Laikmeta zīmes

Jūlija sākumā sabiedrības uzmanību piesaistīja notikums, kas citādi nebūtu izpelnījies lielu ievērību, ja vien… ja vien kārtējo reizi neapliecinātu demokrātijas patieso stāvokli 4.maija republikā un to, cik mūsu politiķu domāšanā vēl daudz padomju totalitārisma. Runa ir par bēdīgi slaveno gājienu, kas atzīmēja vācu armijas ienākšanu Rīgā 1941.gada 1.jūlijā. To organizēja plašākai sabiedrībai mazpazīstamais Uldis Freimanis, un pasākums piesaistītu vien pāris desmitus interesentu, ja ne mūsu politiķu un augstāko valsts vadītāju nesaprotamā un neadekvātā reakcija. Šķiet, sen neviens nevalstisko organizāciju vai privātpersonu rīkots pasākums nebija izpelnījies tik plašu valdošo aprindu ievērību. Teju katrs šajā priekšvēlēšanu laikā uzskatīja par savu pienākumu izteikties par šo notikumu un nosodīt tā rīkotājus.

Valsts prezidents Valdis Zatlers gājienu nosauca par provokāciju pret Latvijas valsti. Jā, tā patiešām bija provokācija, taču ne jau pret valsti, bet tās pārvaldniekiem, kas brīvi pieļauj cita okupācijas režīma slavināšanu gan 9.maijā, gan citās “atceres” dienās. Tieši šim aspektam Uldis Freimanis un viņa domubiedri vēlējās pievērst sabiedrības uzmanību. Jo, kādēļ lai neatzīmētu vācu armijas ienākšanu Rīgā, ja, piemēram, 13.oktobrī ik gadus tiek pieminēta padomju karaspēka ienākšana? Ar ko viens okupācijas režīms labāks par otru? Galu galā simtiem Rīgas iedzīvotāju taču vācu karavīrus sagaidīja ar ziediem un tā nebija no augšas organizēta izrāde kā 1944.gadā, kad Rīgā ienāca padomju karaspēks. Latvieši vāciešus patiesi uzskatīja par atbrīvotājiem. Tolaik jau neviens nezināja, ka Hitlera “jaunās Eiropas” plānos neietilpst neatkarīga Latvijas valsts.

Taču būtiskais šajā notikumā ir kas cits. Sākumā Rīgas dome gājienu aizliedza, taču ar rajona Administratīvās tiesas lēmumu tas tomēr tika atļauts. Un tad Drošības policija izspēlēja padomju čekistu cienīgu izrādi. Tikai dažas stundas pirms gājiena sākuma tā organizētāju Uldi Freimani aizturēja un nogādāja Drošības policijā it kā paskaidrojumu sniegšanai. Tur viņš tika turēts līdz pusdeviņiem vakarā, kad pasākumam vajadzēja būt galā. Tīši vilcinot laiku, drošībnieki uzdeva Freimanim muļķīgus un brīžiem ar konkrēto lietu nesaistītus jautājumus. Savukārt sanākušajiem gājiena dalībniekiem netika ļauts sākt kustību, jo trūka organizatora. Vairāki cilvēki tika aizturēti.

Nākamajā dienā iekšlietu ministre Linda Mūrniece plašsaziņas līdzekļiem lielījās, ka policija izglābusi valsts godu. Savukārt ārlietu ministrs Aivis Ronis teica: “Pasaule varēja pārliecināties, ka mūsu valsts ir gatava izlēmīgi aizstāvēt patiesu demokrātiju.” Ak vai, Roņa kungs! Mūrnieces padoto rīcība drīzāk atgādināja “demokrātiju”, kādu esam pieraduši redzēt Lukašenko vai Putina pārvaldītajās valstīs. Padomju laika disidenti labi atceras, ka tieši tādas metodes savā darbā izmantoja čeka. Taču pats briesmīgākais, ka ikviens Latvijā un visā pasaulē nu varēja ieraudzīt, ka Latvijas Republikas ierēdņi uzspļauj tiesu lēmumiem. Mūrnieces kundze pierādīja, ka drošības struktūras politisku interešu vārdā gatavas atrast visdažādākos ieganstus, lai nepildītu tiesu lēmumus, bet Rīgas vicemērs Ainārs Šlesers intervijā Pirmajam Baltijas kanālam izteicās pavisam tieši - esot jādara viss, lai turpmāk šādus tiesas lēmumus nepieļautu. “Ja vajadzīgs, mainīsim likumdošanu,” paziņoja Šlesers.

Lieki teikt, ka pēc tik atklāta uzbrukuma tiesu varai, jebkurā patiesi demokrātiskā valstī politiķis, kas to atļāvies, jau nākamajā dienā būtu spiests atkāpties. Tikai ne Latvijā. Ja nevar piespiest tiesu pieņemt valsts varai tīkamus lēmumus, kā tas bija padomju laikā, vai to nopirkt, var vienkārši tās lēmumus nepildīt, vai vēl labāk - mainīt likumdošanu un ierobežot tiesu patstāvību. Nepārprotiet, es neaizstāvu ne šā konkrētā gājiena rīkotājus, ne viņu organizēto pasākumu. Vācu okupācijas karaspēka ienākšana Rīgā, manuprāt, nav notikums, ko latviešu tautai būtu jāatzīmē. Tomēr ne jau pats pasākums radīja sašutumu daudzos Latvijas iedzīvotājos, bet varas ciniskā rīcība, atklāti ignorējot tiesas lēmumu. Tāpat kā valsts augstāko vadītāju histērija pirms pasākuma un neslēptais prieks pēc tā izgāšanas.

Pret Uldi Freimani ierosināts kriminālprocess par nacisma noziegumu slavināšanu. Ja Drošības policija vācu karaspēka ienākšanas Rīgā pieminēšanu uzskata par noziegumu, kas tādā gadījumā ir 9.maijs? Un, kā izturēties pret tiem, kas 13.oktobrī noliek ziedus Rīgas “atbrīvotājiem”? Vai jūs spējat atcerēties kaut vienu gadījumu atjaunotās neatkarības laikā, kad būtu ierosināts kriminālprocess par padomju noziegumu slavināšanu? Nē, Drošības policija jau kopš 90.gadiem izceļas ar neizprotamu iecietību pret krievu šovinistiem, kamēr latviešu nacionālistu organizācijas gan tiek stingri uzraudzītas. Valsts vara ir gatava aizliegt vecajiem karavīriem pieminēt kritušos biedrus 16.martā, taču itin čakla ik gadu pieļaut krievu nacionālistu, monarhistu un fašistu maršu pāri Daugavai 9.maijā.

Pēc šī gadījuma sabiedrība ir tiesīga sagaidīt, ka tiks aizliegts arī 13.oktobra pasākums Mežaparkā un pie Uzvaras monumenta, kas slavina citas okupācijas armijas ienākšanu Latvijas galvaspilsētā. Jūs smaidāt? Un pareizi darāt, jo labi zināt, ka tas nekad nenotiks. Simbolisks ir Drošības policijas darbinieku Freimanim uzdotais jautājums, kāpēc viņš savulaik protestējis pret homoseksuāļu praidu. Atcerēsimies, ka toreiz simtiem līdz zobiem bruņotu policistu sargāja saujiņu geju un lesbiešu no tautas sašutuma. Atcerēsimies arī, ka policija ne reizi vien mēģinājusi likt šķēršļus daudzu nevalstisku nacionālu pasākumu sekmīgai norisei. Un tad rodas likumsakarīgs jautājums - kam īsti kalpo 4.maija republika un tās varneši? Es tomēr gribu dzīvot valstī, kur tiesa nevis valsts ierēdņi izlemj, kas atbilst likumam, bet kas ne. Es gribu dzīvot valstī, kur vara patiesi pieder tautai, nevis “deržavā”, kur visu nosaka ierēdņu griba un politiskais tirgus. Vai mums kādreiz būs tāda Latvija?

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts