24
1940. gada 14. jūnijā PSRS bruņotie spēki bloķēja Baltijas valstu gaisa un jūras telpu. Baltijas jūrā no Klaipēdas līdz pat Narvai PSRS jūras kara flotes kuģi izveidoja septiņas aizsprosta grupas. Šajā jūras blokādes operācijā kopumā piedalījās 19 karakuģu. Naktī no 14. uz 15. jūniju NKVD diversantu vienības uzbruka III Abrenes bataljona 2. sardzes mītnei Masļenkos un 3.sardzes mītnei Šmaiļos. Bija mēģinājums uzbrukt arī robežpostenim Mālainē, taču tas neizdevās. Robežapsardzības punkti tika nodedzināts, trīs robežsargi krita kaujā, tika nogalināta viena sieviete un divi civiliedzīvotāji ievainoti, 10 robežsargi un 27 vietējie iedzīvotāji aizvesti gūstā uz PSRS. 15. jūnijā PSRS karaspēks iebruka Lietuvā, pilnībā okupējot šo valsti.
16. jūnijā pulksten 14.00 PSRS ārlietu tautas komisārs V. Molotovs izsauca pie sevis Latvijas sūtni PSRS F. Kociņu un nolasīja PSRS valdības ultimātu, kurā bezierunu tonī tika pieprasīta Latvijas valdības atkāpšanās, jaunas valdības izveidošana ar no PSRS puses norādītām personām, un neierobežota padomju karaspēka kontingenta ielaišana Latvijā, piebilstot, ja līdz pulksten 23.00 netiks saņemta pozitīva atbilde no Latvijas valdības, Sarkanā armija bez atļaujas ieies Latvijas teritorijā, ar spēku apspiežot jebkādu pretošanos. Šajā laikā PSRS jau īstenoja līdzīgu operāciju Igaunijā.
Piekāpjoties rupjajam spiedienam, Ulmaņa valdība 16. jūnija vakarā nolēma ultimātu pieņemt un atkāpties. Militāru pretošanos Ministru kabinets noraidīja, jo uzskatīja, ka tā izraisīs asinsizliešanu, bet neglābs Latvijas valsti. K. Ulmanis vēl loloja zināmas cerības saglabāt Latvijas suverenitāti kaut vai ierobežotā formā, tāpēc neizšķīrās pat par simbolisku pretošanos un neriskēja izteikt Maskavai diplomātisku protestu, kas bija smaga politiska kļūda.
Izvirzot Latvijai ultimātu, PSRS ignorēja gan starptautiskās tiesības, kas aizliedza spēka lietošanas draudus bez iepriekšējiem strīdīgo jautājumu nokārtošanas mēģinājumiem miera ceļā, gan 1932. gada 5. februārī ar Latviju parakstīto neuzbrukšanas līgumu, kurš nepārprotami un tieši izslēdza spēka lietošanas draudus, kas būtu vērsti pret vienas vai otras valsts politisko neatkarību, paredzot, ka līgumslēdzējas puses atturēsies no jebkādas agresīvas rīcības pret otru pusi.
17. jūnija rītā Sarkanās armijas pārstāvis ģenerālpulkvedis D. Pavlovs tikās ar Latvijas armijas pulkvedi Otto Ūdentiņu Jonišķu dzelzceļa stacijā. Nesagaidot armijas pārstāvju tikšanās rezultātus, PSRS 8. armija un 2. armijas daļas šķērsoja Latvijas - PSRS robežu. Pulksten 13.00 tika parakstīts Latvijas armijas kapitulācijas akts, kurā tā apņēmās nepretoties ienākošajām Sarkanās armijas daļām un palikt savās dislokācijas vietās. Tajā pašā laikā pirmie Sarkanās armijas tanki jau sasniedza Rīgu. 3. armija ieņēma Latvijas dienvidaustrumu daļu, bet 2. sevišķā strēlnieku korpusa vienības - Latvijas rietumdaļu. Kopā Latvijas robežu šķērsoja deviņas PSRS armijas divīzijas ar 90 000 karavīru, 2500 tankiem un 2000 lidmašīnām.
18. jūnijā Latvijā ieradās Padomju Savienības oficiālais pārstāvis Andrejs Višinskis, kurš bēdīgi slavens kļuva kā galvenais apsūdzētājs 30. gadu otrās puses politisko „tīrīšanu” laikā PSRS. Viņa rokās nonāca visa reālā vara valstī. Višinskis Latvijā uzturējās vairāk nekā mēnesi, kamēr tika pabeigts nākamais Latvijas valsts iznīcināšanas posms - aneksijas sagatavošana. Padomju emisāra nosūtīšana uz Rīgu bija klajā pretrunā ar PSRS un Latvijas savstarpējās palīdzības līguma 5. pantu, kas paredzēja, ka pakta realizēšana nekādā ziņā nedrīkst skart līgumslēdzēju pušu suverēnās tiesības, to valsts iekārtu, ekonomisko un sociālo sistēmu, kā arī militāros pasākumus.
Jauno Latvijas „valdību” sastādīja Višinska vadībā PSRS sūtniecības telpās. Uz turieni tika uzaicināti cilvēki, kam pēc Maskavas domām varēja droši uzticēt ministru portfeļus. 19. jūnija vakarā Višinskis ieradās pie K. Ulmaņa un iesniedza „valdības” sarakstu ar ministru prezidentu Augustu Kirhenšteinu priekšgalā. 20. jūnijā notika Ulmaņa valdības pēdējā sēde, bet nākamajā dienā - jaunā Ministru kabineta pirmā sēde. Tajā no vajadzīgajiem desmit ministriem piedalījās tikai seši, kurus bija izdevies dažās dienās sadabūt. Lai pilnībā nokomplektētu kabinetu, vajadzēja vēl 17 dienas. Tā sauktā Tautas valdība darbojās līdz 21. jūlijam.
21. jūnijā tika publicēta pirmā Tautas valdības deklarācija par K.Ulmaņa kabineta gāšanu. Tā kā Padomju Savienība pievērsa lielu uzmanību pasaules sabiedriskās domas maldināšanai, tai vajadzēja panākt, lai Latvijas un pārējo Baltijas valstu aneksijas process izskatītos iespējami leģitīms un to varētu traktēt kā „brīvprātīgu pievienošanos”. Tika pieņemts lēmums inscenēt „tautas parlamenta” vēlēšanas. Lēmumu pieņēma Maskavā 4. jūlijā, bet vēlēšanām bija jānotiek jau pēc desmit dienām - 14. un 15. jūlijā. Nosakot tik īsu priekšvēlēšanu laiku tika pārkāpts Saeimas vēlēšanu likums, bet ar vēlēšanu rīkošanu jūlijā - Latvijas Satversmes 11. pants, kas noteica, ka vēlēšanām jānotiek oktobra pirmajā svētdienā un sestdienā pirms tās.
Vēlēšanās piedalījās tikai viens saraksts - „Darba tautas bloks”, - kuru vadīja no pagrīdes iznākusī Latvijas Komunistiskā partija. Visi citi alternatīvie saraksti tika noraidīti. 6. jūlijā izveidotais „Demokrātiskais bloks”, kas apvienoja vairākus populārus pilsoniskos politiķus, tika aizliegts, bet par mēģinājumu izvirzīt šādu sarakstu, tas ir, par darbību, kas pat pēc jaunā vēlēšanu likuma bija pilnīgi legāla, PSRS drošības iestāžu pārstāvji „vainīgos” arestēja un tiesāja.
Vēlēšanu gaitā Latvijas iedzīvotāji tika pakļauti morālai ietekmēšanai, kuru vēl draudīgāku padarīja padomju karaspēka klātbūtne un piedalīšanās vēlēšanu organizēšanā. Plaši tika izmantota vēlēšanu rezultātu falsifikācija. Atbilstoši Padomju Savienībā pieņemtajai praksei, par vienīgo sarakstu tika nodotas 97,5 % vēlētāju balsis, bet Kuldīgā pat 100%. Interesanti, ka padomju ziņu aģentūra TASS informāciju par vēlēšanu iznākumu Latvijā sniedza 12 stundas pirms balsu skaitīšanas sākšanas. Šis vēlēšanu farss kļuva par izšķirošo soli pretī Latvijas aneksijai un iekļaušanai PSRS sastāvā.
Lai gan „Darba tautas bloka” vēlēšanu programmā nebija ne vārda par padomju varu Latvijā un iestāšanos PSRS, 21. jūlijā nelikumīgi ievēlētā Tautas Saeima pasludināja Latvijas Republiku par likvidētu, atjaunoja padomju varu un pasludināja jaunas valsts - Latvijas PSR - izveidošanu. Pārkāpjot Satversmi tika nolemts lūgt uzņemt Latviju PSRS sastāvā. Latvijas inkorporācija PSRS sastāvā noslēdzās 1940. gada 5. augustā, kad PSRS Augstākā padome ar speciālu likumu iekļāva Latvijas teritoriju šīs valsts sastāvā kā administratīvu vienību ar nosaukumu Latvijas PSR.
Latvijas valsts iznīcināšanas process bija galā.
Nepareizi! Latvijas Republika jau gadus neeksistēja kopš Ulmaņa apvērsuma! Tas iznīcināja tiesisko un taisnīgo Latvijas Republiku! Latvijas Satversme un Saeimas likumi jau gadiem bija iznīcināti! Laiks pienācis nožēlot tautas piekrišanu un tātad līdzdalību netaisnajam apvērsumam! Jāatgūst taisnības pamatus, kurus latvieši paši iznīcināja!
Par Ulmaņa apvērsumu ir dažādi viedokļi. Skaidrs, ja Latvijā 1940.gadā vēl būtu parlamentāra republika, notikumu gaita varēja būt krietni citādāka. Tomēr es negribētu teikt, ka visi parlamentārisma laikā izdotie likumi bija taisnīgi. Likumi jau varbūt bija taisnīgi, bet to pildīšana… Nu, mēs jau zinām, kā tas ir šodien.
Gadiem ilgi kreisie ir centušies nomelnot Ulmani, bet neviens vēl nav varējis argumentēt pret to valsts uzplaukumu, ko viņš ieveda. Pat sociāldemokrāts Voldemārs Bastjānis savos memuāros bija spiests atzīt, ka visas politiskās partijas, ieskaitot sociķus, bija noveduši valsti līdz kliņķim ar savu savtīgo strīdēšanos un deformēto koncepciju par demokrātiju. Ulmanis nebija ne perfekts, ne Dievs, bet valsts vadītājs un saimnieks, kas mīlēja savu tautu un veicināja tās labklājību. Tādi kā Graudiņš un viņa liberālie trimdas latviešu ‘kulturņiki’ kopā ar pašmāju bijušajiem komjauniešiem un sorosiešiem cenšas galīgi iznīcināt latvisku Latviju par labu jaunam, multikulturālam, daudzvalodīgam zaņķim. Latviešu tauta un Latvijas Republika zēla un plauka līdz 1940.gada bolševiku uzbrukumam - tad sākās sistemātiska latviešu tautas iznīdēšana, kas turpinās līdz šai dienai. Demokrātija pati par sevi nav panaceja un var būt kā divpusējs zobens.
Argumenti par to, kas būtu varējis būt, ja Ulmanis nebūtu bijis pie varas, ir mēmi un tukši, jo nebija nevienam tādi resursi, ar ko atspēkot tālaika pasaules divas lielākās totalitārās diktatūras. Ulmaņlaiki bija Latvijas vēsturē zelta laiki un tas ir neapgāžams fakts.
Latviju latviešiem!