Demokrātija “latvijiešu” gaumē

Ievietoja | Sadaļa Valsts un pilsoņi | Publicēts 05-07-2010

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Jūlija sākumā sabiedrības uzmanību piesaistīja notikums, kas citādi nebūtu izpelnījies lielu ievērību, ja vien… ja vien kārtējo reizi neapliecinātu demokrātijas patieso stāvokli 4.maija republikā un to, cik mūsu politiķu domāšanā vēl daudz padomju totalitārisma. Runa ir par bēdīgi slaveno gājienu, kas atzīmēja vācu armijas ienākšanu Rīgā 1941.gada 1.jūlijā. To organizēja plašākai sabiedrībai mazpazīstamais Uldis Freimanis, un pasākums piesaistītu vien pāris desmitus interesentu, ja ne mūsu politiķu un augstāko valsts vadītāju nesaprotamā un neadekvātā reakcija. Šķiet, sen neviens nevalstisko organizāciju vai privātpersonu rīkots pasākums nebija izpelnījies tik plašu valdošo aprindu ievērību. Teju katrs šajā priekšvēlēšanu laikā uzskatīja par savu pienākumu izteikties par šo notikumu un nosodīt tā rīkotājus.

Valsts prezidents Valdis Zatlers gājienu nosauca par provokāciju pret Latvijas valsti. Jā, tā patiešām bija provokācija, taču ne jau pret valsti, bet tās pārvaldniekiem, kas brīvi pieļauj cita okupācijas režīma slavināšanu gan 9.maijā, gan citās “atceres” dienās. Tieši šim aspektam Uldis Freimanis un viņa domubiedri vēlējās pievērst sabiedrības uzmanību. Jo, kādēļ lai neatzīmētu vācu armijas ienākšanu Rīgā, ja, piemēram, 13.oktobrī ik gadus tiek pieminēta padomju karaspēka ienākšana? Ar ko viens okupācijas režīms labāks par otru? Galu galā simtiem Rīgas iedzīvotāju taču vācu karavīrus sagaidīja ar ziediem un tā nebija no augšas organizēta izrāde kā 1944.gadā, kad Rīgā ienāca padomju karaspēks. Latvieši vāciešus patiesi uzskatīja par atbrīvotājiem. Tolaik jau neviens nezināja, ka Hitlera “jaunās Eiropas” plānos neietilpst neatkarīga Latvijas valsts.

Taču būtiskais šajā notikumā ir kas cits. Sākumā Rīgas dome gājienu aizliedza, taču ar rajona Administratīvās tiesas lēmumu tas tomēr tika atļauts. Un tad Drošības policija izspēlēja padomju čekistu cienīgu izrādi. Tikai dažas stundas pirms gājiena sākuma tā organizētāju Uldi Freimani aizturēja un nogādāja Drošības policijā it kā paskaidrojumu sniegšanai. Tur viņš tika turēts līdz pusdeviņiem vakarā, kad pasākumam vajadzēja būt galā. Tīši vilcinot laiku, drošībnieki uzdeva Freimanim muļķīgus un brīžiem ar konkrēto lietu nesaistītus jautājumus. Savukārt sanākušajiem gājiena dalībniekiem netika ļauts sākt kustību, jo trūka organizatora. Vairāki cilvēki tika aizturēti.

Nākamajā dienā iekšlietu ministre Linda Mūrniece plašsaziņas līdzekļiem lielījās, ka policija izglābusi valsts godu. Savukārt ārlietu ministrs Aivis Ronis teica: “Pasaule varēja pārliecināties, ka mūsu valsts ir gatava izlēmīgi aizstāvēt patiesu demokrātiju.” Ak vai, Roņa kungs! Mūrnieces padoto rīcība drīzāk atgādināja “demokrātiju”, kādu esam pieraduši redzēt Lukašenko vai Putina pārvaldītajās valstīs. Padomju laika disidenti labi atceras, ka tieši tādas metodes savā darbā izmantoja čeka. Taču pats briesmīgākais, ka ikviens Latvijā un visā pasaulē nu varēja ieraudzīt, ka Latvijas Republikas ierēdņi uzspļauj tiesu lēmumiem. Mūrnieces kundze pierādīja, ka drošības struktūras politisku interešu vārdā gatavas atrast visdažādākos ieganstus, lai nepildītu tiesu lēmumus, bet Rīgas vicemērs Ainārs Šlesers intervijā Pirmajam Baltijas kanālam izteicās pavisam tieši - esot jādara viss, lai turpmāk šādus tiesas lēmumus nepieļautu. “Ja vajadzīgs, mainīsim likumdošanu,” paziņoja Šlesers.

Lieki teikt, ka pēc tik atklāta uzbrukuma tiesu varai, jebkurā patiesi demokrātiskā valstī politiķis, kas to atļāvies, jau nākamajā dienā būtu spiests atkāpties. Tikai ne Latvijā. Ja nevar piespiest tiesu pieņemt valsts varai tīkamus lēmumus, kā tas bija padomju laikā, vai to nopirkt, var vienkārši tās lēmumus nepildīt, vai vēl labāk - mainīt likumdošanu un ierobežot tiesu patstāvību. Nepārprotiet, es neaizstāvu ne šā konkrētā gājiena rīkotājus, ne viņu organizēto pasākumu. Vācu okupācijas karaspēka ienākšana Rīgā, manuprāt, nav notikums, ko latviešu tautai būtu jāatzīmē. Tomēr ne jau pats pasākums radīja sašutumu daudzos Latvijas iedzīvotājos, bet varas ciniskā rīcība, atklāti ignorējot tiesas lēmumu. Tāpat kā valsts augstāko vadītāju histērija pirms pasākuma un neslēptais prieks pēc tā izgāšanas.

Pret Uldi Freimani ierosināts kriminālprocess par nacisma noziegumu slavināšanu. Ja Drošības policija vācu karaspēka ienākšanas Rīgā pieminēšanu uzskata par noziegumu, kas tādā gadījumā ir 9.maijs? Un, kā izturēties pret tiem, kas 13.oktobrī noliek ziedus Rīgas “atbrīvotājiem”? Vai jūs spējat atcerēties kaut vienu gadījumu atjaunotās neatkarības laikā, kad būtu ierosināts kriminālprocess par padomju noziegumu slavināšanu? Nē, Drošības policija jau kopš 90.gadiem izceļas ar neizprotamu iecietību pret krievu šovinistiem, kamēr latviešu nacionālistu organizācijas gan tiek stingri uzraudzītas. Valsts vara ir gatava aizliegt vecajiem karavīriem pieminēt kritušos biedrus 16.martā, taču itin čakla ik gadu pieļaut krievu nacionālistu, monarhistu un fašistu maršu pāri Daugavai 9.maijā.

Pēc šī gadījuma sabiedrība ir tiesīga sagaidīt, ka tiks aizliegts arī 13.oktobra pasākums Mežaparkā un pie Uzvaras monumenta, kas slavina citas okupācijas armijas ienākšanu Latvijas galvaspilsētā. Jūs smaidāt? Un pareizi darāt, jo labi zināt, ka tas nekad nenotiks. Simbolisks ir Drošības policijas darbinieku Freimanim uzdotais jautājums, kāpēc viņš savulaik protestējis pret homoseksuāļu praidu. Atcerēsimies, ka toreiz simtiem līdz zobiem bruņotu policistu sargāja saujiņu geju un lesbiešu no tautas sašutuma. Atcerēsimies arī, ka policija ne reizi vien mēģinājusi likt šķēršļus daudzu nevalstisku nacionālu pasākumu sekmīgai norisei. Un tad rodas likumsakarīgs jautājums - kam īsti kalpo 4.maija republika un tās varneši? Es tomēr gribu dzīvot valstī, kur tiesa nevis valsts ierēdņi izlemj, kas atbilst likumam, bet kas ne. Es gribu dzīvot valstī, kur vara patiesi pieder tautai, nevis “deržavā”, kur visu nosaka ierēdņu griba un politiskais tirgus. Vai mums kādreiz būs tāda Latvija?

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (1)

  1. Kaut kur i-netā izlasīju sekojošo:

    Nesen notika gājiens par godu vācu karaspēka ienākšanai Latvijā.

    Policija un politiķi gājienu izjauca tikai formāli - vairākums cilvēku tomēr spēja nolikt ziedus.

    Šo gājienu asi kritizēja gan Valsts prezidents Valdis Zatlers, gan premjers Valdis Dombrovskis, gan ārlietu ministrs Aivis Ronis.

    Pat portāli (dellfi, tvnet) sāka rakstīt tādus virsrakstus kā “Policija izjauc nacistiskās (!) armijas piemiņas gājienu”.

    Kopīgā paziņojumā Dombrovskis un Ronis norādīja: “Nacismam nav attaisnojuma, tā noziegumi pret cilvēci ir sāpīgi vēl šodien. Hitlera un Staļina uzskatu propagandēšana ir pazemojoša mūsu tautai un valstij. Latvijas valdība respektē Satversmē garantētās cilvēktiesības un tiesas neatkarību, taču vārda brīvība nevar attiekties uz nacisma propagandu. Provokatoriem un kolaboracionistiem vienmēr jāsaņem adekvāts sods. Esam pārliecināti, ka šādu nostāju atbalsta arī visas Latvijas politiskās partijas.”

    Nu, vai nav brīnišķīgi?

    No vienas puses - pirms 1941.gada 1.jūlija latvieši Baigajā gadā savām acīm bija ieraudzījuši krievu režīma zvērības, zaudējuši savus tuviniekus. Toreiz tika sveikta ne tik daudz nacistu atnākšana, kā krievu aiziešana. Tomēr no otras puses - ir pilnīgi skaidrs, ka šāda diena nav atzīmējama.

    Taču, kas provocēja sākt to atzīmēt? Kas 13. oktobrī līda pie okupācijas pieminekļa, lai svinētu krievu armijas ienākšanu Latvijā? Vai tik tas nebija lielās saskaņas meklētājs Nils Ušakovs?

    Kā tad sanāk?

    16.martu nedrīkst atzīmēt, bet 9.maiju - drīkst?
    1.jūliju nedrīkst atzīmēt, 13.oktobri - drīkst?

    Tā ir divkosība! Kāda tad ir Latvija? Krieviska vai latviska?

    Gribētos, lai ir kaut kāda KONSEKVENCE!
    Ja portāli raksta - “nacistiskās armijas piemiņas gājiens”, tad 9.maijā un 13.oktobrī vajadzētu rakstīt “komunistiskās armijas piemiņas gājieni”!

    Ja politiķi nosoda nacismu, tad vajag arī nosodīt komunismu un to slavinātājus.

    Pārveidojot Dombrovska un Roņa šīs nedēļas paziņojumu, tas 9.maijā un 13.oktobrī izklausītos šādi: “Komunismam nav attaisnojuma, tā noziegumi pret cilvēci ir sāpīgi vēl šodien. Hitlera un Staļina uzskatu propagandēšana ir pazemojoša mūsu tautai un valstij. Latvijas valdība respektē Satversmē garantētās cilvēktiesības un tiesas neatkarību, taču vārda brīvība nevar attiekties uz komunisma propagandu. Krievu un ebreju provokatoriem un kolaboracionistiem vienmēr jāsaņem adekvāts sods. Esam pārliecināti, ka šādu nostāju atbalsta arī visas Latvijas politiskās partijas”!

    Bet prasīt konsekvenci no tādas valsts gļēvajiem politiķiem, kuru prezidents brauc svinēt 9.maiju uz valsti, kas okupēja Latviju un nemaz to nenožēlo, tas, acīmredzot, būtu pārāk daudz prasīts…

Uzraksti komentāru