09
Lielā nodevība. Kā Rietumi “uzmeta” baltiešus - 1. daļa
Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 09-11-2009
Visus garos okupācijas gadus Baltijas tautas ar cerību raudzījās Rietumu demokrātisko valstu virzienā, cerot, ka ASV, Lielbritānija un citas valstis izdarīs diplomātisku, ekonomisku vai cita veida spiedienu pret PSRS, kas galu galā piespiedīs tās totalitāro režīmu ievērot Baltijas tautu pašnoteikšanās tiesības. Vēstis, kas līdz Baltijas iedzīvotājiem nonāca cauri „dzelzs priekškaram”, tāpat Rietumu radiostacijās dzirdētais, radīja pārliecību, ka tieši Rietumvalstis ir tās, kas viskonsekventāk iestājas par Baltijas tautu brīvību un neatkarību. Taču, vai tā patiešām bija? Vēstures fakti liecina ko citu. Jau kopš valstiskās neatkarības pasludināšanas baltieši vienmēr bijuši spiesti sūri un grūti cīnīties par līdzvērtīgu vietu pasaules tautu saimē. Savukārt lielvalstu politiku attieksmē pret mūsu mazajām valstīm galvenokārt noteicis politiskais vai saimnieciskais izdevīgums.
Pēc tam, kad 1918. gadā Baltijas tautas pasludināja savu valstisko neatkarību, Rietumu lielvalstīm radās problēma, kā izturēties pret jaunajām valstīm. Sabiedroto pārstāvji padomju varu Krievijā uztvēra kā pagaidu parādību, tādēļ Baltijas valstu nākotnes izlemšanu vēlējās atstāt nākamās Krievijas Satversmes sapulces ziņā. Jau 1918. gada 23. oktobrī Lielbritānijas ārlietu ministrs Artūrs Balfūrs bija Zigfrīdam Meierovicam paziņojis, ka Lielbritānijas valdība nolēmusi atzīt Latviešu Nacionālo padomi kā Latvijas valdību, taču tikai pagaidām, kamēr Miera konference galīgi izlems Baltijas statusu. 18. novembrī arī Vācijas kabineta sēdē tika nolemts atzīt K. Ulmaņa valdību kā provizorisku varu „latviešu etnogrāfiskajā teritorijā” un Tautas padomi kā „kontrolējošo instanci”. Visi šie paziņojumi nozīmēja to, ka lielvalstis gan atzīst Latvijas valdību de facto, taču ne pašu Latvijas valsti.
Arī Parīzes Miera konferencē Latvijas delegācijai neizdevās panākt valsts atzīšanu de iure. Latvijas delegācija Antantes valstu valdībām iesniedza 34 dažādus iesniegumus, taču atbildi nesaņēma. Speciāli izveidotās Baltijas komisijas vadītājs Esmē Hovards 1919. gada maija beigās sarunā ar Z. Meierovicu lika saprast, ka Latvijas valdībai būs jāsamierinās ar pagaidu atzīšanu, jo krievu antibolševistiskās aprindas „stingri uzstājas pret Latvijas neatkarību”. 1919. gada 10. jūnijā Baltijas komisijas sēdē tika nolasīts Latvijas valdības memorands, kurā bija izteikta prasība atzīt Latviju kā suverēnu un neatkarīgu valsti. Komisijas locekļu attieksme bija viennozīmīgi noraidoša. Pēc E. Hovarda domām, Latvijas valstiskā statusa jautājumu nevar izšķirt bez Krievijas līdzdalības. Tomēr, par spīti visam, 1919. gadā un 1920. gada pirmajā pusē vairākas valstis atzina Latviju de facto, tostarp Somija, Beļģija, Francija, Japāna.
Svārstīga Rietumvalstu pozīcija bija arī brīvības cīņu laikā. Kamēr latviešu militārās vienības cīnījās pret boļševikiem, Antante atbalstīja mūsu armiju ar dažāda veida militāro palīdzību. Arī Liepājas puča laikā Lielbritānijas kreiseri apsargāja kuģi „Saratov”, uz kura bija patvērusies K. Ulmaņa valdība. Taču jau Cēsu kauju laikā attieksme mainījās. ASV pilnvarotais pulkvedis Grīns atklāti simpatizēja vāciešiem. Antantes spiediena rezultātā pie Rīgas tika apturēta pulkveža J. Zemitāna Ziemeļlatvijas brigādes un igauņu spēku ofensīva, kas būtu beigusies ar pilnīgu vāciešu sakāvi. Antante gribēja, lai vācieši Rīgu atstāj ar godu. Pēc Strazdmuižas pamiera noteikumiem visiem Vācijas armijas karavīriem vajadzēja pamest Latviju, bet baltvācu landesvērs tika iekļauts Latvijas armijas sastāvā, tomēr par tā komandieri iecēla nevis latviešu vai baltvācu virsnieku, bet… angli Haroldu Aleksanderu.
Tā kā Antantes cerības joprojām saistījās ar vienotas un nedalāmas Krievijas atjaunošanu, Pāvela Bermonta Rietumu brīvprātīgās armijas izveidošana sākumā tika uztverta ar sapratni. Šai armijai bija paredzēts cīnīties ar boļševikiem ģenerāļa Judeniča vadībā. Rietumu lielvalstis mēģināja pierunāt Latvijas valdību atļaut Bermonta spēkiem doties cauri Rīgai un Vidzemei uz Petrogradu. Tomēr Bermonts nepakļāvās Judeniča pavēlēm un sāka uzbrukumu Rīgai. Redzot, ka no Rietumu armijas 30 000 karavīru tikai 6000 ir krievi, bet pārējie Rīdigera fon der Golca Dzelzsdivīzijas vācieši, kam nebija prātā doties uz Krieviju, bet palikt Latvijā, Antantes valstis izšķīrās par atbalstu Latvijai, sūtot ieročus un pirmās nepieciešamības preces. Angļu un franču flotes artilērija atbalstīja latviešu spēku uzbrukumu bermontiešiem un pēc smagām kaujām 1919. gada 11. novembrī ienaidnieks tika padzīts no Rīgas.
Pēc Brīvības cīņu noslēguma Lielbritānijas ārlietu ministrs Džordžs Kerzons ierosināja Antantes lielvalstīm atkārtoti apspriest Baltijas jautājumu. Itālija un Japāna izteicās par Baltijas valstu atzīšanu de iure, Francija ieņēma izvairīgu nostāju, bet ASV kategoriski iebilda, jo neticēja, ka Latvija, Lietuva un Igaunija spēs ilgstoši pastāvēt kā neatkarīgas valstis, kā arī nevēlējās radīt precedentu Japānai, kas tad varētu pretendēt uz Krievijas impērijas mantojumu Tālajos Austrumos. Tomēr 1920. gada pirmajā pusē Rīgā jau atradās 16 valstu dažāda veida pārstāvniecības, savukārt Latvijas pārstāvniecības atradās 17 ārvalstīs.
1920. gada pavasarī Latvija sāka miera sarunas ar Krieviju un Vāciju. Vācija jau pirmajā sarunu raundā piekrita atzīt Latviju de iure pēc tam, kad to izdarīs kāda no Versaļas miera līgumu parakstījušajām Antantes lielvalstīm. 1920. gada 11. augustā Latvija parakstīja miera līgumu ar Krieviju, kura otrajā pantā bija norādīts, ka „Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi kā uz bijušās valsts tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri še aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz nākamiem laikiem”. 1920. gada 13. novembrī Latvijas delegācija ar Z. Meierovicu priekšgalā ieradās Ženēvā, lai Tautu Savienībai nodotu lūgumu par Latvijas uzņemšanu šajā organizācijā. Taču, tā kā ASV un Francija kategoriski iebilda pret Latvijas atzīšanu de iure, Tautu Savienības juristi tā arī nespēja vienoties, un jautājums palika atklāts. Tautu Savienības asambleja Baltijas valstu uzņemšanu apsprieda 16. decembrī. Par Latvijas uzņemšanu balsoja piecas valstis, pret bija 24, bet 13 atturējās.
Tikai 1920. gada nogalē, kad bija zudušas pēdējās cerības gāzt boļševiku varu Krievijā, lielvalstu nostāja Baltijas jautājumā mainījās. 18. decembrī Z. Meierovics ieradās Romā, kur saņēma vadošo politiķu atbalstu Latvijas neatkarībai de iure. 24. decembrī Meierovics ieradās Parīzē. Lai gan Francijas parlamentā joprojām bija spēcīga opozīcija Baltijas valstu neatkarībai, viņam izdevās panākt Francijas prezidenta A. Miljerāna solījumu atbalstīt Latvijas valstiskuma starptautisko atzīšanu. No Parīzes Meierovics devās uz Londonu, taču šeit viņam neizdevās iegūt drošu pārliecību, ka Lielbritānija atbalstīs Latvijas neatkarību. Pret to asi iebilda ārlietu ministrs Dž. Kerzons, bet premjerministrs Loids Džordžs ieņēma svārstīgu pozīciju.
1921. gada 24. janvārī Parīzē sākās Sabiedroto Augstākās padomes sēde. Baltijas valstu jautājuma izskatīšana divreiz tika atlikta, līdz beidzot 26. janvārī tas tika izskatīts. Lai gan kopējais noskaņojums bija Baltijas valstīm labvēlīgs, līdz pat pēdējam brīdim situācija palika neskaidra. Tomēr Francijas ārlietu ministra A. Briāna un Itālijas ārlietu ministra grāfa Sforcas uzstāšanās, kā arī Loida Džordža pozīcija, kurš pēkšņi nostājās pret savu ārlietu ministru, svaru kausus nosvēra Latvijai par labu. 26. janvārī Antantes Augstākā padome nolēma atzīt Latviju un Igauniju de iure.
Tikai pēc Antantes lielvalstu lēmuma sākās vispārēja Latvijas atzīšana. Pirmā to ar atpakaļejošu datumu izdarīja Polija, tad Somija. Sekoja atzīšanas raksti no Vācijas, Norvēģijas, Zviedrijas, Dānijas, Persijas, Austrijas, Portugāles, Rumānijas. Atsevišķu atzīšanas rakstu atsūtīja Japāna, lai gan tā bija pārstāvēta Sabiedroto Augstākajā padomē. Kā pēdējā no lielvalstīm Latviju de iure atzina ASV, pie kam tika norādīts, ka ASV atzīst pastāvošo valdību nevis valsti. Atzīšanas raksts saturēja arī šādu atrunu: „Savienotās Valstis vienmēr uzskatījušas, ka neatkarības kustības Krievijā nedrīkst tikt izmantotas par cēloni Krievijas teritoriju atsavināšanai”. Tomēr ASV palika vientuļa savos uzskatos. Līdz 1922. gada beigām Latviju de iure bija atzinušas 28 valstis, bet visā starpkaru periodā to izdarīja 42 valstis, savukārt Latvijas diplomātiskās pārstāvniecības atradās 25 valstīs. Līdzīga pieredze bija arī pārējām Baltijas valstīm.
Visi šie notikumi pierāda, ka pasaules lielvaras nebūt nebija sajūsmā par jaunu valstu izveidošanos uz 1. Pasaules karā sagrauto impēriju drupām un nesteidzās atzīt to suverenitāti un neatkarību. Tikai pamazām un ar ļoti lielām pūlēm jaunajām valstīm izdevās izcīnīt savu vietu citu tautu saimē un kļūt par pilnvērtīgiem starptautisko tiesību subjektiem. Tomēr starpkaru periodā Rietumu lielvaras tā arī nekļuva par Baltijas valstu drošības garantu un nebija gatavas cīnīties, lai nosargātu šo valstu neatkarību. To pierādīja 2. Pasaules karš un tam sekojošie notikumi.
Pilnīgi pareizi! Tie jaunās pasaules cēlāji, kā Vilsons & ko, bija ieintersēti globālā valdībā, ne Latvijas suverenitātē. Vēlāk Rūzvelta administrācija bija pilna ar komunistiem. Viņa galvenais padomnieks Harijs Hopkins izrādās bija NKVD aģents pēc ASV ārlietu ministrijas 1995.g. deklasificēto dokumentu datiem. Rūzvelta viceprezidents Henrijs Valess bija liels Staļina draugs un beidzot pats kandidēja par prezidentu kā radikāls sociālists. Par angļiem un frančiem vispār nav ko runāt, tās ir izkurtušas valstis. Latvijas vienīgais aizsargs ir dzīvais Dievs Jēzus Kristus - citur glābiņu meklēt velti!
Latvieši allaž ir bijuši vergi un tie laika sprīži, kad Latvija bija/ir neatkarīga, rāda, ka latvietim vajag vagaru….
Latvietis latvietim ir LABĀKAIS vagars.
Roberto un Hanam: brīvība ir jāmācās un tas nav nekas nesasniedzams, tāpēc beidziet sēt paniku un runāt sliktu par savu tautu. Domājiet, ka tā “izdosies piepulcēties uzvarētājiem”? Nevienam nepatīk nodevēji.