10
Daudzi ir lasījuši grāmatu “Krusts un duncis”, kas stāsta par mācītāja Deivida Vilkersona darbu starp Ņujorkas ielu bandām. Viens no šī stāsta galvenajiem varoņiem ir Nikijs Kruzs. Stāsts par Nikiju - tas ir stāsts par tūkstošiem pusaudžu, kas arī šodien klīst pa lielpilsētu ielām. Vecāku atraidīts, Nikijs ieradās Ņujorkā, kur nonāca aci pret aci ar ļaunumu, kāds valdīja pilsētas ielās. Viņš iesaistījās noziedznieku pasaulē un kļuva par vadoni vienai no nežēlīgākajām Bruklinas bandām Mau Maus, kas bija nosaukta kādas sevišķi asinskārīgas Āfrikas cilts vārdā. Slepkavības, laupīšanas, alkohols un narkotikas bija Nikija ikdiena. Aizvests pie psihiatra, viņš dzirdēja spriedumu: “Nikij, tev pienācis gals! Tu esi ceļā uz elektrisko krēslu un elli!” Taču psihiatrs kļūdījās. Dievs izglāba Nikiju Kruzu no elles un padarīja par vienu no ievērojamākajiem Dieva darbiniekiem mūsdienu pasaulē.
Nikijs piedzima 1938.gada 6.decembrī Sanhuanā, Puertoriko, 18 bērnu ģimenē. Viņa vecāki nodarbojās ar melno maģiju, bija iesaistīti šamanismā un burvestībās. “Mans tēvs bija augsta ranga sātaniska kulta priesteris, māte - ragana. Mūsu mājās bieži ciemojās burvji, kas savos rituālos lūdza sātanu būt viņu dievam un darīt brīnumus, ko tas arī darīja. Mans tēva nekustīgais ķermenis reizēm gulēja uz dīvāna vairākas dienas, kamēr viņa dvēsele klīda ārpus miesas. Pāri manai dzīvei jau kopš bērnības gūlās smags lāsts,” atceras Nikijs.
„Vecāki pret mani izturējās ļoti vardarbīgi gan fiziski, gan emocionāli. Kad māte tevi nepārtraukti sauc par stulbu, neveiklu kropli, tas ļoti sāp. Es ienīdu savu māti. Vēlējos labāk tikt saukts par atradeni, nekā viņas dēlu. Astoņu gadu vecumā māte mani piekāva tik stipri, ka zaudēju samaņu. Viņa rāva mani aiz matiem, sita galvu pret sienu. Mēģināju ieskatīties viņas acīs, lai saskatītu tajās kaut ko cilvēcīgu, taču redzēju vienīgi naidu. Tad es nozvērējos nevienu dzīvē nekad nemīlēt un nekad neraudāt.”
Piecpadsmit gadu vecumā tēvs aizsūtīja Nikiju uz Ņujorku, kur jau dzīvoja viņa vecākais brālis Frenks. Tomēr Nikijs izvēlējās dzīvi uz ielas. „Ko var gribēt no tāda, kam nav ģimenes. Uz ielas bija cita ģimene - atstumto un pazemoto ģimene, kas rūpējās viens par otru. Ņujorka ir pilsēta, kur acis vajadzīgas arī pakausī. Tie ir džungļi, un pēc džungļu likumiem man jāizturas kā plēsīgam zvēram. Zvērs nepazīst atšķirību starp labu un ļaunu, viņam ir jānogalina, lai izdzīvotu. Es atcerējos mātes balsi, kad viņa man teica: „Tu neesi mans dēls, es tevi nemīlu, pazūdi no manas dzīves!” Bet šeit bija banda, kas piedāvāja gluži pretējo - ģimeni, drošību un spēku. Un šajā ģimenē, ticiet vai ne, bija ļoti stingrs ētikas kodekss, reizēm pat stingrāks nekā kristiešiem. Viņi no sirds ticēja - lai cik naidīga būtu apkārtējā vide, bandas locekļi parūpēsies cits par citu. Protams, tā bija mežoņu ģimene, tomēr arī tajā bija sava veida izpratne par mīlestību.”
Pēc pusgada Nikijs kļuva par bandas vadoni. Viņa vadībā Mau Maus ieguva nežēlīgākās Ņujorkas bandas reputāciju. No viņiem baidījās pat policija. Viena no iemīļotākajām bandas nodarbēm bija iedzīt nažus zem cilvēka lāpstiņām un skatīties, kā tas lēnām mirst lielās mokās. „Mēs veicām neskaitāmus noziegumus. Atceros, kā no mājas jumta vēroju savu upuri. Cilvēks, neko nenojaušot, gāja pa ielu. Tu no jumta tēmē viņa galvā, tad nospied mēlīti un vēro, kā viņš nokrīt. Tad tu šauj vēlreiz, lai būtu drošs, ka upuris patiešām miris. Naids pret citām bandām bija tik liels, ka naktī varēja aiziet uz morgu, nozagt nogalinātā līķi, sagriezt to gabalos un izmētāt pa ielu. Banda nemēdza uzbrukt nevainīgiem cilvēkiem, taču reiz puiši bija stipri piedzērušies un izgāja “lapsu medībās”. Par “lapsām” mēs saucām meitenes. Bija ļoti tumšs, viņi ieraudzīja kādu sievieti, uzmeta tai uz galvas segu un iesita tā, ka sieviete zaudēja samaņu. Tad viņi uzvilka upuri uz mājas jumta un pēc kārtas izvaroja. Beigās viens no puišiem gribēja paskatīties, kāda šī sieviete izskatās. Tā izrādījās viņa māte. Viņš izdarīja pašnāvību, nolecot no mājas jumta. Tās ir briesmīgas lietas, ko nav iespējams aizmirst.”
Nikija bēdīgā slava auga, taču dvēselē valdīja izmisums. Naktīs viņu mocīja murgi. „Es biju nonācis pašos elles dziļumos. Nemitīgi domāju par pašnāvību. Kad mani aizturēja policija, tiku izolēts no citiem ieslodzītajiem, jo biju ārkārtīgi bīstams. Tiesa mani nosūtīja pie psihiatra. Tā es iepazinos ar dakteri Gudmanu. Viņš mani aizveda uz Berlija psihiatrisko slimnīcu, kur tiku izmeklēts 24 stundas. Tur es redzēju pusaudžus, kas bija pilnībā zaudējuši prātu. Biju arī Manhetenas psihiatriskajā klīnikā. Pēc sešiem mēnešiem dakteris man paziņoja: „Tu esi ļoti bīstams. Es mēģināju piekļūt tavai dvēselei, taču tu esi pilnīgi bezjūtīgs. Es neko nevaru darīt tavā labā. Tu esi ceļā uz cietumu, elektrisko krēslu un elli!”"
Taču neilgi pēc tam Nikijs sastapās ar jauno mācītāju Deividu Vilkersonu, kas bija ieradies Ņujorkā, lai kalpotu ielu bērniem un pusaudžiem. „Es nekad nebiju interesējies par Dievu un neizjutu nekādu cieņu pret Viņu. Tad pēkšņi uzradās šis tips. Policisti brīdināja, ka viņš var tikt nogalināts, taču Vilkersons atbildēja: „Ar mani būs Dievs!” Laikā, kad jutos nevienam nevajadzīgs, Dievs atsūtīja cilvēku, kas ieradās ar cerības vēsti. Pirms divām nedēļām psihiatrs man bija teicis, ka eju uz elli, bet Vilkersons teica: „Nē, tā nav patiesība! Ir debesis, ir Dievs, ir Jēzus Kristus, kas nomira par taviem grēkiem!” Es metos viņam virsū, situ, spļāvu sejā, lamāju visbriesmīgākajiem vārdiem. Taču Vilkersons, nepievērsdams uzmanību sāpēm, aizlauztā balsī sacīja: „Nikij, es baidos, tomēr esmu šeit ieradies, lai nodotu tev vēsti no debesīm. Esmu atnācis pateikt, ka Jēzus tevi mīl!” Es atlaidu viņu, bet viņš turpināja: „Ja tu vēlies, vari mani nogalināt, sagriezt tūkstoš mazos gabaliņos un izmētāt pa ielu, bet atceries - katrs no šiem gabaliņiem brēks: Nikij, Jēzus tevi mīl!” Šie vārdi bija kā sitiens starp acīm, tie mani satrieca.”
Pēc divām nedēļām Vilkersons rīkoja evaņģelizācijas dievkalpojumu, uz kuru uzaicināja arī vairākas vietējās bandas. Nikijs vēlējās izmantot šo pasākumu, lai parādītu uzbāzīgajam sludinātājam viņa īsto vietu. „Es uz turieni negāju viens, bet paņēmu līdzi vēl 70 puišus. Zālē bija sapulcējušies 2000 cilvēku, starp tiem 12 bandas. Mēs atnācām sagatavojušies, ar ieročiem. Biju ļoti uztraukts, turklāt vēl narkotiku reibumā. Taču septiņu minūšu laikā kaut kas ar mani notika. Vilkersons sludināja par to, kāpēc Dievs atnāca uz šo zemi. Īpaši mani uzrunāja vārdi par Kristus krusta nāvi. Pirmās piecas minūtes neko daudz nesapratu, taču pēdējās divās minūtēs krusta aina manu acu priekšā nostājās tik skaidri, it kā es pats būtu bijis tur klāt. Visvairāk mani pārsteidza Kristus uzticamība. Viss, ko Jēzus apsolīja, tika piepildīts. Jēzus apsolīja nomirt manis dēļ, un Viņš to izdarīja. Pirmo reizi mūžā es pret kādu sajutu cieņu, un tas nolika mani uz ceļiem Glābēja priekšā.”
Nākamajā dienā Nikijs un vēl vairāki bandas locekļi devās uz policiju, lai nodotu savas sitamās nūjas, dunčus un šaujamieročus. Drīz pēc tam viņš sāka mācības Bībeles skolā, lai kļūtu par sludinātāju. Atgriezies Ņujorkā, Nikijs no jauna devās uz Bruklinu, kur savas bijušās bandas locekļiem sludināja vēsti par Jēzu Kristu. Rezultātā vēl vairāki Mau Maus dalībnieki atdeva savas sirdis Kristum, tostarp jaunais bandas vadonis Izraēls Šavezs. Glābšanu un atbrīvošanu piedzīvoja arī Nikija vecāki.
Šodien Nikijs Kruzs kalpo evaņģelizācijas organizācijā Nicky Cruz Outreach, kas strādā ar grūti audzināmiem pusaudžiem ASV, Latīņamerikā un Eiropā. Viņš dibinājis arī vairākus rehabilitācijas centrus narkotiku atkarīgajiem un starptautisko kristīgās kalpošanas misiju Truce. Izdevums The Wall Street Journal Nikiju nodēvējis par „ielu Billiju Grehemu”. Nikijs Kruzs ir daudzu populāru grāmatu autors. Viņa biogrāfiskā grāmata “Skrien, čalīt, skrien” (Run, Baby, Run) tulkota vairāk nekā 40 valodās, tostarp latviešu. Ik gadu Nikijs sludina vairāk nekā pusmiljonam cilvēku visā pasaulē.
2008. gada 6. decembrī Nikijs Kruzs atskatījās uz sava mūža 70 gadiem, taču viņa sludinātā vēsts arī šodien uzrunā jauniešus, kuru liktenis līdzīgs viņa liktenim. Nikijs par to teic: „Bērni, ar kuriem strādājam, ir jauni kriminālnoziedznieki, kas nepakļaujas vecākiem, skolotājiem un cietumu sistēmai. Viņi ik dienas caur mūziku, filmām un televīziju saņem slavinošu informāciju par noziedznieku dzīvi. Taču viņiem nepieciešama cita vēsts. Viņi nāk uz mūsu pasākumiem, lai meklētu alternatīvu narkotiku atkarībai, alkoholismam un vardarbībai. Mums jāspēj piedāvāt drošāku alternatīvu. Tad viņi vairs nepakļausies viltus autoritātēm, bet atsauksies vēstij par Dievu, jo šo vēsti pasludinās cilvēki, kas pārcietuši tādu pašu elli, kā viņi.”
Man liekas, ka pēc šī stāsta arī filma bija uzņemta. Kaut kad sen atpakaļ kaut ko līdzīgu redzēju. Gribētos vēlreiz noskatīties.
Filma bija pēc Deivida Vilkersona grāmatas “Krusts un duncis” (Cross and the Switchblade) motīviem. Savukārt Nikijs Kruzs sarakstījis grāmatu “Skrien, bērniņ, skrien” (Run, Baby, Run), kas stāsta par tiem pašiem notikumiem, tikai no viņa skatu punkta. Filma pēc šīs grāmatas motīviem nupat ir pabeigta un šobrīd tiek montēta. Pirmizrāde gaidāma rudenī.
Filma “Krusts un duncis” uzņemta 70.gadu sākumā un ir mazbudžeta darbs, tāpēc no mūsdienu skatītāja viedokļa nedaudz arhaiska tehniskajā un varbūt arī mākslinieciskā jomā. Jaunā filma “Skrien, bērniņ, skrien” būs īsts Holivudas grāvējs, piemērots mūsdienu tehniskajām un finansiālajām iespējām. Un tomēr šis ārēji aizraujošais gangsterstāsts paudīs svarīgu vēsti par to, ka pārmaiņas ir iespējamas pat viszemāk kritušam cilvēkam, un ka Jēzus Kristus personā Dievs visu dara jaunu.
Brīnišķīgs stāts, liecība - prieks par tādiem cilvēkiem, kas iet un stāsta un nebaidās par savu dzīvību, bet uzticas Dievam. Dāvids Vilkersons plūca augļus, viņa alga ir liela Debesīs.