Laikmeta zīmes

Ņemot vērā šā raksta pirmajā un otrajā daļā minētos notikumus, šķiet nesaprotami, kāpēc Krievija un tās ideoloģiskie līdzskrējēji Baltijas valstīs joprojām neatzīst okupācijas faktu, par ko nekādu šaubu nav lielākajai daļai pasaules sabiedrības. Tā vietā Krievija spītīgi turas pie formāliem juridiskiem formulējumiem un tam ir savs iemesls, kas ne tik daudz saistīts ar vēsturi, kā politisko izdevīgumu.

Okupācijas fakta noliedzēji apgalvo, ka PSRS karaspēka papildus kontingents Latvijā ienācis saskaņā ar 1939. gada līgumu par karaspēka bāzēm un tas noticis ar Latvijas valdības labprātīgu piekrišanu. Ja tas patiešām būtu tā, tad sarkanarmiešiem, saskaņā ar līgumu, vajadzēja klusi un mierīgi dislocēties savās bāzēs un nekādi neiejaukties Latvijas iekšējās lietās. Tā vietā Sarkanās armijas karavīri ieņēma pozīcijas galvaspilsētas stratēģiski svarīgākajos ielu krustojumos, sagrābta Spilves lidlauku, visas dzelzceļa stacijas, tiltus, pastu, telegrāfu, radiofonu un citus stratēģiskus objektus. Lai sazinātos ar Maskavu, Vienības laukumā tika iekārtota sakaru centrāle. Sarkanā armija bloķēja arī civilo kuģu un lidmašīnu satiksmi ar citām valstīm.

Par okupantu plāniem liecina PSRS aizsardzības tautas komisāra maršala S. Timošenko 1940. gada 17. jūnija ziņojumā VK(b)P CK Politbirojam teiktais: „Uzskatu par nepieciešamu nekavējoši sākt ieņemto Baltijas republiku teritorijā šādus pasākumus. Austrumprūsijas un Baltijas pierobežu nekavējoties ieņemt mūsu robežapsardzības karaspēkam. Sākt ieņemto republiku armiju atbruņošanu un izformēšanu. Atbruņot iedzīvotājus, policiju un nemilitārās organizācijas. Valsts objektu apsardzību, sardžu un garnizonu dienestu uzdot mūsu karaspēkam. Sākt ieņemto republiku sovjetizāciju.” Skaidrāk pateikt nav iespējams.

Pārkāpjot 1939. gada līguma noteikumus, padomju puse aktīvi iejaucās Latvijas iekšējās lietās. Tā, piemēram, 1940. gada 19. - 20. jūnijā komunistu rīkotajās nekārtībās Liepājā piedalījās sarkanarmieši ar uzspraustiem durkļiem kaujas gatavībā. Ar krievu karavīru bruņotu atbalstu tika sagrābta pasta ēka un Aizsargu nams. Latvijas armijas Zemgales divīzijas komandieris ģenerālis Žanis Bahs 1940. gada 21. jūnijā ziņoja armijas komandierim ģenerālim Hartmanim, ka viņam uzticētās armijas vienības ir bloķētas kazarmās, bez munīcijas un kaujas nespējīgas, pārvietošanās ziņā pakļautas vietējam Sarkanās armijas štābam. Bezprecedenta iejaukšanās gadījums bija Baltijas kara apgabala izveidošana ar centru Rīgā. Attiecīgā PSRS aizsardzības tautas komisāra pavēle datēta ar 1940. gada 11. jūliju. Vēl formāli neatkarīgu valstu teritorijā tika radīta citas valsts militāri administratīva vienība. Ar 10. jūlija VK(b)P CK Politbiroja lēmumu, vēl pirms Latvijas iekļaušanas PSRS sastāvā, okupēto Baltijas valstu armijas tika iekļautas Sarkanās armijas sastāvā kā teritoriālie korpusi.

Cits apgalvojums, ko nereti pauž okupācijas fakta pretinieki - 1940. gadā Latvijā notikusi sociālistiska revolūcija un par visiem lēmumiem, kas pieņemti tajā laikā, atbildīgi ir paši latvieši. Nav tiesa - sākot ar 18. jūniju okupācijas vara valsts pārvaldē nomainīja visus vadošos darbiniekus. Jaunu darbinieku atlasi kontrolēja un vadīja VK(b)P CK Kadru pārvalde. Latvijas Komunistiskās partijas CK un amatu jautājumos tai pakļautā Latvijas PSR Tautas Komisāru padome bija tikai izpildinstitūcijas, kam nebija pat tiesību aicināt vadošā darbā kādu kandidātu, pirms tam to nesaskaņojot ar VK(b)P CK. Ja kāda persona vēlējās strādāt Latvijas PSR pārvaldē, vietējās varas iestādes norādīja, ka ar lūgumu jāvēršas VK(b)P CK Maskavā. Pat Baltijas valstu Komunistisko partiju centrālkomitejas tika nokomplektētas Maskavā 27. jūnijā VK(b)P CK Politbiroja sēdē.

Arī Augusta Kirhenšteina marionešu valdības saraksts tika sastādīts Maskavā un vēlāk valdība izveidota ar tiešu PSRS sūtniecības un Kremļa emisāra A. Višinska līdzdalību. Šī „valdība” pārstāvēja PSRS intereses, un tās darbības aizsegā Maskava īstenoja savus plānus Latvijas aneksijai. Tikpat nelikumīgas bija Maskavā nolemtās un Tautas valdības izsludinātās vēlēšanas, kuras, pārkāpjot visas starptautiskās normas, notika okupācijas karaspēka klātbūtnē. Vēlēšanu komisijās bija daudzi okupētājvaras pārstāvji, kas uzraudzīja balsošanas gaitu un apturēja to, ja viņiem kas šķita neatbilstošs Maskavā pieņemtajam scenārijam. Kaut arī formāli Kārlis Ulmanis palika valsts prezidents, viņam nebija pilnīgi nekādu iespēju ietekmēt situāciju. Viņš bija spiests parakstīt visus marionešu valdības pieņemtos prettiesiskos likumus, tādejādi ar paša rokām iznīcinot valsti, kuras veidošanai bija atdevis savu mūžu. Kad „moris” savu bija padarījis, viņš varēja iet - drīz pēc jaunās Saeimas izveidošanas Ulmani arestēja NKVD, kas bija klajā pretrunā ar starptautiskajām tiesībām, tostarp PSRS un Latvijas savstarpējās palīdzības līguma 5. pantu.

Sākot ar okupācijas pirmajām dienām PSRS NKVD pārņēma Latvijas drošības iestādes, kurās par noteicējiem kļuva no PSRS iebraukušie darbinieki. Sākās formāli neatkarīgas valsts pilsoņu novērošana, aresti un spīdzināšana, kas uzskatāmi apliecina okupācijas pastāvēšanu de facto. Līdz ar okupāciju tika likvidēta arī Latvijas tiesu sistēma. Visas okupācijas varas iestāžu arestēto lietas skatīja Sarkanās armijas Kara tribunāli, tas ir, svešas valsts juridiskās sistēmas struktūras.

Bijušajā VDK arhīvā atrodas informācija par 7292 Baigajā gadā arestētām personām. 184 no tām bija arestētas līdz 1940. gada 5. augustam, tas ir, vēl pirms oficiālās Latvijas iekļaušanas PSRS sastāvā. Pirmos arestēja iepriekšējās varas pārstāvjus - valdības locekļus, ierēdņus, policijas un tiesu darbiniekus, aizsargus, robežsargus, kā arī to organizāciju pārstāvjus, kam bija sakari ar ārzemēm. Visplašākie aresti notika 19. - 20. jūlijā, kad, izpildot politiskās policijas priekšnieka Vikentija Latkovska pavēli, tika apcietināti un vēlāk deportēti daudzi tā sauktie „baltie krievi” - bijušie baltgvardu virsnieki, kā arī bijušie Latvijas Saeimas deputāti. Represēti tika arī citu tautību Latvijas pilsoņi - ebreji, poļi, baltkrievi. Tas bija neredzēts cinisms - formāli vēl neatkarīgās Latvijas pilsoņus apcietināja citas valsts drošības orgāni un deportēja uz citu valsti! Tā ir ļoti uzskatāma liecība par to, ka Latvijas bija okupēta valsts.

Arī apgalvojums, ka Latvija lūgusi uzņemt sevi PSRS brīvprātīgi, neiztur kritiku. Jaunā Saeima bija neleģitīms varas orgāns, jo tika ievēlēta nelikumīgās vēlēšanās, bet tās bez kādām debatēm pieņemtā deklarācija „Par Latvijas iestāšanos Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sastāvā” ignorēja tautas nobalsošanas nepieciešamību, kā tas noteikts Satversmes 77. pantā. Tā kā deklarācija mainīja Latvijas valstisko iekārtu un likvidēja tās formālo neatkarību bez tautas nobalsošanas, tika pārkāpts Satversmes 1., 2. un 3.pants un Latvijas iekļaušana PSRS sastāvā uzskatāma par antikonstitucionālu. Tā bija vardarbīga svešas valsts teritorijas piesavināšanās, modernajās starptautiskajās tiesībās aizliegta aneksija, kas tika īstenota pārkāpjot daudzus starptautiskus un divpusējus līgumus, nenoslēdzot uz brīvprātības pamatiem balstītu Savienības līgumu, kā arī ignorējot starptautisko tiesību principus, ieskaitot tautu tiesības uz pašnoteikšanos.

Jāpiezīmē, ka Rietumvalstu valdībām un diplomātiem Latvijā tajās drūmajās dienās nebija nekādu šaubu par to, kas patiesībā notiek. 1940. gada 21. jūnijā Lielbritānijas vēstnieks Čārlzs Ords telegrafēja uz Londonu: „Saprotams, ka jaunās valdības izveidošana nevar notikt uz Satversmes pamata, bet gan spiediena rezultātā no ārienes”, bet 27. jūnijā: „Notikumu gaita pilnībā ir atkarīga no Politbiroja lēmumiem.” 11. jūlijā vācu vēstniecībām Tallinā, Rīgā un Kauņā telegrafēja Vācijas Ārlietu ministrijas valsts sekretārs R. Veiczekers: „Jārēķinās ar Baltijas valstu pievienošanu Padomju Savienībai.” Bet Vācijas vēstnieks U. Koce 19. jūlijā ziņoja uz Berlīni: „Šejienes notikumu veidu un tempus nosaka tikai Maskava.” 1940. gada 27. jūlijā ASV valdība oficiāli paziņoja, ka trīs Baltijas valstis ir okupējusi PSRS, un Vašingtona šo aktu nosoda. Līdzīgu pozīciju ieņēma Lielbritānija, Austrālija, Kanāda, Francija, Beļģija, Vatikāns, Īrija, Somija, Dānija, Norvēģija, Portugāle, Turcija, Brazīlija, Ķīna, Dienvidslāvija un citas valstis. Turpināja darboties Latvijas diplomātiskās pārstāvniecības astoņās valstīs: ASV, Austrālijā, Beļģijā, Brazīlijā, Īrijā, Kanādā, Lielbritānijā un tās kolonijās, Norvēģijā.

Starp citu, PSRS tajos gados nemaz neslēpa, ka okupējusi trīs mazās kaimiņvalstis. Izdarot spiedienu uz Latviju gan bāzu līguma sakarībā, gan okupācijas priekšvakarā, padomju pārstāvji izteica ļoti tiešus draudus par militāru okupāciju un norādīja, ka šāda PSRS rīcība izriet no Vācijas un Padomju Savienības neuzbrukšanas līguma punktiem par ietekmes sfēru sadali. Kaut arī pēckara gados PSRS noliedza šādu vienošanos un slepeno protokolu eksistenci, 80. gadu beigās tā tomēr atzina to pastāvēšanu. Nekādu šaubu par okupācijas faktu neizraisa šāds PSRS IeTK Izlūkošanas, terora un diversiju 4. pārvaldes vadītāja P. Sudoplatova atzinums, kuru viņš izdarīja neilgi pēc jūnija notikumiem: „Latviju okupēja mūsu karaspēks”.  Interesanti, ka Sarkanās armijas ģenerālštāba kartēs, kas izdotas vēl 1939. gadā, Baltijas valstis jau iezīmētas kā PSRS teritorija. Bet Vjačeslavs Molotovs Augstākās padomes sēdē, kurā Latviju uzņēma PSRS, pateica nepārprotami: „Padomju Savienība ir atguvusi teritoriju, ko Rietumu lielvaras tai atrāvušas 1919. - 1920. gadā”.

Visu šo faktu gaismā ir grūti saprotama mūsdienu Krievijas rotaļāšanās ar juridiskajiem terminiem un okupācijas fakta ignorēšana. Lielākajai daļai pasaules un arī daudziem Krievijas vēsturniekiem ir skaidrs, ka 1940. gada 17. jūnijā Padomju Savienība veica neprovocētu militāru agresiju pret Latviju un to okupēja. Latvija nonāca pilnīgā svešas armijas varā, kas saskaņā ar 1907. gada Hāgas sauszemes kara konvencijas 42. pantu, ir būtiska okupācijas pazīme. Latvijas valdība zaudēja rīcības spēju, bet situāciju valstī kontrolēja PSRS sūtniecība Rīgā, armija un specdienesti. Savu agresīvo būtību Padomju Savienība pierādīja jau 1939. gadā, kas vispirms kopā ar nacistisko Vāciju iznīcināja Polijas valsti, bet vēlāk iebruka Somijā, par ko tika izslēgta no Tautu savienības, mūsdienu ANO priekšteces.

Tas, ka formāli nenotika pretošanās un karadarbība, nepadara okupācijas faktu par nebijušu. Pastāv tādi starptautisko tiesību jēdzieni kā occupatio bellicara un occupatio pacifica. Balstoties uz starptautisko tiesību ekspertu atzinumiem šos jēdzienus jau 1943. gada 27. oktobrī lietoja Latvijas sūtnis Londonā Kārlis Zariņš savā memorandā Lielbritānijas Ārlietu ministrijai par situāciju Latvijā. Šādi „klusās okupācijas” gadījumi ir labi zināmi jaunāko laiku vēsturē. Austrijas pievienošanas Vācijai notikumu gaita 1938. gada martā bija gandrīz identiska Latvijas situācijai 1940. gadā. Arī ar Čehoslovākijas Sudetu apgabala sagrābšanu var vilkt zināmas paralēles. Abas šīs akcijas starptautiskā sabiedrība ir novērtējusi kā noziedzīgas.

Lielākajai daļai latviešu un daudziem citu tautību Latvijas iedzīvotājiem 1940. gada 17. jūnijs un tam sekojošie notikumi uz mūžīgiem laikiem ir un paliks saistīti ar vienu jēdzienu -  okupācija, lai ko par to neteiktu juridisko terminu vārdnīcas un Kremļa politikāņi. Tāpēc ir skumji, ka daļa mūsu valsts krievvalodīgo politiķu kopā ar saviem Maskavas aizbildņiem turpina noliegt okupācijas faktu, kas tik būtisks daudzu latviešu vēsturiskajai atmiņai. Protams, ir psiholoģiski grūti lielas tautas pārstāvjiem, kam ar mātes pienu ieaudzināta „vecākā brāļa” misijas apziņa, pēkšņi atskārst, ka pasaulē ir arī cilvēki, kuru uztverē viņi nav vis cēli atbrīvotāji, bet okupanti un kolonisti. Tomēr, ja kāds teicas mīlam šo zemi un cienām tās tautu, ja kāds patiesi vēlas, lai šeit valdītu saskaņa un miers starp tautām, tam nāksies vien iedziļināties latviešu tautas pasaules uztverē un būs jāmēģina saprast šīs tautas traģēdiju un sāpes. Tas nepieciešams mūsu kopīgā uzplaukuma un nākotnes vārdā, pretējā gadījumā šie vēstures notikumi turpinās šķelt Latvijas sabiedrību gadu desmitiem ilgi.

Līdzīgie raksti:

• Latvijas okupācija (II): valsts iznīcināšana
• Latvijas okupācija (I): priekšspēle