07
Pirmais Latvijas vasarsvētku draudžu bīskaps
Ievietoja | Sadaļa Vasarsvētku kustība | Publicēts 07-06-2010
Dieva Vārds māca mūs pieminēt savus vadītājus, kas mums sludinājuši pestīšanas vēsti. Vasarsvētku draudzēm viens no šādiem cilvēkiem ir pirmais draudžu bīskaps Fricis Ozolinkevičs. Par savu tēvu stāsta pašreizējais LVDA bīskaps Jānis Ozolinkevičs.
*****
Mans tēvs Fricis Ozolinkevičs dzimis 1905. gadā Valtenes muižas kalpu mājās desmit kilometrus no Dundagas. Viņu uzaudzināja tēvs un vecmāmiņa, māte bija mirusi. Kā jau visi lauku zēni tolaik, tēvs pabeidza sešas klases Dundagas skolā. Pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas ģimene agrārās reformas rezultātā no Valsts zemes fonda ieguva zemi un iekopa jaunsaimniecību „Vanagi” tā sauktajā Cielavu klajumā Plintiņos.
Jau kopš agras jaunības tēvam bija interese par garīgām lietām. Meklēt saikni ar Dievu viņu mudināja Dundagas luterāņu mācītājs Vilde, kas bija patiesi atdzimis kristietis. Vēlāk tēvs devās uz Jelgavu mācīties piensaimniecību pārraugu kursos. Jelgavā viņš iepazinās ar Pēteri Egli, vēlāko baptistu draudžu bīskapu, kurš tolaik bija tikko atgriezies pie Dieva. Viņš uzaicināja arī manu tēvu apmeklēt Jelgavas baptistu draudzes dievkalpojumus, un tieši šeit sākās tēva ceļš uz garīgu jaunpiedzimšanu.
Pēc kursu beigšanas tēvs atgriezās Dundagā. 1930. gadā viņš apprecējās ar manu māti, vienkāršu lauku meiteni Emīliju Vērpēju. Māte vēlāk atcerējās, ka sākumā bija skatījusies uz tēvu un domājusi: labs cilvēks, bet baptists! Vēlāk arī māte kļuva ticīga un iesaistījās vasarsvētku kustībā. Dievs ģimenei dāvāja četrus dēlus - Jēkabu, Dāvidu, Pāvilu, Jāni - un divas meitas - Esteri un Lidiju.
1933. gadā Dundagā nodibinājās vasarsvētku draudze, kuras vadītājs bija Jānis Rozenbergs. Tēvs pievienojās draudzei un viņu Dundagas pils dīķī kristīja mācītājs Mārtiņš Šmits. Drīz vien viņš kļuva par mācītāja palīgu. No tā laika visa tēva turpmākā dzīve bija saistīta ar vasarsvētku kustību.
Jānis Rozenbergs un Mārtiņš Šmits daudz sludināja par Svēto Garu, līdz arī tēvs piedzīvoja Svētā Gara kristību. Ar Svētā Gara pārdabisko darbību saistīts arī kāds īpašs notikums tēva dzīvē. Kādu vakaru, kad viņš bija lūdzis Dievu un gatavojās iet gulēt, gultas sega pēkšņi sāka degt ar redzamu liesmu. Bija jūtama deguma smaka, tomēr sega nesadega. Šī parādība nebija ilga, taču tēvam tas bija ļoti īpašs piedzīvojums ar Dievu.
Dundagas draudze bija diezgan liela, kaut arī nebija oficiāli reģistrēta, jo Ulmaņlaikos vasarsvētku draudzēm reģistrācija regulāri tika atteikta. Taču arī vajāta tā īpaši netika. Tas gan daudzējādā ziņā bija atkarīgs no vietējās varas nostājas. Vācu okupācijas laikā dievkalpojumi notika bez traucējumiem. „Puķuleju” mājas, kur notika dievkalpojumi, kara laikā nodega un draudze sāka pulcēties „Aizupju” mājās. Kādā dievkalpojumā pār visiem negaidot nonāca Dieva Gars un 25 cilvēki tika kristīti ar Svēto Garu, sākdami runāt jaunās mēlēs.
Pēc kara padomju vara spieda vasarsvētku draudzes pievienoties baptistiem. Dundagā tika sasaukta konference, kurā draudžu vadība nolēma pievienoties baptistu savienībai. Tēvs bija vienīgais, kurš atsacījās pievienoties baptistu draudzei. Tomēr daudziem vasarsvētku kristiešiem nebija pieņemams baptistu dievkalpojumu veids un kārtība, tāpēc pēc kāda laika viņi sāka meklēt tēvu, kurš centās atjaunot vasarsvētku draudzes darbību. Viņš ar velosipēdu ik svētdienu brauca pie kāda no draudzes locekļiem, kur tad arī notika dievkalpojums.
50. gadu otrajā pusē, pēc Staļina nāves, tēvam radās doma par liela mēroga dievkalpojumiem. Visos lielajos valsts svētkos mūsu mājās tika rīkoti trīs četru dienu dievkalpojumi. Mūsu lielā istaba bija pārpildīta, cilvēki brauca no visas Latvijas. Vasarsvētku ticīgo tolaik nebija pārāk daudz, taču uz dievkalpojumiem ieradās ļoti daudz ļaužu no baptistu draudzēm. Cilvēki pārsvarā brauca ar velosipēdiem, autobusi un auto parādījās vēlāk.
Kad šie dievkalpojumi sākās, es vēl biju puika. Taču es redzēju visu, kas notika. Atmosfēra bija tik garīgi piesātināta, ka reizēm bija grūti noticēt. Kādu rītu lūgšanas laikā Dieva Gars pacēla gaisā kādu brāli un pārcēla uz otru istabas stūri pie kādas sievietes, kas tur raudāja un lūdza Dievu. Vai arī kāds vīrs, kas bija liels dzērājs un tik daudz sadzēries spirtu, ka kuņģis bija pilnībā izdedzināts. Viņš nevarēja neko ēst. Par viņu lūdza Dievu, un pēc dievkalpojuma šis vīrs kopā ar pārējiem sēdēja pie galda un ēda - viņš bija pilnīgi vesels.
Šādi notikumi nevarēja palikt bez sekām. Tēvs strādāja kolhozā par fermu pārzini, un, kaut arī viņam bija labi panākumi, viņu noņēma no amata un pret viņu ierosināja krimināllietu par neatļautu dievkalpojumu rīkošanu. Neko sevišķu pierādīt gan nevarēja, tomēr tēvu notiesāja par „veselībai kaitīgas mācības sludināšanu” un piesprieda trīs gadus cietumā. Sākumā viņš sēdēja Rīgas Centrālcietumā, pēc tam tika aizsūtīts uz Valmieru. Tā kā viņš bija zootehniķis, viņam uzticēja kopt lopus cietuma palīgsaimniecībā. Tādejādi cietuma laiks viņam nebija pārāk smags - katru dienu viņš gāja ārpus cietuma sienām uz saimniecību pie lopiem.
Kad daļa termiņa bija pagājusi, viņu izsauca uz tiesu un jautāja: „Vai jūs nožēlojat nodarīto?” Viņš atbildēja: „Man nav ko nožēlot.” Tad tieneši teica: „Nu tad pasēdiet vēl!” Pēc kāda laika notika otra tiesas sēde. Tiesnesis viņam saka: „Pilsoni Ozolinkevič, mums ir tiesības jūs atlaist vai paturēt līdz galam!” Tēvs paskatījās uz viņu un teica: „Pilsoni tiesnesi, visas lietas izlemj Dievs, un atlaist mani vai nē, ne jau jūs izlemsiet!” Tiesneši saskatījās un teica: „Ej fotografēties pasei!” Tā tēvu atbrīvoja dažus mēnešus pirms termiņa.
Kad tēvs pārnāca no ieslodzījuma, mēs pārcēlāmies uz Vendzavas muižu 30 kilometrus no Ventspils. Tēvs sāka braukt uz Ventspili, meklēt vasarsvētku ticīgos, kas tur vēl bija palikuši, un organizēt draudzi Ventspilī. Tolaik visā Latvijā pēc ilgiem represiju gadiem vasarsvētku draudzes sāka atjaunot savu darbību. Tā tēvs kļuva par Ventspils draudzes mācītāju. Šī draudze bija pamats tagadējai Ventspils vasarsvētku draudzei „Tabora”.
Gorbačova perestroikas laikā 80. gadu nogalē vasarsvētku draudžu pārstāvji sapulcējās Aizputē un nodibināja nelegālu vasarsvētku draudžu apvienību, kurā iekļāvās gan krievu, gan latviešu draudzes. Tēvu ievēlēja par bīskapu. 1989. gadā, kad tika dibināta oficiāla Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienība, tēvs teica, ka ir jau vecs un nevēlas vairs būt draudžu vadītājs. Arī savu mācītāja kalpošanu Ventspils draudzē viņš nodeva Valdim Kalniņam.
Mūža novakarē tēvs iespēju robežās apmeklēja dievkalpojumus Ventspilī. Viņš bija biežs viesis arī pie mums Jelgavas draudzē. Atceros kādu gadījumu. Mums bija liels dievkalpojums, zāle pārpildīta. Tēvs uzkāpa kancelē, pastāvēja, tad sāka smieties, pacēla rokas un sauca: „Aleluja!” Nekad iepriekš nebiju manījis, ka tēvs tā darītu. Pēkšņi cilvēki zālē sāka krist uz ceļiem vai vienkārši uz grīdas. Vēlāk izrādījās, ka daudzi tajā brīdī saņēmuši miesas dziedināšanu. Tēvs, tā arī neko neteicis, nokāpa no kanceles un apsēdās. Es sapratu, ka tas bija īpašs Dieva Gara svaidījums, kad nevajadzēja neko teikt, jo Dieva Gars tajā laikā zālē darbojās ļoti spēcīgi.
Kā sludinātājs tēvs nebija no rāmajiem. Viņš bija enerģisks un aktīvs, jo ļoti mīlēja Dievu. Viņš nerunāja gari, taču viņam bija liela pārliecība par Dieva lietām. Viņš daudz lūdza Dievu un savā sirdī bija apņēmies lūgt trīs reizes dienā, ko arī darīja līdz pat mūža beigām. Kad viņš lūdza par slimajiem, daudzi tika dziedināti.
Tēvs bija centīgs ne tikai garīgās lietās, bet arī laicīgajā darbā. Kad viņš sāka strādāt kolhozā par zootehniķi, lopiņi bija jāceļ augšā aiz astes, tik novārguši tie bija. Tēvs pats brauca uz mežu, pļāva viršus, cirta egļu zarus un veda lopiņiem no mājām sienu. Viņš pielika daudz pūļu, lai fermu savestu kārtībā. Laikā, kad tēvs bija fermas pārraugs, kolhozs tautsaimniecības izstādē saņēma zelta medaļu.
*****
Fricis Ozolinkevičs aizgāja Mūžībā 1992. gada 29. jūnijā. Arī trīs no viņa dēliem ir kļuvuši par mācītājiem, tāpat divi mazdēli.
Ar patiesu interesi izlasiju savas draudzes vesturi.