10
2. Pasaules kara sākumā sagrābušas gandrīz visu Eiropu, abas agresorvalstis - Vācija un PSRS - vairs nespēja saprasties laupījuma sadalē. Ir viedoklis, ka Hitlers nobijies no Staļina pārlieku lielās „apetītes” - Vācija bija cerējusi, ka PSRS savu ietekmi Baltijā un Somijā īstenos nevis atklāti okupējot šīs valstis, bet gan politiskām metodēm. Tāpat Vācija bija neapmierināta ar Ziemeļbukovinas sagrābšanu, kas nebija paredzēta Molotova - Ribentropa paktā, jo Vācijai Rumānijā bija nopietnas ekonomiskas intereses. 1941. gada 22. jūnijā Vācija uzbruka Padomju Savienībai. Ciešot milzīgus materiālos un cilvēku upurus PSRS uzvarēja šo karu. Taču pat šīs asiņainās cīņas rezultātā tā pamanījās iegūt sev ievērojamas teritoriālas un politiskas dividendes.
Eiropas valstu pēckara liktenis tika izlemts Antihitleriskās koalīcijas valstu vadītāju konferencēs Maskavā, Teherānā, Jaltā un Potsdamā. Staļins vispirms centās nostiprināt PSRS tiesības paturēt teritorijas, kuras Padomju Savienība bija okupējusi līdz 1941. gada 22. jūnijam, proti, Austrumbaltkrieviju un Austrumukrainu, daļu Somijas, Baltijas valstis, Besarābiju un Ziemeļbukovinu. Rietumvalstu svārstīgās politikas dēļ tas viņam arī izdevās. (Par šiem jautājumiem vairāk lasiet ŠEIT.) Tomēr daudzas padomju prasības Rietumvalstis noraidīja, piemēram, priekšlikumu, ka Vācijai jāmaksā 20 miljardi dolāru reparācijās un pusi no šīs summas saņems Padomju Savienība. Beigās Staļinam nācās piekrist, ka reparāciju kopējā summa netiek noteikta un katra valsts ņems reparācijas no savas okupācijas zonas.
Toties Rietumvalstis akceptēja Staļina priekšlikumu atdot Padomju Savienībai Kēnigsbergu un tās apgabalu, kas veidoja trešo daļu no Austrumprūsijas teritorijas. Krievi sūdzējās, ka visas Baltijas ostas aizsalstot, un viņiem nepieciešams iegūt vismaz vienu neaizsalstošu ostu uz Vācijas rēķina. Lai pamatotu šādu risinājumu, Staļins izvirzīja argumentu, ka krievi stipri cietuši un zaudējuši tik daudz asiņu, ka ļoti vēlētos dabūt kādu daļu Vācijas teritorijas, lai justu kaut nelielu gandarījumu. Patiesībā Staļins blefoja. Tobrīd Padomju Savienības īpašumā jau bija divas neaizsalstošas ostas Latvijā - Ventspils un Liepāja, kā arī Austrumprūsijas neaizsalstošā osta Mēmele (Klaipēda), ko Staļins bija iecerējis atdot Lietuvas PSR.
Tomēr, tā kā padomju karaspēks jau bija ieņēmis Kēnigsbergu, triju lielvalstu vadītāji vienojās par Austrumprūsijas sadali poļu un lietuviešu apgabalos. Pretēji norunai, Lietuvas daļu, izņemot Klaipēdas apgabalu, Maskava iekļāva Krievijas PFSR sastāvā. Tas bija vēsturiski un ģeogrāfiski neloģisks risinājums, jo minētais reģions nekad pagātnē nebija atradies Krievijas jurisdikcijā. Sākotnēji šī teritorija bija lietuviešiem un latviešiem radniecīgo senprūšu dzimtene. No 16. līdz 19. gadsimtam Austrumprūsija kļuva par mājvietu tūkstošiem lietuviešu, ka šeit paglābās no nežēlīgās pārpoļošanas un vēlāk rusifikācijas politikas dzimtenē. Neloģisks šis lēmums bija arī tāpēc, ka Kēnigsbergas apgabalam nebija tiešas robežas ar pārējo Krieviju, kas atrodas simtiem kilometru attālumā.
1946. gadā, pēc PSRS Augstākās Padomes priekšsēdētāja Mihaila Kaļiņina nāves, Kēnigsberga (lietuviešu un latviešu Karalauči) tika pārdēvēta par Kaļiņingradu. Vietējie vācu, lietuviešu un latviešu iedzīvotāji no apgabala tika deportēti, viņus nomainīja krievi no Centrālkrievijas apgabaliem. Visi vēsturiskie vietvārdi tika aizstāti ar mākslīgiem krievu nosaukumiem, teritorija pilnībā rusificēta un Kēnigsberga no mierīgas tirdzniecības ostas un universitātes pilsētas pārvērsta par galveno PSRS Baltijas karaflotes bāzi.
„Lielā Trijnieka” konferencēs plaši diskutēts tika arī jautājums par Polijas jauno robežu. Jaltas konferences laikā Rietumu sabiedrotie piekrita Polijas austrumu robežu novilkt pa tā saukto „Kerzona līniju”, tādejādi akceptējot PSRS aneksiju Polijā un tās austrumu apgabalu sagrābšanu. Taču Staļins saprata, ka Polijai, kuras karavīri bija piedalījušies nacisma sagrāvē, būs grūti samierināties ar tik ievērojamu savas teritorijas zaudējumu. Tāpēc PSRS centās pierunāt paplašināt Polijas teritoriju uz Vācijas rēķina. Saskaņā ar norunu robežai bija jāiet pa Oderas un Neises upēm. Neviens nebija pamanījis, ka ir divas upes ar nosaukumu Neise. V. Čērčils bija sapratis, ka robeža būs austrumu Neise, turpretī Staļins Potsdamā paziņoja, ka teritoriju starp austrumu un rietumu Neisi ir piešķīris Polijai. Tādējādi Polija ieguva vēsturiskās vācu teritorijas Rietumprūsijā, Silēzijā un Pomerānijā, ieskaitot seno vācu pilsētu Breslavu (tagad Vroclava). Rietumu līderi samierinājās ar notikušo faktu. Polijai tika piešķirta arī lielākā daļa Austrumprūsijas.
Polijas un Padomju Savienības teritorijas paplašināšana uz Vācijas rēķina bija tiešs Atlantijas hartā paustā tautu pašnoteikšanās principa pārkāpums. Vācija zaudēja 25% savas teritorijas. Galvenokārt tās bija lauksaimniecības zemes, izņemot Augšsilēziju, kas bija otrais lielākais vācu smagās rūpniecības centrs. Staļina skatījums bija tradicionāls - uzvarētājam pieder kara laupījums. Arī Polijas gadījumā aprēķins bija gaužām vienkāršs - jo vairāk poļi iegūs vācu teritorijas, jo nepārvaramāks kļūs naids starp Poliju un Vāciju, kas nostiprinās padomju hegemoniju Austrumeiropā.
Staļins pieprasīja arī krievu tranzīta uzlabošanu pa Melnās jūras šaurumiem, tiesības izveidot militāro bāzi Bosforā un nodot padomju aizbildniecībā vairākas Itālijas teritorijas Āfrikā. Tāpat viņš ierosināja nodibināt četru lielvalstu kontroli pār rūpniecisko Rūras apgabalu Vācijas rietumos. Kaut arī daudzas no šīm prasībās netika akceptētas, tomēr Rietumu lielvalstu nevienprātības un piekāpības dēļ Staļinam lielā mērā izdevās īstenot savas teritoriālās un politiskās pretenzijas. PSRS paturēja visas teritorijas, ko bija ieguvusi noziedzīgi sadarbojoties ar Hitleru, kā arī nodrošināja kontroli pār pusi no kādreizējās Vācijas teritorijas un visu Austrumeiropu.
Ignorējot britu un amerikāņu prasības par brīvām un demokrātiskām vēlēšanām Austrumeiropā, PSRS šajās zemēs izveidoja sev paklausīgus komunistiskus režīmus. Kaut arī šīs valstis formāli netika iekļautas PSRS sastāvā, tās nonāca pilnīgā padomju pakļautībā. Pirmā no šādām valstīm bija Polija. Kaut arī Londonā darbojās poļu trimdas valdība, Jaltas konferencē Staļins no sabiedrotajiem bija ieguvis piekrišanu izveidot jaunu valdību „iekļaujot tajā demokrātiskos (lasi - komunistiskos) darbiniekus no pašas Polijas”. Tā kā Padomju Savienība bija ieņēmusi visu valsts teritoriju, tai bez īpašām grūtībām izdevās izveidot sev tīkamu politisko režīmu Polijā.
Vispirms tika radīta tā sauktā Ļubļinas komiteja, ko vadīja komunisti. Kompartijas pakļautībā esošā „Armia Ludowa” vēl kara laikā centās iznīcināt ne vien vāciešus, bet arī Londonas trimdas valdības militāro grupējumu „Armia Krajowa”, tādejādi iegūstot arvien lielāku kontroli valstī. 1945. gadā Ļubļinas komitejas vietā nāca Nacionālās vienotības pagaidu valdība, kurā saskaņā ar Jaltas vienošanos vajadzēja iekļaut arī trimdas valdības pārstāvjus. Tomēr virsroku tajā guva komunisti un 1947. gada janvārī sarīkotās vēlēšanas pilnībā leģitimizēja komunistu varu Polijā.
PSRS specdienesti un Polijas jaunā valdība nežēlīgi apspieda „Armia Krajowa” partizānu kustību. 1945. gada februārī NKVD ģenerālis Ivans Serovs uzaicināja AK un trimdas valdības pārstāvjus, kas atradās Polijas teritorijā, piedalīties sarunās par līdzdalību Pagaidu valdībā. Neskatoties uz dotajām garantijām visi delegāti tika arestēti un izsūtīti uz Maskavu. 1945. gada 21. jūnijā PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija par piedalīšanos pretpadomju cīņā piesprieda 13 AK vadītājiem cietumsodu līdz 10 gadiem. Pēc PSRS Ārlietu ministrijas un arhīvu datiem, Polijā kopumā arestēti ap 10 000 AK virsnieku un karavīru, kas izvietoti nometnēs Rjazaņas, Kaļiņinas, Novgorodas, Molotovas, Sverdlovas un Krasnovodskas apgabalos. PSRS iestādes apcietināja arī 25 422 poļu civiliedzīvotājus.
Lai gan Padomju Savienība 1943. gada 12. decembrī ar Čehoslovākijas trimdas valdību noslēgtajā līgumā bija solījusi atjaunot Čehoslovākijas robežas, kādas tās bija pirms 1938. gada Minhenes vienošanās, tomēr tā jau tolaik bija nolēmusi anektēt Karpatu Ukrainu. Čehoslovākijas valdība, pakļaudamās padomju spiedienam, 1945. gada 29. jūnijā atdeva Karpatu Ukrainas apgabalu PSRS. Padomju Savienība ieguva arī daļu slovāku Kralevohlmeckas rajona ar Čopes pilsētu.
1948. gada februārī Čehoslovākijā tika mākslīgi radīta valdības krīze. Deputāti no Nacionālsociālistiskās partijas bija pieprasījuši atskaiti par komunistu kontrolētās Iekšlietu ministrijas darbību, kas tika vainota politiski motivētās tīrīšanās valsts iestāžu darbinieku vidū. Kad ministrija atteicās izpildīt kabineta prasību, ministri no Nacionālsociālistiskās, Tautas un Demokrātiskās partijas pameta valdību, cerot uz valdības krišanu un jaunām vēlēšanām. Tomēr komunisti pieprasīja aizgājušos ministrus vienkārši aizvietot ar citiem. Lai piespiestu prezidentu Edvardu Benešu piekrist šim nedemokrātiskajam lēmumam, kompartija sarīkoja plašas demonstrācijas un streikus visā valstī. Rezultātā 11 no valdības ministru portfeļiem nonāca komunistu rokās. Sākās plaša opozīcijas vajāšana - vairāk nekā 250 000 cilvēku zaudēja darbu, 3000 bija spiesti emigrēt.
Nedaudz citādāka bija situācija Rumānijā. Jona Antonesku diktatūras laikā gandrīz visi komunistu vadoņi vai nu atradās cietumā vai emigrācijā PSRS. Tādejādi komunistiem nebija nekādas ietekmes Rumānijas politiskajā dzīvē. Situācija mainījās pēc padomju karaspēka ienākšanas un Antonesku gāšanas. Neilgi pie varas atradās ģenerāļi Konstantīns Senetesku un Nikolaje Redesku, bet tad PSRS izdevās par premjerministru iecelt Maskavai uzticamo Petru Grozu, kura vadītā valdība sāka komunistiska režīma veidošanu valstī. 1946. gada vēlēšanās ar valdības tiešu atbalstu uzvarēja komunisti. Sākās opozīcijas līderu aresti, Rumānijas karalis Mihajs I bija spiests atteikties no troņa. 1947. gada 30. decembrī tika pasludināta Rumānijas Tautas Republika - viens no nežēlīgākajiem komunistiskajiem režīmiem pēckara Eiropā.
1944. gada 7. septembrī Sarkanās armijas daļas ienāca Bulgārijā un jau naktī no 9. uz 10. septembri sarīkoja valsts apvērsumu. PSRS karaspēks kopā ar bulgāru partizānu vienībām ieņēma Aizsardzības ministriju, Iekšlietu ministriju, pastu, telegrāfu, radio, izdevniecības, citus stratēģiskus objektus. Tikai septiņus gadus vecais, pēc tēva Borisa III nāves nesen tronī nākušais cars Simeons II un viņa Reģentu padome tika gāzti. No 1944. - 1945. gadam komunistu režīms sarīkoja virkni paraugprāvu pret opozīcijas vadītājiem un militārpersonām. 9155 cilvēki tika notiesāti, no tiem 2730 nošauti. Tāpat kā pārējās PSRS kontrolētajās zemēs, arī Bulgārijā 1946. gadā tiek proklamēta komunistu valsts - Bulgārijas Tautas Republika.
Saskaņā ar Jaltas konferences lēmumiem 1945. gadā Ungārijā tika sarīkotas brīvas un demokrātiskas vēlēšanas, kurās balsu vairākumu ieguva Sīkzemnieku partija. Tomēr Sabiedroto izveidotā vēlēšanu kontroles komisija, ko vadīja Padomju Savienības maršals Kliments Vorošilovs, nepieļāva sīkzemnieku vairākumu valdībā, uzspiežot valstij koalīcijas valdību, kurā svarīgākie ministru portfeļi bija paredzēti komunistiem. Padomju karaspēka atbalstīti, komunistu vadoņi arestēja opozīcijas līderu vairākumu un 1947. gadā izsludināja jaunas vēlēšanas. Pilnīgi varu valstī komunisti sagrāba 1949. gadā. Tika veikta lauku kolektivizācija, sākās masu represijas, kas skāra iepriekšējā režīma darbiniekus, militārpersonas, baznīcas pārstāvjus un citus opozicionārus. Tas noveda pie tautas sacelšanās 1956. gadā, ko nežēlīgi apspieda padomju karaspēks.
Vienīgā Eiropas valsts, ko padomju karaspēks bija spiests atstāt pēc tās okupācijas, ir Austrija. Pēc kara Austrija, līdzīgi Vācijai, tika sadalīta četrās okupācijas zonās. Arī Vīne, tāpat kā Berlīne, bija sadalīta. Padomju okupācijas zona gan Vīnē, gan valstī bija vislielākā. 1945. gada 11. septembrī tika izveidota Sabiedroto padome, bez kuras akcepta nevarēja tikt apstiprināts neviens Austrijas parlamenta pieņemtais likums. 1955. gada 15. maijā tika pieņemta Austrijas Neatkarības deklarācija, kas paredzēja, ka 90 dienu laikā visiem okupācijas spēkiem valsts jāatstāj. Padomju karaspēks to darīja ļoti negribīgi un pameta valsti tikai pēc Austrijas valdības solījuma pasludināt valsts neitralitāti.
Kara laikā sabiedroto gūstā bija nokļuvuši daudzi vācu vērmahta rindās dienošie Austrijas pilsoņi. Jau 1945. gadā tika atbrīvoti pirmie karagūstekņi, kas atradās Rietumvalstu okupācijas zonās un līdz 1947. gada beigām mājās atgriezās pārējie. Taču Padomju Savienība vilcinājās atbrīvot tās okupācijas zonā esošos austriešu gūstekņus. Tikai pēc Austrijas Komunistiskās partijas īpaša lūguma PSRS 1947. gada sākumā atbrīvoja pirmos no 162 000 Gulaga nometnēs esošajiem austriešu karagūstekņiem, pēdējie mājās atgriezās tikai pēc Austrijas neatkarības pasludināšanas 1955. gada vasarā.
Tādejādi 2. Pasaules kara rezultātā gandrīz puse Eiropas nonāca PSRS kontrolē. Par PSRS ietekmes zonā esošu valsti var uzskaitīt arī Somiju. Pēc Sabiedroto prasības Somijai no 1945. līdz 1952. gadam bija jāmaksā Padomju Savienībai 300 miljonus zelta dolāru lielas kara kontribūcijas. Vēlāk šo summu samazināja līdz 226,5 miljoniem. Lai gan formāli Somija palika demokrātiska valsts, tomēr visus pēckara gadus līdz pat PSRS sabrukumam tā bija spiesta ievērot „īpašu politiku” attiecībās ar Padomju Savienību. Tas nozīmēja atturēšanos kritizēt jebkādu PSRS agresīvu rīcību un mēģinājumus izplatīt savu varu citviet pasaulē. Šāda politika ieguva apzīmējumu „finlandizācija”. Pēc kara Somija zaudēja arī Petsamo apgabalu ar Petsamo (Pečengas) pilsētiņu valsts ziemeļos, ko Padomju Savienībai nebija izdevies paturēt pēc 1939. gada Ziemas kara.
Jāteic, ka ciniskajā Eiropas pārdalē Staļins nebūt nebija vientuļš. Tikpat naski tirgoties ar citu tautu un zemju suverenitāti bija viņa Rietumu kolēģi. Krievu diplomāts Valentīns Berežkovs atceras, ka Jaltas konferencē Čērčils piedāvājis Staļinam 90% ietekmi Rumānijā apmaiņā pret 90% britu ietekmes Grieķijā. Staļins piekrita un Grieķija, kur komunistu partijai bija visai liela ietekme, tomēr palika demokrātiska valsts. Savukārt Dienvidslāviju tika nolemts atdot Josipa Broza Tito pārziņā, taču ietekmes sfēras noteikt 50% pret 50%. Tieši tāpēc Dienvidslāvija, kaut arī formāli komunistiska valsts, nekad tā arī nekļuva par Padomju Savienības satelītu.
Robežu pārmaiņas tika veiktas arī PSRS iekšienē. Ar 1947. gada 15. janvāra dekrētu padomju valdība patvaļīgi pievienoja daļu Igaunijas Veru un Petseru apriņķu Ļeņingradas un Pleskavas apgabaliem. Tie bija apmēram 5% Igaunijas teritorijas ar 6% valsts iedzīvotāju. Padomju amatpersonas šo akciju izskaidroja ar faktu, ka šajās Igaunijas daļās krievu izcelsmes iedzīvotāji ir vairākumā. Taču tā bija patiesība tikai attiecībā uz to brīdi - vēl 1934. gadā Narvas apgabalā 64,8% iedzīvotāju bija igauņi, bet krievi tikai 29,7%. Savukārt Petseru apriņķis ar saviem lielākajiem centriem Petseri (Pečoriem) un Irbosku (Izborsku) ir vēsturiskā setu tautas dzimtene, kas cieši saistīta ar pārējo Igauniju. Saskaņā ar 1931. gada tautas skaitīšanas datiem Petseru apriņķī dzīvoja 14 960 seti. Pašā Petseru pilsētā bija 4294 iedzīvotāji, no kuriem igauņu aptuveni 51%, bet krievu 49%.
Vēl nebija ieņemta lielākā daļa Latvijas teritorijas, kad 1944. gada 22. augustā, atsaucoties uz PSRS valdības „ierosinājumu”, Latvijas PSR Augstākas Padomes Prezidijs „lūdza” PSRS valdību atdalīt no Latvijas teritorijas apgabalus, kur krievi ir vairākumā. Saskaņā ar oficiāliem avotiem 1944. gada 7. septembrī Latvijas PSR Augstākas Padomes Prezidijs „apmierināja Augšpils, Kacēnu un Linavas iedzīvotāju vēlēšanos pievienot savus pagastus Krievijas PFSR”. 1945. gada oktobrī Abrenes pilsēta un seši pagasti vai to daļas tika atdalīti no Latvijas. Atdalītajās teritorijās ietilpa Kacēni (Kačanova), Upmale, Unava (Tolkova), Purmale (Bokova), Augšpils (Višgoroda) un Gauri. Abrenei tika piešķirts tās krieviskais nosaukums Pitalova, kas būtībā ir sens latviešu vietvārds - Pietālava. Ar 1947. gada 16. janvāra dekrētu 1 201,76 km2 Latvijas teritorijas ar 45 000 krievu un 7000 latviešu iedzīvotājiem tika oficiāli pievienoti Krievijas PFSR.
2. Pasaules kara laikā PSRS ieguva teritorijas arī Āzijā. 1944. gadā padomju bruņotie spēki iebruka kādreizējā Ķīnas reģionā Tannu - Tuvā un 1944. gada 11. oktobrī inkorporēja to Krievijas PFSR sastāvā kā Tuvas Autonomo apgabalu. Saskaņā ar Jaltā noslēgtajiem līgumiem, PSRS pārņēma arī Japānas Kuriļu salu arhipelāgu, kā arī Sahalīnas dienvidu daļu. 1945. gadā PSRS okupēja četras mazas Japānas salas pie Hokaido ziemeļu krasta - Kunaširo, Etorufu, Sikotānu un Habomai. Padomju Savienība ieguva arī tiesības pārvaldīt Ķīnas Austrumu un Dienvidmandžūrijas dzelzceļu un izmantot jūras kara bāzi Portartūrā, tomēr 1954. gadā Ķīnas valdības spiediena rezultātā PSRS nācās no šiem ieguvumiem atteikties.
Kaut arī Padomju Savienība bija viena no 2. Pasaules kara izraisītājām, kuru Tautu savienība bija oficiāli pasludinājusi par agresorvalsti, tai, neskatoties uz lielajiem zaudējumiem, bija arī vislielākie ieguvumi no šī kara. Būtībā tā bija vienas totalitāras valsts uzvara pār citu totalitāru valsti. Viens totalitārs režīms tika iznīcināts, otrs celts godā. Tādejādi 9. maijs labākajā gadījumā ir piemiņas diena krievu tautas uzvarai Lielajā Tēvijas karā, kas bija tikai viens no 2. Pasaules kara posmiem. Tomēr Krievija uzskata, ka 9. maijam būtu jābūt svētkiem visai Eiropai un jāsvin ikvienam. Tiek apzināti noklusēts, ka kara sākumā PSRS bija nacistu sabiedrotā un antihitleriskajā koalīcijā iesaistījās tikai pēc Vācijas uzbrukuma savai valstij. Tāpat Krievija ignorē faktu, ka visās zemēs, ko „atbrīvoja” Sarkanā armija, vienu okupāciju tūdaļ nomainīja cita vai arī tām tika uzspiests komunistiski totalitārs režīms. Vācijas okupētās Rietumeiropas zemes, kuras ieņēma amerikāņu karaspēks, patiesi atguva brīvību, taču Austrumeiropa uz 50 gadiem nokļuva aiz „dzelzs priekškara”. Tāda ir PSRS patiesā loma šajā karā.
