03
Šis raksts stāsta par LVDA bīskapa Jāņa Ozolinkeviča un viņa kundzes Ausmas vizīti ASV, kur viņi viesojās Rietumkrasta slāvu vasarsvētku draudzēs.
****
- Bīskapa kungs, kāds bija jūsu vizītes mērķis ASV?
- Vasarsvētku ticīgie no bijušās Padomju Savienības Amerikā izveidojuši Evaņģēliskas ticības kristiešu starptautisko asambleju. Tajā ietilpst bijušo padomju republiku, ka ari Kanādas slāvu vasarsvētku draudzes, ASV slāvu vasarsvētku draudzes un Vācijas krieviski runājošo vasarsvētku draudzes. Aizokeāna draudzes apmeklē krievi, ebreji, baltkrievi un citu tautību cilvēki no bijušās PSRS, bet Vācijā tie ir galvenokārt no Krievijas pārceļojušie etniskie vācieši. Tomēr lielākais vairākums šajās draudzēs ir ukraiņu un dievkalpojumi pārsvarā notiek ukraiņu valodā. Krievu valoda dzirdama maz.
Mēs ar kundzi bijām ielūgti uz Asamblejas kongresu, kas notika ASV Rietumkrasta pilsētā Takomā, netālu no Sietlas. Šajā reģiona dzīvo apmēram 100 000 cilvēku no bijušās Padomju Savienības. Mēs tur pavadījām divarpus nedēļas un apmeklējam 17 slāvu vasarsvētku draudzes. Biju uzaicināts ka padomdevējs, lai novērtētu garīgo situāciju draudzēs un apvienībā kopumā. Taču, kad ieraudzīju, kā viņi strādā un kalpo, aizvēru acis un pie sevis nodomāju: „Es nu gan esmu baigais padomdevējs! Man pašam te būtu daudz ko mācīties!”
Asamblejā ir dažādas draudzes - no 50 cilvēkiem līdz 1750. Tā tas ir Sietlas apkaimē, citur ir arī lielākas draudzes. Piemēram, Sakramento ir slāvu draudze ar 7000 locekļiem. Lielākajā draudzē, kurā mums gadījās būt, bija 1500 cilvēku. Tā kā Amerikas likumi aizliedz pārslogot dievnamu un tajā nedrīkst atrasties vairāk cilvēku, nekā ir sēdvietu zālē, šī draudze svētdienās rīko vairākus dievkalpojumus, lai visi tos varētu apmeklēt.
- Vai šo draudžu kalpošanā ir kas tāds, ko jūs labprāt redzētu arī pie mums?
- Jā, tā ir lūgšana. Viņi ļoti daudz lūdz Dievu. Mēs bijām uz jauniešu lūgšanu vakaru, kur no dažādam draudzēm bija sabraukuši apmēram 200 jauniešu. Sakumā viņi slavēja Dievu, tad kāds teica īsu, kodolīgu uzrunu un tad visi metas uz ceļiem. Tā tas turpinājās apmēram divas stundas. Ir aizraujoši redzēt tik daudz jauniešu ar lūgšanā paceltām rokām, kas pateicas un slavē Dievu. Tieši līdzās mūsu apartamentiem atradās jauniešu zāle, un mēs varējām dzirdēt, kā viņi lūdz. Reizēm arī man gribējās mesties tur iekšā, bet tad es nodomāju: „Ko es tāds vecis tur darīšu!” (Smaida.)
Šādos lūgšanu vakaros lūdz gandrīz visi un visu šo laiku ļaudis atrodas uz ceļiem, turklāt mugurai jābūt taisnai. Par nožēlu, mūsu ceļgali nebija tik trenēti. Es stāvēju uz ceļiem un domāju: „Ak, Kungs, ak, Dievs, saki, lai viņi ātrāk beidz, es vairs nevaru izturēt!” (Smejas.) Arī slavēšanas laikā visi stāv kājās. Sēž viņi tikai svētrunas laikā. Iedomājieties, kā es jutos, kad pēc pusotras stundas kājas stāvēšanas, man vēl 45 minūtes bija jārunā! Tas bija briesmīgi! (Smejas.)
Tiek organizētas arī nepārtrauktas lūgšanu ķēdes, kad katrs draudzes loceklis apņemas noteiktu laika sprīdi lūgt Dievu par atmodu Amerikā. Sākumā gan doma bijusi pavisam cita - mēs esam slāvi un par amerikāņiem mums nav nekādas daļas. Tagad viņi vairs tā nedomā, jo Amerikas imigrācijas politikas dēļ Ukraina un citas bijušās PSRS republikas vairs nespēj piegādāt tik daudz jaunus draudžu locekļus kā agrāk. Tāpēc tagad viņi rīko evaņģelizācijas pasākumus un aicina cilvēkus uz baznīcu. Katru sestdienu jaunieši rīko evaņģelizāciju uz ielām un pie lielveikaliem, sarunājas ar cilvēkiem, iedod uzaicinājumu uz dievkalpojumu. Amerikā dzīvo ļoti daudz cilvēku, kas runā krievu vai ukraiņu valodā, bet nepazīst Dievu. Draudzes ir gatavas uzņemt arī amerikāņus - svētdienās viens dievkalpojums notiek angļu valodā.
- Savulaik misionāri no Rietumiem brauca uz PSRS, lai sludinātu Evaņģēliju un palīdzētu draudzēm. Vai, dzīvojot Amerikā, slāvu kristieši atceras svētību, ko savulaik saņēma, un atbalsta misijas darbu citviet pasaulē?
- Ir jaunieši, kas brauc sludināt, piemēram, uz Čukotku, Taimiru vai Jamalas pussalu. Viņi brauc uz ziemeļu tautu apdzīvotajiem ciematiem, brauc ziemā, jo vasarā ir problēmas ar odiem. Man stāstīja par kādu komandu, kas bija nopirkusi visurgājēju, jo tundrā ceļu nav. Taču uznāca sniega vētra, viņi apmaldījās un iebrauca Ziemeļu ledus okeānā. Visurgājējs ielūza ledū un nogrima, bet paši misionāri ar slapjām drēbēm tika ārā. Tas bija Dieva brīnums, ka viņi palika dzīvi, jo bez kārtīga vietējo apģērba cilvēks drīz vien atdziest un iet bojā. Tagad gan Krievija ārzemju misionāriem vairs neļauj tik viegli iebraukt valstī. Pēdējā reizē šos jauniešus iesēdināja atpakaļ lidmašīnā un aizsūtīja mājās. Tomēr viņi kaldina atkal jaunus plānus, kā varētu tikt iekšā Krievijā, jo tur ir izveidojušās cilvēku grupas, kas lūdz Dievu un kalpo Viņam.
Vēl viņi brauc uz Indiju. Ja Krievijas ziemeļos apstākļi nav tik briesmīgi, tad Indijā tie ir neizsakāmi smagi. Cilvēki ir naidīgi, reizēm hinduisti pat uzbrūk misionāriem un ir gatavi tos nogalināt. Valstī ir daudz pamestu bērnu. Noziedzīgi ārsti izmanto šo apstākli, pērk bērnus, nogalina tos, bet nieres vai citus orgānus pārdod. Šie jaunieši ir atvēruši vairākus bērnunamus, kas katrs var uzņemt apmēram 200 bērnu. Te viņi tiek apgādāti un dzīvo labāk nekā ģimenēs. Liela problēma Indijā ir ūdens trūkums.
Man bija jādomā: „Amerikā šie jaunieši dzīvo labos apstākļos, viņiem nav nekādu problēmu, katram ir sava mašīna. Taču viņi par saviem līdzekļiem brauc uz zemēm, kur viņus var arī nosist, un stāsta cilvēkiem par Kristu. Viņi dodas uz Sibīrijas tundru ar pārliecību, ka Kungs viņus pasargās. Un, ja arī nepasargās, viņi apzinās, ka dara Dieva darbu - nes Evaņģēlija vēsti pasaulei.”
- Slāvu kristieši pazīstami ar savu konservatīvo nostāju daudzos jautājumos. Vai Amerika ir kaut ko mainījusi viņu apziņā?
- Vecie cilvēki reizēm domā, ka Dievam jākalpo tikai tā, kā viņi to ir darījuši, taču jaunie domā citādāk. Tomēr paaudžu konflikts tiek veiksmīgi risināts - jauniešiem ir savi dievkalpojumi, vidējā un vecākā gadagājuma cilvēkiem savi. Vecajiem dzied koris, jaunajiem - slavēšanas grupa. Tradīcijas ir dažādas. Es vēroju, kā rīkojās tie, kas runāja pirms manis. Ja viņi stāvēja ar abām rokām ieķērušies kancelē, es darīju tāpat, ja ne - arī es varēju justies brīvāk. Amerikā slāvu draudzes vairs nav tik ļoti konservatīvas, kā tas bija Padomju Savienībā, tomēr samērā konservatīvas tās ir joprojām un jāatzīst, ka amerikāņiem tas pat patīk.
- Vai pamanījāt arī negatīvas iezīmes?
- Par dažām lietām es atļāvos viņiem uzkāpt uz varžacīm. Savulaik, kad ciemojos pie šiem pašiem ļaudīm Ukrainā, četru piecu stundu dievkalpojums bija ikdienišķa parādība. Turklāt tolaik uz dievnamu gāja kājām, jo mašīnu bija maz. Šodien katram ir riteņi zem dibena, taču nevar nosēdēt pat divas stundas, kad daļa publikas jau skatās uz durvīm. Viņi atzina: „Jā, tā ir problēma, bet ko darīt - rīt no rīta agri jābūt darbā.”
Ir arī cita veida problēmas. Daudzi bijušie padomju pilsoņi Amerikā kļuvuši ļoti turīgi, pat miljonāri. Taču šis apstāklis rada viņiem problēmas draudzē. Kad šādi bagāti cilvēki atnāk uz draudzi, visi skatās uz viņiem un domā: „Tu taču esi miljonārs, kas tev būtu ko noziedot vienu miljonu!” Cilvēki domā, ka viņiem nauda aug kokos, bet neviens jau nezina, kāds ir šo cilvēku patiesais materiālais stāvoklis. Šodien miljonārs, rīt jau nabags - Amerikā tā bieži gadās. Tāpēc viens no slāvu miljonāriem ir nolēmis dibināt īpašu draudzi turīgiem cilvēkiem. Viņš domā, ka tad šie ļaudis varēs apmeklēt dievkalpojumu un nejusties neērti, jo te neviens uz viņiem jocīgi neskatīsies.
- Kā slāvu draudzes tiek galā ar asimilācijas problēmu? Cik nozīmīga emigrantu jaunajai paaudzei ir viņu etniskā piederība?
- Es biju kādā jauniešu dievkalpojumā. Runātājs pusteikumu pateica ukrainiski, tad piešāva klāt kaut ko no krievu valodas un beigās vel kārtīgi nodeva angliski, bet tu sēdi vaļā muti un domā, ko viņš teica. Asimilācija notiek ļoti strauji, un daudzi jaunieši vairs neprot dzimto valodu. Tiem, kas uzskata, ka Latvijā kāds tiek asimilēts, vajadzētu aizbraukt uz Ameriku un paskatīties, ko nozīmē asimilācija. Tur bērns aiziet uz skolu, ne vārda nemācēdams angliski, viņu nosēdina klasē un, lūdzu, mācies. Pēc trim mēnešiem bērniņš runā angliski, rēķina uzdevumus, skaita dzejoļus, lasa grāmatas. Un neviens pat nedomā pieprasīt speciālu apmācību krievu valodā. Svētdienās viņi paši organizē savas skolas, lai jaunatne galīgi neaizmirstu dzimto valodu.
- Kāpēc vienā draudzē ir daudz cilvēku, bet citā - pavisam maz? Kāpēc draudžu izaugsme nenotiek vienmērīgi?
- Pirms četriem gadiem kāds mācītājs nodibināja draudzi Sietlā. Šodien tajā ir pāri par 4000 cilvēku, tomēr mācītājs ir neapmierināts, jo šo gadu laika tikai 80 cilvēku ir atgriezušies no pasaules - pārējie ir pieceļotāji no citām draudzēm. Taču jautājums ir: kāpēc cilvēki nāk tieši uz šo draudzi? Es iepazinos ar trim mācītajiem trīs lielas draudzēs un redzēju, ka šīs draudzes aug tāpēc, ka mācītāji tur kalpo ar visu sirdi un dvēseli. Tās draudzes mācītājs, kas mūs uzņēma, bija ļoti laipns, sirsnīgs cilvēks, bet citā draudzē tu redzi - mācītājs ir kungs. Tā ir liela atšķirība. Cilvēki draudzē, attieksme vienam pret otru - tās ir lietas, kas nes augļus. Protams, tās ir arī lūgšanas un kalpotāji, kas ir kā viena sirds un dvēsele. Tas viss ir ļoti svarīgi.
Visu cieņu, kopš Kristus un baznīcas parādīšanās cilvēki visu laiku pielūdz, lūdz Dievu, utt., bet vai tas ir tas Dievs, ko pielūdzam… Kā jūs zināt, ka tas ir tas īstais Dievs, varbūt ir vairāki vareni spēki, Dievi? Ja tajā laikā kāds vai kādi to izdomāja, radīja, lai virzītu cilvēci noteiktā virzienā, ietērptu kaut kādā apziņā, lai veidotos kaut kādi apstākļi, neatkarīgi no attīstības formas? Pats galvenais - tūkstošiem gadu cilvēki lūdz, bet studējot vēsturi, kari un konflikti, varaskāre utt. nemitīgi notiek, patstāvīgi, bez atpūtas… Un jēga tad pielūgt to Dievu, ja nekas nemainās? Varbūt pirms baznīcas parādīšanas bija cits, labāks laikmets - ja ticēt nerakstītai baltu, indiešu, slāvu u.c. vēsturei. Varbūt ir kas augstāks, ko mēs neapzināmies, kas ietekmē mūs visus, lai konfliktētu. Pameklējiet vēsturi pirms baznīcas un Muhameda rašanās…
Roland,
tie ir jautājumi, uz kuriem neiespējami atbildēt vienā komentārā. Tam vajadzīgs daudz plašāks skaidrojums. Tomēr:
1. Ņemot vērā šīs pasaules uzbūves sarežģītību (makrokosms, mikrokosms) un vienlaikus harmoniju, skaistumu un vienotību, ir gluži neticami, ka to būtu radījuši vesels bars “dievu”. Nē, aiz tā stāv izcila, visspēcīga un mūžīga Personība - Radītājs, ko mēs latvieši saucam par Dievu ar lielo burtu. Kas attiecas uz bieži dzirdēto tēzi, ka “katrai tautai ir savs dievs”, tad vai nu tie visi ir “mazāki” dievi, kas tik un tā pakļauti Lielajam Dievam - Radītājam, vai arī tās ir tikai katras tautas iedomu projekcijas par dievu, kas nav pats Dievs.
2. Protams, Dieva atziņa cilvēkiem neradās tikai līdz ar kristīgās Baznīcas vai “Muhameda (islāma) rašanos”, bet krietni pirms tam - cik vien sevi atceras cilvēce. Par to mēs varam izlasīt Vecajā Derībā Bībelē - Mozus grāmatās. Tur pat nav nekāda sakara ar ebrejiem, kas kā tauta izveidojās krietni vēlāk. Taču pēc aiziešanas no cilvēces pirmsākumu apdzīvotības areāla (Ēdenes dārza), tautas izklīda pa visu zemes virsu. Vieni turpināja pielūgt dzīvo Dievu, citi, aizejot arvien tālāk, laikam ritot un paaudzēm mainoties, pamazām aizmirsa patiesā Dieva atklāsmi un sāka sev darināt savus iedomu dievu tēlus. Tomēr kaut kādas tālas nojausmas par patieso Dievu un cilvēces kādreizējo ciešo kontaktu ar Viņu tautām palika, tāpēc daudzās reliģijās var saskatīt kaut kādu atblāzmu no patiesā Dieva un senajiem notikumiem, kādi tie atklāti arī Bībelē. Tīrā veidā šo dieva atklāsmi cilvēcei spēja saglabāt tikai viena dzimta (Ābrahāma), no kuras vēlāk radās vesela tauta (ebreji). Bet kopš Kristus atnākšanas un kristīgās Baznīcas izveidošanās šī atklāsme atkal kļuvusi pieejama visai cilvēcei.
3. Ir teiciens, ka ticībai nav nekādas daļas ar pierādījumiem, jo ticība ir garīga, pierādījumi - no materiālās pasaules. Kā es zinu, ka Bībeles Dievs ir īstais un vienīgais? No pieredzes - es ar Viņu runāju un viņš man atbild, es lūdzu un saņemu, Bībelē ierakstītie Dieva apsolījumi piepildās, un ne vien cilvēces vēsturē kopumā, bet arī manā personīgajā un manas ģimenes dzīvē. Tas viss man liek uzticēties Dievam un ticēt, ka arī viss pārējais, kas rakstīts Bībelē, ir patiesība un piepildīsies. Tas man liek ticēt, ka Dievs, ko pielūdzu, patiesi ir dzīvs un visuspēcīgs. Citu tautu dievi ir tikai iedomu projekcijas, kas neatbild un nepalīdz. Jā, tautas un ciltis, kas piekopj garu reliģiju, arī saņem atbildes un viņu “dievi” arī dara brīnumus, taču tie nav dievi, bet kritušie eņģeļi, dēmoni - ļaunie gari, kuru kungs ir “Gaismas eņģelis” Lucifers - sātans. Tātad - es zinu, ka mans Dievs ir dzīvs un varens, jo man ir personīgas attiecības ar Viņu, kas ietver sarunu (lūgšanu un Dieva Vārda - Bībeles lasīšanu) un citas lietas.
Esi svētīts un meklē dzīvē dzīvo Dievu, jo Viņš ir atrodams!