Laikmeta zīmes

Ideoloģiskajā cīņā par tradicionālo ģimenes vērtību saglabāšanu lielākais homoseksuāļu pretinieks ir un paliek kristīgā Baznīca. Un, ne vien tā, bet arī citas pasaules lielās reliģijas - islāms, jūdaisms, budisms. Geju radikāļi ticīgos un reliģiju kopumā uzskata par savu lielāko ienaidnieku, jo tā ir gandrīz vienīgais spēks, kas vēl joprojām konsekventi pretojas sodomītu invāzijai sabiedrībā. Tāpēc cīņā ar Baznīcu tiek izmantoti visi iespējamie resursi. Ja neizdodas kādu konfesiju vai draudzi pievērst „savai ticībai”, lietā tiek liktas visdažādākās metodes - sākot ar melu un izdomājumu straumēm, līdz pat vairāk vai mazāk slēptiem draudiem.

Tradicionāli homoseksuālisms vienmēr bijis raksturīgs pagānismam, tāpēc cīņā pret šo nosodāmo grēku kristīgā Baznīca iesaistījusies jau kopš tās izveidošanās. Apustulis Pāvils savā vēstulē Korintas draudzei raksta: „Nepievilieties! Ne netikli, ne elku kalpi, ne laulības pārkāpēji, ne malaki (burtiski: mīkstie; prieka zēni - pasīvie homoseksuālisti), ne vīriešu piegulētāji [..] neiemantos Dieva valstību“ (1. Vēstule korintiešiem 6:9-10). Savukārt vēstulē romiešiem 1:24-32 teikts: „Dievs viņus viņu sirds kārībās nodevis izvirtībai: [..] sievietes apmainījušas dabisko dzimumu kopdzīvi ar pretdabisko. Tāpat arī vīrieši, atmezdami dabisko kopdzīvi ar sievieti, cits pret citu iekaisuši savā iekārē, piekopdami netiklību, vīrietis ar vīrieti, paši saņemdami sodu par savu maldīšanos. [..] Pazīdami Dieva taisnību, ka tie, kas tādas lietas dara, ir pelnījuši nāvi, viņi tomēr ne vien paši tā dara, bet vēl priecājas par tiem, kas tā dzīvo“. Bet, dodot padomus savam māceklim Timotejam, Pāvils saka: „Bauslība nav dota taisnam, bet netaisniem un nepaklausīgiem, bezdievīgiem un grēciniekiem [..] vīru piegulētājiem [..] un ja kas vien vēl ir pretim veselīgai mācībai” (Vēstule Timotejam 1:9-10).

Arī tā sauktajā Baznīctēvu laikmetā attieksme pret sodomiju bija skaidra un nepārprotama. Saskaņā ar 309. gadā Elvīras (tagadējās Granādas) Koncilā pieņemtajām Baznīcas tiesību normām, seksuālas attiecības starp viena dzimuma personām tiek uzskatītas par tikpat grēcīgām un nelikumīgām, kā laulības pārkāpšana. Vīrietis, kam bija seksuāli sakari ar jauniem zēniem, nevarēja saņemt Svēto Vakarēdienu pat atrodoties uz nāves gultas.

Agrīnajos viduslaikos homoseksuālisma galvenie perēkļi bija karadraudzes un diemžēl arī klosteri, kur jaunie mūki, gribot vai negribot, „ieveda kārdināšanā” vecākos klostera brāļus un cits citu. Svētais Pahomijs, kas dibinājis vienu no vecākajiem koptu klosteriem pasaulē, pat bija spiests izdot rīkojumu, ka aizliedza mūkiem ne vien gulēt uz vienas lāvas, bet arī pārāk cieši sēdēt viens otram līdzās kopīgo maltīšu laikā. Otrais Tūras Koncils (567. g.) aizliedza mūkiem un priesteriem gulēt divatā vienā gultā. Vēlāk šis likums tika attiecināts arī uz mūķenēm. 10. gadsimtā Senžermēnas de Prē abatijas klostera priekšnieks Abons žēlojās par vispārēju izvirtību savā klosterī. Bet 12. gadsimta sākumā Kenterberijas arhibīskaps svētais Anselms saka tā: „Šis grēks kļuvis tik izplatīts, ka neviens pat vairs nenosarkst tā dēļ, tāpēc daudzi ieslīgst šajā netikumā, neizprotot tā seku nopietnību.”

Ja agrīnajos viduslaikos sodomija bija tikai viens no daudzajiem grēkiem, tad kopš 13. gadsimta to sāka pielīdzināt ķecerībai. Vēlākajos gadsimtos apsūdzības šajā noziegumā izskatīja inkvizīcijas tiesa, un sodomija vairs netika sodīta ar naudas sodu vai izraidīšanu, bet sadedzināšanu uz sārta. 13. gadsimta otrajā pusē pret sodomiju vērsti likumi bija pieņemti vairākumā Eiropas valstu un šis grēks kļuva par krimināli sodāmu noziegumu.

Šī homoseksuāļiem nelabvēlīgā situācija sāka mainīties Renesanses laikmetā, kad Dievs un dievišķie likumi tika apšaubīti un par galveno vērtību kļuva cilvēka vēlmes un iegribas. Viendzimuma seksuālās attiecības vairs netika uzskatītas par noziegumu, bet tikai par „skaistu netikumu”. Kaut arī formāli sodomija joprojām palika sodāms pārkāpums, sabiedrība uz to skatījās caur pirkstiem, bet atsevišķas personas pat lepojās ar to, ka ir homoseksuālas. „Skaistais netikums” turpinājās arī Elizabetes laika Anglijā un 17. gadsimta Francijā, kad tā bija izteikti elitāra izklaide. Ietekmīgu aizbildņu labvēlība ļāva hedoniskās morāles piekritējiem ne vien apmierināt savas nelikumīgās seksuālās dziņas, bet arī izveidot slepenus savstarpēju kontaktu tīklus, kuru pamatā tika liktas kopīgas seksuālās intereses.

Mūsdienās Baznīca atzīst, ka seksualitāte ir ļoti svarīga Dieva noteikta dzīves joma, taču kategoriski noliedz homoseksuālismu kā tās izkropļojumu. Baznīcas nostāja ir skaidra - homoseksuālas attiecības ir negantība Dieva acīs, morāla un fiziska izvirtība, pretdabiska dzimumtieksmes apmierināšanas forma. Homoseksuāļu sludinātajai idejai, ka homoseksuālisms ir iedzimts, nav bibliska pamatojuma. Pat tiem, kam Bībele nav dievišķa autoritāte, nākas atzīt, ka pēc savas anatomiskās uzbūves cilvēks nav radīts homoseksuālām attiecībām. Apgalvot pretējo nozīmē pateikt, ka Dievs (vai daba, ja jums tīk) radot cilvēku kā vīrieti vai sievieti ir smagi kļūdījies. Ja Dievs būtu radījis nevis Ādamu un Ievu, bet divus Ādamus vai divas Ievas, tad par homoseksuālisma problēmu neviens nestrīdētos, jo… gluži vienkārši vairs nebūtu kam strīdēties.

Sekss visā dzīvajā dabā ir radies un pastāv kā sugas turpināšanas mehānisms. Ja sugām nevajadzētu vairoties, tad seksa un dzimumorgānu nemaz nebūtu. Līdz ar to normālas ir tikai tādas seksuālās attiecības, kurās principā iespējama vairošanās starp vienas sugas pretēju dzimumu pilngadīgiem pārstāvjiem. Protams, cilvēkam dota spēja seksuālās attiecībās piedzīvot ne vien fizisku, bet arī emocionālu baudījumu, tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka visi pārējie seksa veidi - homoseksuālisms, sekss ar nepilngadīgo, cilvēka sekss ar dzīvnieku vai mironi - tās ir novirzes no normas. Tas ir skaidrs gan no dabas, gan reliģijas viedokļa.

Nespēdami Baznīcu pieveikt ideoloģiski, homoseksuāļi mēģina to sagraut no iekšienes. Diemžēl daļēji šis velnišķais plāns izdodas -atsevišķi kristietības novirzieni Rietumos arvien vairāk pakļaujas homoseksuāļu spiedienam. Jau 1972. gadā ASV vecākajā protestantu denominācijā - Apvienotajā Kristus baznīcā - parādījās protestantisma vēsturē pirmais mācītājs gejs, bet 2005. gadā arī pirmais mācītājs, kas mainījis dzimumu. Neatpaliek arī anglikāņu baznīca, kas kardināli mainījusi savu attieksmi pret homoseksuālismu. Kenterberijas arhibīskaps ne reizi vien publiski izteicies, ka pret gejiem nepieciešams izrādīt „pozitīvu attieksmi”. Par liberālās teoloģijas saēstajām Skandināvijas luterāņu baznīcām nav pat vērts runāt. Šodien daudzas konfesijas un baznīcas visā pasaulē gatavas gan svētīt kalpošanai homoseksuālus mācītājus, gan sniegt baznīcas „svētību” homoseksuāliem pāriem. Būtībā šādās draudzēs Dieva vārds tiek nevis sludināts, bet piesmiets un baznīcas apgānītas.

Reliģiskās organizācijas, kas atbalsta homoseksuāļus un viņu dzīvesveidu, izraisa visdziļāko nožēlu, taču vēl lielāku nožēlu pelnījuši tie, kas, lai apklusinātu savu sirdsapziņu, dibina speciāli homoseksuālistiem paredzētas „draudzes”. Pazīstamais mācītājs Deivids Vilkersons jau 1973. gadā saņēma pravietisku atklāsmi, ka šādas draudzes tiks izveidotas, taču tolaik tas šķita kaut kas pilnīgi neticams. Šodien mēs redzam šā pravietojuma piepildīšanos arī Latvijā.

Tas, ka cilvēks ir homoseksuāls, nenozīmē, ka viņš nevarētu ticēt Dievam, lasīt Bībeli un lūgt. Taču, vai šādus cilvēkus var saukt par kristiešiem? Kristietis ir Kristus māceklis, tāds, kas cenšas dzīvē līdzināties Kristum. Vai geji un lesbietes to dara? Vai kristietim vajadzētu piedalīties tādu cilvēku rīkotos pasākumos, kas atklāti paļā Dievu un Baznīcu? Vai būtu jāatver baznīcas durvis un jādod Svēto Vakarēdienu ļaudīm, kas publiski skūpstās un veic citas seksuāla rakstura darbības dievnamā? Vai ir kristieša cienīgi pašam izrādīt savas jūtas, maigojoties un skūpstoties publiskā vietā? Vai Kristus māceklis ir aicināts vakarus pavadīt geju klubos un bāros - šajos izvirtības un netiklības perēkļos? Neviens heteroseksuāls kristietis taču neapmeklētu tamlīdzīgas bezdievīgu heteroseksuāļu pulcēšanās vietas. Homoseksuāļu draudzes būtībā ir sacelšanās pret Dievu, tas ir uzbrukums Dieva iestādītai un svētītai „dzīvības kultūrai”.

Kristietība un homoseksuālisms ir divas nesavienojamas ideoloģijas un samierināt tās nav iespējams, lai cik tas nešķistu vilinoši. Homoseksuāļus atbalstošās Baznīcas un draudzes māca cilvēkus nevis dzīvot morāli tīru un skaidru dzīvi, bet būt uzticīgiem savam partneriem, neskatoties uz viņu dzimumu. Taču tēze, ka cilvēks drīkst stāties homoseksuālās attiecībās, ja vien tās balstītas uz patiesām jūtām, no Svēto Rakstu viedokļa ir viltīgi un nežēlīgi meli, kas atnesīs vissmagākās sekas.

Tikpat noteikti pret homoseksuālismu iestājas arī pārējās monoteistiskās reliģijas - islāms un jūdaisms. Ebreju svētajos Rakstos Torā Dievs savai tautai dod šādus norādījumus: „Ar vīru tev nebūs gulēt kopā, kā kopā guļ ar sievu; tā ir negantība“ (3. Mozus gr. 18:22) un „Ja vīrs guļ kopā ar vīru, kā tikai mēdz gulēt ar sievu, tad tie abi ir izdarījuši negantību, tiem abiem ir mirtin jāmirst; un lai viņu asinis paliek uz viņiem“ (3.Mozus gr. 20:13).  Bet transseksuāļiem veltīti šādi vārdi: „Vīriešu drēbes nebūs sievietei valkāt, nedz vīrietim apvilkt sieviešu drēbes, bet visi, kas to dara, dara Tā Kunga, sava Dieva, acīs negantību” (5. Mozus gr. 22:5). Tora viennozīmīgi homoseksuālismu traktē kā dzimumdzīves izkropļojumu.

Jūdaisms pat necenšas meklēt un izskaidrot tamlīdzīgu izvirtību cēloņus - bauslības likumi ir negrozāmi un nav atkarīgi no tā, kā radusies šī vai cita novirze. Taču bauslība arī neierindo homoseksuālistus kādā īpašā kategorijā. Sods par šo grēku ir tāds pats kā par sabata pārkāpšanu. Senatnē, kad ebrejiem vēl bija sava valsts, tiem, kurus pieķēra homoseksuālismā, tika piespriests nāvessods vai arī viņi tika padzīti no sabiedrības. Šodien šādi cilvēki nevar tikt pielaisti pie Toras lasīšanas sinagogā un, saprotams, ka gejs nedrīkst vadīt arī lūgšanas vai izpildīt citus rituālus. Taču, tas nenozīmē, ka gejiem nebūtu ļauts ienākt sinagogā vai lūgt Dievu. Tomēr, ja nu gadījumā cilvēkam ir tieksme uz homoseksuālismu, viņam jācīnās ar šo netikumu un jāatturas no aizliegtas seksuāla rakstura rīcības.

Savukārt Korānā par homoseksuālismu teikti šādi vārdi: „Vai tiešām jūs kāpsiet (gultā) pie vīriešiem no pasaules iemītnieku vidus un atstāsiet novārtā savas sievas, kuras Tas Kungs jums ir radījis? Tik tiešām, jūs esiet noziedzīgi ļaudis!” (Sūra 26:165 - 166). Muhameds nolādēja vīriešus, kas grib būt līdzīgi sievietēm un sievietes, kas grib būt līdzīgas vīriešiem. Viņš teica: „Izdzeniet tādus no jūsu namiem!” Vēsturiski musulmaņu zemēs par homoseksuālismu tika un tiek piemēroti visbargākie sodi - homoseksuālistus sēdināja cietumā, nomētāja ar akmeņiem, sacirta ar zobenu, sadedzināja ugunī. Šodien 26 islāma zemēs par homoseksuālismu un lesbismu paredzēti bargi kriminālsodi, bet septiņās valstīs - nāvessods. Kamēr liberālā kristietība zaudē sabiedrībā vienu pozīciju pēc otras, islāms piedāvā stingru vērtību sistēmu, kas nemainās. Vai ne arī tāpēc Rietumu pasaulē vērojama cilvēku pastiprināta pievēršanās islāmam?

Geju naids pret kristiešiem un citu lielo reliģiju piekritējiem ir tik liels, ka pazīstamais dziedātājs un geju aktīvists Eltons Džons savā intervijā avīzes „Observer” muzikālā pielikuma speciālajam „geju izdevumam” pat atļāvies šādu dusmu izvirdumu: „Visas reliģijas ir jāpasludina ārpus likuma par iecietības trūkumu un naida kurināšanu pret gejiem! Reliģija vienmēr bijusi naidīga gejiem! Es to aizliegtu pilnīgi!” Arī pirms tam šis geju „vectētiņš” kritizējis vairākus reliģiskos līderus, tostarp pāvestu Benediktu XVI, kuru viņš apsūdz „genocīdā pret gejiem”.

Tomēr dīvaini, kāpēc ārēji tik miermīlīgie homoseksuāļi, kas sākumā vienmēr sakās cīnāmies vienīgi par savām cilvēktiesībām un īstenu demokrātiju sabiedrībā, pēkšņi kļūst ārkārtīgi agresīvi un naidpilni, tiklīdz kāds uzdrošinās iebilst viņu ideoloģijai, nekontrolētai gejisma propagandai un slēptai tieksmei pēc varas. Varbūt tāpēc, ka šādās situācijās parādās patiesā sodomītu „demokrātija” - aizbāzt oponentam muti, aizliegt, sodīt, apklusināt. Normālā sabiedrībā gan šādu „demokrātiju” sauc pavisam vienkārši - par diktatūru.

Līdztekus Baznīcai arvien vairāk uzbrukumu piedzīvo arī tradicionālā ģimene. Ģimenes pamatu izārdīšana gan šķietami palielina indivīda seksuālo brīvību , taču vienlaikus rada arī seksuālo attiecību haosu sabiedrībā. Sātanam ir izdevies cilvēkiem iestāstīt, ka laulība ir tikai nevajadzīga formalitāte, ka iespējams dzīvot kopā tāpat, bez saistībām un pienākumiem. Dažkārt tiek propagandēts arī tā sauktais „zviedru ģimenes” modelis, kad kopā dzīvo trīs vai pat vairāk personas. Daži pāri izvēlas seksuālas orģijas trijatā, pieaicinot tā vai cita dzimuma seksa partnerus. Visa šī netiklība grauj ģimenes kā sabiedrības pamatvienības prestižu un nozīmi. Cenšoties idejiski iznīcināt normālas ģimenes koncepciju, arī homoseksuālisms ir viens no faktoriem, kas padziļina ģimenes kā sabiedriskas institūcijas krīzi.

Saistībā ar ģimeni homoseksuāļi sabiedrībai izvirza divas galvenās prasības - viendzimuma laulību legalizēšanu un bērnu adopcijas tiesības. Dažās valstīs, tostarp Latvijā, homoseksuāļi gan gatavi nedaudz piekāpties un laulību vietā samierināties ar tā saukto partnerattiecību reģistrāciju, vismaz pagaidām. Taču tā ir tikai vārdu spēle, kas nemaina lietas būtību. Protams, oficiāla laulība vai partnerattiecības ietver arī dažādus juridiskus aspektus, kas varētu būt svarīgi homoseksuāliem cilvēkiem, tomēr tikai šo iemeslu dēļ vien nav pamata degradēt laulības būtību, kas sakņojas Dieva dotās un noteiktās attiecībās. Galu galā homoseksuāļi paši ir izvēlējušies šādu dzīvesveidu ar visiem no tā izrietošajiem ierobežojumiem un sekām, tāpēc sabiedrībai ir visas tiesības teikt „nē” viendzimuma laulībām. Noteiktu „nē” šādām attiecībām pauž arī visas Latvijas kristīgās konfesijas.

Homoseksuālas attiecības jau pašas par sevi nosaka, ka homoseksuāliem pāriem nevar būt bērnu, kas ieņemti šādā „ģimenē”. Lai tas notiktu, homoseksuālam vīrietim vai sievietei jāstājas no homoseksuāļu viedokļa pilnīgi nedabiskās attiecībās ar pretējo dzimumu. Diemžēl nereti tā arī notiek un šādos gadījumos sabiedrība nekādi nespēj ietekmēt faktu, ka šie bērni būs spiesti augt vidē, kas viņos veidos nepareizu priekšstatu par ģimeni un dzimumu savstarpējām attiecībām. Taču šāds bērnu ieņemšanas veids arī parāda, ka runas par iedzimtu pretīgumu pret pretējo dzimumu, kura dēļ heteroseksuālas attiecības homoseksuāļiem it kā esot neiespējamas, nav patiesas.

Es neapgalvoju, ka homoseksuāli cilvēki nespētu mīlēt savus bērnus un būt atbildīgi par tiem, tomēr ar drošu pārliecību var prognozēt, ka šādās „ģimenēs” bērni izaugs ar lielām personības problēmām. Jau tagad homoseksuālisma propagandas iespaidā arvien vairāk pilnīgi normālu pusaudžu vairs nejūtas pārliecināti par savu seksuālo identitāti un mēģina savu seksualitāti realizēt dažādos alternatīvos veidos. Ja homoseksuāļiem atļaus adoptēt bērnus, šādu gadījumu būs daudz vairāk. Tas varētu veicināt arī slēpto pedofiliju, jo šādās ģimenēs būs daudz grūtāk noteikt garīgo vai fizisko izmantošanu. Ja jau tas notiek heteroseksuālās ģimenēs, tad homoseksuāļu vidē šāds risks ir daudzkārt lielāks. Pētījumi liecina, ka ASV ar katru gadu palielinās bērnu seksuālās izmantošanas gadījumu skaits, ko paveikuši to homoseksuālie aizbildņi. Atļauja homoseksuāļiem adoptēt bērnus, manuprāt, pielīdzināma vismaz emocionālai vardarbībai pret šiem bērniem, ko mūsu valsts nedrīkst pieļaut.

Ģimeni negrauj homoseksuāļu pilsoņu, darba vai kādas citas tiesības. Ģimeni grauj homoseksuāļu vēlme visiem spēkiem propagandēt savu dzīvesveidu kā normu, iegūt savai kopdzīvei ģimenes statusu, adoptēt un audzināt bērnus. Nav normāli, ja bērns aug pie vientuļās mātes vai tēva jeb ģimenē, kur vecāki dzīvo savstarpējā naidā, taču nepavisam nav pieņemams, ka bērnā jau kopš agras bērnības nostiprinās pārliecība, ka divi tēti jeb divas mammas - tā ir normāla ģimene. Tad kāpēc gan cilvēkiem, kas apzināti atteikušies radīt normālu ģimeni un paši savus pēcnācējus, atļaut adoptēt bērnus, ja rindā gaida daudzi tradicionāli pāri?

Homoseksuāļi daudz un bieži runā par mīlestību. Taču mīlestībai ir bezgala daudz dažādu formu un aspektu. Ir agape - beznosacījumu mīlestība, kas ir garīga un bez cieša kontakta ar Dievu nemaz nav iespējama. Ir filia - tīra nesavtīga draudzība, pieķeršanās. Un ir eros - seksuālā mīlestība. Tad vēl, protams, ir tādi jēdzieni kā mātes mīlestība, dzimtenes mīlestība, vecāku mīlestība pret bērniem un bērnu mīlestība pret vecākiem. Domāju, ka lielākā daļa geju un lesbiešu par agapi daudz nezina, labākajā gadījumā viņu attiecībās dominē filia un eros. Ja homoseksuāļi, kas sevi dēvē par kristiešiem, patiesi būtu dievbijīgi, viņi apmierinātos ar filia un tiektos pēc agape, bet nepiekoptu eros, par ko Dievs, kuru viņi sauc arī par savu Tēvu, ir teicis, ka tā ir pretīga negantība Viņa acīs.

Šodien homoseksuālisms iekaro arvien lielāku atzīšanu visā pasaulē. Geju un lesbiešu starptautiskās organizācijas cīnās par viendzimuma laulību legalizēšanu, par tiesībām homoseksuālistiem atklāti paust savu orientāciju, rīko geju un lesbiešu „lepnuma parādes”. Kāpēc šie procesi ir tik bīstami sabiedrībai? Jo cilvēki pamazām pierod pie domas, ka homoseksuālisms nav novirze vai izvirtība, bet viena no „mīlestības” formām, cilvēcisko attiecību paveids. Šāda nostāja var novest pie visdrausmīgākajām sekām - homoseksuālismam sāk pievērsties ļaudis ar normālu seksuālo orientāciju! Kādēļ gan nepamēģināt, ja reiz tas nav grēks, slimība vai izvirtība? Pētījumi atklāj, ka ASV kaut vai tikai viens kontakts ar sava dzimuma personām bijis 48% vīriešu un 28% sieviešu, kamēr homoseksuālistu procents sabiedrībā ir tikai 5 - 7%. Tātad gandrīz puse amerikāņu vīriešu un trešdaļa sieviešu ir pārkāpuši bausli nedarīt „negantību Tā Kunga acīs”!

Kādai būtu jābūt kristiešu nostājai un rīcībai saskaroties ar homoseksuāliem cilvēkiem? Dievs mums liek mīlēt visus cilvēkus, tāpēc arī pret homosek­suālistiem nav jāizturas ar naidu, tomēr attieksmē pret viņu netikumu jābūt stingrai nostājai un skaidri jāpasaka savs viedoklis - gan pedofilija, gan pederastija, gan homoseksuālisms jebkurā tā izpausmē ir grēks un morāla kroplība. Un, tā kā tas ir grēks - nepaklausība Dievam, tad ticīgam cilvēkam homoseksuālisms ir nepieņemams. Dievs mīl visus cilvēkus, arī grēciniekus, taču Viņš ienīst grēku. Tāpat kā ir fizikas likumi, ir arī garīgie likumu un viens no tiem saka: „Grēka alga ir nāve!” Garīga nāve mūžībā. Tas nav ne lāsts, ne kristiešu izdomāts iebaidīšanas līdzeklis, bet garīgs likums. Kas nenožēlo savu grēku, bet dzīvo tajā un vēl lepojas ar to, tam arī jābūt gatavam izbaudīt tā sekas.

Kristieši nebaidās no homoseksuāļiem, tomēr ir pamatoti nobažījušies par šīs garīgās sērgas graujošo ietekmi uz sabiedrību. Kristieši nav neiecietīgi pret homoseksuāļiem kā cilvēkiem, bet pret viņu dzīvesveidu. Baznīca neaicina pārkāpt homoseksuāļu politiskās, ekonomiskās, darba vai citas tiesības, bet nepieļaut homoseksuālisma atklātu propagandu. Homoseksuāļi grib uzspiest sabiedrībai viedokli - tas, ko mēs darām un kā dzīvojam, ir pareizi. Baznīca nekad nepieņems šādu viedokli un ne jau spītības vai konservatīvisma dēļ, bet tādēļ, ka tā rakstīts Svētajos Rakstos, kurus kristieši uzskata par Dieva dotu vēstījumu cilvēcei.

Mēs atrodamies planētas Zeme civilizācijas procesa attīstības beigu posmā. Šim attīstības procesam Dievs devis noteiktas morāles normas. Šīs morāles normas ir vitāli nepieciešamas sabiedrības izdzīvošanai un piemērotas divu dzimumu sabiedrībai. Protams, sabiedrību un tradicionālo ģimeni apdraud ne jau geji vien. Tomēr tieši homoseksuālistu uzbrukums tradicionālajai ģimenei visā pasaulē šobrīd ir īpaši ārdošs. Tas, ka šeit Latvijā homoseksuāļi runā par cilvēktiesībām, ir tikai aizsegs. Viss notiks pēc tā paša scenārija kā citur pasaulē - vispirms tiesības, pēc tam varas iegūšana visos sabiedrības līmeņos un cilvēku pasaules uzskata totāla pārmaiņa. Tāpēc ir gluži vienalga, vai runa ir par ārpuslaulību attiecībām, tēviem - staiguļiem, bezlaulību kopdzīves propagandētājiem, pornoindustriju vai homoseksuāļiem - visas šīs ģimeni postošās lietas nāk no viena garīgā avota. Mūsu, kristiešu, pienākums ir stingri un noteikti stāties pretī šīm postošajām tendencēm, vienlaikus sludinot patiesību caur Dieva Vārdu un mīlestībā aizlūdzot par cilvēkiem, kas nonākuši šīs amorālās atkarības varā.

Dievs, svētī Latviju!

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

• Homoseksuālisms (I): norma vai morāla kroplība
• Homoseksuālisms (II): ideoloģiskā cīņa