14
Šogad, neilgi pirms Krievijas nozīmīgākajiem svētkiem - 9. maija, kas šajā valstī iecelti teju nacionālās reliģijas kārtā, prezidents Dmitrijs Medvedevs pauda satraukumu par dažās valstīs un arī pašā Krievijā it kā notiekošo vēstures faktu falsificēšanu, kas ar katru mirkli kļūstot arvien nekaunīgāka un agresīvāka. Nu šis satraukums materializējies reālā lēmumā - paziņots par īpašas vēsturnieku komisijas izveidošanu, kuras uzdevums būs „pretoties mēģinājumiem falsificēt vēsturi, kaitējot Krievijas interesēm”.
Zinot, ka tieši Krievija ir valsts, kur visos laikmetos un pie visām varām vēsture tikusi viltota īpaši nekaunīgi, šī ziņa radījusi satraukumu gan pasaules demokrātiskajās valstīs, gan Krievijas vēsturnieku un opozīcijas vidū. Šīs bažas vēl vairāk pastiprinājis publiski paziņotais komisijas sastāvs, kurā iekļauti Kremli atbalstoši likumdevēji un polittehnologi, kā arī bruņoto spēku un Federālā drošības dienesta amatpersonas. Komisijā ir tikai trīs vēsturnieki, un tie paši profesionāļu vidū nav atzītas autoritātes. Visu šo politiski angažēto cilvēku grupu vada prezidenta administrācijas vadītājs Sergejs Nariškins. Šie fakti liek domāt, ka komisija nodarbosies ne tik daudz ar vēstures pētīšanu, kā ar „raganu medībām” un politisku rēķinu kārtošanu.
Taču Kremlis nolēmis neapmierināties ar komisijas izveidi vien. Šobrīd pilnā sparā top Krievijas ārkārtas situāciju ministra Sergeja Šoigu rosinātais likumprojekts, kas paredzēs kriminālatbildību no trim līdz pieciem gadiem cietumā un naudas sodu no 100 līdz 500 tūkstošiem rubļu (1600 - 8000 latu) par „mēģinājumiem noliegt Padomju Savienības lomu nacisma sagrāvē”. Likumprojekta autori nemaz neslēpj, ka tas vērsts galvenokārt pret bijušajām PSRS republikām, visvairāk pret Baltijas valstīm un Ukrainu. Arī nosaukums atbilstošs - „Par pretdarbību nacisma, nacistisko noziegumu un to līdzdalībnieku reabilitācijā bijušo PSRS republiku, tagad neatkarīgu valstu teritorijās”.
Likuma iedzīvināšanai tiks izveidots īpašs tribunāls, kura uzdevums būs sastādīt to personu sarakstus, kas Krievijasprāt noziegušies pret Kremļa akceptēto vēstures izpratni un interpretāciju. Tālāk šie saraksti tiks nodoti ģenerālprokuratūrai kriminālvajāšanas uzsākšanai. Ja par vainīgu tiks atzīts kāds ārvalstnieks, viņš nedrīkstēs iebraukt Krievijā, bet ja tomēr tur nonāks, tiks tiesāts pēc Krievijas likumiem. Tā kā augstas valsts amatpersonas un diplomātus sargā diplomātiskā imunitāte, likumprojekta autori piedāvā Krievijai nepaklausīgās valstis sodīt izraidot šo valstu vēstniekus vai pat pilnībā pārtraucot diplomātiskās attiecības, kā arī kavējot normālu transporta kustību un informācijas apriti. Tādejādi Putina autoritārais režīms kārtējo reizi pierādījis sevi kā impēriskās ideoloģijas turpinātāju un izcilu PSRS komunistiski fašistiskās diktatūras mantinieku.
Tomēr vēstures komisijas izveidošana un attiecīgā likumprojekta izstrāde nav vērsta vienīgi pret nepaklausīgām bijušajām republikām. Arī pašā Krievijā ir pietiekami daudz godīgu vēsturnieku, kas pēc labākās sirdsapziņas cenšas izzināt vēstures notikumus un atspoguļot tos savos zinātniskajos pētījumos un publikācijās. Prezidenta izveidotā komisija un topošais likumprojekts būs vērsts arī pret viņiem. Jau šobrīd Krievijas vēsturniekiem tiek likti visi iespējamie šķēršļi patiesības noskaidrošanai un joprojām nav pieejama liela daļa slepeno arhīvu materiālu. Taču drīzumā ikviens, kurš vien uzdrošināsies paust patiesu, bet Krievijas ideoloģijai netīkamu vēstures faktu interpretāciju, nopietni riskēs ar savu brīvību un veselību, jo oficiālo vēstures traktējumu turpmāk noteiks Kremļa galma vēsturnieki, kas patiesībā nemaz nav īsti vēsturnieki, bet visparastākie propagandisti.
Ja topošais likumprojekts tiks pieņemts, tas būs pilnīgs nonsenss 21.gadsimta demokrātiskajā Eiropā un skaidra liecība tam, ka Krievija ir atgriezusies pie impēriskās domāšanas veida un rīcības. Ir skaidrs, ka tādā gadījumā vēsture Krievijā tiks viltota vēl trakāk nekā padomju laikā. Šādas tendences novērojamas jau tagad, kad tiek glorificēts staļiniskais režīms un noliegti tā noziegumi, tostarp Baltijas valstu okupācija, bet skolu jaunajās programmās ieviesta tēze, ka Staļins bijis izcils valsts vadītājs un represijas tā laika sarežģītajā politiskajā situācijā attaisnojamas. No vairāku politiķu mutēm atskanējuši aicinājumi oficiālā līmenī reabilitēt Staļina personību, nosaukt viņa vārdā pilsētas un ielas, ieviest sodus par viņa vārda nomelnošanu. Visas šīs pazīmes liecina, ka Krievija arvien vairāk virzās jauna totalitārisma virzienā.
Par vēstures interpretāciju cilvēkus sodīt ir absurdi, jo šī zinātne, kā zināms, ir subjektīva un vienu un to pašu vēsturisko faktu traktējums dažādu vēsturnieku skatījumā var krasi atšķirties. Tā, piemēram, Krievijas skatījumā padomju karavīrs ir atbrīvotājs, kamēr lielākā daļa austrumeiropiešu Sarkanās armijas ienākšanu savās valstīs saista ar jauna verdzības laikmeta sākumu. Krievija par agresoru viennozīmīgi uzskata nacistisko Vāciju, kaut gan visa pasaule zina, ka līdz pat 1941. gada vasarai Vācija un PSRS bija sabiedrotās un abas vienlīdz vainīgas 2. Pasaules kara izraisīšanā. Krievija PSRS iebrukumu Polijā traktē kā baltkrievu un ukraiņu pilsoņu aizstāvību, kamēr Polija tajā saskata vien nodevīgu agresiju pret savu valsti.
PSRS ieguldījumu nacisma sagrāvē neviens negrasās apšaubīt, taču šis vēstures fakts nav un nedrīkst būt indulgence šīs valsts pastrādātajiem noziegumiem. Vienkāršo padomju karavīru varonība kaujas laukā nespēj padarīt nebijušu PSRS agresiju pret Somiju, Baltijas valstu okupāciju, Moldovas un Piekarpatu reģiona sagrābšanu, tāpat drausmos padomju karavīru noziegumus Austrumprūsijā, kuru priekšā nobāl pat nacistu zvērības. Viena asiņaina tirāna uzvara pār citu asiņainu tirānu nepadara par nebijušiem poļu virsnieku masu kapus Katiņā un nespēj aizēnot miljoniem noslepkavoto un gulaga nometnēs nomocīto padomju un citu valstu pilsoņu piemiņu.
Lai izvairītos no tamlīdzīgiem pārmetumiem, Krievijas izstrādātais likumprojekts paredz kriminālatbildību ne vien par šīs valsts, bet arī citu antihitleriskās koalīcijas dalībvalstu lomas noniecināšanu nacisma sagrāvē. Un, lai gan visi saprot, ka runa galvenokārt ir par Krieviju, formāli apsūdzēt un notiesāt varēs arī tos, kas kritizēs, piemēram, Drēzdenes barbarisko bombardēšanu vai nosauks par noziegumu atombumbu nomešanu uz Hirosimu un Nagasaki, kaut arī vairākums mūsdienu vēsturnieku atzīst, ka abas šīs operācijas nebija militārās situācijas diktētas, bet vienkārši atriebības akcija. Tā pasaulei arī turpmāk tiks uzspiesta uzvarētāju rakstīta vēsture, kam ar vēsturisko patiesību ir mazs sakars, jo tās pamatā ir ideoloģiskas nostādnes.
Kaut arī lielākā daļa Krievijas vēsturnieku un liela daļa sabiedrības nosoda vēsturnieku komisijas izveidošanu un represīvā likumprojekta izstrādi, krievu diaspora bijušajās PSRS republikās to uzņēmusi ar sajūsmu, jo tas ir kārtējais Krievijas solis, kas tautiešiem visā plašajā postpadomju telpā liek cerēt uz politisku un morālu revanšu. Arī Latvijā krievu radikālo nacionālistu aprindas iedvesmojušas šīs Kremļa aktivitātes un viņi sākuši pārmest vēstures viltošanu ne vien neatkarības perioda, bet pat padomju laika vēsturniekiem. LPSR vēsturnieki, lūk, esot centušies noklusēt faktu, ka slāvi ir vieni no Baltijas vēsturiskajiem pamatiedzīvotājiem ar visām no tā izrietošajām sekām. Jājautā, kāpēc gan padomju vēsturniekiem, kas ar lielu centību izpildīja katru Maskavas pavēli un kuru uzdevums tieši bija izcelt krievu tautas īpašo lomu padomju republiku likteņos, pēkšņi būtu centušies noslēpt tik svarīgu vēstures faktu? Varbūt tāpēc, ka šāds „fakts” gluži vienkārši neatbilst patiesībai, un, tā kā krieviem tolaik tāpat bija visas privilēģijas un nebija vajadzības kaut ko īpaši pierādīt, nevienam pat prātā neienāca ķerties pie šādu pasaciņu sacerēšanas.
Daudzi politologi un starptautiskās politikas analītiķi domā, ka Krievija neuzdrošināsies pieņemt tik absurdu likumu un tas tā arī paliks tikai projekta līmenī. Taču, ja šāds likums tomēr tiks pieņemts, arī Latvijai vajadzētu pieņemt analogu likumu, kas par krimināli sodāmu pasludinātu, piemēram, okupācijas fakta noliegšanu. Galu galā precedenti jau ir - vairākās valstīs cietumā var nokļūt gan par holokausta noliegšanu, gan par homoseksuālisma kritiku. Lielvalstu nekaunībai pretī liekami adekvāti risinājumi, jo reizēm nekauņas citu valodu gluži vienkārši nesaprot. Krievijas gadījumā šī patiesība redzama īpaši spilgti.
