25
Tikai dienu pēc pašvaldību un Eiropas parlamenta vēlēšanām Latvijas sabiedrība saņēma pliķi sejā no pašu valdības - paziņojumu, ka valsts budžets jāapcērp vēl par 500 miljoniem latu. Pirms tam gan tika teikts, ka valsts budžets un ministriju izdevumi jau tā apcirpti maksimāli un vairāk nav ko griezt. Pirms vēlēšanām valdība un visas partijas vienā mutē apgalvoja, ka sociālais budžets tiks taupīts, cik vien iespējams, un vismaz pensijas būs pasargātas no samazinājuma. Tomēr, kad vēlētāji savu bija izdarījuši, priekšvēlēšanu solījumi izrādījās vien tukša skaņa.
Mums cenšas iegalvot, ka tik drastiski pasākumi izriet no starptautisko finanšu institūciju prasībām. Tomēr tas gluži nav tiesa. Starptautiskā Valūtas fonda un citu aizdevēju pārstāvji ir satraukti par iespējamajiem sociālajiem nemieriem Latvijā un ļoti neapmierināti ar valdības darbu, jo mehāniska izdevumu samazināšana neraugoties uz sekām, nav tas, ko mūsu starptautiskie partneri vēlas, proti, nopietnas un radikālas strukturālās reformas valsts pārvaldē. Valdība apgalvo, ka vēl vairāk samazināt valsts pārvaldes izdevumus nav iespējams, taču Valsts kontroles veiktās pārbaudes liecina par neefektīvu valsts līdzekļu izšķērdēšanu daudzās jomās. Arī valdības sociālie partneri ātri vien spēj atrast iespējas, kur valsts pārvaldē varētu ietaupīt. Diemžēl dzirdīgas ausis šie priekšlikumi neatrada.
Pēc dramatiskās budžeta apcirpšanas, 17. jūnija vakarā plašsaziņas līdzekļus sasniedza premjera Valda Dombrovska vēstījums Latvijas sabiedrībai, kurā viņš kārtējo reizi izklāstīja situāciju valstī un to, ka bez starptautiskā aizdevuma valsts nonāks bankrota priekšā. Pozitīvais šajā vēstījumā bija tas, ka premjers atvainojās Latvijas sabiedrībai par nespēju tuvākajos gados nodrošināt tai labklājību un cilvēka cienīgu dzīvi. Dombrovskis arī aicināja cilvēkus uz sapratni, iecietību un solidaritāti. Tomēr premjera bažas izrādījās veltas - ceturtdien notikušie arodbiedrību mītiņi beidzās bez vardarbīgiem ekscesiem.
Kā zināms, sociālā miera garants sabiedrībā ir daudzmaz normālu dzīves apstākļu un labklājības līmeņa nodrošināšana visām sabiedrības grupām. Ja šī prasība netiek ievērota, tas draud ar nopietniem sociāliem nemieriem vai pat revolūciju, kā tas ne reizi vien pierādījies pasaules vēsturē. Vai tiešām mūsu valdošo acis ir tik aklas, ka nespēj saskatīt situācijas nopietnību? Jeb arī viņi paļaujas uz latviešu miermīlību un neizmērojamo pacietību? Tomēr nevajadzētu tautas miermīlīgo mentalitāti izmantot nelietīgi. Galu galā stūrī iedzīts un izsalcis zvērs ir gatavs uz visnegaidītāko rīcību. Atcerēsimies kaut vai 1905. gadu.
Rūgtums cilvēkiem radies ne tik daudz apcirpto algu, pensiju un pabalstu dēļ, kā par to, ka vislielākie cietēji kārtējo reizi izrādās mazturīgie, kamēr bagātnieki kā dzīvoja, tā arī turpinās dzīvot zaļi, varbūt tikai pavisam nedaudz ierobežojot savas pārlieku izšķērdīgās vēlmes un iegribas. Ja jau valstij klājas tik smagi, vai būtu par daudz prasīts, ja turīgākie Latvijas iedzīvotāji palīdzētu gan valstij, gan saviem mazāk turīgajiem līdzpilsoņiem pārdzīvot šo grūto laiku? Tieši Latvijas valsts taču viņiem ir nodrošinājusi apstākļus miljonu iegūšanai un zināmā mērā tas noticis uz visu mūsu rēķina.
Tomēr par to visu runāt nav vērts, jo valdība nolēmusi, ka jostas savilkt nāksies visiem, tikai ne miljonāriem. Pretēji solījumiem, progresīvais ienākuma nodoklis tā arī netiks ieviests. Tiesa, valdības ieplānotā robeža - 300 lati - bija īsta ņirgāšanās par progresīvā nodokļa nozīmi un jēgu. No šī viedokļa raugoties, varbūt ir pat labi, ka vismaz šobrīd šāds nodoklis netika ieviests, jo pasaulē to aprēķina no krietni vien lielākām summām. Latvijas apstākļos tie varētu būt vismaz 1000 lati, bet personām, kuru ienākumi pārsniedz, piemēram, 8000 latu, šis nodoklis varētu sasniegt pat 50%.
Mūs baida ar to, ka progresīvā nodokļa ieviešanas gadījumā visi uzņēmēji pametīs Latviju un mums vispār nebūs, kas maksā nodokļus. Taču tā ir visīstākā demagoģija. Ne jau uzņēmumu peļņa jāapliek ar papildus nodokļiem. Runa ir tikai un vienīgi par privātpersonu ienākumiem. Mūs baida arī ar to, ka bagātie cilvēki aizbrauks no valsts. Jāteic tā - ja kāds cilvēks ir gatavs pamest savu zemi grūtos laikos tikai tādēļ, ka viņam, solidarizējoties ar valsti un līdzpilsoņiem, uz laiku nākas nedaudz samazināt savus tēriņus, tad lai tāds arī brauc prom uz neatgriešanos. Iztiksim bez šiem rausējiem un pašlabuma meklētājiem. Būs vismaz tīrāka un godīgāka Latvija. Īpaši, ja ņemam vērā to, ka mūsu miljonāri nav tādi kopš dzimšanas, bet pie savas bagātības tikuši mežonīgā kapitālisma apstākļos, un ne vienmēr tas noticis godīgiem līdzekļiem.
Un, ja Tautas partijas priekšsēdis Mareks Segliņš šodien atļaujas teikt, ka ieviešot progresīvo nodokli privātais sektors reaģēs nemaksājot saviem darbiniekiem algas, kas lielākas par 1000 latiem, bet pārējo naudu cilvēki saņems aploksnēs, tad tā, piedodiet, ir vērtējama kā apzināta valsts finanšu sistēmas graušana, un valstij pret šādiem uzņēmējiem jāvēršas ar visu likuma bardzību, līdz pat uzņēmuma darbības apturēšanai. Vienreiz ir jāizbeidz šis neizmērojamais varas vājums un uzņēmēju patvaļa.
Var jau būt, ka es kaut ko nesaprotu un nespriežu pietiekami saprātīgi, tomēr domāju, ka man piekritīs lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju. Tāpat esmu pārliecināts, ka lielākā daļa cilvēku, kurus skartu progresīvais ienākuma nodoklis, ir saprotoši un lojāli pilsoņi, kas apzinās situācijas nopietnību un šajā mums visiem tik grūtajā brīdī nepametīs Latviju tikai tādēļ, ka daļu ienākumu nāksies ziedot valsts glābšanai. Taču lielkapitāla interešu lobētāji Saeimā un valdībā, šķiet, domā citādāk.
Latviešu tautas pacietības mērs reizēm patiesi ir pārsteidzošs. Pat visdziļākās krīzes situācijā liela daļa tautas labāk izvēlēsies aizbraukt no valsts nekā pret kaut ko protestēs. Pārējie sakodīs zobus un dosies kopt savu naturālo saimniecību. Tomēr nevajadzētu tautas pacietību pārbaudīt bezgalīgi. Ja krīze kļūs vēl dziļāka un cilvēki tā arī neieraudzīs varas un sabiedrības turīgāko slāņu vēlmi solidarizēties ar vienkāršo tautu, pavisam drīz var pienākt laiks, kad, tāpat kā 1905. gadā, sāks degt jaunbagātnieku pilis un muižas. Nepārprotiet, es patiešām ļoti negribētu, ka tā notiek, taču šāds notikumu pavērsiens šādos apstākļos ir gluži ticams.
Tāpēc patīkams pārsteigums bija Valmieras ļaužu iniciatīva, kas uz mītiņu, ja to tā var nosaukt, pulcējās nevis ielās vai laukumos, bet dievnamā. Cilvēki bija sanākuši, lai aizlūgtu par situāciju valstī, par tiem, kam šajos krīzes apstākļos klājas visgrūtāk, un arī par valdību - par mūsu deputātiem, ministriem, ierēdņiem. Jo visu ekonomisko un finanšu krīžu dziļākais cēlonis ir garīgā krīze. Un no šīs krīzes mūs nespēs izvest ne jauna valdība, ne jaunas vēlēšanas un pat ne revolūcija. Ja pārmaiņa nenotiks pašā cilvēkā - viņa garā un dvēselē, uz nopietnām pārmaiņām cerēt ir grūti. Tikai garīgi atjaunots cilvēks spēj mainīt vidi ap sevi, un, jo vairāk būs šādu pārmainītu cilvēku, jo labāka kļūs pasaule ap mums.
Līdzīgie raksti:
- Nekas nav atrasts
