18
Kaija Līvija Fišere - cilvēks, kuru pazīst daudzi kristieši Latvijā. Laiku pa laikam viņas vaigs redzams arī TV ekrānos un plašsaziņas līdzekļu ziņu apskatos. Kas īsti ir šī nelielā auguma, bet ārkārtīgi vitālā un dzīvespriecīgā sieviete? Par to lūdzu pastāstīt viņai pašai.
****
- Kā jūs tikāt pie tik skaista vārda - Kaija?
- Šo vārdu man deva tēvs. Esmu par to interesējusies, un izrādās, ka sirmā senatnē latviešiem esot bijuši putnu vārdi. Ar savu vārdu esmu apmierināta un domāju, ka tas man ir ļoti piemērots, jo mans uzvārds ir Fišere. Tātad esmu zvejniece - dvēseļu zvejniece. Tādu uzdevumu man devis Dievs.
- Savas kalpošanas dēļ esat ieguvusi diezgan plašu publicitāti. Ir cilvēki, kas jūsu nelokāmās pārliecības dēļ uzskata jūs par fanātiķi. Kā jūs to komentētu?
- Varu teikt tikai vienu - es paklausu Dievam. Kaut kur eju tikai tad, ja lūgšanā esmu saņēmusi, ka man tur jāiet. Piemēram, kad uz Latviju atbrauca Benijs Hins, pat kristiešu vidū bija ļoti dažādi viedokļi. Es lūdzu Dievu un saņēmu atbildi, ka man tur jābūt. Pie manis bija atbraukusi meita, viņai bija slikta veselība, un mēs visa ģimene aizbraucām un Mežaparku. Šajā dievkalpojumā Aija piedzīvoja pilnīgu dziedināšanu un arī es pēc dievkalpojuma konstatēju, ka varu atliekt taisnu muguru un pacelt rokas, kas līdz tam nebija iespējams. Jebkurā situācijā es vispirms lūdzu Dievu. Visur, kur Viņš man saka iet, es eju.
Kas attiecas uz gadījumu ar homoseksuāļiem, tad arī tas bija Svētā Gara pamudinājums. Es par tiesas sēdi praida sakarā uzzināju pa radio un jutu, ka man tur jābūt. Mēs gadiem ilgi esam lūguši par homoseksuāļiem un zinām, ka šie cilvēki var tikt glābti. Ejot uz tiesas sēdi es nedomāju kaut ko teikt. Taču, kad ieraudzīju šos cilvēkus, manā sirdī radās liela sāpe par viņiem. Kad iegāju tiesas telpās, viņi paši pienāca pie manis. Tas, ko es teicu, bija īsa, kodolīga Evaņģēlija vēsts. Tagad viņi zina, ka Jēzus ir nomiris par viņiem un augšāmcēlies. Viņi zina, ka Dievs grib viņus glābt un, kad nāks atmoda, neviens homoseksuālists nepaliks neizglābts. Bet tos fragmentus, ko parādīja televīzija, - tā ir viņu pašu interpretācija.
- Savulaik jūs vairākas reizes piedalījāties populārajā TV raidījumā „Dāvidšovs”. Daudzi bija neizpratnē, kam tas vajadzīgs, īpaši ņemot vērā raidījuma veidotāju negatīvo attieksmi pret kristiešiem.
- Bet Jēzus jau arī gāja pie dzērājiem un ielasmeitām! Spiediens no raidījuma vadītāja puses patiešām bija liels. Kad pēc pirmā radījuma bija pagājis zināms laiks, es pēkšņi sapratu - tu tur biji, bet maizīti viņiem neaiznesi! Patiesi, raidījumā piedalījās vairāki kristieši, taču neviens neatnesa kaut ko no garīgās barības, garīgās maizes. Tikko par to iedomājos, zvanīja telefons, un viņi mani uzaicināja uz raidījumu par abortiem. Sapratu, ka man jāiet un jāaiznes viņiem Evaņģēlijs. To es arī izdarīju. Paņēmu līdzi Stīva Hila bukletiņus un uzdāvināju gan Dāvidam, gan visai radošajai komandai. Aizvedu arī žurnālu „Tikšanās”. Jā, viņi man neļāva brīvi runāt, taču cilvēki tik un tā dzirdēja, ka Dievs visu dara jaunu, glābj un atjauno.
- Kāds bija jūsu ceļš pie Dieva?
- Es pat vēl nebiju piedzimusi no augšienes, nezināju neko par Jēzu un kristietību, nebiju lasījusi Bībeli, bet jau katru dienu lūdzu Dievu. Man bija pārliecība, ka Viņš ir. Visu mūžu esmu nostrādājusi pilsētas izpildkomitejā. Strādāju, audzināju bērnus. Man bija ļoti labi bērni. Meita labi mācījās, spēlēja klavieres, zīmēja. Kad viņai palika 17 gadu, viņa mantoja māju laukos. Kaimiņos dzīvoja kāds puisis, kas tikko bija atgriezies no armijas un tur iemācījies pagatavot narkotikas. Mēs neviens to nezinājām, līdz es ievēroju, ka kaut kas ar meitu nav kārtībā. Izrādījās, ka viņa sākusi lietot narkotikas. Vedu viņu pie dažādiem ārstiem un visur man pateica, ka mans bērns ir gandrīz bezcerīgi slims. Tad es sapratu, ka cilvēki man nevar palīdzēt.
Vairs nesatikos ar draugiem, jo man bija neērti atzīt, ka mans talantīgais bērns ir aizgājis neceļos. Meita dzīvoja laukos, viņai dzima bērni, un, kad vasarās viņa nogrima savā ilūziju pasaulē, viņas bērnus nācās audzināt man. Tie bija 11 gari un smagi cīņas gadi. Biju izšķīrusies no vīra un septiņus gadus dzīvoju viena. Kad saņēmu dzīvokli Pļavniekos, aicināju palīgos visu savu draudzeņu vīrus, lai tie palīdzētu pārvākties un iekārtot jauno mitekli. Teicu Dievam: „Dievs, man ir vajadzīgs palīgs!” Izsūdzēju grēkus un nožēloju Dieva priekšā, ka esmu šķīrusies. Pār mani bija nākusi apskaidrība, ka esmu dzīvojusi nepareizu dzīvi. Tad kādā 1984. gada decembra naktī mana istaba pēkšņi kļuva spoži gaiša un kāda seja mirdzošām acīm teica: „Tev tavi grēki ir piedoti!” Toreiz es īsti nesapratu, ko tas viss nozīmē, taču jau otrajā dienā iepazinos ar savu tagadējo vīru. Vēlāk, tajā grūtajā periodā, kad lūdzu par savu meitu, televīzijā piektdienas vakaros rādīja Čārlza Stenlija svētrunas. Vienas šādas pārraides laikā es aicināju Jēzu savā sirdī.
Tomēr uz baznīcu aizgāju tikai pēc desmit gadiem. Manam mazdēlam tad bija divarpus gadu, un viņam bija problēmas ar runāšanu. Nolēmu, ka man jāiet uz baznīcu un sāku apmeklēt luterāņu Jēzus draudzi. Tā ir brīnišķīga draudze, kas daudz devusi manā garīgajā izaugsmē. Kad mazdēls sāka iet svētdienskolā, gāju arī es. Tā bija mana pirmā iepazīšanās ar Dieva Vārdu.
- Un kā jūs nonācāt vasarsvētku draudzē?
- Vēl esot Jēzus draudzē es piedzīvoju Svētā Gara kristību. Tālāk jau Svētais Gars darbojās pats. Klausoties Kristīgo radio dzirdēju runājam bīskapu Jāni Ozolinkeviču. Nodomāju: „Mūsu uzskati taču saskan, es domāju tāpat kā viņš!” Tad bija reize, kad skaidri dzirdēju savā sirdī: „Vaļņu iela 9.” Taču es nepaklausīju. 2000. gadā Kristīgā akadēmija aicināja tālmācības programmā studēt Bībeles doktrīnas. Tur es pirmoreiz dzirdēju, ka ir tāda vasarsvētku draudze. Tad atkal dzirdēju balsi un konkrētu adresi - Vaļņu iela 9. Braucu skatīties, kas tur īsti ir, un nokļuvu draudzes „Dzīvības Avots” dievkalpojumā. Tolaik draudze vēl bija jauna, cilvēku nebija daudz, nebija arī kārtīgas slavēšanas. Jautāju Dievam: „Kur tu mani esi atvedis?!” Jo Jēzus draudzē mūzikas dzīve bija augstā līmenī. Bet Dievs pateica pavisam skaidri: „Lūdz!” Sāku kopā ar draudzes māsām nākt stundu pirms dievkalpojuma, lai kopīgi lūgtu par draudzi, mācītāju, dievkalpojumu. Tā Dievs ieveda mani šajā draudzē.
- Jums ir teoloģiskā izglītība?
- Kristīgajā akadēmijā es pabeidzu vairākus kursus - „Bibliskās doktrīnas”, „Reproduktīvā un seksuālā veselība ģimenē”, „Personības krīze un bibliskā terapija”. Šis pēdējais kurss man ir ļoti daudz palīdzējis padomdošanas darbā. Bez šiem kursiem esmu Latvijas Kristīgās kalpošanas skolā izgājusi pilnu apmācības programmu - vispirms neklātienes Bībeles un kristīgās kalpošanas kursu, tad pirmā līmeņa integrēto teoloģijas kursu un visbeidzot padziļināto teoloģijas kursu. Esmu beigusi arī kapelānu kursus. Tā ka izglītības man ir gana. (Smejas.) Esmu ļoti laimīga, ka Dievs man dāvājis žēlastību mācīties un apgūt zināšanas.
- Kāda ir jūsu kalpošana?
- Pamatā tās ir lūgšanas. Visa mana dzīve ir viena vienīga lūgšana. Jēzus draudzē māsu pulciņa vadītāja reiz teica: „Ir ļaudis, kas ir lūgšanu cilvēki.” To dzirdot, man iekšā viss burtiski viļņojās. Lūgt es sāku jau nacionālās atmodas gados, kad mācītājs Rubenis aicināja tautu vienoties lūgšanā. Tolaik manā namā vēl neviens nebija atgriezies, es biju vienīgā kristiete. No rītiem ieslēdzu radio un, kad skanēja Latvijas himna, lūdzu, lai Dievs glābj mūsu zemi. Lai atnāk brīvība, lai mēs kā tauta varam dzīvot brīvi. Tomēr jāteic, ka man nekad nav bijuši aizspriedumi pret citām tautām. Mēs visi esam Dieva bērni, un Dievs nedala cilvēkus pēc nācijām - Viņš visus mīl vienādi.
Desmit gadus pie manis dzīvoja mana mamma, un tad mēs lūdzām abas. Pēc tam es satiku Dzidriņu, kas šobrīd ir mana lūgšanu partnere. Viņa iestājās mūsu draudzē, izstudēja Bībeli, un tagad mēs katru dienu kopīgi lūdzam Dievu. Es dzīvoju Pļavniekos, bet Dzidriņa Vienības gatvē. Viņa brauc pie manis ar vairākiem transporta līdzekļiem, un viņai vienmēr līdzi ir bukleti, kas ved cilvēkus tuvāk ticībai. Nav gandrīz nevienas dienas, kad viņa nebūtu evaņģelizējusi kādu cilvēku. Arī es Pļavniekos dzīvoju jau 25 gadus, un manā mājā visi zina, ka esmu kristiete. Ja kādam ir problēma, viņš nāk pie manis, prasa padomu, un es lūdzu par šo vajadzību.
Ir man arī oficiāls amats draudzē. Esmu diakonise, un manā pārziņā ir tie draudzes cilvēki, kas dzīvo Latgales priekšpilsētā. Ja ir kāda problēma, viņi man zvana un mēs lūdzam. Ja kāds ir slims, es viņu apciemoju un aizvedu Svēto Vakarēdienu. Mēs esam Svētā Gara templis. Mūsu uzdevums ir saklausīt un paklausīt. Ļoti bieži cilvēki saklausa, bet nepaklausa. Es cenšos paklausīt. Jau no rīta pamostoties, saku: „Labrīt, Svētais Gars! Es ielieku šo dienu Tavās rokās! Vadi mani, lai es neeju tur, kur Tu negribi, un lai runāju un daru tikai to, ko Tu vēlies!”
- Jums ir vēl kāda kalpošana - tā sauktā Bastejkalna lūgšanu grupa. Kā radās ideja par šādu grupu?
- Sākums bija ļoti interesants. Mūsu draudzē bija izsludināts gavēnis, un tā beigās es saņēmu atklāsmi, ka lūgšanas jāturpina. Tā kā telpu īre bija dārga, mēs gājām uz ielas. Bastejkalns tika izraudzīts tāpēc, ka es ar mazbērniem tur ļoti daudz pastaigājos. Bērni skraidīja pa leju, bet es kalna galā lūdzu Dievu. Mani šī vieta garīgi piesaistīja. Jēzus arī agri no rīta kāpa kalnā lūgt Dievu un tikai tad devās uz Templi mācīt ļaudis. Tā mēs sākām pulcēties Bastejkalnā. Nu jau būs septītais gads, kopš otrdienu rītos pulcējamies pašā kalna virsotnē.
Mēs lūdzam par atmodu valstī, lai Svētais Gars izlietos pār visām konfesijām, visiem mācītājiem un bīskapiem, kalpotājiem, diakoniem un slavētājiem. Mēs lūdzam, lai Dieva Gara uguns nolaižas pār viņiem, jo tikai Dieva Gars var viņus pārmainīt un pievest tuvāk Dievam. Lūdzam arī par cietumiem. Vai tas nav absurds, ka mūsu mazajā zemītē ir 15 cietumu. Tagad gan to skaits samazinās, tomēr tas tāpat ir pārāk liels. Mēs lūdzam par tiem, kas atrodas cietumos, lai Dieva Gars pieskaras viņiem un viņi vairs nekalpo sātanam, bet Dievam. Mēs lūdzam arī par slimībām, lai cilvēki tiek dziedināti. Bija kāds zēns cietumā, kurš bija bezcerīgi slims. Viņš tika dziedināts, tagad ir kristietis un visa viņa ģimene ir glābta.
- Kāda ir garāmgājēju attieksme pret šādām publiskām lūgšanām?
- Nereti mums lūgšanā pievienojas cilvēki no malas. Gadiem ilgi otrdienu rītos pie mums nāk kāds vīrs, kas kādu brīdi lūdz Dievu un tad dodas prom. Esmu satikusi arī citus kristiešus. Nāk Gideona biedrības vīri, ir bijis ekumeniskais darbinieks Ivars Graudiņš. Pie mums nāk cilvēki, kam ir kādas problēmas. Nezinu, kā viņi par mums uzzina, droši vien Dievs viņus atved. Mēs viņiem pasludinām Jēzu, iedodam bukletus, aizlūdzam. Jaunieši nāk uzsmēķēt. Tad es nelaižu garām iespēju un stāstu viņiem par to, kā Dievs izglāba manu meitu no narkotikām un ka arī viņi var kļūt brīvi, jo smēķēšana savā būtībā tāpat ir tāda vīraka kūpināšana sātanam. Jāteic, ka lūgšanu grupas dalībniekiem šie otrdienu rīti ir zināms upuris. Ne vienmēr gribas celties tik agri no rīta un braukt uz pilsētu, īpaši ziemā, putenī vai lietū. Taču mēs esam tur, neskatoties uz laika apstākļiem, un gūstam lielas svētības, jo saņemam atbildes uz mūsu lūgšanām.
- Un tomēr - vai savas pārliecības dēļ jums nav nācies piedzīvot kādus uzbrukumus?
- Esmu tikusi apspļaudīta gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Mēs daudz lūdzam par ģimenēm, jo tas ir sātana triks, ka mūsu zemē pastāv tā sauktā civillaulība. Cilvēki dzīvo kopā, ir bērni, bet netiek slēgta likumīga laulība, kā to paredzējis Dievs. Dievam tas ļoti sāp, jo šie cilvēki atrodas sātana teritorijā. Mēs saucam šādus cilvēkus vārdā un lūdzam par viņiem. Kādu dienu Dzidriņa atnesa man sarakstu ar vēl piecām šādām ģimenēm un mēs dedzīgi lūdzām. Vakarā man bija jābrauc uz lūgšanu dievkalpojumu draudzē. Autobusa pieturā bija kāda sieviete ap gadiem piecdesmit, ļoti tukla, apģērbusies kā pērkama sieviete - spilgti sarkanā kleitā, ar sarkani lakotiem nagiem, kājās melnas tīkliņzeķes. Ieraudzījusi mani viņa metās virsū: „Svjataja!” (Svētā! - krievu. val.) Es pastiepu pretī roku un teicu: „Jisus vas ļjubit!” (Jēzus jūs mīl! - krievu. val.) Un tad viņa man uzspļāva. Ar to vēl nepietika - pieskrējusi pie atkritumu urnas, viņa paķēra pudeli un meta. Labi, ka Dievs mani pasargāja un pudele aizlidoja garām.
Tajā pašā laikā Dzidriņa otrā pilsētas galā arī piedzīvoja sātana uzbrukumu. Pie viņas pienāca kāds cilvēks, paprasīja ceļu un nozaga naudu. Kad salīdzinājām laiku, atklājās, ka abi šie uzbrukumi notikuši burtiski vienā un tajā pašā minūtē - 18.37. Sātanam ļoti nepatīk aizlūgšanas, jo mēs izraujam cilvēkus no viņa ķetnām. Ja par kādu ģimeni ir izskanējusi kaut viena lūgšana, šai ģimenei jau ir cerība, jo Dieva nodoms ir izglābt ikvienu.
- Vai jūs lūdzat arī par ekonomisko situāciju mūsu valstī?
- Mēs lūdzam par valdībām un varām katru dienu. Visur, kur vien iespējams, mēs arī stāstām cilvēkiem, ka nav jābūt dusmīgiem uz valdību, nav jākurn. Mēs garīgi saistām šo kurnēšanas garu mūsu tautā un sakām: „Paldies tev, Kungs, ka esi uzticējis mums šo lūgšanu, ka varam kā Mozus iestāties par savu tautu un visām tautām, kas te dzīvo! Ka varam lūgt par viņu grēkiem - nepiedošanu, kurnēšanu, mēlnesību!” Mēs to visu saistām, dzenam projām un lūdzam: „Debesu Tēvs, atver debesu logus un nāc ar grēkatziņas garu pār visiem! Izved visus tumsas darbus gaismā!” Un Dievs izved - ik dienu dzirdam, ka atkal kāda nelikumība ir atklāta. Tikai Dievs mūs var izvest no šīs krīzes, jo visa tā pamatā ir garīgā krīze - grēks.
- Ko par jūsu kalpošanu teic jūsu ģimene?
- Meita un znots arī ir kristieši, viņiem ir sava mājas grupa. Taču vīram labāk patiktu, ja es nebūtu tik aktīva. Tajā pašā laikā viņš visu zina, visu dzird un reizēm pat aizved mani uz dievkalpojumu. Savā veidā arī viņš kalpo, un es zinu, ka reiz viņš nāks pie Dieva. Jo apsolījums joprojām ir spēkā - ja viens tiek pestīts, tad viss nams tiks izglābts. Pirmā Rakstu vieta, ko es savulaik saņēmu no Dieva, bija: „Mans Gars, kas tevī mājo, un Mani vārdi, ko Es liku tavā mutē, nezudīs no tavas mutes un no tavu bērnu un bērnubērnu mutes no šī laika mūžīgi!” (Jesajas gr. 59:21)
- Zinu, ka viena no jūsu sirds lūgšanām ir par garīgo atmodu Latvijā.
- Jau gadiem ilgi esam dzirdējuši pravietojumus, ka Latvija ir izredzēta vieta un šeit būs liela atmoda. Bīskaps Jānis Ozolinkevičs reiz redzēja šādu vīziju: Svētā Gara straumes kā Niagāras ūdenskritums gāžas pār Latviju, bet priekšā ir aizsprosts. Es lūdzu Dievam atklāt, kas tas par aizsprostu, un Viņš man parādīja vīziju - aizsprosts ir veidots no maziem ķieģelīšiem un uz katra ķieģelīša uzraksts: augstprātība, mēlnesība, iedomība, aizvainojums, lepnība, rūgtums, liekulība, pašpaaugstināšanās. Dievs grib, lai mēs lūdzam mūs pārmainīt. Ja mēs tā lūgsim, Viņš to darīs, jo Viņš ir mūsu svētdarītājs. Tad arī sāksies atmoda.
Kas ir atmoda? Tā ir pārdabiska Svētā Gara izliešanās pār visu miesu, visām konfesijām. Otrkārt, tā būs pasaulē vēl nebijusi vienotība Svētajā Garā. Un tad šajā redzējumā atskanēja vārdi: „Šī atmoda nekad nebeigsies, jo Es nāku drīz!” Latvijai un visam Baltijas reģionam būs fantastiska žēlastība piedzīvot atmodu, kas nāks pirms visām tām briesmām, kādas aprakstītas Atklāsmes grāmatā. Mēs patiešām esam Dieva izredzēta zeme.
Taču atmoda nenāks no augšienes, tā sāksies no mums pašiem. Es šajā sakarībā redzēju vīziju. Lūgšanas laikā man sirdī atskanēja Rakstu vieta: „Ja Mana tauta, kas ir pēc Mana Vārda nosaukta, tad pazemosies un pielūgs un meklēs Manu vaigu, un atgriezīsies no saviem ļaunajiem ceļiem, tad Es viņus no debesīm uzklausīšu un piedošu viņu grēkus, un dziedināšu viņu zemi.” (2.Laiku gr. 7:14) Un tad es ieraudzīju šādu ainu - lielu zilu, ārkārtīgi skaistu matēriju un pašā centrā zelta plāksni. Zem plāksnes atradās mazs cilvēciņš. Es Dievam jautāju: „Kas tas ir?” Viņš atbildēja: „Tādi jūs esat manās acīs! Es gribu, lai tādi jūs būtu arī savās acīs!” Bet tādi mēs varam kļūt tikai tad, ja pakļaujamies Svētajam Garam. Kad Kristīgajā radio skanēja aicinājums uz Vislatvijas lūgšanu nakti, man sirdī raisījās vārdi: „Mans vaigs ir pār šo zemi!” Un tad es sapratu, ka vīzija, ko redzēju, bija Viņa vaigs. Dievs tikai grib, lai mēs paļaujamies uz Viņu un lūdzam. Viņš nav vardarbīgs un nevienu ar varu nemainīs. Vai Dievam ir vajadzīgas mūsu lūgšanas? Nē, bet, kad mēs lūdzam, Dievs mūs maina Jēzus līdzībā.
Atmoda nesāksies no pasaules, bet Kristus miesas. Mēs lūdzam par pasauli, bet, lai atmoda atnāktu, mums pašiem jātiek pārmainītiem. Kad Jēzus nāca uz šo zemi, Viņš nolika savu dievišķumu un iztukšoja sevi, kļūdams līdzīgs kalpam. Viņš kalpoja cilvēkiem, un tieši to Viņš vēlas arī no mums. Lai mēs sevi iztukšojam, lai neesam augstprātīgi, lai noliekam malā mūsu izglītību un pieredzi, lai tās nebūtu par šķērsli Svētajam Garam. Ir tāda grāmata „Es, bet tagad ne es”. Tā ir fantastiska grāmata, kura būtu jāizlasa un pēc kuras būtu jādzīvo ikvienam kristietim. Tad arī būs atmoda, jo atmoda sākas ar mani un manu namu.
Tāpēc es gribu teikt katram kristietim, lai viņa pirmā un primārā lūgšana būtu: „Dievs, maini mani! Lai esmu tāds, kā Tu vēlies! Lai esmu tāda meita vai dēls, kā Tu vēlies! Lai esmu tāda sieva vai vīrs, kā Tu vēlies! Lai esmu tāda māte vai tēvs, kā Tu vēlies, tāds liecinieks vai evaņģēlists, kā Tu vēlies!” Ja katrs tā lūgs, tad pasaule mainīsies un pavisam drīz sāksies atmoda. Dievs ir varens un žēlastības pilns. Es pateicos Viņam par žēlastības laiku, ko Viņš piešķīris mūsu zemei, un esmu ļoti laimīga, ka varu būt Dieva bērns.
Es pateicos Dievam, ka ir arvien vairak cilveki, kuri, neskatoties ne uz ko, kas pasaulei nepatik, iet TA KUNGA viniem atveleto celu. Saklausit Dieva balsi un palikt taja nav viegli. Tacu gala merkis ir skaidri Bibele nosacits. Kalposana ir galvenais, kas mums seit esot jadara. Un Dievs dod katram tik vinam vien doto iespeju to piepildit. Dieva balss sadzirdesana ir sirds nostaja, ar kuru ka ar instrumentu var spelet. Ka ta skan - tas atkal ir musu zina. Lai svetita Jus un svetigs darbs, ko Jus dariet.