēmumu. Lai Dievs Tevi svētī!
Viss, ko lasu, ir pieņemams…