12
Lielā nodevība. Kā Rietumi “uzmeta” baltiešus - 2. daļa
Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 12-11-2009
1940. gadā pēc PSRS īstenotās okupācijas un tai sekojošās aneksijas Baltijas valstis de facto zaudēja savu neatkarību, taču no tiesību viedokļa joprojām palika starptautisko tiesību subjekti. Daļa baltiešu diplomātu atteicās atgriezties okupētajā dzimtenē un turpināja darbu akreditācijas valstīs, pārstāvot pēdējo savas valsts valdību un tās ārlietu dienestu. Lai arī gandrīz visas demokrātiskās lielvalstis vārdos nosodīja PSRS agresīvo rīcību un neatzina Baltijas inkorporāciju tās sastāvā, tomēr ne Lielbritānija, ne ASV, ne citas valstis 2. Pasaules kara apstākļos nebija gatavas iesaistīties cīņā ar PSRS Baltijas dēļ.
1941. gada 14. augustā ASV prezidents F. D. Rūzvelts un Lielbritānijas premjerministrs V. Čērčils parakstīja Atlantijas hartu. Šajā dokumentā bija atzītas katras tautas tiesības izraudzīties tādu valdības formu, kādu tā vēlas. Hartas parakstītāji izteica gatavību atjaunot suverēnās tiesības un pašpārvaldi tām tautām, kurām tās ar varu atņemtas. 24. septembrī arī PSRS pievienojās Atlantijas hartai, taču ar noteikumu, ka, īstenojot tautu pašnoteikšanās tiesības, vērā ņemama katras valsts konkrētā situācija, vajadzības un vēsturiskās īpatnības. Teritoriālās neaizskaramības principu PSRS bija ar mieru attiecināt tikai uz savām 1941. gada robežām, atstājot sev 1939. - 1940. gadā pievienoto somu Karēliju, Austrumpoliju, Baltijas valstis, Besarābiju un Ziemeļbukovinu.
1942. gada 1. janvārī 26 valstis, apliecinot atbalstu Atlantijas hartas principiem, pieņēma Vašingtonas jeb tā saukto Apvienoto Nāciju deklarāciju. 4. janvārī Latvijas sūtnis Vašingtonā A. Bīlmanis izteica Latvijas gatavību pievienoties Atlantijas hartai, tomēr atbildi nesaņēma. Arī sūtnis Londonā K. Zariņš uzsvēra, ka Baltijas valstu jautājums pēc Otrā pasaules kara jārisina atbilstoši Atlantijas hartas principiem. Tomēr ASV un Lielbritānija neļāva Baltijas valstu pārstāvjiem parakstīt Atlantijas hartu un Apvienoto Nāciju deklarāciju, kā arī liedza iespēju piedalīties kara laika starptautiskajās konferencēs.
Baltijas valstu jautājumā ASV un Lielbritānija lavierēja starp Atlantijas hartā paustajām tautu pašnoteikšanās tiesībām un savas sabiedrotās PSRS prasību juridiski atzīt tās 1941. gada robežas. Zīmīgi ir vārdi, kurus V. Čērčils 1942. gada 7. marta vēstulē rakstīja F. D. Rūzveltam: „Manuprāt, Atlantijas hartas principus nevajadzētu iztulkot tā, ka tie liegtu Padomju Savienībai robežas, kādas tās bija, kad Vācija iebruka Krievijā.” 1942. gada 26. maijā, noslēdzot sadarbības līgumu ar PSRS, Lielbritānija J. Staļinam mutiski apsolīja, ka neiebildīs pret Baltijas valstu iekļaušanu PSRS sastāvā. Pēc ārlietu ministra Antonija Īdena priekšlikuma britu Kara kabinets 1942. gada 27. jūnijā pieņēma lēmumu, ka turpmāk Baltijas valstu sūtņus un sūtniecības darbiniekus neminēs diplomātu sarakstā, bet gan tikai tā atsevišķā pielikumā.
1943. gada 19. oktobrī Maskavā sākās Padomju Savienības, Lielbritānijas un ASV ārlietu ministru konference, kurā Vjačeslavs Molotovs, Antonijs Īdens un Kordels Halls apsprieda Eiropas politisko sadalījumu pēc Otrā pasaules kara. Pirms izbraukšanas uz Maskavu K. Halls tikās ar F. D. Rūzveltu, kurš viņam teica: „Kas attiecas uz Baltijas valstīm, es apelētu ar aukstu morāli. Es teiktu Staļinam, ka ne Lielbritānija, ne mēs neiesim cīnīties ar Krieviju par Baltijas valstīm. Bet tas ir Krievijas pašas interesēs, raugoties uz tās pozīciju no pasaules viedokļa: būtu labi, ja Krievija gribētu, teiksim, kādus pāris gadus pēc kara organizēt otru plebiscītu Baltijas valstīs. Krievija ir apmierināta, uzskatot, ka notikušais plebiscīts uzskatāms par noslēgumu, bet pārējā pasaule tā nedomā.”
Tomēr gan britu, gan amerikāņu ārlietu ministri no savām valdībām saņēma plašas pilnvaras Maskavas konferencē piekrist Staļina prasībām par Baltijas valstu, Austrumpolijas un Besarābijas atdošanu Padomju Savienībai. F. D. Rūzvelts uzsvēra, ka krievi noteikti saņems Somiju, Baltijas valstis, Austrumpoliju un Besarābiju, jo labāk tās esot atdot ar labu. ASV prezidents bija pārliecināts, ka arī Austrija, Ungārija un Horvātija kļūs par padomju protektorātu, vien cerēja saglabāt nekomunistisku valdību Francijā. Tā bija gļēva un neizprotama piekāpšanās Staļina agresīvās politikas priekšā.
Pirmā antihitleriskās koalīcijas valstu vadītāju tikšanās notika no 1943. gada 28. novembra līdz 1. decembrim Teherānā. F. D. Rūzveltu, V. Čērčilu un J. Staļinu pavadīja padomnieki militārajos un diplomātijas jautājumos. Dodoties uz konferenci ASV prezidents pavēstīja, ka tiekoties ar Staļinu paredzējis runāt arī par Baltijas valstīm. Konferences pirmajā dienā Rūzvelts cita starpā izteicās par brīvas navigācijas iespējām Baltijas jūrā, ko varētu īstenot ar starptautiskas institūcijas palīdzību. Staļins pārprata ASV prezidentu un domāja, ka tas runā par Baltijas valstu starptautisku pārvaldi. Viņš tūdaļ paziņoja, ka šīs valstis esot pievienojušās Padomju Savienībai pēc to tautu brīvas gribas un nav iespējams runāt par kaut kādu to statusa maiņu. Pēc šī incidenta Teherānas konferencē par Baltijas jautājumu oficiāli vairs netika runāts.
Tomēr Baltijas valstu nākotnei būtiska bija F. D. Rūzvelta un J. Staļina privātā saruna 1. decembrī, kas notika padomju vēstniecībā Teherānā. Tikšanās laikā Rūzvelts, it kā jokojot, paziņoja, ka nav gatavs iesaistīties karā ar Padomju Savienību, ja tā no jauna okupēs Latviju, Lietuvu un Igauniju, taču nevar arī publiski atzīt to inkorporāciju PSRS. J. Staļins pauda izbrīnu par šā jautājuma aktualitāti, jo Lietuvai, Igaunijai un Latvijai neesot bijusi autonomija arī pirms revolūcijas Krievijā. Cars tolaik bijis ASV un Anglijas sabiedrotais un neviens tad nav ierosinājis šo valstu izstāšanos no Krievijas. Viņš arī paziņoja, ka Baltijas tautām būs iespēja paust savu gribu vēlēšanās. Saruna beidzās ar to, ka Rūzvelts strikti neiebilda pret Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienības sastāvā, kas vērtējams kā liela piekāpšanās PSRS priekšā.
Nākamais posms nodevību ķēdē pret Baltijas valstīm bija PSRS, Lielbritānijas un ASV līderu tikšanās no 1945. gada 4. līdz 11. februārim Jaltā. Jaltas konferences dalībnieki Baltijas valstu jautājumam pieskārās vien garāmejot, apspriežot Apvienoto Nāciju organizācijas izveidošanas principus. Sabiedrotie noraidīja PSRS vēlmi iegūt balsstiesības ANO visām tolaik vēl 16 padomju republikām, tajā skaitā arī okupētajām Baltijas valstīm. Jaltas konferencē tika panākta arī vienošanās, ka visiem padomju pilsoņiem no Rietumu sabiedroto okupācijas zonām jāatgriežas Padomju Savienībā. Tas gan neskāra baltiešus, jo par spīti PSRS protestiem, Rietumvalstis par padomju pilsoņiem uzskatīja tikai tos iedzīvotājus, kas tādi bija 1939. gada 1. septembrī, sākoties Otrajam pasaules karam. Tomēr sabiedrotajiem bija skaidrs, ka PSRS Austrumeiropā nepieļaus referendumus ar starptautisko novērotāju piedalīšanos, taču padomju līdzdalība ANO bija absolūti nepieciešama. Tāpēc Rietumvalstis galu galā piekrita Austrumeiropas nonākšanai PSRS kontrolē.
Teherānas un Jaltas konferences kļuva par Staļina un NKVD Ārējās izlūkošanas daļas spožu triumfu. Šo rūgto patiesību bijuši spiesti atzīt arī vairāki Rietumu vēsturnieki. Par šādu triumfu lielā mērā jāpateicas ASV prezidenta F. D. Rūzvelta personīgā padomnieka, čekas aģenta Harija Hopkinsa darbībai, kurš pilnīgi aizēnoja ASV ārlietu ministru Edvardu Stetīniusu. Par Staļina plāniem labvēlīgu Teherānas un Jaltas konferenču iznākumu bez jau pieminētā Hopkinsa rūpējās arī NKVD aģents ASV Ārlietu ministrijā Aldžers Hiss, kā arī bēdīgi slavenie čekas spiegi Antonijs Blants, Džons Kērnkross un Gajs Bērdžess no britu Ārlietu ministrijas, Donalds Makleins no britu vēstniecības Vašingtonā un Kims Filbijs no britu izlūkdienesta, kas atbildīgs arī par daudzu latviešu aģentu bojāeju.
Pielaidīgu nostāju Baltijas jautājumā veicināja arī fakts, ka Rūzvelts gribēja ātrāk pabeigt karu un tādēļ izdarīja spiedienu uz Lielbritānijas premjeru Čērčilu. Premjeram bija jāatsakās no sava sākotnējā plāna atvērt otro fronti Eiropas dienvidos, lai, virzoties uz ziemeļaustrumiem, atdalītu Viduseiropu, arī Baltijas valstis, no PSRS. Teherānas konferencē Lielbritānija bija spiesta piekrist sabiedroto desantam Normandijā un atzīt PSRS 1941. gada robežas. Šī vienošanās, kā raksta angļu vēsturnieks Kristofers Endrjūzs, bija „pati svarīgākā politiskā koncesija Staļinam, kas atļāva Krievijai paturēt nacistu - padomju pakta rezultātā iegūto laupījumu, proti, Austrumpoliju, Baltijas valstis un Besarābiju”. Savu neapskaužamo lomu Teherānas un Jaltas konferencēs apzinājās arī pats Čērčils. Lielbritānijas ārlietu ministrs lords Kadagons savās Teherānas konferences piezīmēs citē Čērčila teikto: „Tur nu es sēdēju ar ķepas izstiepušu lielo krievu lāci vienā pusē un lielo amerikāņu bifeli otrā pusē kā mazais nabaga angļu ēzelītis.”
Eiropas galīgā sadalīšana noslēdzās Potsdamas konferencē no 1945. gada 17. jūlija - 2. augustam. 1945. gada 3. jūlijā - vēl pirms Potsdamas konferences sākuma - Baltijas valstu sūtņi Londonā bija nosūtījuši kopīgu vēstījumu Lielbritānijas Ārlietu ministrijai, kurā uzsvēra Baltijas valstu trīskāršo okupāciju un lūdza atbalstīt šo tautu prasību pēc brīvības un neatkarības. Tomēr lielvalstu diplomātijā morāles principu vietā dominēja politisks aprēķins. Potsdamas konferences protokolos gan tika pieminēts arī Baltijas valstu vārds, tomēr to likteņa galīgo izšķiršanu atlika līdz pēckara miera konferencei, kas tā arī nekad nenotika. Baltijas valstīm, tostarp Latvijai, uz neatkarības atgūšanu bija jāgaida 50 gari gadi.
Tikām baltiešu patrioti, nenojauzdami par Rietumu nodevību un turpinādami cerēt uz palīdzību, vēl ilgus gadus cīnījās par savas zemes un tautas brīvību, pamazām noasiņodami čekas vienību un Sarkanās armijas pārspēka priekšā. Kaut arī ASV un Lielbritānija de iure nekad neatzina Baltijas valstu inkorporāciju PSRS, praksē tās nebija gatavas pretoties padomju ģeopolitiskajām interesēm un klusējot akceptēja Baltijas valstu palikšanu PSRS sastāvā. Visas cēlās runas par Baltijas okupāciju bija domātas vienīgi propagandas mērķiem „aukstā kara” apstākļos.
Tomēr demokrātisko valstu piekoptā Baltijas valstu inkorporācijas neatzīšanas politika, kalpoja par tiesisko pamatu Baltijas valstu neatkarības atjaunošanai 1991. gadā. Latvijas PSR Augstākās Padomes 1990. gada 4. maija deklarācija noteica Latvijas valsts atjaunošanai de facto. Taču, Rietumu lielvaras nesteidzās atzīt šo faktu, kaut visus „aukstā kara” gadus bija deklarējušas, ka neatzīst Baltijas iekļaušanu Padomju Savienībā. Politiski svarīgāk Rietumiem šķita atbalstīt M. Gorbačovu ar viņa „perestroikas un glasnostj” politiku. Tādejādi padomju režīma liberalizācijas vārdā lielvalstis bija gatavas upurēt pašu deklarētos principus par Baltijas valstu tiesībām uz neatkarību un suverenitāti. Pasaules lielvaras solīja atzīt Baltijas neatkarību tikai pēc tam, kad to izdarīs PSRS centrālā valdība. Taču Gorbačovs bija kategoriski pret Baltijas republiku atdalīšanos no PSRS.
Rietumu attieksme mainījās pēc augusta puča, kad kļuva acīmredzams PSRS centrālās valdības vājums un nespēja kontrolēt situāciju valstī. Pēc pilnīgas Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas 1991. gada 21. augustā, pamazām sākās tās starptautiskā atzīšana. Tomēr arī šoreiz ASV un Eiropas lielvalstis minstinājās un gaidīja, kāda būs Gorbačova reakcija. Drosmīgākas izrādījās mazās valstis. Pirmā Latvijas neatkarību 22. augustā atzina Īslande, 24. augustā - Dānija.
1991. gada 24. augustā Latvijas neatkarību atzina Krievijas Federācija. Tā kā Gorbačovam faktiski vairs nebija lielas ietekmes valstī un par galveno politisko figūru bija kļuvis Krievijas prezidents Boriss Jeļcins, faktam, ka Baltijas neatkarību atzina Krievija, bija izšķiroša nozīme. 27. augustā Eiropas Kopienas 12 dalībvalstis kopējā deklarācijā atzina Baltijas valstu neatkarību, taču atsevišķas valstis, piemēram, Vācija un Francija, joprojām izturējās piesardzīgi. Beidzot Gorbačova vilcināšanās apnika arī Rietumiem, jo bija acīmredzams, ka Baltijas neatkarības atjaunošana ir noticis fakts. 1991. gada 2. septembrī ASV paziņoja par gatavību nodibināt diplomātiskās attiecības ar Baltijas valstīm. Tikai pēc tam, 6. septembrī, PSRS Valsts padome pieņēma lēmumu par Latvijas Republikas atzīšanu.
1991. gada 17. septembrī Latvija kļuva par pilntiesīgu Apvienoto Nāciju Organizācijas locekli. Pirms uzņemšanas ANO Latvijas neatkarību jau bija atzinušas 74 valstis, bet līdz 1991. gada beigām to izdarīja 92 pasaules valstis. Šodien visas trīs Baltijas valstis ir Eiropas Savienības un NATO pilntiesīgas locekles un arvien ciešāk integrējas demokrātiskās pasaules struktūrās. Vadošās Rietumu lielvalstis ir likušas saprast, ka Baltija atrodas to interešu sfērā un Krievijai nevajadzētu lolot cerības uz revanšu šajā reģionā. Tomēr 20. gadsimta bēdīgā pieredze liek būt piesardzīgiem. Kas garantēs, ka Krievijai labvēlīgu Rietumu politiķu nonākšana pie varas atkal nenoved pie politiskā tirgus uz mazo valstu rēķina? Katrā ziņā, lielā Rietumu nodevību vēsture pret Baltijas tautām neļauj mums pilnībā uzticēties pasaules lielvaru godaprātam un sirdsapziņai.
Ja šis raksts atrastos latviešu un krievu skolnieku vēstures grāmatās, tad noteikti Latvijā būtu daudz vairāk nacionāli patriotisku cilvēku.