Laikmeta zīmes

Šausmas Mēness ielā.

Emīlija atgriezās no lūgšanu sapulces. Bija jau vēla vakara satunda un Emī steidzās ātrāk nokļūt mājās. Naksnīgajās Rīgas ielās atbalsojās dažu aizkavējušos vēlīno gājēju steidzīgie soļi. Paldies Dievam, tramvajs nāca visai drīz un laimīgā Emī ērti ieritinājās ērtajā sēdeklī. Vagons bija gandrīz tukšs, tikai uz aizmugurējā beņķa sakņupis zvilnēja kāds drūms tips. Emī neuzticīgi pašķielēja uz Drūmā pusi. Trīs dienas nedzītie bārdas rugāji, salāpītais vatenis un uz acīm uzmauktā žokejnīca uzticību neviesa. Drošs paliek nedrošs, Emī steigšus novērsa skatienu.

Pie Mēness ielas Emīlija izkāpa un teciņiem vien devās uz mājām. Kreisajā pusē drūmi šalca Lielo kapu vecie koki. Uz ielas dega labi ja katra otrā laterna. Skaidrs, pārējās izbliezuši vietējie huligāni, - nodomāja Emī. Nejauši paskatījusies pār plecu, Emīlija šausmās sastinga - pāris metrus iepakaļ vilkās Drūmais! Emī pielika soli. Drūmais arī. Emī laidās teciņus. Drūmais neatpalika. Sapratusi, ka līdz mājām tikt viņai nav nekādu izredžu un arī palīdzību šajā vēlajā nakts stundā nav no kā gaidīt, Emī metās skriet, ko nagi nes. Drūmais sprintera cienīgā riksī palēkdamies joza pakaļ.

Emī attapās tikai savas mājas vārtrūmē. Dzirdot soļus aiz muguras, viņa strauji pagriezās… Ar sportista cienīgu lēcienu Drūmais piespieda Emī pie sienas. “Palīgā!” - nebalsī iebrēcās Emīlija. Drūmais neteica neko, tikai sēca caur degunu. “Ko tev vajag?” - spiedza Emī. Drūmais nokrekšķinājās un aizkapa balsī izdvesa: “Vai tu esi gatava satikties ar Dievu?” “Tās ir beigas!” - nodomāja Emī. Samaņai zūdot viņa pamanīja, ka Drūmais izvelk no kabatas saņurcītu Jaunderību un saka: “Grēciniece, tev vajadzīga pestīšana!” Taču Emīlijai nu jau vairs nevajadzēja neko…

Terors vilcienā.

Anniņa atgriezās no svētdienas dievkalpojuma. Šodien bija sludinājis kāds ārzemju misionārs, draudze saņēmusi daudz svētības un garastāvoklis Anniņai pacilāts. Viņa iekāpa vilcienā, izvilka burtnīcu ar svētrunas konspektu, lai to pārlasītu. Anniņa bija tā aizrāvusies ar lasīšanu, ka nepamanīja savā priekšā stāvošo jaunekli. “Vai drīkst piesēst?” - pieklājīgi vaicāja jauneklis. “Lūdzu, lūdzu!” - atrūca Anniņa un nodomāja, kāpēc gan jaunais cilvēks vēlas sēdēt tieši te, kaut vagons ir pustukšs.

Drīz Anniņa pamanīja, ka blakussēdētājs nemierīgi knosās. “Atļausiet ar jums parunāt par garīgām lietām?” - jauneklis izdvesa un nez kāpēc nosarka. “Ziniet…”, mēģināja bilst Anniņa. Šajā brīdī solā iemetās izkāmējis stāvs oranžā apmetnī. Kārnā galva bija gludi noskūta, tikai pakausī rēgojās gara matu šķipsna. “Harē, Krišna!” - ieaurojās skūtais. “Dievs ir varens!” - atšņāca jauneklis. “Bet…”, bilda Anniņa. “Dievs ir viens, taču mūsu ceļš pie Viņa ir vispatiesākais!” - deklarēja krišnaīts. “Vai tu apklusīsi, maldu apustuli!” - kliedza jauneklis. “A, bet…”, Anniņa vairs tikai vāri kunkstēja. “Paklau, nopērc Bhagavadgītu“, krišnaīts čukstēja. “Bet es Jauno Derību došu par velti!” - jauneklis triumfēja.

Tā turpinājās labu brīdi. Te Anniņa pamanīja, ka viņai laiks izkāpt. Strauji piecēlusies, viņa metās uz izeju. Četras rokas satvēra Anniņas mēteļa stūrus tā, ka viņa vairs nespēja paspert ne soli. “Kundze nāks uz manu draudzi!” - autoritatīvi paziņoja jauneklis. “Nemaz neceri! Krišna ir kungs!” - iešņācās skūtais. Anniņa ar mokām izrāvās un iemuka tamburā. Tomēr vajātāji neatkāpās. Nabaga sieviete tika sagrābta un rauta teju uz pusēm. Vilciena durvis atvērās, Anniņa spēra saviem mocītājiem un beidzot viņai izdevās atbrīvoties no dzelžainā tvēriena. Klupdama, krizdama viņa izmetās uz perona.

Durvis aizvērās. Vilciens lēni uzņēma gaitu un Anniņa vēl paspēja saskatīt, kā aiz biezajiem durvju stikliem saķērušies niknā dūru cīņā aizbrauc kautrīgais jauneklis un kārnais krišnaīts. Tad viņa paskatījās uz savu saplēsto mēteli, izbrīnā paraustīja plecus un noteica: “Es taču visu laiku centos viņiem ieskaidrot, ka jau sen pazīstu Kungu un esmu Dieva bērns! Kāpēc viņi manī neklausījās?”

****

Kāda ir šo stāstu morāle? Pasludināt Evaņģēlija vēsti ir Dieva dots uzdevums ikvienam Kristus sekotājam. Tomēr reizēm mums vajadzētu padomāt, kur, kad un kā to pareizi darīt. Sludinot cilvēkiem nevajadzētu aizmirst ieklausīties arī viņos. Tā mēs velti neizšķiedīsim savus spēkus un enerģiju vietās un pie ļaudīm, kam varbūt tas vairs nemaz nav vajadzīgs.

****

Līdzīgie raksti:

• Meža stāsti