26
2009.gadā apritēja 20 gadi, kopš pēc ilga pārtraukuma tika atjaunota Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienība (LVDA). Par apvienības vēsturi, šodienu un nākotnes iecerēm stāsta LVDA bīskaps Jānis Ozolinkevičs.
****
- Kāpēc tiek uzsvērts, ka šī ir apvienības atjaunošanas nevis dibināšanas gadadiena?
- Par pirmo vasarsvētku draudžu apvienību var uzskatīt misionāra Džema Grēviņa dibināto Latvijas - Amerikas misiones biedrību, kas oficiāli apvienoja sešas draudzes jeb, kā tolaik teica, sludināšanas vietas. Patiesībā to bija krietni vairāk. Pēc Grēviņa aizbraukšanas no Latvijas 1930.gadā šī apvienība beidza pastāvēt. 1933.gadā Liepājas apgabaltiesā tika reģistrēta Latvijas Vasarsvētku ticīgo reliģiskā apvienība, taču pēc mēneša varas iestādes reģistrāciju anulēja. 1940.gada martā apvienību ar tādu pašu nosaukumu reģistrēja vēlreiz, un tā pastāvēja līdz jūnijam, kad padomju vara tās darbību pārtrauca. Abu šo apvienību vadītājs bija Arvīds Kūmiņš.
Pēc Otrā Pasaules kara vasarsvētku draudzes tika piespiestas pievienoties Baptistu draudžu savienībai. Par pārstāvi no pentekostu puses šajā savienībā ievēlēja Juri Dreimani. Kā izriet no LKP CK dokumentiem, varas iestādes cerēja, ka savstarpējā cīņā baptisti un pentekosti viens otru iznīcinās. Taču tā nenotika, jo vasarsvētku ticīgie drīz vien atteicās no “piespiedu laulības” tāpēc, ka varas iestādes nepieļāva autonomu vasarsvētku draudžu pastāvēšanu šajā savienībā, kā tas bija dažās citās PSRS republikās. Sākās pagrīdes un nelegālās darbības laiks.
1984.gadā Aizputē tika nodibināta neoficiāla vasarsvētku draudžu apvienība, kura apvienoja latviešu un krievu draudzes. Par bīskapu ievēlēja Frici Ozolinkeviču. Taču tad Padomju Savienībā sākās perestroikas laiks un parādījās iespēja dibināt oficiālas vasarsvētku draudžu organizācijas. Sākumā bija doma dibināt vienotu PSRS Vasarsvētku ticīgo apvienību, taču tolaik Latvijā jau virmoja neatkarības vēsmas un mēs pieņēmām lēmumu dibināt savu Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienību. Kā piemērs mums kalpoja baptistu savienība, kas arī centās kļūt neatkarīga no Maskavas.
1989.gadā krievu draudzes atteicās no kopdarba ar latviešiem un sāka veidot savu apvienību. Savukārt Liepājas (tagad draudze „Emanuēls”), Aizputes, Jelgavas un Talsu (Valdemārpils) vasarsvētku draudzes nolēma legalizēt pirms dažiem gadiem izveidoto apvienību un to oficiāli reģistrēt. Mums pievienojās arī Līvānu vasarsvētku draudze. Tā kā bīskaps Fricis Ozolinkevičs nevēlējās vadīt atjaunoto apvienību, tika izvirzīti vairāki kandidāti uz šo amatu. Ievēlēja mani. Iesniedzām reģistrācijas pieteikumu, taču viss nebūt negāja tik gludi. Reģistrācijas papīri bija jāsūta uz Maskavu. Viņi negribēja mūs reģistrēt, bet es teicu: „Ja reiz likums atļauj, kāpēc nevar reģistrēt?!” Mēs uzstājām, un 1989.gada septembrī Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienība tika reģistrēta. Bijām pirmā vasarsvētku draudžu apvienība, kas oficiāli reģistrēta pēckara gados.
Tomēr mēs uzskatām, ka esam atjaunota, nevis jaundibināta organizācija. Mums ir svarīga pēctecība, jo tieši 30.gados izveidoto apvienību vadītājs Arvīds Kūmiņš bija tas, kurš uzlika man rokas un ordinēja kalpošanas darbam. Tāpēc mēs atzīmējam apvienības atjaunošanas gadadienu. Savukārt krievu Vasarsvētku draudžu centrs, kas arī tika reģistrēts 1989.gadā, savu darbību sāka kā jauna organizācija, un viņiem šis ir dibināšanas atceres gads.
- Kāpēc 30.gados vasarsvētku draudzēm bija tik grūti iegūt oficiālu varas iestāžu labvēlību?
- Vasarsvētku kustība Latvijā ienāca strauji - trīs gadu laikā tās locekļu skaits izauga līdz 400 cilvēkiem. Problēma bija tā, ka daudzi no šiem ļaudīm nāca no kādas citas konfesijas. Tas, protams, nepatika šo konfesiju mācītājiem un vadošajām amatpersonām. Sākās pretdarbība. Lietā tika liktas dažādas intrigas, tostarp pazīšanās politiskajās un valdības aprindās. Tas arī bija iemesls, kāpēc Džemam Grēviņam nācās aizbraukt no Latvijas.
1939.gadā Zviedrijā notika šīs valsts vasarsvētku draudžu kongress, kurā piedalījās arī Latvijas delegācija. Pēc atgriešanās no kongresa Arvīds Kūmiņš sāka aktīvu saraksti ar Iekšlietu ministrijas Baznīcu un konfesiju departamenta direktoru E.Dimiņu. Viņš jautāja: „Kāpēc Zviedrijā pat karalis atnāca uz vasarsvētku ticīgo kongresu, bet Latvijā mūs nereģistrē?” Galu galā Kūmiņš bija spiests piedraudēt, ka sūdzēsies valsts un ministru prezidentam Kārlim Ulmanim. Tas līdzēja, un 1940.gada martā apvienība tika reģistrēta. Diemžēl padomju okupācijas dēļ tās mūžs nebija ilgs.
- Vasarsvētku draudzes, tāpat kā daudzas evaņģēliskās draudzes, ir savā darbībā autonomas. Kāda tādā gadījumā ir apvienības nozīme?
- Atbilstoši Latvijas likumdošanai, atsevišķām draudzēm ir liegts daudz kas no tā, ko drīkst draudžu apvienības. Atsevišķa draudze drīkst darboties tikai tajā administratīvajā teritorijā, kur tā reģistrēta. Tā nedrīkst veidot ne garīgās izglītības iestādes, ne misijas, ne daudz ko citu. Kā apvienība mēs to varam.
Tomēr jāteic, ka mēs pietiekami aktīvi darbojāmies jau laikā, kad mums vēl bija tikai nelegāla apvienība. Kā draudžu vienotāja tolaik kalpoja Jelgavas draudze, kas bija oficiāli reģistrēta. Mēs izdevām dziesmu grāmatas vasarsvētku draudzēm, bet 1989.gadā izdevās saņemt atļauju ievest Latvijā lielu skaitu Bībeļu, kuras mēs izdalījām ne vien mūsu apvienības draudzēm, bet visiem kristiešiem, kas to vēlējās, neatkarīgi no konfesijas.
Esam izveidojuši Latvijas Kristīgās kalpošanas skolu. Mums izdevies panākt diezgan labu garīgās izglītības līmeni. Skolā strādā kvalificēti pasniedzēji, mums ir vairāki teoloģijas maģistri un, ja Dievs dos, domāsim arī par teoloģijas doktora grādu ieguvušu pasniedzēju piesaisti. Veidojam arī misijas, kas ir pavisam cits formējums nekā draudze. Mums ir izveidota Misijas komiteja, kas darbojas, lai atbalstītu evaņģelizācijas darbu, kalpošanu sākusi Vidzemes misija Cēsīs.
Organizējam arī citus pasākumus. Ir apvienības Dziesmu dienas, reizi mēnesī notiek lūgšanu dievkalpojumi par garīgo atmodu Latvijā. Tie vienmēr ir kupli apmeklēti - cilvēki brauc no visas Latvijas. Atbalstām arī mācītāja Jāņa Sadovska Lūgšanu nakts iniciatīvu, kas jau kļuvusi par starpkonfesionālu pasākumu. Esam rīkojuši kopīgus braucienus uz Vasarsvētku draudžu konferencēm pasaulē.
Apvienība nav tikai tie četri darbinieki, kas te oficiāli strādā, - tās ir draudzes. Vismaz četras reizes gadā visu draudžu mācītāji sanāk kopā, lai lemtu par kopīgiem pasākumiem, evaņģelizāciju, svētkiem, citām lietām. Pasākumu organizēšanai tiek veidotas rīcības komitejas. Apvienība sniedz atbalstu arī jaunu draudžu veidošanā, atbalsta jaunos mācītājus.
Dibinot draudžu apvienību, mūsu galvenie mērķi bija aktualizēt evaņģelizācijas darbu un palielināt draudžu skaitu, nodibināt savu izglītības iestādi ar latviešu mācību valodu, panākt, lai visām draudzēm būtu savas ēkas. Šobrīd mums ir 19 draudzes un apmēram tikpat daudz draudžu filiāļu. Ja paskatāmies kartē, redzam, ka vasarsvētku draudzes nav Latgalē un lielā daļā Vidzemes. Domājam attīstīt darbu šajos reģionos. Tāpat domājam par lielu evaņģelizācijas dievkalpojumu rīkošanu, uz kuriem aicināsim pasaulē pazīstamus evaņģēlistus. Šie pasākumi tiek gatavoti ļoti rūpīgi, un šajā darbā būs iesaistītas visas draudzes.
- Ko jūs kā bīskaps novēlētu savam ganāmpulkam?
- Savām avīm gribu novēlēt būt tikpat neatlaidīgām lūgšanās, kā līdz šim, un lūgt vēl drosmīgāk, evaņģelizēt un aicināt cilvēkus pie Dieva. Mēs neesam zvejnieki, kas zvejo no vienas mucas otrā! Mēs gribam zvejot zivis no jūras! Mūsu uzdevums nav pārvilināt cilvēkus no citām konfesijām, bet aicināt tos no pasaules, lai Dievs varētu par viņiem apžēloties un izglābt Mūžībai.
