17
Latvijas vēstures dramatiskajos līkločos ir kāds notikums, kura novērtējums šķeļ mūsu sabiedrību jau kopš pašas neatkarības atjaunošanas, un tas ir jautājums par Latvijas okupāciju. Ja vairākumam latviešu šajā ziņā šaubu nav, tad krievvalodīgo iedzīvotāju viedoklis ir krietni vien citādāks. Šādas attieksmes veidošanā liela nozīme bijusi Krievijas nostājai, kas joprojām turpina noliegt okupācijas faktu, jo tas šai valstij radītu jaunas problēmas - tiktu aktualizēts jautājums par dekolonizāciju un kompensācijām, turklāt ideoloģiskajā cīņā vairs nebūtu iespējams ekspluatēt tik ērto nepilsoņu jautājumu un apsūdzēt Latviju krievvalodīgo iedzīvotāju diskriminēšanā.
Kā pamatojumu savai nostājai Krievija izmanto juridiskās terminoloģijas nianses. Okupācijas juridiskais skaidrojums noformulēts 1907. gada Hāgas konvencijā un nozīmē citas valsts sagrābšanu ar bruņotu (militāru) spēku un savas pārvaldības ieviešanu tajā. Baltijas valstu, tostarp Latvijas, gadījumā tā neesot bijis - valdības labprātīgi piekritušas PSRS karaspēka ienākšanai savā zemē un šo valstu armijas neesot izrādījušas nekādu pretošanos. Tomēr, saskaņā ar Hāgas konvencijas 42. pantu, teritorija ir okupēta, ja tā pakļauta naidīgas armijas faktiskai pārvaldei. Arī 1949. gadā pieņemtajā Ceturtajā Ženēvas konvencijā skaidrotie jēdzieni „agresija”, „ekspansija” un „aneksija” neatstāj nekādas šaubas par to, kas 1940. gadā notika Baltijas valstīs.
Priekšnoteikumus Baltijas valstu okupācijai radīja 1939. gada 23. augustā Maskavā noslēgtais Vācijas un PSRS Neuzbrukšanas līgums, kas labāk pazīstams kā Molotova - Ribentropa pakts. Tā slepenajos papildus protokolos, kas atklātībā nonāca tikai pēc Otrā Pasaules kara, divas Eiropas lielvaras ciniski sadalīja kontinentu savu interešu sfērās. Sākotnēji robeža starp Vācijas un PSRS interešu zonām bija identiska ar Lietuvas ziemeļu robežu, taču saskaņā ar 1939. gada 28. septembra līgumu arī Lietuva nonāca PSRS interešu sfērā.
Molotova - Ribentropa pakts bija pretrunā ar tolaik spēkā esošajām vispārējām starptautiskajām tiesībām, kas nepieļāva vienošanās uz trešo valstu neatkarības rēķina. Padomju Savienība un Vācija pārkāpa arī vairākus citus divpusējos un daudzpusējos līgumus, tostarp 1928. gadā parakstīto Briāna - Keloga paktu, kā arī 1933. gada Londonas konvenciju, kas formulēja agresijas definīciju. Noslēdzot paktu abas agresīvās lielvalstis bija vienisprātis, ka termins „interešu sfēra” nozīmē brīvību okupēt un anektēt attiecīgo valstu teritorijas. Tādejādi PSRS ieguva rīcības iespēju „turpmākiem teritoriāli politiskajiem pārveidojumiem” padomju ietekmes sfērā.
Ja Vācija panākto vienošanos sāka īstenot nekavējoties, 1939. gada 1. septembrī iebrūkot Polijā un sākot Otro Pasaules karu, tad Padomju Savienība rīkojās viltīgāk. Baltijas valstu pakļaušana sākās nevis ar okupāciju, bet tā sauktajiem „draudzības un savstarpējās palīdzības līgumiem”. Lai piespiestu Latviju parakstīt šādu līgumu PSRS 1939. gada augustā sāka koncentrēt pie mūsu zemes robežām karaspēku, kura skaitliskais lielums oktobrī sasniedza ap 200 000 karavīru, daudzkārt pārsniedzot Latvijas armijas karavīru skaitu. Kopumā pie Baltijas valstu robežām bija koncentrētas trīs armijas, kurās ietilpa 10 korpusi un 39 divīzijas un brigādes, kas gaidīja „kaujas pavēli iebrukumam Baltijas valstīs”.
Septembrī tiekoties ar vācu ārlietu ministru Ribentropu, Staļins neslēpa agresīvos nolūkus pret Baltijas valstīm, norādot , ka Igaunija jau piekritusi noslēgt savstarpējās palīdzības līgumu, bet, ja Latvija pretosies, „Sarkanā armija ar to izrēķināsies visīsākajā laikā”. Vācu puse uzstāja, lai „Baltijas jautājums” tiktu risināts pakāpeniski, uzreiz tās pilnībā neokupējot. Staļins apsolīja īstenot pakāpenisku iespiešanos Baltijā un pagaidām atstāt Latvijai, Lietuvai un Igaunijai neatkarību, neizslēdzot iespēju, ka nākotnē šīs valstis tomēr nonāks PSRS sastāvā.
Sarunas par savstarpējās palīdzības līguma noslēgšanu ar Latviju sākās 1939. gada 2. oktobrī. Tajās piedalījās pats Kremļa saimnieks J. V. Staļins, kas Latvijas ārlietu ministram V. Munteram teica: „Mums ir vajadzīgas neaizsalstošas jūras bāzes. Tas, kas noteikts 1920. gadā (Latvijas un Padomju Krievijas miera līgumā), nevar tā palikt uz mūžīgiem laikiem”. Staļins arī informēja Latvijas pārstāvi, ka „iespaidu sfēru sadalījums ir noticis” un „vāciešu dēļ mēs varam jūs okupēt”, kā arī piedraudēja „paņemt no jums teritoriju ar krievu mazākumtautību” (droši vien domāta Abrene vai pat visa Latgale). Nobeigumā „tautu tēvs” vēl tēvišķi piebilda: „Pēc šā līguma noslēgšanas katrs zinās, ka šeit (Latvijā) ir divi saimnieki - latvieši un krievi”.
Šādos apstākļos Latvijas valdība nolēma piekrist Padomju Savienības prasībām, ielaižot tās karaspēku savā teritorijā. Lēmumu Ministru kabinets pieņēma 3. oktobra ārkārtas sēdē, parakstīts tas tika 5. oktobrī. Saskaņā ar līgumu PSRS ieveda Latvijā 25 000 vīru lielu karaspēka kontingentu (Latvijas armijā tolaik dienēja ap 30 000 cilvēku), ierīkoja sauszemes, gaisa un jūras karaspēka bāzes Liepājā, Ventspilī un Vaiņodē. Alternatīva bija karot, taču par šādu iespēju K. Ulmaņa valdība neizšķīrās tautas dzīvā spēka saglabāšanas interesēs. Turklāt Igaunija jau bija piekāpusies un arī Lietuva gatavojās to darīt. Vienīgi Somija atteicās no līguma un 1939. gada 30. novembrī PSRS iebruka šajā valstī. Izcīnot smagas cīņas un zaudējot daļu teritorijas, Somijai tomēr izdevās saglabāt savu neatkarību. Latvijai padomju bāzes kļuva par slazda valgu.
Par to, ka līgums par PSRS karabāzēm Latvijai nebija labprātīgs, liecina 1940. gada 9. janvāra PSRS pilnvarotā lietveža Latvijā I. Zotova PSRS ārlietu tautas komisāra vietniekam V. Potjomkinam sūtītais ziņojums, kurā tas atzina, ka oficiāli Latvijas valsts izturas lojāli pret PSRS karabāzēm, taču „Latvijas valdība savstarpējās palīdzības paktu pilda ar lielu nepatiku”. Savukārt 1940. gada 4. aprīlī PSRS Ārlietu tautas komisariāta Baltijas valstu nodaļas vadītājs A. Lisjaks ziņoja PSRS ārlietu tautas komisāram V. Molotovam, ka Latvijas valdošās aprindas uzskatot PSRS un Latvijas savstarpējās palīdzības līgumu par piekāpšanos spēkam un kā „uzspiestu pārejas posmu”.
Pēc karaspēka bāzu ierīkošanas PSRS sāka īstenot pasākumus situācijas destabilizēšanai Latvijā, izvērsdama īstu „nervu karu”. Jau 1938. gadā Iekšlietu Tautas komisariāta Izlūkošanas, terora un diversiju IV pārvalde bija aktivizējusi „politisko, ekonomisko, militāro un izlūkošanas darbību lai, atbalstot strādnieku kustību, gāztu marionešu režīmu”. Sākās preses uzbrukumi Baltijas valstīm, tika inscenētas dažādas provokācijas. 1939. gada decembrī PSRS specdienestu emisāru uzraudzībā un ar to tiešu līdzdalību tika organizēta komunistu memoranda publicēšana, kurā tie aicināja Sarkano armiju gāzt K. Ulmaņa valdību. Vienlaikus PSRS emisāri mēģināja organizēt strādnieku sacelšanos, kas tad lūgtu PSRS militāro atbalstu. Tika organizēta Latvijā patvaļīgā atvaļinājumā esošu Sarkanās armijas karavīru un jūrnieku it kā nolaupīšana, kurā apsūdzēja Latvijas valsti. Bija nodoms no latviešu izcelsmes PSRS pilsoņiem izveidot „valdību”, kas varētu sagrābt varu Rēzeknē un aicināt palīgā PSRS.
1940. gada sākumā detalizēts plāns militāram iebrukumam Baltijas valstīs bija pabeigts. Tas paredzēja šo valstu armiju sakaušanu, karagūstekņu izvešanu uz PSRS un izvietošanu koncentrācijas nometnēs. Maijā Rīgā ieradās slepena NKVD operatīvā grupa, kam bija jāveic pēdējie sagatavošanās darbi Latvijas okupēšanai. Viens no grupas dalībniekiem Sergejs Rusakovs vēlāk rakstīja: „1940. gada maija mēnesī operatīvās grupas sastāvā tiku nosūtīts uz Latviju nelegālam izlūkošanas darbam, lai Latvijā nodibinātu padomju varu”. 1940. gada 9. jūnijā PSRS iekšlietu tautas komisāra vietnieks V. Černišovs ziņoja VK(b)P CK Politbirojam, ka konvoju karaspēks ir sagatavots atbruņoto Baltijas valstu armiju izvešanai un uzņemšanai astoņās nometnēs. Ideoloģiskai iedzīvotāju ietekmēšanai bija sagatavotas propagandas lapiņas, ko bija paredzēts izkaisīt no lidmašīnām kara pirmajās dienās. Tajās bija teikts: „Sarkanā armija pārņem savā varenajā un uzticamajā aizsardzībā Baltijas tautu brīvību un neatkarību un atbrīvos jūs no kapitālistu un muižnieku jūga.”
Baltijas valstu okupācija bija sagatavota, atlika gaidīt piemērotu brīdi tās īstenošanai…
