Laikmeta zīmes

2009. gada oktobrī mūsu ģimene piedzīvoja skumju notikumu - Mūžībā aizgāja mana māmiņa. Mammas pēdējās dienas nebija vieglas, veselības stāvoklis smags, tāpēc mums nācās saskarties ar daudz un dažādiem medicīnas darbiniekiem, un valsts medicīnas sistēmu kopumā. Jāteic, mana līdzšinējā pieredze saskarsmē ar mediķiem vēl nekad nebija bijusi tik negatīva. Bijām spiesti izbaudīt visus mūsdienu Latvijas demoralizētās medicīnas „jaukumus”.

Kādu rītu māmiņu pārņēma pēkšņs nespēks un sāpes labajā pavēderē. Radās aizdomas par iespējamu zarnu plīsumu, tomēr, tā kā māmiņas stāvoklis bija smags, asinsspiediens ļoti zems un pārvietošana varēja būt risks viņas dzīvībai, tika nolemts vēl mazliet pagaidīt, lai novērotu slimības gaitu un attīstību. Jāteic, ģimenes ārsta attieksme bija ļoti iejūtīga un profesionāla - neviena neaicināts viņš pats vairākas reizes dienā apmeklēja slimnieci, uzmundrināja un darīja visu, kas ārstam jādara. Tomēr nākamajā dienā kļuva skaidrs, ka stāvoklis pasliktinās un vajadzīga steidzama hospitalizācija.

Ģimenes ārsts personīgi piezvanīja ātrajai palīdzībai un detalizēti aprakstīja iespējamo diagnozi un slimnieces smago stāvokli, uzsverot, ka pārvietot viņu vajadzēs īpaši uzmanīgi. Uztraucāmies, kā tas varētu notikt, bet ārsts mierināja, ka jaunajās ātrās palīdzības mašīnās nestuves ir uz riteņiem, tās var transformēt kā sēdekli, iebraukt liftā un tādejādi maksimāli atvieglot slimnieka nokļūšanu slimnīcā. Tas mūs nomierināja, un ar paļāvību gaidījām neatliekamās palīdzības darbiniekus.

Liels bija mūsu pārsteigums, kad cerētā modernā medicīnas auto vietā pie mājas apstājās veca, aprūsējusi grabaža, kuru sen būtu vajadzējis norakstīt. Gaidīto spēcīgo nesēju vietā ieradās divas sīka auguma meitenītes. Kaut arī ģimenes ārsts bija noteicis aptuveno diagnozi un ātrās palīdzības dispečeram pasūtījis tikai transportu slimnieka pārvietošanai, ātrās palīdzības ārsti visu izmeklēšanu sāka no jauna, sagādājot māmiņai papildus ciešanas. Turklāt viņu rīcībā un runas veidā jaudās nepārprotama neuzticība ģimenes ārsta uzstādītajai diagnozei. Pārliecinājušās, ka stāvoklis patiešām ir smags, dakterītes beidzot nolēma vest māmiņu uz slimnīcu.

Kad vaicājām, kas tad viņu nesīs, izbrīnīta šķita ātrās palīdzības brigāde. Vai tad mājās neesot neviena, kas varētu palīdzēt slimnieci nest? Savas invaliditātes dēļ man tas nebija iespējams, tāpēc dakterītes devās saukt palīgos kaimiņus, kurus darba dienas vidū, protams, atrast bija grūti. Talkā nācās lūgt sešdesmit gadus vecu vīru no kaimiņu dzīvokļa. Nākamais šoks bija ieraugot nestuves. Modernu nestuvju uz riteņiem vietā šoferis ieradās ar mīkstajām no gumijota auduma izgatavotām nestuvēm, kādas parasti izmanto āra apstākļos katastrofu un avāriju gadījumos. Sašutuši vaicājām, kādēļ nav ņemts vērā ģimenes ārsta raksturotais smagais slimnieces stāvoklis, uz ko ātrās palīdzības darbinieki atbildēja, ka mēs to visu esam stāstījuši dispečeram, bet viņiem par to nekas neesot zināms.

Jājautā, kādēļ tad ātrās palīdzības dispečeri tik sīki un smalki izjautā par slimības simptomiem un slimnieka stāvokli, ja no tā visa nekas netiek ņemts vērā? Manuprāt, šis gadījums atklāj visīstāko nolaidību, vienaldzību un savu darba pienākumu nepildīšanu. Šķiet, dispečeram (-ei) bija gluži vienalga, kādā stāvoklī ir slimnieks un ka pārvietošanai jānotiek īpaši saudzīgi. Tā vietā tika atsūtīta pirmā mašīna, kas gadījās pa rokai. Taču, ja dispečers (-e) tomēr rīkojās atbilstoši instrukcijām un noteikumiem, tad secinājums ir viens - ar neatliekamās medicīniskās palīdzības sistēmu mūsdienu Latvijā kaut kas īsti nav kārtībā.

Māmiņas pārvietošana notika dramatiski. Šoferis ar kaimiņu, feldšerei un manai dzīvesbiedrei piepalīdzot, stīvēja lejā gumijotajās nestuvēs ievīstīto slimnieci pa daudzstāvu blokmājas šaurajām kāpnēm, līdz kādā pagriezienā viens no nesējiem klupa, gandrīz nogāžot slimnieci uz kāpņu telpas betona grīdas, uzkrita tai virsū un arī pats guva traumas. Protams, tuvinieku emocijas aprakstīt grūti. Turklāt švakākais no visiem izrādījās tieši ātrās palīdzības šoferis, kas, stiepdams nestuves, elsa un pūta, katrā kāpņu pagriezienā lūdzot apstāties atpūtai.

Tomēr kaut kā māmiņa līdz slimnīcai tika aizvesta, izmeklēšanā ģimenes ārsta uzstādītā diagnoze apstiprinājās, un viņai tika veikta operācija, kas diemžēl atklāja arī ļaundabīgu audzēju zarnās. Pēc operācijas sākās komplikācijas un cerības uz izdzīvošanu praktiski nepalika. Tā nu sava mūža pēdējās dienas māmiņai nācās pavadīt slimnīcas palātā. Taču mūsu nedienas ar to nebeidzās.

Ievērojām, ka palāta, kurā ievietoja tik smagu slimnieci, ir netīrīta, grīdas nemazgātas. Pirmajā dienā sanitāre tā arī neatnāca izmazgāt netīro grīdu un noslaucīt putekļus, un tikai pēc mūsu aizrādījuma, nākamajā dienā, sākās kaut kāda darbība. Pamanījām arī, ka līdzās gultai esošajam galdiņam ir nolauzts stūris un no tā lien laukā asa skrūve, kas varētu ievainot slimniekus. Kad par to ziņojām saimniecības māsai, reakcija bija pārsteidzoša: „Vai tad nezināt, ka valstī ir krīze!?!” Bet, piedodiet, kāds sakars krīzei ar āmuru vai skrūvgriezi?! Lai izskrūvētu vienu skrūvi, naudas nevajag, vajadzīga tikai labā griba un vēlme pildīt savus pienākumus.

Pārsteidza arī ārstu rīcība. Kad pēc operācijas satikāmies ar ārstējošo ārstu, viņš jautāja, vai māmiņai nesen jau veikta kāda operācija un kas īsti operēts. Lieta tāda, ka jau gada sākumā māmiņa pārcieta vienu operāciju un dokumenti par šo gadījumu tika parādīti uzņemšanas nodaļas ārstiem. Tagad izrādījās, ka māmiņa operēta ārstiem nezinot ne par iepriekšējo operāciju, ne toreiz uzstādīto diagnozi. Kāpēc uzņemšanas nodaļas ārsti nepaziņoja operējošajiem ķirurgiem par māmiņas iepriekšējām veselības problēmām un ar tām saistītajiem riskiem? Vai arī tā nav mediķu nolaidība?

Tuviniekiem bija sāpīgi redzēt, ka pēc operācijas ārsti māmiņu praktiski „norakstīja” un attiecīgi arī izturējās. Formāli ārstēšana tika veikta, zāles dotas, taču attieksme bija diezgan vienaldzīga. Tuviniekiem vairākas reizes bija jādzird, ka tās ir beigas, ka nekas vairs nav līdzams un tamlīdzīgi. Protams, no realitātes neaizbēgt, tomēr ir svarīgi, kā to pasaka. Jāteic, māsiņas un sanitāres izturējās daudz iejūtīgāk, taču arī ne visas, turklāt viņu iejūtību un rosīšanos stimulēja nelielas finanšu injekcijas. Nepameta sajūta, ka, ja pie sirdzējas gultas nebūtu tuvinieku, diez vai liela uzmanība aizgājējai tiktu veltīta.

Šīs drāmas nākamais cēliens risinājās jau pēc māmiņas nāves. Kad viņas dvēsele bija devusies pie Dieva, vajadzēja tikt galā ar ķermeni. Kaut arī pirms tam bijām noskaidrojuši, ka apkopt un nomazgāt mirušo ir slimnīcas darbinieku pienākums, tomēr pārāk liels entuziasms no viņu puses nebija manāms. Kad māmiņas miesas bija aiztransportētas uz slimnīcas morgu, sākās gaidīšanas svētki, lai saņemtu izziņu par nāves cēloni. Teju četras stundas sērojošajiem tuviniekiem nācās pavadīt nodaļas koridorā gaidot izziņu par nāvi un izrakstu no slimības vēstures. Galu galā apstulbušajiem radiniekiem tika paziņots, ka nekādu papīru tajā dienā nebūs, lai nākot rīt.

Un atkal jārunā par attieksmi. Gaidot vajadzīgās izziņas, bēdu pārņemtajiem tuviniekiem nodaļas koridorā nācās pavadīt garas stundas, turklāt ne visai komfortablos apstākļos. Tajā pašā laikā nodaļas darbinieki laiski slaistījās apkārt ar atvērtu konfekšu kasti, piedāvājot tās katram pretimnākošajam ārstam, māsiņai vai sanitārei. Izskatījās, ka pustukšajā nodaļā mediķiem tā īsti nav ko darīt. Protams, tas nebija viņu pienākums, taču vai šādā situācijā kaut vai elementāras iejūtības vārdā nevarēja cilvēkiem, kas turklāt visu dienu nebija neko ēduši, piedāvāt pa konfektei? Vēl jo vairāk, ka šāda situācija bija radusies pašu mediķu vainas dēļ, jo, kā vēlāk atklājās, ārstējošais ārsts nez kādēļ dokumentus bija pasūtījis uz nākamo dienu. Personāls par to izlikās neko nezinām, bet pats ārsts jau pusdienlaikā bija pačibējis no nodaļas personīgās darīšanās. Uz jautājumu, vai tomēr nevarētu painteresēties, kur tad pazuduši dokumenti, vecākā māsa strupi atcirta, ka nekur nezvanīs un aizcirta sava kabineta durvis. Arī pēc tam, kad izrādījās, ka dokumentu nebūs, sekoja nevis atvainošanās, bet drīzāk neapmierinātība un dusmas… uz tuviniekiem. Jāpiezīmē, ka tas viss notika ne jau kādā Dieva aizmirstā lauku slimnīciņā, bet vienā no Rīgas slavenajām universitātes klīnikām.

Traģēdijas pēdējais cēliens norisinājās māmiņas bēru dienā. Kad aizgājējas mirstīgās miesas tika atvestas uz kapliču un noņemts zārka vāks, atklājās šausminoša aina - no māmiņas kakla ārā rēgojās katetrs ar visiem vadiem, kurš tur bija ievietots vēl slimnīcā. Par kādu elementāru cieņu pret aizgājēju var runāt, ja pat tik pašsaprotamas lietas nebija spējuši paveikt ne māsas un sanitāri, ne morga darbinieki, ne apbedīšanas firmas darboņi. Citādi, kā par milzīgu nolaidību un bezatbildību to nevar nosaukt. Arī mūsu iegādātās bēru čībiņas nebija uzautas māmiņas kājās, bet nosviestas turpat blakus zārkā. Par apbedīšanas firmām un to bieži vien neētisko rīcību diskutēts ne reizi vien. Gribētos zināt, cik ilgi vēl turpināsies pasaules praksē absolūti nepieļaujamā situācija, kad valsts slimnīcu morgos saimnieko viena noteikta apbedīšanas firma, praktiski liedzot aizgājēju tuviniekiem izvēles iespējas?

Pēc visiem šiem notikumiem mana attieksme pret mediķu prasībām pēc lielākas algas ir kļuvusi stipri vien rezervētāka. Pats vairākas reizes esmu gulējis slimnīcā un saskāries gan ar labiem un iejūtīgiem ārstiem, taču esmu redzējis arī pavisam ko citu. Kāda ārste pat atteicās runāt ar mani un dot padomus par slimības turpmāko ārstēšanu tikai tāpēc, ka mans gadījums bija salīdzinoši viegls un no manis nevarēja cerēt saņemt aploksnīti. Turpretī pret pacientiem, kas pie šīs dakterītes gāja ar aploksnītēm kabatā, attieksme bija pavisam citādāka. Redzot pie slimnīcām ārstu glaunās automašīnas, saskaroties ar to, ka jau ap pusdienlaiku visi ir devušies citos darbos vai kārtot personīgās darīšanas, ir grūti ar līdzjūtību izturēties pret vaimanām par lielāku algu, kura jau tāpat ir krietni virs vairākuma Latvijas iedzīvotāju vidējiem ienākumiem.

Aplams ir arī apgalvojums, ka nekādu sirsnību un iejūtību no mediķiem nevar prasīt, jo viņiem, lūk, esot jādomā, kā samaksāt rēķinus. Ir briesmīgi iedomāties, ka iejūtība, līdzcietība un cilvēkmīlestība šajā pasaulē atkarīga vairs tikai no tā, cik par to samaksās! Domāju, ka šīs īpašības vai nu ir, vai arī to nav. Kam to trūkst un kas medicīnā strādā tikai naudas dēļ, tam būtu laiks saprast, ka viņš nav izvēlējies īsto profesiju. Ne velti senāk, piemēram, medmāsas sauca par žēlsirdīgajām māsām un ar šo kalpošanu nodarbojās galvenokārt mūķenes. Medicīna savā ziņā ir misija, kalpošana, par ko, protams, jāsaņem pienācīgs atalgojums, taču tas nedrīkst būt noteicošais, lai strādātu šajā profesijā.

Kā kontrasts šiem nepatīkamajiem notikumiem bija e-pasta vēstule, ko saņēmām no draugiem Minsterē. Tur kādam mūsu draugam, kungam gados, arī nācās nedēļu pavadīt vietējā universitātes klīnikā. Lūk, viņa emocijas: „Ja nebūtu nokļuvis slimnīcā, nebūtu sastapis un iepazinis tik daudz brīnišķīgu cilvēku. Ārsti te tiešām ļoti koleģiāli un draudzīgi, cits par citu simpātiskāki, arī pārējie darbinieki pelnījuši komplimentus. Protams, starp kalpotājiem ir arī daži izņēmumi, bet to ir maz.” Pie mums izņēmums ir tie daži simpātiskie un koleģiālie. Skumji.

Tāpēc gribu pateikt lielu paldies visiem ārstiem, medmāsām un sanitārēm, kuri šajā mums grūtajā brīdī bija sava augstā aicinājuma cienīgi un profesionāli veica savus pienākumus. Tāpat gribu atvainoties tiem, kurus šis raksts ir aizskāris, jo ticu, ka Latvijā vēl ir mediķi, kas pēc vislabākās sirdsapziņas veic savu ikdienas darbu, neaizmirstot arī par elementāru cilvēcību un līdzcietību. Tomēr skaidrs, ka attieksmes un iejūtības jautājums mūsu medicīnā ir liela problēma. To atzīst arī Latvijas Pacientu tiesību birojs. Mums ir augsti kvalificēti ārsti, „treknajos gados” iegādāta laba medicīnas aparatūra un aprīkojums, taču bieži pietrūkst elementāras cilvēcības un līdzjūtības.

Šobrīd Latvijas medicīnā valda totāla krīze un haoss, taču attieksme pret pacientu, līdzcietība, iejūtība, žēlsirdība - tas nav krīzes, bet cilvēcības jautājums. Kam vajadzīgi ārsti, kas sarosās vien tad, kad kabatā jūt čaukstam naudas zīmes? Kam vajadzīgi mediķi bez jūtām un emocijām, kas ar robota precizitāti auksti veic manipulācijas ar mūsu ķermeņi? Labi, ka vismaz tādi mums ir, tomēr sekmīgam ārstēšanas procesam nepieciešams ne vien skalpelis un zāles, bet arī iejūtīga attieksme un silta sirds. Novēlu, lai mums dzīvē laimējas satikt tikai tādus ārstus, māsiņas un sanitārus, kam medicīna nav peļņas avots, bet patiess aicinājums un kalpošana!

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts