30
Atklājot jauno sadaļu „Mājas mīlulis”, kas veltīta tiem, ko esam pieradinājuši, proti, mūsu mājdzīvniekiem, kā pirmos publicējam atvadu vārdus mūsu ģimenes pāragri aizsaulē aizgājušajam runcītim Mursim. Rakstā izteiktas mūsu jūtas, emocijas un mīlestība, kādu jutām pret Mursīti - pirmo kaķi mūsu ģimenē. Tomēr šis nav tikai skumju pilns nekrologs, jo dzīve turpinās un nu mūsu mājās ir ienācis jauns iemītnieks - runčuks Pēcis. Šie ir atvadu vārdi tam, kurš mūsu sirdīs nebija tikai parasts mājdzīvnieks, bet patiess ģimenes loceklis - viens no mums.
****
Mursīt, Tu biji īpašs kaķis. Varbūt tāpēc, ka mūsu pirmais. Tu iemācīji mums, tipiskiem suņumīļiem, no sirds iemīlēt tavu kaķa dvēselīti tik ļoti, kā mēs nekad nebūtu varējuši to iedomāties. Tu patiesi biji mūsu prieks un mīļums.
Atceramies mūsu pirmo tikšanos patversmē „Dzīvnieku draugs”. Cik jautājošs un bikls bija Tavs skatiens: „Vai tiešām jūs esat atnākuši pie manis? Vai tiešām tas esmu es, kam jūs gribat dāvāt savu mīlestību?” Un, kad Tu saprati, ka šie ļaudis patiešām nākuši pie tevis, Tava sajūsma izpaudās vispirms biklā, bet tad arvien ciešākā „mīklas mīcīšanā”. Mursīt, tu biji labs „maiznieks”.
Tu iekaroji mūsu sirdis jau no pirmās tikšanās reizes. Un, kad uzzinājām Tavu skumjo dzīvesstāstu, sapratām - Tu esi mūsu kaķis, tieši tas, kam gribam dāvāt savas mājas un sirds siltumu. Tu tiki atrasts un patversmē nogādāts no Teikas rajona ar lauztu bļodas kaulu. Mēs nezinām, kāda bija Tava dzīve pirms tam, tomēr, šķiet, pārāk viegla tā nevarēja būt. Patversmē Tu ilgu laiku nodzīvoji kaķu kolonijā, līdz kopējas ievēroja Tavu miermīlīgo kaķa raksturu un ieteica adopcijai. Tā mēs satikāmies.
Patversmē Tu tika saukts dažādos vārdos. Sākumā Tevi nosauca par Marsi, tad par Muri, savukārt kopējas Tevi dēvēja mīļvārdiņos gan par Stasiku, gan Pusiku. Mēs nolēmām palikt pie Mura, bet tā kā šis vārds šķita pārāk tradicionāls, Tu kļuvi par Mursi. Par mūsu Mursīti.
Mūsu mājās Tu ieradies tikpat bikls un nedrošs, kādu Tevi iepazinām patversmes būrītī. Tu labāk gribēji noslēpties savā mājiņā un dažkārt pat sajauci mājiņu ar kastīti. Vēlāk tev patika gulēt uz virtuves letes, pēc tam kādu brīdi arī uz viesistabas galda starp puķu vāzēm. Tu leci uz klavierēm un dzēri ūdeni no puķupoda, bet, kad Tev par kaut ko teica „nedrīkst”, Tu skatījies uz mums lielām, biklām acīm un Tavs skatiens likās lūdzam: „Tikai nerājiet mani! Lūdzu piedodiet, es tā vairs nekad nedarīšu!” Laikam jau savā mūžā Tu daudz biji cietis no cilvēkiem. No mums tas prasīja lielu pacietību, rūpes un neviltotu mīlestību, kamēr Tu spēji pārvarēt savu biklumu un pilnībā atvēries jaunajai dzīvei. Taču mīlestība iespēj visu. Pagāja daži mēneši un Tu sāki justies kā pilntiesīgs ģimenes loceklis, par kādu mēs Tevi uzskatījām jau no pirmās dienas mūsu mājā.
Tu patiešām biji īpašs. Šķiet, Tevī bija apkopotas visas rakstura īpašības, kādas vien varējām vēlēties. Tava smalkjūtīgā kaķa dvēselīte izpaudās neuzbāzīgā, varētu pat teikt inteliģentā veidā. Tu nevienam neuzbāzies ar savu klātbūtni, tomēr Tev patika būt kopā ar savējiem. Tu nediedelēji mīlestību, tomēr ļoti alki pēc tās. Tu badīgi nemeties virsū pasniegtajai ēdiena bļodiņai, bet pieklājīgi novērsies un tikai pēc atkārtota piedāvājuma sāki mierīgi un nosvērti ēst. Tu necenties iezīmēt teritoriju, kā tas parasts runčiem, bet savas vajadzības kārtoji tikai un vienīgi kastītē. Tu ātri iemācījies nadziņus asināt uz sava iemīļotā pelēkā paklājiņa un neplēsi tapetes, kā nereti gadās taviem sugasbrāļiem.
Tu ienāci ģimenē, kur priekšā bija cilvēks cienījamos gados, vīrs invalīds un sieva, kuru Tu sauci par savu Mammu. Un Tu biji mūsu Puikiņš. Šai kompānijai Tu biji ideāls kaķis - negāzi apkārt māju, neleci uz plauktiem un skapjaugšām, neskrēji augšup pa aizkariem. Tev patika mājinieku sabiedrība, Tu mierīgi gulēji mums blakus uz viesistabas dīvāna un dažkārt mēs pat kopīgi skatījāmies televizoru. Tomēr Tu nebiji tikai apātisks gultāgulētājs - mūs visus uzjautrināja Tava ņemšanās ar savu iemīļotāko rotaļlietiņu - zāles stiebriņiem, kurus Tu ķēri un plosīji ar tādu entuziasmu. Dažkārt Tu vakaros, ķerot sev vien zināmas iedomu peles, sarīkoji īstu krosiņu, skriedams no vienas istabas uz otru un knapi ierakstīdamies pagriezienos. Tu sagādāji mums patiesus jautrības mirkļus.
Tev patika būt kopā ar mums un mums patika būt kopā ar Tevi. Ik rītu Tu mūs sveici ar savu kluso „ņau” un ik vakaru vedināji ātrāk doties gultiņā. Tu biji iemīļojis gulēt uz Mammas vēdera vai krūtīm un Tev patika savu guļaslaiku pavadīt arī citu ģimenes locekļu gultiņās. Guļot Tev patika izstiepties garam kā zeķītei, vāļāties un celt visas četras ķepas pret sauli. Miegā Tu kaut kur skrēji, ātri kustinot ķepiņas, kaut ko ķēri, klabināji savus mazos zobiņus un raustīji ūsas. Laiku pa laikam Tu no sirds izstaipījies, plaši izplesdams savus pirkstiņus. Taču visaizkustinošākais bija skats, kad Tu ar ķepiņu aizsedzi actiņas, it kā vairoties no gaismas. Šādi Tu arī aizmigi mūžīgā miegā.
Mursīt, Tu biji skaists kaķis. Bija tik patīkami glāstīt Tavu zīdaino balti svītraino kažociņu. Mēs bijām iemīlējuši Tavus apaļos runča vaidziņus, Tavu melno apakšlūpiņu un viegli brūngano pazodīti, baltos „zābaciņus” un ķepiņu maigi rozīgos spilventiņus. No vētrainās pagātnes Tev mantojumā bija mazliet ieplēsti ausu galiņi. Tu izskatījies tik cēls, kad savā klasiskajā kaķa pozā sēdēji uz grīdas un priecēji mūsu skatus. Tu biji viens kārtīgs runcis nevis kaut kāds sīkaļa.
Tu biji arī ārkārtīgi tīrīgs un kārtīgs runčuks. Cauru dienu Tu varēji mazgāties un mazgāties. Vispirms ķepiņas, tad austiņas un vaidziņus, pēc tam vēderiņu. Iztīrītas tika arī visas pirkstu starpas. Un, ja nu vairs galīgi nebija ko mazgāt, Tu ķēries pie mūsu rokām un mazgāji tās cītīgi jo cītīgi. Laikam jau bija netīras.
Ēdiena ziņā tu nebiji izvēlīgs. Tev bija tavi kaķu cepumiņi, kurus tu kraukšķināji ar tādu prieku. Katru rītu Tu saņēmi savu porciju konserva, kas Tev tik ļoti garšoja. Laiku pa laikam mēs tevi palutinājām ar kādu gaļas vai laša gabaliņu. Tev arī ļoti garšoja piens. Reizi pa reizei Tu sadomāji baudīt kaķiem pavisam netradicionālu ēdienu - majonēzi, ko diemžēl nevarējām tev atļaut, ja nu pavisam, pavisam nedaudz, jo tas būtu skādējis Tavai kaķa veselībai. Bet Ziemassvētkos Tu saņēmi īpašu delikatesi - kaķu „cigārus”. Mmm, kā tie Tev garšoja!
Taču galvenais, par ko mēs Tevi tā iemīļojām, bija Tava nesavtīgā kaķa mīlestība, kuru Tu tik dāsni dāvāji mums. No rīta mēs varējām pamosties, kad Tavs mīkstais kaķa deguntiņš bakstīja mūsu vaigus. Taču parasti Tu mūs sagaidīji uz viesistabas dīvāna un mīļi pieglaudi savu vaidziņu mūsu rokām. Un ne tikai rokām - Tu biji kaķis, kam droši varēja tuvināt seju, nebīstoties tikt saskrāpētam. Tu labprāt ar savu miklo purniņu pieglaudies savu mīļoto vaigiem un pat iedevi kārtīgu kaķa buču. Citreiz Tu uzmeti lielu kūkumu un trinies gar mūsu sāniem vai kājām. Tev ļoti patika badīties un ar savu galviņu meklēt mūsu glāstus. Un, kad vakarā pārrodoties mājās kāds slēdza dzīvokļa durvis, Tu modri saspicēji ausis un tiklīdz sadzirdēji mīļu balsi, priecīgs gaidīji, kad tevi noglāstīs un samīļos.
Tu tik ļoti gribēji būt mīlēts. Jau gaidās vien, ka tevi kāds samīļos, Tu meties uz sāniem, meti kukuriņus un izdvesi apmierinājuma pilnus kunkstus. Tev ļoti patika, ka Tev glāsta galvasvidu, vaidziņus un pazodīti, tad Tu aizvēri acis un sāki miegā kustināt priekšējās ķepiņas. Un, kad kāda mīļa roka maigi glāstīdama slīdēja pār Tavu svītraino kažociņu un balto, mīksto vēderiņu, Tu plaši ieplestām acīm, kas šķita klīstam kaut kur tālu prom sapņu pasaulē, labsajūtā sāki savu kluso murru. Dažreiz Tu neparko negribēji atlaist glāstošo roku un ieķēries tajā ar visām četrām, un, ja arī tas nelīdzēja, maigi satvēri nepaklausīgo roku ar zobiem.
Un tad pēkšņi Tu saslimi. Savā kaķa mūžā ar lielākām vai mazākām veselības problēmām Tu biji saskāries ne reizi vien. Varbūt tieši tāpēc Tu saprati mūs, kad saslimām, un cieši piespiedies gulēji mums blakus slimības gultā. Ilgu laiku Tu netiki galā ar ausu ērcītēm un Tavas austiņas iekaisa tik stipri, ka tīrot ļoti sāpēja. Tomēr šoreiz viss izrādījās bēdīgāk. Iesākumā šķita, ka tiksim galā arī ar šo runčiem tik parasto kaiti, kad rodas grūtības nokārtot dabiskās vajadzības. Taču iekaisums izrādījās pārāk stiprs. Ārsti gan centās darīt visu, kas viņu spēkos - deva zāles, špricēja, mēs pat pārgājām uz speciālu ārstniecisko barību, taču slimība izrādījās pārāka.
Te jāpiemin vēl kāda Tava īpašība. Tu biji ļoti pacietīgs. Un nebiji ļaunatminīgs. Pat tad, kad Tev kaut kas sāpēja, Tu nekad necirti ar ķepu, nekodi vai kā citādi necenties izrādīt savas ciešanas. Tu vienkārši pieplaki pie zemes un, ja Tev iesāpējās ļoti, izdvesi vien žēlu ņaudienu. Pat sava īsā mūža pēdējās nedēļās, kad slimība Tev jau sagādāja ciešanas, par kurām Tu mums nemācēji pastāstīt, Tavas sāpes izpaudās dažā klusā šņācienā, taču tas nebija ļauns - Tava labā sirds vienkārši mūs brīdināja: „Man sāp!” Arī savas dzīves pēdējās stundās, kad dakteri Tevi izmeklēja, Tu neizdvesi nevienu pīkstienu, vien asariņa noritēja pār Tavu vaigu.
Tava aiziešana notika tik negaidīti. Pusdienlaikā tika nodotas kārtējās analīzes, pēcpusdien Tu devies uz rentgenu, kas it kā uzrādīja akmeni urīnpūslī. Tad steidzama operācija, kuras laikā atklājās, ka nekāda akmens nav - tā vietā ir… audzējs, visticamāk ļaundabīgs. Tavs urīnpūslis bija tik ļoti slimības skarts un izmainīts, ka cerību uz laimīgu iznākumu praktiski nebija, un mums nācās pieņemt vienu no smagākajiem lēmumiem savā dzīvē. Piedod mums, Mursīt, šo izvēli. Mēs tikai gribējām, lai Tev vairs nesāp un nav jācieš mokas šajā pasaulē, kas pret Tevi jau tā bijusi pārāk nežēlīga. Tā dažu stundu laikā mēs pazaudējām savu labāko draugu.
Tagad Tu esi brīvs no visām sāpēm. Toties mums sāp ļoti. Jo Tu nebiji tikai vienkāršs mājdzīvnieks, bet ģimenes loceklis. Mūsējais. Mūsu Runčuks, Puikiņš, mūsu Mursītis. Mēs vienmēr atcerēsimies kopā pavadītos laimīgos brīžus. Mēs atcerēsimies, kā Tu vakaros devies savā apgaitā pa istabām, lai pārliecinātos, ka mājās viss ir kārtībā. Atcerēsimies tos kuriozos brīžus, kad Tu televizora ekrānā ieraudzījis kādu dzīvu radību, meties lejā no dīvāna un, notupies pie TV galdiņa, ilgi vēries augšup. Dažreiz Tu pat paslējies uz pakaļkājām, lai varētu aizsniegt virtuālo brāli vai māsu. Un kā Tu satraucies, kad ieraudzīji aiz loga balodi, kaiju vai kādu citu putniņu, ko tik ļoti gribējās iepazīt tuvāk. Un kā tev patika kaifot ostot istabaugus, kurus Tu šad tad mēģināji arī nogaršot. Mūsu atmiņās vienmēr paliks Tavi vienīgie Ziemassvētki mūsu mājās, kad Tu pat nemēģināji ar ķepu nokacēt kādu bumbiņu no egles zara, kā to dara citi Tavi radinieki, bet klusi sēdēji pie eglītes un filozofiski noraudzījies sveču liesmiņās. Neaizmirstams ir Tavs skatiens, kad Tu cieši raudzījies mums acīs, it kā saprastu visu, ko runājam. Tās ir atmiņas, kas neizgaisīs nekad.
Tu biji kopā ar mums īsu laiku. Tu atbrauci pašā novembra sākumā un aizgāji no mums jūnija beigās, dažas dienas pēc Jāņiem. Tagad Tu atdusies zem mūžzaļa krūma klusā dārza nostūrī. Taču mūsu sirdīs Tu arvien būsi pirmais un šo vietu vairs neaizņems neviens. Pat ja mūsu ģimenē laimīgas mājas atradīs kāds cits Tavs bēdubrālis, un tā arī notiks, Tu vienmēr būsi un paliksi mūsu pirmais. Mūsu Mursītis.
Ardievu, Mursīt! Tu padarījis mūsu sirdis labākas. Tu iemācīji mūs sniegt mīlestību un to saņemt. Tu mums biji kā eņģelis, paša Dieva sūtīts. Un varbūt tāpēc Tev bija jāaiziet tik ātri, lai mēs šo mīlestību varētu dot tālāk citiem. Paldies Tev par visu, kas mūs padarīja labākus, cēlākus un nesavtīgākus. Paldies Tev, Mursīt, un lai Tev labi klājas laimīgākā pasaulē!
Mīlestības pilns veltījums. Tik ļoti pazīstamas ir kaķu izpausmes, kā viņi rīkojas. Jauks kaķis, un man ir tik ļoti saprotamas jūsu izjūtas, jo man pašai lielāko daļu mūža ir bijuši dzīvnieki, galvenokārt kaķi, bet reiz arī paņemta noklīdusi sunīte, un es zinu, cik jauki, kad mājās ir dzīvnieki, kuri gan prasa rūpes, bet dod pretī tik daudz nesavtīgas maigas mīlestības, un zinu, cik sāpīgi ir, kad no tiem jāšķiras. Arī šobrīd manās mājās ir pēdējā vecākā no manām kaķēm Līzīte, mīļvārdā - Līzucīte, Žucīte, kurai rudeni būs 19 gadi. Viņas veselības rezerves un spēki tuvojas izsīkumam, jo vecums ir solīds pēc kaķu mēra, tā ka man priekšā skumja atvadīšanās, bet tagad vēl visu savu mīlestību un rūpes sniedzu viņai, cik spēju. Jūsu mājās dzīvnieciņiem vienmēr klāsies labi un tāpēc, lai jums vēl daudz jauku un mīlestības pilnu gadu ar citiem nākamajiem dzīvnieciņiem, jo jūs esat labi ļaudis, kas vairo mīlestību un līdzjūtību šajā pasaulē, kas arī ir viens no galvenajiem tikumiem un balstiem. Lai miers un labklājība jūsu ģimenei un tās mīluļiem.
Ak vai, ienaacu pirmo reizi lapaa un jau peec pirmaa raksta jaaraud. Un tomeer - prieks, ka Mursitim bija tik jauks un miilestiibas pilns laiks, vinsh bija veiksminieks!
Arī man tikko nācās piedzīvot smagu zaudējumu - pirms trim nedēļām mūžībā aizgāja mana mīļā Lora. Septiņi gadi pagāja kā skaists sapnis, kad biju kopā ar savu mīļo kaķenīti. Diemžēl kaķu diabēts atklājās tik pēkšņi, ka ārstēšana tikai paildzināja viņas mokas. Man ļoti sāp sirds, ka nespēju savu pūkaino draudzenīti pasargāt no mokām un ciešanām. Pēc 36 stundu ilgas cīņas bija jāpārtrauc viņas ciešanas ar mūžīgā miega poti. Taču manā sirdī Lora turpinās dzīvot, kamēr vien elpošu, un, kad pienāks mans laiks, mēs tiksimies uz varavīksnes tilta.