Laikmeta zīmes

„Man žēlastība dāvāta, bez paša nopelna…” - tā sākas viena no iemīļotākajām himnām baznīcas vēsturē. Amazing Grace - Brīnišķā žēlastība - šo dziesmu dzied miljoniem cilvēku visās pasaules malās un visās konfesijās. Himnas vārdu autors ir Džons Ņūtons - bijušais vergu tirgotājs, kurš nāves briesmās sastapās ar dievišķo žēlastību un tika izglābts. Par šo žēlastību viņš nebeidza dziedāt līdz pat sava mūža galam.

Džons piedzima 1725. gada 24. jūlijā Londonā. Viņa tēvs bija tirdzniecības kuģa kapteinis. Kad Džonam bija 11 gadi, viņš kopā ar tēvu devās jūrā un veica vairākus jūras ceļojumus. Tēvs vēlējās, lai Džons kļūtu par uzraugu kādā no Amerikas cukura plantācijām, taču jauneklis izvēlējās militāro karjeru un kā kursants nokļuva uz Viņa Majestātes kara kuģa Harwitch. Tur valdošā stingrā disciplīna Džonam šķita nepanesama, un viņš dezertēja no kuģa, taču tika noķerts, publiski nopērts un pazemināts par vienkāršu matrozi.

Vēlāk Džons nokļuva uz vergu tirdzniecības kuģa, kas no Sjeraleones krastiem piegādāja dzīvo preci Amerikas plantācijām. Te viņš nonāca kāda vergu tirgotāja kalpībā, kas pret Džonu izturējās brutāli un cietsirdīgi. Vēlāk viņš šo laiku atcerējās kā vienu no briesmīgākajiem savā mūžā. Kaut arī bērnībā Džons no mātes, pārliecinātas kristietes, bija saņēmis daudz labu garīga rakstura pamācību, smagie dzīves apstākļi padarīja viņa sirdi cietu gan pret Dievu, gan kristīgo ticību.

1748. gadā kāds kapteinis, kurš pazina Džona tēvu, atrada viņu pie Amerikas krastiem un lai glābtu no šādas nožēlojamas dzīves, paņēma uz sava kuģa Greyhound, kas devās atpakaļ uz Angliju. Uz kuģa Džons atrada Bībeli un citas garīgas grāmatas, starp kurām bija arī Ķempenes Toma Sekošana Kristum, kas iesēja pirmo ticības sēklu viņa cietajā jūrnieka sirdī. Šajā braucienā kuģinieki piedzīvoja tik briesmīgu vētru, ka likās - kuģis grimst un jūrnieki lemti bojāejai. Viskritiskākajā brīdī Džons iesaucās: „Kungs, apžēlojies par mums!”

Šo 1748. gada 10. maija dienu Džons Ņūtons atcerējās visu mūžu. Tā bija diena, kad Dievs savā žēlastībā izglāba viņu ne vien no fiziskās, bet arī garīgās nāves. Jau sirmā vecumā būdams, viņš teica: „Manas atmiņas pamazām sāk bālēt, tomēr divas lietas es atceros skaidri - to, ka esmu liels grēcinieks, un to, ka Kristus ir liels Pestītājs!”

Vēlāk Džons kļuva par vergu kuģa kapteini un devās vairākos ceļojumos uz Āfriku, kur no vietējo cilšu vadoņiem pirka karagūstekņus, pretī dodot ieročus, munīciju, metālizstrādājumus, alkoholu, dažādas greznumlietiņas un apģērbu. Būdams kristietis, Ņūtons centās darīt visu, lai uz viņa kuģa vergiem būtu pēc iespējas labāki apstākļi, tomēr šaurā dzīves telpa un slimības darīja savu - reizēm bojā aizgāja līdz pat 20% dzīvās „kravas”. Kopumā Ņūtons Amerikas plantācijām piegādāja vairākus tūkstošus vergu.

1750. gadā Džons apprecējās ar savu ilggadējo mīlestību Mēriju Katletu. Antihumānais bizness arvien vairāk nomāca viņa sirdsapziņu, un 1755. gadā Džons atvadījās no tā uz visiem laikiem. Vēl būdams jūrnieks, Džons pašmācības ceļā bija apguvis latīņu valodu un citas noderīgas zinības, tāpēc viņam nenācās grūti sameklēt ierēdņa darbu Liverpūles ostā, kur viņš strādāja no 1755. līdz 1760. gadam. Liverpūlē Ņūtons iepazinās ar metodistu baznīcas kalpotāju Džordžu Vaitfīldu un kļuva par kaismīgu Džona Veslija mācības piekritēju. Turpinot savu pašizglītošanos, viņš apguva grieķu, senebreju un sīriešu valodu.

Ņūtona lielākā vēlēšanās bija kalpot Dievam un viņš vērsās ar lūgumu pie Jorkas arhibīskapa ordinēt viņu anglikāņu mācītāja amatā. Lūgumu noraidīja, taču Džons nepadevās un pēc kāda laika Česteras bīskaps ordinēja viņu par mācītāju Sv. Pētera un Pāvila draudzē Olnejā, Bekingemšīrā. Ņūtons sludināja ne vien Olnejā, bet arī citās Anglijas pilsētās un ciemos, un viņa vadītie dievkalpojumi vienmēr bija kupli apmeklēti.

1767. gadā uz Olneju pārcēlās dzejnieks Viljams Kūpers, kas kļuva par labu Ņūtona draugu. Kūpers palīdzēja Ņūtonam vadīt dievkalpojumus, viņi organizēja regulāras lūgšanu sapulces. Par Ņūtona un Kūpera aizraušanos kļuva baznīcas himnu sacerēšana. 1779. gadā klajā nāca Olnejas himnu grāmatas pirmais izdevums, kurā bija iekļautas 68 Kūpera un 280 Ņūtona sarakstītas himnas.

Vairākas no Ņūtona dziesmām kļuva tik populāras, ka draudzēs tiek dziedātas vēl šodien. Taču vispazīstamākā ir viņa radītā himna Amazing Grace. Dziesma sarakstīta 1772. gada beigās un pirmoreiz tika izpildīta Jaungada dievkalpojumā 1773. gada 1. janvārī. Sākotnēji tās nosaukums bija Ticības pārbaudījums un gaidas (Faith’s Review and Expectation). Dziesmas teksts balstīts Pirmās Laiku grāmatas 17. nodaļas 16. un 17. pantā, tomēr daudzi uzskata, ka daudz vairāk dziesmas būtībai atbilst Vēstules efeziešiem 2. nodaļas 4. līdz 9. pants - Pāvila lieliskā himna žēlastībai.

Gadu gaitā daudzi dzejnieki radījuši dažādas šīs himnas versijas. Arī dziesmas sākotnējā melodija nav zināma. Vēsturnieki uzskata, ka pašreizējā, visiem labi pazīstamā melodija varētu būt radusies Amerikas ieceļotāju - evaņģēlisko kristiešu - vidū. Ir zināmi 972 dažādi šīs dziesmas aranžējumi, bet ASV Kongresa bibliotēkā glabājas 2800 Amazing Grace ieraksti un vēl 600 dziesmas versijas, kas nav ierakstītas. Mūzikas pedagogu nacionālā konference pasludinājusi Amazing Grace par vienu no dziesmām, kas vispilnīgāk reprezentē amerikāņu nācijas kultūru.

1780. gadā Ņūtons atstāja Olneju, lai kļūtu par Vūlnotas Sv. Marijas draudzes mācītāju Londonā. Viņa dedzīgie sprediķi uzrunāja daudzus tā laika ievērojamus cilvēkus. Viens no tiem bija jaunais politiķis Viljams Vilberforss. Dziesmā Amazing Grace paustā vēsts viņu ietekmēja tik spēcīgi, ka viņš sajuta Dieva aicinājumu veltīt savu dzīvi kalpošanai. Vilberforss grasījās pamest politiku, tomēr Ņūtons un citi evaņģēliskie kristieši pierunāja viņu palikt un sākt smago cīņu pret vergu tirdzniecību, kas 1807. gadā vainagojās ar verdzības atcelšanu Lielbritānijā. Par šiem notikumiem stāsta filma Amazing Grace, kas nopērkama arī latviešu valodā.

Lai gan vecumdienās Ņūtons kļuva gandrīz akls, viņš turpināja sludināt Dieva vēsti. Dievs viņu aizsauca Mūžībā 1807. gada 21. decembrī. Uz viņa kapakmens iekalti vārdi: „Džons Ņūtons, klēriķis, kādreizējais bezdievis un brīvdomātājs, Āfrikas vergu tirgonis, kas caur mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus bagātīgo žēlastību pasargāts, atjaunots, apžēlots un nolikts sludināt ticības vēsti, kuru viņš ilgus gadus centās noliegt.”

Tomēr Ņūtona sarakstītās himnas Amazing Grace stāsts nebeidzās ar tās autora nāvi. Šī izteikti reliģiskā dziesma spējusi uzrunāt ne vien miljoniem kristiešu visā pasaulē, bet sākusi dzīvot savu paralēlo dzīvi arī ārpus baznīcas. Šī dziesma likusi pacelt galvas tiem, kam nav cerību, un darījusi mīkstas daudzas cietas sirdis. Amazing Grace skanēja abās ierakumu pusēs ASV pilsoņu kara laikā. Šī dziesma ir viens no vadmotīviem Harietas Bīčeres Stovas izcilajā pret verdzību vērstajā romānā Onkuļa Toma būda. Dziesmas vēsts bija ticības un cerības apliecinājums čeroki indiāņu tā sauktajā Asaru Takas gājienā, kad Amerikas pirmiedzīvotāji tika izdzīti no dzimtās zemes uz pārvietoti uz rezervātiem. Šo dziesmu dziedāja pilsoņtiesību aktīvisti protesta maršu laikā 60. gados, tā skanēja tveicīgajā augusta dienā, kad Mārtiņs Luters Kings runāja par savu sapni redzēt Ameriku brīvu no rasu aizspriedumiem. Amazing Grace tika dziedāta, kad Nelsonu Mandelu atbrīvoja no cietuma, un arī tad, kad krita Berlīnes mūris. Pēc 11. septembra traģēdijas šī dziesma sniedza mierinājumu miljoniem sērojošo amerikāņu un stiprināja Ņūorleānas iedzīvotājus pēc viesuļvētras Katrīna.

Man žēlastība dāvāta,
Bez paša nopelna,
Tā krusta nāvē Golgātā
Ir dārgi maksāta.

Tā cerību un drosmi dod,
Un bailes klusina,
Uz Tēva mājām godībā
Nākt mani aicina.

Kāds rūgtums grēku nožēlā,
Kāds pestīšanas prieks,
Kad žēlastības spožumu
Redz aklais ceļinieks.

Par gaismu šo sirds slavu dzied,
Tev žēlastības Dievs,
Tā mani dzīvē pavada,
Pat nāvē nebeigsies.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts