Laikmeta zīmes

2009. gada 5. aprīlī interneta portālā TVNET tika publicēts Aināra Komarovska raksts „Patiesības mirklis” - kārtējais krievu šovinistu melnās propagandas produkts, kas pilns akla naida pret Latvijas valsti un latviešiem. Krievija ir sākusi jaunu propagandas kampaņu pret Baltijas valstīm. Ja agrāk vairāk tika akcentētas bažas par fašisma atdzimšanu Baltijā, tad tagad parādījusies jauna nianse - tiek uzsvērts, ka tikai Krievijas sastāvā Baltijas tautas varējušas brīvi attīstīties, glorificēts padomju periods un stāstīts, cik neatkarīgajā Latvijā viss ir slikti un nepareizi. Priekšvēstnesis šai melu un demagoģijas straumei bija „dokumentālā” filma „Baltija. Kādas „okupācijas” vēsture”, ko latvju tautas sēru dienā 25. martā nekautrējās rādīt ar Maskavas mēru Lužkovu cieši saistītais televīzijas kanāls TVC. Komarovska raksts perfekti iekļaujas šajā pret Latviju vērstās informatīvās cīņas shēmā, tāpat kā citi raksti un materiāli, kas pēdējā laikā arvien biežāk parādās plašsaziņas līdzekļos gan Latvijā, gan Krievijā.

Mazliet par raksta autoru. Ainārs Komarovskis Latvijas publiskajā telpā kļuvis pazīstams ar rakstiem, kas atbalsta Krievijas politisko kursu un kritizē Latvijā notiekošo. Tā pērn Komarovska kungs izcēlās ar atbalstu Krievijas agresīvajai politikai Gruzijā. Tomēr, ja līdz šim A. Komarovska rakstos varēja saskatīt vismaz kaut kādu nopietnāk ņemamu situācijas analīzi, tad šis pēdējais raksts atgādina vismelnsimtnieciskākos krievu impēristu sacerējumus. Patiesi jābrīnās, kā cilvēks, kurš sevi uzskata par latvieti, var tik ļoti noniecināt savu valsti un tautu. Komarovska raksts ir pilns ar krievu šovinistu stilā ieturētiem vēsturiskiem štampiem, demagoģiju un pat atklātiem meliem. Tāpēc vienīgais, kā atbildēt uz šādu Latvijai naidīgu propagandu - droši un atklāti paust vēsturisko patiesību par mūsu zemes un tautas likteņiem.

****

1. Komarovskis: Ir pagājuši nedaudz vairāk par diviem gadsimtiem, kopš Livonijā un Kūrlandē dzīvojošos zemniekus sāka apzīmēt vienā vārdā. Deviņpadsmitā gadsimta beigās tiem tika dots apzīmējums - latvieši.

Ikvienas tautas izveidošanās par vienotu etnisku kopumu ir samērā ilgstošs un sarežģīts process. Latvieši kā tauta izveidojās saplūstot latgaļu, zemgaļu, sēļu, kuršu un lībiešu etnosiem. Šī saplūšana sākās 14. gadsimtā un turpinājās līdz pat 17. gadsimta beigām. Tomēr pats apzīmējums „latvieši” ir krietni senāks. Krustneši par „latvjiem” (die Letten) sauca latgaļus. Kurzemes mācītājs Pauls Einhorns savos darbos „Reformatio gentis Letticae in Ducatu Curlandiae” (1636) un „Historia Lettica” (1649) ar vārdu gentis Lettica apzīmēja visu Kurzemē, Zemgalē, Sēlijā un Vidzemē dzīvojošo „latviešu nāciju” (Lettische Nation). Gothards Frīdrihs Stenders (1714-1796) savos sacerējumos jau kopš 1754. gada lietoja apzīmējumu „latweeschi”. Etniskais apzīmējums „latvieši” sastopams arī 1790. gada Hībnera Enciklopēdijā. 19. gadsimta sākumā līdz ar dzimtcilvēku brīvlaišanu pastiprinājās iedzīvotāju migrācija un nostiprinājās kopīga latviešu valoda, literatūra, kopēja pārnovadu kultūra. Latvieši ir šīs zemes pirmiedzīvotāju baltu un somugru tiešie pēcteči nevis kāda jauna, tikai dažus gadsimtus sena kopība, kā to cenšas apgalvot krievu šovinisti.

2. Komarovskis: Krievu, jeb Baltijas slāvu klātbūtne mūsu zemēs ir mērāma vairāk kā 1000 gadus. Arī kristīgā ticība šeit pastāvēja pirms bīskapa Alberta un Meinarda. 

Jājautā, ko īsti autors domājis ar jēdzienu „krievu klātbūtne”? Vai tā būtu latgaļu un līvu valdnieku maksātās nodevas Polockas, Novgorodas un Pleskavas kņaziem? Varbūt „krievu klātbūtne” ir dažu desmitu pareizticīgo mūku un tirgotāju uzturēšanās seno latgaļu pilsētās? Ne Livonijas Indriķa, ne Atskaņu, ne krievu Nestora hronika neliecina, ka krievu etnoss Latvijas teritorijā būtu dzīvojis kaut cik ievērojamā skaitā. Apgalvojums par krieviem vispār ir nekorekts, jo vienota krievu tauta, tāpat kā latvieši, izveidojās krietni vēlāk. Runa varētu būt vienīgi par austrumslāvu cilti krivičiem, kas pēc seno hroniku ziņām pārsvarā dzīvoja uz austrumiem no latgaļu apdzīvotajām teritorijām. Arī pareizticības ietekme latgaļu zemēs bija nomināla. Vairākums latgaļu valdnieku kā krievu kņazu vasaļi bija pieņēmuši pareizticību, taču lielākajai tautas daļai kristīgā ticība tolaik vēl bija samērā sveša. Jāteic, ka pat 19. gadsimta vidū, vairāk nekā gadsimtu pēc Baltijas iekļaušanas Krievijas sastāvā, pēc oficiāliem datiem krievu tautības iedzīvotāju visā Latvijā bija tikai 10 000 plus 25 000 vecticībnieku, kas uz šejieni pārcēlās bēgot no vajāšanām Krievijā. Tādejādi mītam par Baltijas slāviem, kas šeit dzīvojuši tūkstošiem gadu, nav vēsturiska pamatojuma.

3. Komarovskis: Atrodoties vācu jūgā, līdz 18. gadsimta beigām latviešu senči pēc statusa tika pielīdzināti lopiem un darba instrumentiem zviedru un vācu zemes īpašniekiem.

Tā sauktie 700 verdzības gadi ir viens no vēstures mītiem. Patiesībā vācu muižnieki pret saviem latviešu zemniekiem izturējās tieši tāpat kā muižnieki citās Eiropas valstīs. Vācu zemnieks no sava kunga Vācijā cieta ne mazāk kā latviešu zemnieks Latvijā. Nacionālajai piederībai nebija nekādas nozīmes. Vēstures liecības vēsta, ka Latvijas teritorijā dzimtbūšana bija pat salīdzinoši vieglāka nekā lielākajā daļā Eiropas zemju. Savu atbaidošāko pakāpi dzimtbūšana sasniedza tieši 18. gadsimta vidū, kad Krievija vietējiem vācu un Latgalē poļu muižniekiem piešķīra milzu varu pār dzimtļaudīm. Pirms tam - Livonijas, Zviedrijas un Polijas laikos dzimtbūšana nebija tik smaga.

4. Komarovskis: Krievija nolēma atbalstīt nacionālos spēkus, attīstot latviešu politiskās, ekonomiskās un kultūras vienlīdzību ar vāciešiem.

Tieši Krievijas impērija nodrošināja Vidzemes un Kurzemes vācu muižniekiem visu varu un rīcības brīvību Baltijas guberņās, pretī prasot vien formālu uzticības solījumu divgalvainajam ērglim. Vāciešiem tika saglabātas visas privilēģijas, zemei - autonomija, kas balstījās uz vācu iedibināto tiesisko kārtību. Tikai vēlāk, pieaugot slavofilu ietekmei galma un krievu inteliģences aprindās, Krievija uz brīdi izspēlēja baltiešu nacionālo kārti. Taču tas nenotika aiz mīlestības pret latviešiem - visai drīz vācu valodu valsts iestādēs, skolās un citur nomainīja krievu mēle.

Pirmie pārkrievošanas centieni parādījās jau 1783. gadā, kad Vidzemei atcēla autonomiju, iecēla krievu ierēdņus guberņas pārvaldes amatos un prokuratūrā, oficiālajā darbvedībā nostiprināja krievu valodu. Aktīva pārkrievošana sākās 1836. gadā, kad tautas apgaismošanas ministrs S. Uvarovs izdeva rīkojumu par pakāpenisku skolu un Tērbatas universitātes rusifikāciju (dokumentos oficiāli lietots termins). Ģenerālgubernators Golovins (1845 -1848) sāka enerģiski nostiprināt krievu valodas lietošanu valsts iestādēs. 1875. gada 25. aprīļa nolikums par tautskolām paredzēja, ka krievu valodas mācīšana obligāta būs draudžu un pagastu skolās. Paralēli sāka veidot skolas, kur mācību valoda bija tikai un vienīgi krievu valodā.

Tomēr visnežēlīgākā pārkrievošana sākās 1881. gadā līdz ar imperatora Aleksandra III kāpšanu tronī. 1889. gadā sākās impērijas tieslietu sistēmas ieviešana, reizē policijas un tiesu darbā kā vienīgo ieviešot krievu valodu. Latvietis par ierēdni Krievijas valsts aparātā varēja strādāt tikai tad, ja runāja krieviski un pieņēma pareizticību. Laikā no 1885. līdz 1890. gadam visās Baltijas guberņu skolās un augstskolās kā obligātu ieviesa krievu valodu. Tika noteikts, ka arī tautskolās visi mācību priekšmeti, izņemot reliģiju un baznīcas dziedāšanu, obligāti jāmāca krievu valodā. Pēc dažiem gadiem tika dota pavēle arī pagastskolu pirmajās klasēs visus mācību priekšmetus mācīt krievu valodā. Skolās bērniem neatļāva pat starpbrīžos sarunāties latviski - par to viņus varēja nopērt ar rīksti vai likt tupēt kaktā uz zirņiem. Ar likumdošanas palīdzību tika veicināta krievu iedzīvotāju migrāciju uz Baltijas guberņām. Tādas bija Krievijas impērijas patiesās rūpes par latviešu nacionālajām interesēm!

5. Komarovskis: Krievijas valsts atvēra latviešu skolas; tika izveidota latviešu valoda un rakstība; Krievijas impērijā sāka izdot grāmatas latviešu valodā.

Skolas vietējo zemnieku izglītošanai tika atvērtas vēl zviedru laikos pēc Zviedrijas valdības tieša rīkojuma. Tajās zemnieku bērniem mācīja rakstīt, lasīt un rēķināt. Tieši zviedru laikos izveidotie izglītības standarti bija par pamatu samērā apmierinošam zemnieku izglītības līmenim arī pēc Vidzemes iekļaušanas Krievijas sastāvā. Kas sagaidītu latviešus, ja nebūtu zviedru iedibināto izglītības standartu, redzams no Latgales piemēra. Tā ietilpa Vitebskas guberņā un tur tika realizēta pilnīgi atšķirīga izglītības politika nekā Kurzemē vai Vidzemē. 1865. gadā tika noteikts latgaliešu valodas lietošanas aizliegums drukātā formā, ap 1875. gadu slēdza visas katoļu skolas. Vēl 1917. gadā ievērojams skaits latgaliešu bija analfabēti.

Arī latviešu valodas veidošanās sākums meklējams jau 16. gadsimtā, kad palielinājās iedzīvotāju starpnovadu kontakti. Tomēr vienotu formu tā ieguva tikai 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā, kad tika atcelta dzimtbūšana un pieļauta iedzīvotāju migrācija guberņas robežās. Savukārt latviešu rakstību sāka veidot vācu mācītāji tajā pašā 16. gadsimtā. 17. gadsimtā Georgs Mancelis ieviesa labojumus ortogrāfijā, kas nostiprināja vidus dialektu kā latviešu kopīgo valodu. K. Fīrekers sarakstīja latviešu valodas vārdnīcu un gramatiku. Pēc viņa nāves H. Adolfijs pārstrādāja latviešu gramatikas manuskriptu un izdeva to 1685. gadā. 1694. gadā Alūksnes mācītāja Ernsta Glika vadībā tika pabeigts Bībeles tulkojums latviešu valodā. Latviešu Bībeles otrais, uzlabotais izdevums 1739. gadā kļuva par latviešu rakstu valodas standartu līdz pat 19. gadsimta vidum. 1876. gadā Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija izstrādāja savu ortogrāfiju, kas gotu burtu vietā paredzēja latīņu alfabētu, garumzīmes un mīkstinājumus. 1908. gadā K. Mīlenbahs izstrādāja jaunu ortogrāfiju, kas vēlāk tika apstiprināta kā oficiāla Latvijas Republikā un ko tālāk attīstīja J. Endzelīns.

Pirmais zināmais teksts latviešu valodā parādījās kādā katoļu Agendā, kas drukāta Leipcigā 1507. gadā un satur ar roku rakstītu Tēvreizes fragmentu. Ir ziņas par 1525. gadā drukātu grāmatu latviešu valodā ar luterāņu dievkalpojumu tekstiem, taču šī grāmata nav saglabājusies. Vecākā līdz mūsu dienām saglabājusies grāmata ir 1585. gadā Viļņā izdotais katoļu katehisma tulkojums. 1586. gadā Viļņā tika izdots arī luterāņu katehisms latviešu valodā. 1631. gadā iznāca Georga Manceļa „Lettisch Vade mecum”. Tomēr līdz 18. gadsimta vidum grāmatas latviešu valodā izmantoja galvenokārt tikai vācu mācītāji. Pirmās ābeces latviešiem iespieda 17. gadsimta beigās, lasīt mācīšanās mājas apstākļos sākās 17. un 18. gadsimtu mijā. Baznīcās sāka dziedāt Fīrekera dziesmas, klajā nāca Bībeles otrais izdevums, parādījās laicīga satura raksti latviešu valodā. Paradoksāli, bet latviešu rakstība un grāmatniecība par savu attīstību var pateikties tieši vācu kultūras klātbūtnei Baltijas guberņās. Kādas bija Krievijas impērisko ierēdņu rūpes par tā saukto „nomaļu tautu” valodu un kultūru liecina 40 gadus (1865 - 1904) ilgais drukas aizliegums, kas latgaliešiem liedza iespiest grāmatas dzimtajā valodā. No 1871. līdz 1904. gadam Latgalē bija aizliegts ne tikai iespiest, bet arī izplatīt grāmatas latviešu valodā. Tika iznīcinātas pat iepriekš izdotās grāmatas. Latgaliešu valoda izdzīvoja tikai pateicoties rokrakstu literatūrai, baznīcas grāmatām un mutvārdu tradīcijai.

Tas, ka nozīmīgākie notikumi latviešu valodas, rakstības un grāmatniecības attīstībā risinājās laikā, kad Latvija atradās Krievijas impērijas sastāvā, ir vēsturiska sakritība nevis cara valdības nopelns. Krietni vairāk latviešu valodas un rakstības attīstību veicinājuši latviešiem labvēlīgi noskaņoti vācu mācītāji. Latviešu valodas attīstība nesākās un arī nebeidzās tā dēvētajos „krievu laikos”, tāpat nav nekāda pamata apgalvot, ka Zviedrijas vai kādas citas valsts pakļautībā latviešu valodai, rakstībai un grāmatniecībai būtu bijušas sliktākas attīstības iespējas nekā Krievijas impērijas sastāvā.

6. Komarovskis: Jaunā politika deva pamatu Jaunlatviešu kustībai, kuras dalībnieki savu izglītību ieguva vietējās skolās un Krievijas augstskolās.

Lielākā daļa jaunlatviešu mācījās Tērbatas universitātē, ko 1632. gadā dibināja zviedri. Izglītību viņi ieguva vācu nevis krievu valodā. Bet tie, kas studēja Krievijā, neizjuta nekādu krievu valdības atbalstu. Tieši pretēji - cenzūra aizliedza viņu publikācijas latviešu laikrakstos, notika izsekošanas, bija pulcēšanās aizliegumi. Tiesa, daļa jaunlatviešu bija noskaņoti prokrieviski, jo ar krievu valdības atbalstu cerēja ierobežot vācu privilēģijas un nostiprināt latviešu pozīcijas kultūras, ekonomikas un sabiedriskajā jomā. Taču viņi ātri vien atskārta, ka no vilka bēgdami iekrituši lāča nagos. Pēc jaunlatviešu rosinātās senatora Manaseina revīzijas Baltijas guberņās 1882. - 1883. gadā, kam vajadzēja ierobežot vācu kundzību, gaidītās brīvības vietā latvieši piedzīvoja vēl lielāku nacionālo apspiešanu, Krievijas valstij izvēršot nepieredzēti plašu vietējo iedzīvotāju pārkrievošanas politiku, kas izbeidzās tikai pēc 1905. gada revolūcijas.

7. Komarovskis: Tas, ko nozīmēja latvietim Krievija līdz pat 1917. gadam liecina Jāņa Goldmaņa uzstāšanās Krievijas Domē latviešu un igauņu deputātu vārdā 1914. gada jūlijā: „Starp latviešiem un igauņiem nav neviena cilvēka, kurš neapzinātos, ka viss, ko esam sasnieguši, ir iegūts krievu ērgļa aizsardzībā, un ka visa tā piepildījums, ko latvieši vēlas sasniegt, iespējams vienīgi tad, kad Baltijas novads arī nākotnē veidos varenās Krievijas nedalāmu daļu. Lūk, kāpēc var redzēt pie mums tādu gara pacēlumu, tādu vēlmi iet aizsargāt dārgo Tēviju. Šīs varenās dienas pierāda, ka ne nacionalitāte, ne valoda, ne ticība netraucē mums, latviešiem un igauņiem, būt karstiem Krievijas patriotiem un iet aizsargāt savu Tēvzemi plecu pie pleca ar visu krievu tautu pret ļauno ienaidnieku.”

Lielākā daļa latviešu politiķu un inteliģences līdz pat revolūcijai Krievijā patiešām nedomāja par neatkarīgu Latvijas valsti, tomēr tas nenozīmē, ka viņi nesapņoja par daudz plašāku nacionālo, kultūras un saimniecisko autonomiju. Šāda prokrieviska retorika deputātam Goldmanim bija vajadzīga, lai saņemtu Krievijas Domes atbalstu latviešu strēlnieku pulku dibināšanai. Krievu šovinisti no šādas nacionālas karaspēka vienības baidījās kā velns no krusta. Viltība izdevās un atļauja formēt strēlnieku pulkus tika iegūta. Starp citu, Goldmanis savā runā nemaz tik ļoti neliekuļoja - latvieši patiešām bija gatavi cīnīties par savu Tēviju (Latviju) pret ienīstajiem vāciešiem un vienotībā ar Krieviju saskatīja iespēju reizi par visām reizēm tikt galā ar vācu virskundzību savā zemē. Taču tiklīdz radās vēsturiska iespēja realizēt neatkarīgas valsts ideju, tas nekavējoties tika izdarīts un „kvēlie krievu patrioti” J. Goldmanis un J. Zālītis kļuva par Latvijas pirmās valdības ministriem. Ne jau Krievijas, bet Latvijas un latviešu tautas liktenis rūpēja Jānim Goldmanim sakot savu slaveno runu valsts Domē.

8. Komarovskis: Visvairāk pret atdalīšanos no Krievijas iebilda austrumu pusē dzīvojošie cilvēki, tāpēc piekrišana jaunajam valsts statusam tika iegūta tikai pretī dodot solījumus par kultūru autonomiju un tautu tiesībām.

1917. gada 12. martā Pēterpilī notika latgaliešu sabiedrisko organizāciju apspriede, kurā nolēma sākt aktīvu darbu Latgales apvienošanai ar pārējiem Latvijas novadiem. 1917. gada 26. - 27. aprīlī Rēzeknē sanāca 1. Latgales kongress. Pirms tā notika plaša tautas manifestācija Rēzeknes ielās. Pie mājām plīvoja sarkanbaltsarkanie karogi, cilvēki ielu malās skandēja: „Brīvu Latgali vienotā Latvijā! Lai dzīvo apvienotā Latvija!” Kongresā piedalījās 232 delegāti un 118 viesi, kas lēma par atdalīšanos no Vitebskas guberņas un pievienošanos Kurzemes un Vidzemes latviešiem. Atkalapvienošanās idejai pretojās vien boļševistiski noskaņotie elementi, cittautieši un sabiedriskā darbinieka Franča Kempa vadītā Latgales Sociālistiskā darbaļaužu partija, kas aizstāvēja latgaliešu autonomijas ideju Krievijas sastāvā. Tomēr jau 1917. gada beigās Kemps atteicās no seperātisma  un 2. Latgales kongresā 1917. gada decembrī tika nolemts, ka „Latgales apgabals uz visiem laikiem tiek pievienots Vidzemes guberņai”, tātad faktiski pārējai Latvijai. Latvijas novadu atkalapvienošanās pilnībā noslēdzās 1920. gadā pēc Latgales atbrīvošanas no boļševikiem. 

9. Komarovskis: Neatkarīgās Latvijas uzņemtais kurss nenesa solīto laimi plašām tautas masām. 20 gadu laikā valsts tā arī nesasniedza 1913. gada ražošanas līmeni.

Cariskās Krievijas laikā Vidzemes un Kurzemes guberņas bija viens no impērijas rūpniecības un saimnieciskās dzīves centriem. Sākoties 1. Pasaules karam visas rūpnīcu iekārtas un liela daļa darbaspēka tika izvesti uz Krieviju. Neatkarīgās Latvijas laikā tik liels rūpnieciskās ražošanas apjoms nebija iespējams, jo bija zaudēts milzīgais Krievijas tirgus. Neatkarības gados Latvijas ekonomika orientējās galvenokārt uz vietējiem resursiem un izejvielām. Par svarīgākajām rūpniecības nozarēm kļuva kokapstrāde, metālapstrāde, tekstilrūpniecība, pārtikas rūpniecība, celtniecības materiālu ražošana, apģērbu un apavu ražošana, ķīmiskā rūpniecība. Neskatoties uz karā cirstajām ārkārtīgi smagajām brūcēm, Latvijas valsts spēja pacelties no drupām un dažu gadu desmitu laikā nodrošināt saviem iedzīvotājiem normālas Eiropas valsts pārticības līmeni. Nacionālais ienākums uz vienu iedzīvotāju Latvijā bija augstākais Baltijas valstīs un tikai pavisam nedaudz atpalika no Somijas, kas karā bija cietusi ievērojami mazākus zaudējumus.

10. Komarovskis: Ražojumu pievienotā vērtība bija ļoti zema, tāpēc zemnieku saimniecības masveidā bankrotēja, auga bezdarbs, kas trīsdesmito gadu sākumā dažbrīd sasniedza pat 50%.

Pēc 1.Pasaule kara Latvijas laukos 10% visu ēku bija nolīdzinātas ar zemi, bet 14% nopietni bojātas. Vairāk nekā puse no pirmskara apstrādātās zemes bija aizlaistas atmatā. Liellopu skaits salīdzinājumā ar 1914. gadu bija samazinājies par 15%. Latvijas valsts īstenotās agrārās reformas rezultātā zemi ieguva 145 000 bezzemnieku, zemnieku saimniecību skaits dubultojās. 1923. gadā sējumu platība pārsniedza pirmskara līmeni un aramzemes pieauguma jomā Latvija bija trešajā vietā Eiropā aiz Dānijas un Lietuvas. Arī lopkopībā 1929. gadā tika sasniegts pirmskara līmenis. Jau 30. gadu sākumā valsts spēja sevi pilnībā apgādāt ar lauksaimniecības produktiem, mūsu zemnieku ražojumus labprāt pirka arī ārzemēs.

Tomēr 30. gadu sākumā daudzas zemnieku saimniecības patiešām nonāca zem ūtrupes āmura. Vainīgi bija lielie kredīti, ko pasaules ekonomiskās krīzes apstākļos lauksaimnieki nespēja atmaksāt. Radās problēmas arī ar eksportu lielvalstu ieviestās protekcionisma politikas dēļ. Pieauga bezdarbs, pazeminājās dzīves līmenis. Tomēr jau 30. gadu otrajā pusē Latvijas tautsaimniecība atkopās. 1938. gadā Latvija bija ceturtajā vietā Eiropā piena un gaļas produktu eksporta jomā tūlīt aiz Dānijas, Holandes un Zviedrijas. Salīdzinot ar pirmskara gadiem liellopu skaits bija palielinājies par 40%, cūku skaits par 70%. Latvija kļuva par labības eksportētājvalsti. Bezdarba vietā lauksaimniecība sāka izjust darbaroku trūkumu un bija spiesta importēt poļu un lietuviešu viesstrādniekus. Iebraukušo laukstrādnieku skaits Latvijā 1939. gadā pārsniedza 40 000.

11. Komarovskis: Sākoties II. Pasaules karam, pieauga varas nedrošība par savu nākotni. Nedrošību vairoja arī arvien pieaugošā tautas neapmierinātība ar dzīves apstākļiem, tai arvien biežāk vēršot savus skatus austrumu virzienā.

Šis apgalvojums ir lētas atraugas no padomju laikā populārā mīta par „sociālistisko revolūciju” Latvijā 1940. gadā. Protams, 2. Pasaules kara sākums skāra arī Latvijas tautsaimniecību un kara apstākļos iedzīvotājiem nācās paciest vienu otru neērtību. Tomēr nekāda „revolucionārā situācija”, kā to apgalvoja padomju vēsturnieki, Latvijā nebija un neviens uz austrumu pusi nelūkojās. Ja nu vienīgi pagrīdē esošie un Maskavas dāsni apmaksātie pāris simts Latvijas komunistu, kas gan 30. gadu beigās par pretvalstisku darbību gandrīz visi atradās cietumā. Par ciešāku sadarbību ar Padomju Savienību runāja arī daži militārie un sabiedriskie darbinieki, uzskatot to par zināmu drošības garantu nacistiskās Vācijas iebrukuma gadījumā. Tomēr šāda iespēja tika pieļauta vienīgi rūpēs par valsts suverenitātes saglabāšanu nevis, lai šo suverenitāti zaudētu un pievienotos lielajam Austrumu kaimiņam.

12. Komarovskis: Trīs dienas pēc vēsturiskā 1940. gada 17. jūnija „Jaunāko Ziņu” galvenā redaktora dzīvoklī savācās visa tā laika valsts elite. Sanākušie viesi sastādīja jaunās valdības deklarāciju. Viņu uzdevums bija sagatavot apstākļus Latvijas iesaistei PSRS sastāvā.

Pētera Blausa dzīvoklī todien patiešām pulcējās vairāki kādreizējie Saeimas deputāti, sabiedriskie, kultūras un militārie darbinieki. Tā bija tā sauktā Tautas valdība profesora Augusta Kirhenšteina vadībā, kuras ministri tika izraudzīti Kremļa kabinetos jau ilgi pirms Latvijas okupācijas. Šajā valdībā bija vien daži komunisti, jo Staļina režīms neuzticējās vietējiem pagrīdniekiem, savukārt Krievijas latvieši bija gandrīz pilnībā iznīcināti 1937. gada genocīdā. Tomēr ne velti padomju polittehnologi izraudzījās tieši šos cilvēkus - Kremlis bija pārliecināts, ka viņi bez ierunām izpildīs visus Maskavas norādījumus. Kā tajās dienās teica Kārlis Ulmanis: „Būs simtiem tādu, kuri skries piedāvāt savus pakalpojumus.” To pierāda arī Komarovska kunga teiktais par šīs marionešu valdības galveno uzdevumu, proti, radīt apstākļus Latvijas iekļaušanai PSRS sastāvā. Tādejādi sabrūk mīts par „sociālistisko revolūciju” un mēs ieraugām vien nelielu kolaboracionistu saujiņu, kas, pildot svešas varas norādījumus, gatavi bez ierunām iznīcināt savu valsti un tās neatkarību.

Lai sekmīgāk paveiktu šo uzdevumu, „Tautas valdībai” bija nepieciešams puslīdz legāls iegansts, tāpēc steigā tika organizētas Saeimas vēlēšanas, kas izcēlās ar pilnīgu ignoranci pat pret padomju likumdošanu, nemaz nerunājot par Latvijas likumiem. Jāpiezīmē, ka pirms vēlēšanām ne Latvijas Komunistiskā partija, ne tās izveidotais Darba tautas bloks, ne Tautas valdība ne ar pušplēstu vārdu nepieminēja Latvijas iekļaušanu Padomju Savienībā. Gluži pretēji - visur tika uzsvērta Latvijas suverenitātes nostiprināšana. Taču tikai pāris dienas pēc vēlēšanām „Tautas Saeima” pasludināja Latvijas Republiku par likvidētu, tika „atjaunota” padomju vara un proklamēta jauna valsts - Latvijas PSR. Šī pati nedemokrātiskā veidā ievēlētā Saeima nolēma lūgt Latvijas PSR uzņemšanu Padomju Savienības sastāvā. Šāds „lūgums” bija nepārprotams Satversmes pārkāpums, jo jautājumi, kas skar valsts suverenitāti, varēja tikt izlemti tikai tautas nobalsošanā. Tādejādi gan Tautas Saeimas „lūgums”, gan tam sekojošais PSRS Augstākās Padomes lēmums par Latvijas pievienošanu padomju impērijai, uzskatāmi par nelikumīgiem kopš to pieņemšanas brīža.

13. Komarovskis: Pēckara gados Latvijā tika ieguldīti milzu līdzekļi gan lai attīstītu rūpniecību, infrastruktūru un lauksaimniecību, gan lai celtu izglītības un zinātnes līmeni. Ražošanas pieaugums Padomju gados bija mērāms nevis procentos, bet reizēs: divdesmit gadu laikā - no 1945 līdz 1965 - valsts ekonomiskais potenciāls pieauga 17,4 reizes. Šo pieaugumu ar saviem resursiem Latvija spēja nodrošināt tikai 1/10 daļas apmērā.

Krievijas un vēlāk arī padomju impērijas attieksme pret okupētajām zemēm nebija klasiska koloniālisma politika, kad pakļautās teritorijas tiek izmantotas kā lētu izejvielu avots vai noieta tirgus metropoles precēm. Krievija un PSRS okupētās zemes iekļāva impērijas sastāvā un to attīstība notika atbilstoši valsts attīstības plāniem un vietējai situācijai. Latvijas industrializācijas pamatā nebija rūpes par latviešu tautas labklājību, bet pragmatisks aprēķins -  te bija attīstīta infrastruktūra, vēl kopš 19. gadsimta saglabājusies industriālā bāze, ērtas ostas, kvalificēts un labi izglītots darbaspēks. Tomēr šādai paātrinātai rūpniecības attīstībai nebija ekonomiska pamatojuma - Latvijai nebija ne pietiekamu izejvielu, ne cilvēkresursu, lai veiktu tik milzīgu industrializāciju. Rezultātā sākās masveida darbaspēka ievešana no citām republikām. 30. gadu beigās latvieši bija 77% no Latvijas iedzīvotāju kopskaita, bet krievi vien 8,8%. Pēc padomju gados veiktās industrializācijas krievu īpatsvars iedzīvotāju vidū bija pieaudzis līdz 34%, savukārt latviešu skaits samazinājies līdz 52%. Jautājums: vai Latvijai bija vajadzīga šāda attīstība, kas nosacīta dzīves līmeņa pieauguma vārdā gandrīz padarīja latviešus par minoritāti savā zemē?

14. Komarovskis: 1990. gadā neatkarīgā Latvija no Padomju Savienības saņēma augsti attīstītu tautsaimniecību, bez parādiem, ar pozitīvu tirdzniecības bilanci, augstu iedzīvotāju maksātspēju un sociālo nodrošinātību.

70. un it īpaši 80. gados Padomju Savienība arvien skaidrāk sāka izjust ekonomikas stagnācijas pazīmes, saimnieciskajā apritē palielinājās deficīts gan izejvielu, gan starpnozaru produkcijas, gan arī gala produktu, tai skaitā plaša patēriņa preču jomā. Ražošana bija ar ļoti zemu rentabilitāti un augstu pašizmaksu, resursi tika izmantoti nesaimnieciski. Daudzi no mums vēl atceras tukšos veikalu plauktus, blata (pazīšanās) sistēmu un padomijas pēdējos gados arī ziepju, veļas pulvera, alkohola, cigarešu un citu preču talonus. Inflācija padomju rubli padarīja arvien mazvērtīgāku un nemitīgā naudas drukāšanas mašīnas darbināšana stāvokli pasliktināja vēl vairāk. 80. gadu beigās sociālistiskā plānveida ekonomika bija tuvu nopietnai krīzei un, ja nebūtu bijis PSRS sabrukuma, valsts drīz vien nonāktu neapskaužamā situācijā.

15. Komarovskis: Lai realizētu graujošo politiku, par valsts attīstības orientieri tika izvirzīts naids pret austrumu kaimiņu un vietējiem krieviski domājošajiem iedzīvotājiem. Ar to sākās krievu kopienas kultūras, sociālā, ekonomiskā, politiskā un tiesiskā pazemošana.

Par Latvijas Republikas oficiālu politiku nekad nav ticis izvirzīts naids ne pret vienu no Latvijas kaimiņzemēm. Latvija kā jebkura sevi cienoša valsts tikai vēlas, lai citas valstis ar mums runātu kā ar līdzvērtīgu, suverēnu starptautisko tiesību subjektu, nevis no „vecākā brāļa” pozīcijām. Līdzīgi ir ar Latvijā dzīvojošām mazākumtautībām, kam Latvijas valsts garantē brīvu kultūras un saimniecisko attīstību. Neatkarīgajā Latvijas Republikā neviens netiek diskriminēts savas tautības dēļ. Atcerēsimies, ka Pirmās republikas laikā Latvijā bija viens no progresīvākajiem mazākumtautību likumiem Eiropā. Par kādu tiesību ierobežojumu var būt runa, ja, piemēram, lielākā daļa Latvijas uzņēmēju ir cittautieši. Runājot par politiku, ikvienam Latvijas pilsonim politiskās tiesības tiek nodrošinātas pilnā apjomā, bet kļūt par valsts pilsoni iespējams katram, kurš nokārto naturalizācijas eksāmenu. Krievu „diskriminācija” vairāk ir psiholoģisks fenomens. Tieši impēriskā mentalitāte un domāšanas veids, kas visu postpadomju telpu redz kā vienotu Krievijas ietekmes zonu, ir vislielākais krievu minoritātes šķērslis normālam integrēšanās procesam šajā valstī.

16. Komarovskis: Tika slēgta pieeja Krievijas informācijas kanāliem, ierobežota brīvdomība vietējos krieviski runājošajos masu informācijas līdzekļos un monopolizēta informācijas plūsma latviešu ēterā.

Iepazīstoties ar jebkuru no Latvijas kabeļtelevīzijas operatoru piedāvājumiem mēs ieraudzīsim visplašāko Krievijas televīzijas kanālu izvēli. Arī interneta resursi Latvijā ir brīvi pieejami katram. Par kādu vārda brīvības ierobežojumu ir runa, ja krieviski rakstošajos, runājošajos un rādošajos plašsaziņas līdzekļos vai ik dienu var redzēt, dzirdēt un izlasīt kādu Latvijas valsti un latviešu nāciju pazemojošu materiālu! Liela daļa Latvijas komercradio savus raidījumus veido krievu valodā un arī komerctelevīzijās gandrīz visas filmas tiek titrētas krieviski, turklāt neproporcionāli daudz tiek rādīta Krievijas kino un TV produkcija. Arī sabiedriskās televīzijas  un sabiedriskā radio ēterā daļa raidījumu ir krievu valodā. Ja runājam par „latviešu ēteru”, vai tiešām A. Komarovska kungs iedomājas, ka arī latviešu plašsaziņas līdzekļiem vajadzētu tiražēt krievu šovinistu paustos melus un Krievijas specdienestu izplatīto netīro propagandu?

17. Komarovskis: No valsts valodas statusa krievu valodai tika atvēlēts otrās šķiras svešvalodas statuss, pat neskatoties uz to, ka šajā valodā saprotas 90% iedzīvotāju!

Patiesības labad jāteic, ka pēc 1989. gada tautas skaitīšanas datiem krievu valodā runāja 81,6% Latvijas iedzīvotāju, bet pēc neatkarības atgūšanas šis skaitlis ir vēl vairāk samazinājies. Savulaik arī vācu valodu zināja teju katrs Latvijas iedzīvotājs un vācbaltu minoritātei bija ievērojama loma Latvijas sabiedrībā. Vai tāpēc vācu valoda tika pasludināta var valsts valodu? Šodien ļoti daudzi Latvijas iedzīvotāji prot angļu valodu un tās praktiskais pielietojums reizēm ir pat augstāks nekā krievu valodai. Vai tāpēc angļu valodu būtu jāpasludina par oficiālo mūsu zemē? Valstis, kas nevēlas savu pilsoņu sadalīšanos vairākās bieži vien savstarpēji antagoniskās kopienās, piekopj vienas valsts valodas politiku. Citu valodu lietošana tiek pieļauta vien atsevišķos reģionos, kur kompakti savā teritorijā dzīvo kāda no minoritātēm. Latvijā šādas situācijas nav.

18. Komarovskis: Palūkojieties savā grāmatu skapī! Cik daudz tur ir grāmatu, kas izdotas mūsdienu Latvijā? Cik daudz neatkarīgās Latvijas filmu jūs atzīstiet par skatīšanās vērtām? Cik daudz mūzikas skaņdarbu, kas radīti mūsdienās, jūs atzīstiet par ievērības cienīgiem? Vai esat dzirdējuši par mūsu zinātnes un tehnikas sasniegumiem?

Aizejiet uz jebkuru grāmatu veikalu un jūs ieraudzīsiet pilnus plauktus ar grāmatām, kas izdotas pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Tiesa, kinomāksla gan visus šos gadus bijusi atstāta pabērna lomā, taču jāsaprot arī tas, ka tik milzīga kino industrija, kāda tā bija Padomju Savienībā, tik mazai zemei kā Latvija nav iespējama un visticamāk nekad arī vairs nebūs. Tomēr es ticu Latvijas kinomākslas nākotnei, kad, ekonomiskajiem apstākļiem uzlabojoties, arī filmu uzņemšanas apjomi palielināsies. Runājot par mūziku, A. Komarovskis, šķiet, neko nav dzirdējis par tādiem pasaulē atzītiem latviešu komponistiem kā Pēteris Vasks un Maija Einfelde, citiem talantīgiem skaņražiem - Pēteri Plakidi, Rihardu Dubru, Romualdu Kalsonu, Ēriku Ešenvaldu. Arī tā sauktajā vieglajā žanrā darbojas daudzi izcili komponisti - Mārtiņš Brauns, Imants Kalniņš, Juris Kulakovs, Jānis Lūsēns, Zigmārs Liepiņš, Raimonds Pauls. Gandrīz visi šie komponisti ir radījuši arī nopietnus un tautā iemīļotus akadēmiskās mūzikas skaņdarbus. Un, ja Komarovska kungs nelasītu tikai krievu presi, bet šad tad ielūkotos arī latviešu plašsaziņas līdzekļos, viņš zinātu, ka Latvijas zinātnieki, neraugoties uz nepietiekamo finansējumu, joprojām strādā un veic jaunus atklājumus, kas tiek augstu novērtēti pasaulē.

****

Tāds, lūk, „patiesības mirklis”. Rūpīgu atlasītu, sagrozītu un demagoģiski interpretētu faktu kokteilis, kas vietumis robežojas ar klajiem meliem. Kāds gan bija autora mērķis publicējot šādu pseidovēsturisku sacerējumu? Noniecināt savu tautu un valsti? Sēt šaubas latviešos un citos šīs zemes pilsoņos par Latvijas republikas pastāvēšanas likumību? Vairot neuzticību valsts izvirzītajiem mērķiem un spējām tos īstenot? Bet varbūt raksts bija domāts ne tik daudz latviešiem kā Latvijas krievvalodīgajiem, kuri jau labu laiku tiek ideoloģiski baroti ar līdzīgiem sacerējumiem? Ne velti A. Komarovska raksts ātri vien tika pārpublicēts krievu šovinistu mājas lapā „Rodina”.

Iespējams, Komarovska  patiesos nolūkus atklāj šis citāts: „Atlieciet visus savus darbus un izbraucienus sestdien, 9. maijā. Nopērciet ziedus un ar visu ģimeni aizejiet uz valsts varas nicināto krievu tautas svētvietu - Uzvaras pieminekli Rīgā. Ja dzīvojiet citā pilsētā, un tuvāk atrodas cita piemiņas vieta, aizejiet uz turieni. Lai pārliecinātu ļaudis, ka jums nav ļaunu nolūku, iegādājieties un piespraudiet pie krūtīm Georga ordeņa lentīti. Ja baidieties no pārējo pilsētnieku nosodījuma, piespraudiet to sev netālu no pulcēšanās vietas. Apjautājieties cilvēkiem par šodienu un nākotni, iesaistieties sarunās, un jūs sapratīsiet, kā turpmāk rīkoties, par ko vajadzētu balsot šajās un nākošajās vēlēšanās”.

Tad, lūk, kā - raksts izrādās vien krievu šovinistu priekšvēlēšanu aģitācija! Jāpiebilst, ka daudzi „vēsturiski” fakti A. Komarovska rakstā smelti no  PCTVL mājas lapā publicētā Latvijas krievu „vēsturnieka” A. Gurina sacerējumiem, tāpat no citos krievu radikāļu interneta resursos un presē publicētajiem materiāliem. Bet, lai latvietis labāk saprastu, kas viņam jādara un kā jādomā, autors gatavs sniegt vēl kādu nesavtīgu padomu: „Sāciet lasīt ziņas krievu avīzēs, internetā vai televīzijā, un jūs pamazām atklāsiet citu pasauli! Sāciet lasīt grāmatas krievu valodā, un jūs labāk izpratīsiet krievu pasauli. Ja neesat vēl apguvuši kaimiņu valodu, vai esat to aizmirsuši, sāciet to apgūt! Vislabāk to ir darīt, cenšoties sarunāties ar krieviem viņu dzimtajā valodā”.

Ne vairāk ne mazāk! Latvieši, aizmirstiet, ka te ir Latvija, nevis Krievijas guberņa, aizmirstiet savu dzimto valodu, kultūru un tradīcijas, un sāciet runāt krieviski! Ne vārda par to, ka varbūt krieviem, kas vēlas dzīvot valstī, kurai dots Latvijas vārds, vispirms vajadzētu iemācīties latviski, kaut vai aiz cieņas pret šo zemi, tās tautu, un galu galā - pašiem pret sevi. Nē, ko jūs - latviešiem ar dārgajiem iebraucējiem pazemīgi jāsarunājas viņu valodā! Un tad Komarovskis pārspēj pats sevi: „Pasaulē ir tikai viena tauta, kura spēj būt nesavtīga pret latviešiem un atzīt tos par sev līdzvērtīgiem arī tad, ja tā patiesībā nemaz nav. Krievija ir vienīgā zeme, ar kuru kopā mums ir iespējams izdzīvot”.

Lūk arī īstenais patiesības mirklis. Nav runa par tā sauktajām krievvalodīgo tiesībām, valodu vai izglītību - tikai kopā ar diženo Krievzemi Latvijai lemts pārvarēt visas krīzes un uzplaukt! Kā tas panākams? Ļoti vienkārši: „Vienādas tiesības ar krieviem šeit, Latvijā un draudzība starp tautām ir vienīgā iespēja, kā iziet no šī strupceļa. Pilsonības piešķiršana visiem šeit dzimušajiem iedzīvotājiem un to pēctečiem ir viena no vienlīdzības sadaļām, krievu valodas līdztiesība ar latviešu valodu - otra. Krievi ir vienīgais piepūšamais plosts mūsu Titānikā, ko sauc par Latviju”. Nav gan īsti skaidrs kā privilēģiju piešķiršana krievu minoritātei varētu atrisināt Latvijas ekonomiskās problēmas, bet laikam jau Komarovskis un PCTVL to zina labāk. Autoram ir pilnīgi vienalga, ka Krievija pati ir plosts, kas dreifē nezināmā virzienā. Šobrīd vienkāršais Krievijas iedzīvotājs jūtas gluži kā cara laikos, kad „saulīte augstu, bet cars tālu”. Krievu tauta ārpus lielajām pilsētām dzīvo no rokas mutē un krīze šajā valstī nav mazāka kā citur pasaulē.

Un vēl kas. Vai ievērojāt frāzi, ka krievi gatavi atzīt latviešus par sev līdzvērtīgiem, kaut arī tā nemaz nav? Lielais Austrumu kaimiņš ir gatavs visžēlīgi mazo latviešu antiņu uzskatīt par sev līdzvērtīgu! Tomēr, lai nesacerētos par daudz, antiņam tiek atgādināts, ka patiesībā jau viņš nekāds līdzvērtīgais nav un tikai krievu neredzēti cēlā sirds ļauj viņam klusi un padevīgi eksistēt varenās un nedalāmās Krievzemes paspārnē. Cik gan ļoti jānicina pašam sava tauta, lai izteiktu šādus pazemojošus spriedumus. Laikam jau A. Komarovska kunga vienīgā saistība ar latviešu nāciju ir ieraksts pasē, valoda un dzīves vieta. Viņa sirds un dvēsele nepārprotami pieder citai nācijai, bet krievu avīžu un grāmatu lasīšana, televīzijas skatīšanās un sarunāšanās ar krieviem viņu dzimtajā valodā, ko viņš tik aizrautīgi iesaka arī mums, patiešām atklājušas viņam „citu pasauli” un padarījusi par vēl vienu „krieviski domājošo”.

Varētu domāt, ka redzot tik klaju un neslēptu lielkrievu šovinistu propagandu, ikviens latvietis riebumā novērsīsies. Laikam jau arī A. Komarovskim bijušas zināmas bažas par savu tautiešu nepareizo domāšanas veidu, tāpēc viņš raksta nobeigumā steidz bargi pakratīt pirkstu nesaprātīgajiem: „Tikai tad, kad jums būs pieņemams šeit teiktais, jūs varēsiet saprast un pieņemt piedāvātos ekonomiskos risinājumus valsts atjaunošanai. Citādi tie ir lemti neveiksmei”. Tomēr nebūsim naivi. Vēsture ir pierādījusi, ka ne visi latvieši spēj būt imūni pret svešu varu inspirēto melīgo demagoģiju. To pierāda arī kādas latvietes rakstītais diskusijā par A. Komarovska rakstu portālā TVNET: „Liela daļa taisnības tai rakstā ir, tāpēc visa mūsu ģimene un radi balsos par SC, jo latviskās partijas ir zagļi un rausēji, kuri valsti no krīzes izvest nevar. Krievu laikos bija ļoti labi. Bija bezmaksas izglītība, medicīnas aprūpe, garantēts darbs. Gandrīz katru gadu varēja braukt uz atpūtas namiem un sanatorijām. Tagad mirstam badā un drīz dzīvosim mežā vai patversmē”.

Protams, Latvijas politiķi šajos gados ir sastrādājuši ne mazums kļūdu un šobrīd ir grūti novērtēt, kad šīs kļūdas pieļautas nezināšanas un pieredzes trūkuma dēļ, bet kad savtīgu interešu vārdā. Tomēr, vai vēloties sodīt pašu politiķus par pastrādātajām nejēdzībām, latviešu vēlētājs ir gatavs savu balsi atdot par politiskajiem spēkiem, kas par savu galveno uzdevumu, cits atklātāk (PCTVL), cits slēptāk (Saskaņas Centrs), izvirzījuši krievu interešu aizstāvību? Vai labākas dzīves solījumu dēļ, kas visticamāk tā arī netiks īstenoti, latvieši ir gatavi atteikties no savu nacionālo interešu aizstāvības? Ja solījumi par tautas dzīves līmeņa uzlabošanu nepiepildīsies, saskaņieši un bitenieki, kā tas pierasts politiķiem, noplātīs rokas un teiks: „Neko darīt, gribējām kā labāk, bet nesanāca!” Taču latviešu valodas statuss un citas svarīgas nacionālas valsts pozīcijas gan var tikt zaudētas neatgriezeniski. Padomāsim par to, pirms izdarām savu izvēli.

Dievs, svētī Latviju!

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts