09
Bībeles vēsts par šķīstu, nešķīstu un veģetāru pārtiku
Ievietoja | Sadaļa Teoloģija | Publicēts 09-08-2010
Plašu diskusiju sabiedrībā savulaik izraisīja Saeimas steigā pieņemtie likuma grozījumi, kas atļāva Latvijā kaut lopus pēc jūdu un musulmaņu reliģiskās tradīcijas. Tomēr nav iespējams objektīvi novērtēt, kurš kaušanas veids ir humānāks, jo humāns nav neviens no tiem. Dzīvības nogalināšana pati par sevi nevar būt humāns un estētiski baudāms skats. Tieši tāpēc daļa cilvēku, tostarp kristieši, ir atteikušies no gaļas lietošanas un kļuvuši par veģetāriešiem. Savukārt dažu kristīgo konfesiju pārstāvji gaļu uzturā gan lieto, taču savā izvēlē pieturas pie jūdu bauslībā noteiktajiem principiem par šķīstu un nešķīstu barību. Tomēr jāatceras, ka Jaunās Derības laikmetā daudzas Vecās Derības normas tiek piepildītas ar jaunu saturu, proti, vecā likuma burta vietā nākusi izpratne par šo normu patieso būtību. Tāpēc ir svarīgi noskaidrot, ko par pārtikas un uztura jautājumiem vēsta Dieva Vārds - Bībele.
****
1. Cilvēka gremošanas sistēma un zobu uzbūve liek domāt, ka homo sapiens nav radīts kā gaļēdājs. Ko saka Bībele?
Bībele patiesi apstiprina, ka cilvēks sākotnēji radīts augu barības uzņemšanai. Viens no pirmajiem norādījumiem, ko Dievs deva cilvēkam pēc radīšanas, bija par viņa uzturu. 1. Mozus grāmatā 1:29-30 Dievs teic: „Es jums esmu devis visus augus, kas nes sēklu, kas vien ir zemes virsū, un visus kokus, kas augļus nes, kam sēkla sevī; tie lai jums būtu par ēdamo. Visiem, [..] kam dzīvība, Es dodu visu zaļo zāli par barību”.
2. Kad un kāpēc cilvēki sāka uzturā lietot gaļu?
Kad pasaulē ienāca grēks, Dieva radītā pasaules kārtība tika sagrauta. Pārmaiņas skāra visu dzīvo un nedzīvo radību. Šajā laikā mainījās arī cilvēka ēšanas paradumi. Jau viens no Ādama un Ievas bērniem - Ābels - kļuva par avju ganu (1.Moz.gr.4:2). Ļoti ticams, ka viņš savā ikdienā izmantoja ne vien aitu vilnu un pienu, bet arī gaļu. Pavisam noteikti dzīvnieki tika kauti, lai to gaļu un taukus izmantotu uz altāra kā upuri Dieva godam (1.Moz.gr.4:4). Bībelē teikts, ka Dievs uzlūkoja Ābela upuri ar labvēlību. Ja cilvēks nekad un nekādos apstākļos nedrīkstētu atņemt dzīvību jebkurai radībai, Dievs nepieņemtu upurim dzīvnieku gaļu. Taču Dievs runā tikai par cilvēka dzīvības svētumu (1.Moz.gr.9:5-6). Tāpēc ir pamats uzskatīt, ka jau laikā starp izdzīšanu no Ēdenes dārza un Grēku plūdiem cilvēki pārtikā lietoja dzīvnieku valsts produktus.
3. Kāpēc Dievs deva Noam norādījumu ņemt līdzi šķirstā pa pārim no katras nešķīstas dzīvnieku sugas, kamēr no šķīstiem dzīvniekiem septiņus pārus?
Noam vajadzēja ņemt līdzi šķirstā dzīvniekus, lai neviena suga, ko Dievs radījis, neaizietu bojā, bet kļūtu par sēklu zemes virsū pēc plūdiem (1.Moz.gr.7:2-3). Ņemot vērā, ka Dievs runā par šķīstiem un nešķīstiem dzīvniekiem, top skaidrs, ka cilvēki tolaik jau uzturā lietoja gaļas produktus, jo šie termini attiecas uz uztura jomu. Tomēr, kāpēc no šķīstiem dzīvniekiem bija jāņem septiņi pāri? Pēc lielo plūdu beigām Noa un viņa ģimene pateicībā par izglābšanos uzcēla altāri Ararata kalnā, lai upurētu Dievam pateicības upuri. Upurēšanai viņi izmantoja visus par šķīstiem atzītos dzīvniekus, lopus un putnus (1.Moz.gr.8:20). Tomēr arī upurēšanai tik daudz dzīvnieku nebija nepieciešams, tāpēc domājams, ka Noa un viņa ģimene līdztekus dārzaugiem šķīstos dzīvniekus izmantoja uzturam plūdu laikā. Tas šķiet loģiski, ja ņem vērā, ka ceļojums turpinājās veselu gadu un diez vai bija iespējams tik ilgu laiku saglabāt svaigus dārzeņus un augļus.
4. Vai Bībelē ir norāde, ka Dievs atļāvis cilvēkam pārtikā izmantot gaļas produktus?
Pēc lielajiem plūdiem Dievs noslēdza derību ar Nou, viņa ģimeni un visu cilvēci. Šajā derībā cita starpā teikts: „Bailes un izbīšanās jūsu priekšā lai pārņem visus zemes zvērus, visus putnus gaisā un visus tos, kas vien kust zemes virsū, un visas zivis jūrā. Jūsu rokās tie ir nodoti. Viss, kas vien kust un kam ir dzīvība, lai jums ir par barību. Es jums to visu nododu, tāpat kā zaļos augus, lai tie jums noder barībai” (1.Moz.gr.9:2-3). Kategorisks aizliegums attiecas vienīgi uz asins baudīšanu (1.Moz.gr.9:4). Tieši šis apstāklis ir pamatā tik bieži apstrīdētajam jūdaismā un islāmā pieņemtajam dzīvnieku kaušanas veidam, kad asinis tiek pilnībā iztecinātas no ķermeņa, ko nevar panākt ar Eiropā parasto kaušanas metodi.
5. Kā radās noteikumi par „šķīstu” un „nešķīstu” barību?
Šie noteikumi iekļauti Dieva jūdu tautai dotajos likumos (bauslībā), kur sīki un smalki uzskaitīta visa dzīvā radība, ko atļauts un ko aizliegts (3.Moz.gr.11.nod.) ēst. Tomēr nekur netiek skaidri paskaidrots, kāpēc tieši šos, nevis citus dzīvniekus, zivis, putnus un rāpuļus drīkst vai nedrīkst lietot pārtikā. Iemesli šādiem noteikumiem varēja būt visdažādākie - gan higiēnas prasības, gan medicīniska rakstura apsvērumi. Iespējams, tas ir arī jautājums par uzticēšanos, lai Dieva tauta iemācītos vienkārši paklausīt savam Kungam neprasot uzreiz visas atbildes, bet ticot, ka Dievs viņiem paredzējis vislabāko.
6. Vai Dieva tautas reliģiskajā un ikdienas praksē vēlākajos gados notika atgriešanās pie veģetāra uztura?
Kopš izdzīšanas no Ēdenes cilvēki uzturā lieto ne vien dārzeņus un augļus, bet arī dzīvnieku, putnu un ūdens iemītnieku gaļu. Ebreji nav izņēmums. Turklāt, lietota tiek ne vien mājlopu, bet arī medījumu gaļa. Piemēram, viens no Īzaka dēliem Ēzavs bija izcils mednieks (1.Moz.gr.25:27) un Īzaks iemīlēja Ēzavu tieši viņa medījumu dēļ, kuru gaļa viņam tik ļoti garšoja (28.p.). Vairākas nodaļas bauslībā veltītas upurēšanas jautājumam, kas tieši saistīts ar gaļas lietošanu pārtikā, jo upurgaļas atlikumi bija paredzēti priesteru uzturam (3.Moz.gr.6.-10.nod.). No dzīvnieku valsts produktu lietošanas atturējās vien dažādi askēti un vientuļnieki. Tāpēc apgalvojumam, ka kaujot dzīvniekus vai baudot to gaļu cilvēks grēko, nav bibliska pamatojuma.
7. Vai Jaunās Derības laikmetā joprojām ir spēkā bauslībā dotie norādījumi par šķīstu un nešķīstu barību?
Bauslība dota ebreju tautai, tāpēc gan Jēzus, gan viņa mācekļi un arī pirmie jūdu kristieši izpildīja tās nosacījumus, jo viņi bija ebreji. Piemēram, apustulis Pēteris, kad viņam Jopes pilsētā uz jumta bija vīzija, teica, ka nekad nav ēdis neko, kas ir nesvēts un nešķīsts (Ap.d.10:14). Bet ko viņam atbildēja Dievs? „Ko Dievs šķīstījis, to neturi par nešķīstu!” (Ap.d.10:15). Jaunās Derības mācība ir, ka ne jau barība apgāna cilvēku, bet netīra un nelietīga sirds (Mk.ev.7:18-19). Turpat arī teikts, ka Kristus atzina par šķīstu ikvienu barību (19.p.). Šī atziņa sastopama arī Pāvila vēstulēs. Viņš saka, ka nekas nav nešķīsts pats par sevi (Rom.14:14). Ne jau ēdiens mūs tuvinās vai šķirs no Dieva (1.Kor.8:8), jo Dieva valstība nav ēšana un dzeršana, bet taisnība, miers un prieks Svētajā Garā (Rom.14:17).
8. Vai pagānu (nejūdu) kristiešiem jāievēro bauslības noteikumi uztura jautājumos?
Šī problēma kļuva aktuāla laikā, kad pie Dieva atgriezās arvien vairāk cilvēku no pagānu vidus, kam bija sveša jūdu bauslība un noteikumi. Daudzi jūdu kristieši pieprasīja, lai atgriezušies pagāni ievērotu visus bauslības noteikumus, tostarp tos, kas attiecas uz pārtiku. Pāvils asi nostājās pret šādiem uzskatiem. Šīs problēmas dēļ viņš devās pie apustuļiem un vecajiem uz Jeruzālemi. Tā sauktajā pirmajā draudzes koncilā tika nolemts, ka pagānu tautu kristiešiem nav jāizpilda jūdu bauslības nosacījumi, izņemot pašu nepieciešamāko. Vienīgais aizliegums pārtikas jomā attiecas uz asins un nožņaugtu dzīvnieku gaļas baudīšanu (Ap.d.15:19-20), jo nožņaugtiem (cilpās noķertiem) dzīvniekiem asinis nebija iztecinātas. Kāds, iespējams, teiks, ka šodien mēs šo noteikumu pārkāpjam, jo eiropiešu dzīvnieku kaušanas paradumi nedod iespēju asinis iztecināt pilnībā. Taču arī Bībeles laika pagānu zemēs lopi netika kauti pēc jūdu paražām. Runa ir par apzinātu asins baudīšanu, par šā noteikuma saturu nevis formālu likuma burtu.
9. Kāda ir Jaunās Derības mācība par barības vielām un cilvēku pārtiku?
Vislabāk Jaunās Derības izpratne uztura jautājumos ieraugāma apustuļa Pāvila vēstulēs. Pāvils uzskata, ka Tam Kungam pieder zeme un viss, kas to piepilda, tāpēc nevar tikt atzīts par nešķīstu nekas, ko Dievs radījis (Rom.14:14). Attiecībā uz gaļas ēšanu Pāvils nosaka, ka kristietis drīkst ēst visu, ko pārdod skārņos, tātad gaļas veikalos (1.Kor.10:25-26). Arī atrodoties viesos pie kāda neticīgā kristietim ar pateicību jāpieņem viss, ko namatēvs ceļ priekšā (1.Kor.10:27), izņemot asinis vai tās produktus. Kristietis ir brīvs lietot uzturā jebkāda veida barību, par ko viņš pateicas Dievam.
10. Vai ir pareiza atziņa, ka tie, kas tomēr atturas no noteikta veida pārtikas produktiem, rīkojas pareizāk un ir svētīgāki par tiem, kas ēd visu?
Šādam uzskatam nav bibliska pamatojuma. Tieši pretēji - tos, kas reliģisku apsvērumu dēļ atsakās no noteiktu pārtikas produktu lietošanas uzturā, Jaunās Derības izpratnē sauc par ticībā vājiem (Rom. 14:1-2; 1.Kor.9:8), jo tādi cilvēki vēl joprojām ir bauslības likumu un noteikumu varā, tāpēc ir viegli ievainojami jeb „apgrēcināmi”. Jaunās Derības būtība ir tā, ka Kristus cilvēci atbrīvojis no bauslības priekšrakstu un noteikumu jūga (Gal.3:13), kuru neviens cilvēks nav spējīgs izpildīt (Rom.8:7). Jebkuras kristieša rīcības motivācijai jābūt mīlestībai nevis bailēm no likuma burta.
11. Vai ir izņēmumi, kad tomēr nebūtu ieteicams lietot uzturā noteiktus ēdienus vai dzērienus?
Pāvils min trīs izņēmumus, kas ierobežo noteiktu pārtikas produktu lietošanu. Viens no tiem ir elku upuru gaļa. Viņš gan saka, ka tā kā nav neviena elka vai cita dieva pasaulē, kā viens vienīgs, tad arī elku upuru gaļa nespēj apgānīt kristieti. Tomēr, ja kāds neticīgais saka, ka tā ir elku upuru gaļa, nevajadzētu to ēst, jo tas pamudinās neticīgo savās domās apsūdzēt kristiešus (1.Kor.10:27-30). Mūsdienu Eiropā reti sanāk sastapties ar barības vielām, kas būtu upurētas elkiem, tomēr šis Bībeles princips var tikt pielietots arī gadījumos, kad neticīgais tīši izaicina kristieti lietot kādus ēdienus vai dzērienus, labi zinot, ka parasti viņš tos nelieto. Raksti māca nepadoties šādām provokācijām, lai nedotu iemeslu nonicināt kristiešus un kristīgo mācību.
Otrs ierobežojums saistīts ar brāļu mīlestību. Mēs nedrīkstam kļūt par piedauzību ticībā vājajiem brāļiem un māsām (1.Kor.9:8), kas redzot mūs lietojam uzturā ēdienus vai dzērienus, ko viņi uzskata par nešķīstiem, varētu tikt skumdināti mūsu rīcības dēļ (Rom.14:15). Tādejādi mūsu brīvība Kristū var kļūt par apgrēcību citiem kristiešiem (Rom.14:15-16), turklāt tas var pamudināt ticībā vājos, pretēji viņu pārliecībai, sākt lietot pārtikā barības vielas, ko tie uzskata par nešķīstām (1.Kor.9:8-12). Bet viss, kas nenotiek ticībā, ir grēks (Rom.14:23). Tāpēc labāk ir nelietot noteiktus dzērienus un ēdienus, ja tas var būt par apgrēcību citiem kristiešiem (Rom.14:21; 1.Kor.9:13).
Trešais ierobežojums attiecas uz ticību. Bībele teic, ka Kungā Jēzū nekas nav nešķīsts pats par sevi, tomēr tiem, kas uzskata, ka noteiktas barības vielas ir nešķīstas, tās arī ir nešķīstas (Rom.14:14). Bet, ja cilvēks bauda kaut ko, ko tas uzskata par nešķīstu, viņš grēko pret savu sirdsapziņu (Rom.14:20). Raksti teic, ka svētīgs cilvēks, kas rīkojas saskaņā ar savu pārliecību (Rom.14:22), bet ja kāds kaut ko ēd vai dzer šaubīdamies un vēlāk savā sirdsapziņā sevi notiesā par to, ko izdarījis, viņam šī barība nāk par ļaunu (Rom.14: 22-23), kaut arī pati par sevi tā nav ne nešķīsta, ne aizliegta.
12. Vai mums ir tiesības apsūdzēt citus kristiešus ēdienu vai dzērienu dēļ?
Kristietības vēsturē nereti veidojušās situācijas, kad dažādu konfesiju un denomināciju pārstāvji ne vien aktīvi polemizējuši par to vai citu kristīgās mācības aspektu, bet arī nosodījuši savus oponentus, reizēm pat nonākot līdz apgalvojumiem, ka tie, kas māca vai rīkojas citādāk, nekā pieņemts pašu konfesijā, ir pazaudējuši Dieva žēlastību un ir apdraudēta viņu nokļūšana Dieva valstībā. Šādi apgalvojumi tikuši izteikti arī saistībā ar to vai citu barības vielu lietošanu. Tomēr Bībele māca ko citu: „Tas, kas ēd, lai nenicina to, kas neēd; bet tas, kas neēd, lai netiesā to, kas ēd visu. Jo Dievs viņu pieņēmis. Kas tu tāds esi, ka tu tiesā cita kalpu? Viņš stāv vai krīt savam Kungam. [..] Mēs taču reiz visi stāvēsim Dieva soģa krēsla priekšā! Tātad ikviens no mums atbildēs Dievam par sevi. Tāpēc netiesāsim vairs cits citu” (Rom.14:3-4; 10-13).
****
Jaunās Derības mācība ir skaidra - pārtikas produkti ir materiālās dzīves joma, kas domāti, lai tos baudītu ar pateicību, tādēļ tiem nav īpašas nozīmes mūsu garīgajā izaugsmē un attiecībās ar Dievu. Ne mēs esam sliktāki ēzdami, ne labāki neēzdami. Lai kāda būtu mūsu atziņa uztura jautājumos, nevienam nav tiesību mums šajā ziņā kaut ko pārmest. Jo, ja ēdam vai dzeram saskaņā ar savu ticību, tad līdz ar to pagodinām Dievu, pateikdamies par visu, ko Viņš devis. Gan tie, kas kaut ko ēd vai dzer, to ēd un dzer Tam Kungam par godu, un arī tie, kas neēd un nedzer, dara to Tam Kungam par godu (Rom.14:6-8). Svarīgi ir vienmēr atcerēties, ka katras kristieša rīcības pamatmērķis ir pagodināt Dievu. Ēdiens nav tas jautājums, kam vajadzētu šķelt Dieva bērnu vienotību un sadraudzību.
„Tāpēc, vai ēdat vai dzerat, visu to dariet Dievam par godu.” (1.Kor.10:25-31)
„Ikviens lai pilnīgi turas savā pārliecībā!” (Rom.14:5)
Labs raksts,
bet zinu, ka daudziem sķeļas domas par vīnu un dzērieniem. 
Kaut gan pašu vīnu dzert nav grēks, bet gan pļēgurot, dzerstīties - tas ir grēks, vai ta nē?
Kā ta, kā ta! Nekur nav teikts, ka lietot ierūgušus dzērienus ar zināmu alkohola procentu būtu grēks. Grēks ir piedzerties. Arī tikai noreibt, kad tavas domas un rīcību sāk noteikt nevis tava griba un prāts, bet kaut kas cits.
Zobu uzbūve tomēr rāda, ka esam visēdāji.
Hm. Adventistiem būtu daudz kas iebilstams.
***
Taču nepamanīju būtisku akcentu par to, ka pirmais, kurš nokāva dzīvniekus, bija pats Dievs. Tā ir īstā humānā kaušana - cilvēka eksistences vajadzībām nevis biznesam vai jebkurā pārmērībā motivēta darbība. Ādams un Ieva bez tām ādām, kuras Dievs pagatavoja, izdzīvot nespētu - gan iekšējā kauna dēļ, gan ārējo nolādētās pasaules vai dabas apstākļu dēļ. Manuprāt, svarīgs punkts, lai norādītu dzīvnieku tiesību bļauriem pareizu dzīvnieku pielietojumu.
Muļķi un neprātīgie! Nevis Dievs, bet Velns nokāva dzīvnieku! Bauslis: Tev nebūs nokaut?!
1.Moz. 1:29 - Un Dievs sacīja: “Redzi, Es jums esmu devis visus augus, kas nes sēklu, kas vien ir zemes virsū, un visus kokus, kas augļus nes, kam sēkla sevī; tie lai jums būtu par ēdamo.
1.Jāņa 3 - 7 - Bērni, lai neviens jūs nemaldina: kas dara taisnību, ir taisns, tā kā Viņš ir taisns. Kas dara grēku, ir no velna, jo velns grēko no sākuma. Tamdēļ Dieva Dēls atnācis, lai Viņš iznīcinātu velna darbus. Ikviens, kas ir no Dieva dzimis, nedara grēku, jo Viņa sēkla paliek viņā un tas nevar grēkot, jo viņš ir no Dieva dzimis. No tā var pazīt Dieva bērnus un velna bērnus; katrs, kas nedara taisnību, nav no Dieva, arī tas ne, kas nemīl savu brāli.
Agri,
diemžēl Tu izvēlies tikai tos Bībeles pantus, kas apstiprina Tavus paša uzskatus par to vai citu jautājumu. Tas pats Dievs, kurš pēc radīšanas teica, ka cilvēka barība ir zaļumi un augi, pēc plūdiem teica: „Bailes un izbīšanās jūsu priekšā lai pārņem visus zemes zvērus, visus putnus gaisā un visus tos, kas vien kust zemes virsū, un visas zivis jūrā. Jūsu rokās tie ir nodoti. Viss, kas vien kust un kam ir dzīvība, lai jums ir par barību. Es jums to visu nododu, tāpat kā zaļos augus, lai tie jums noder barībai” (1.Moz.gr.9:2-3).
Ervīnam Jākobsonam.
Atvaino, bet tas ir neprāts!!!
Un Dievs sacīja: “Redzi, Es jums esmu devis visus augus, kas nes sēklu, kas vien ir zemes virsū, un visus kokus, kas augļus nes, kam sēkla sevī; tie lai jums būtu par ēdamo. (1.Moz.1)
Tev nebūs nokaut. (2.Moz.20)
Baušļus tu zini: tev nebūs laulību pārkāpt, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs nepatiesu liecību dot, godā savu tēvu un savu māti. (Lūk.18)
Un viņš darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, gluži tāpat kā bija darījis viņa tēvs Manase; Amons upurēja kaujamos upurus visiem tiem elku tēliem, ko viņa tēvs Manase bija darinājis, un godāja tos. (2.Laiku 33)
Un Mozus sacīja: “Kad Tas Kungs dos jums vakarā gaļu un no rīta maizi ēst, līdz būsit paēduši, tad tas būs tāpēc, ka Tas Kungs ir dzirdējis jūsu kurnēšanu, ka jūs esat kurnējuši pret Viņu. Jo kas gan mēs esam? Ne pret mums jūs esat kurnējuši, bet pret To Kungu. (2.Moz.16)
Būdams izsalcis, viņš gribēja ko baudīt. Kamēr tie gatavoja ēdienu, viņš kļuva garā aizrauts, un viņš redz debesi atvērtu un kādu ietvaru nonākam, it kā lielu palagu, aiz četriem stūriem nolaistu zemē. Tanī bija visādi četrkājaini dzīvnieki un rāpuļi virs zemes un putni zem debess. Un balss runāja uz viņu: “Celies, Pēteri, kauj un ēd!” Bet Pēteris sacīja: “Nemūžam, Kungs, jo es nekad neesmu ēdis neko, kas ir nesvēts un nešķīsts.” (Ap.d.10)
Bet tas vien Man ir pret tevi, ka tev tur ir daži Balaama mācības turētāji, kas mācīja Balaku celt apgrēcību Israēla bērnu vidū, ēst elku upurus un piekopt netiklību. (Atkl.2)
Agri,
vai Dieva Vārds būtu neprāts? Dieva Vārds ir arī manis minētais Bībeles pants, ka pēc plūdiem Dievs cilvēkiem līdztekus augu valsts produktiem atļāva baudīt arī gaļu. Gan jau tam ir sava nozīme, kāpēc tā notika. Iespējams, tas notika tāpēc, ka pasaulē bija ienācis grēks, un šodien mēs dzīvojam grēcīgā pasaulē, kas ir krietni citādāka nekā brīdī, kad pasaule tika radīta.
Kas attiecas uz bausli “Tev nebūs nokaut”, tad Bībeles kontekstā tas vaitrāk domāts kā aizliegums atņemt dzīvību cilvēkam. Vai tad Bībelē minētie Dieva vīri neupurēja uz Dieva altāra savus kaujamos upurus? Vēl vairāk, bauslība tieši pieprasa dzīvnieku upurēšanu. Un, vai kādi no Dieva cilvēkiem nebija mednieki? Kas attiecas uz Pētera gadījumu, tad viņš runā par šķīstu un nešķīstu barību, kas ir ebreju bauslības likums. Un, kāpēc Tu nemini, ko Dievs atbild Pēterim, proti, “ko Dievs šķīstījis, to neturi par nešķīstu”?
Vēlreiz saku, nevajag izraut atsevišķus sev vēlamus pantus no Bībeles kopējā konteksta. Tā tiek sagrozīta patiesība.
Un Viņš mācīja un tiem sacīja: “Vai nav rakstīts: Mans nams taps nosaukts lūgšanas nams visām tautām. - Bet jūs to esat padarījuši par slepkavu bedri.” (Marka11)
Lai saprastu, cik daudz ir melu rakstos, kurus izmainija Roma, salīdzināsim Mateja, kas pielikts priekšā, jo cilvēki ir pārāk slinki lasīt, un Lūkas evanģēlijus!
Mateja: 14 Tad viņš cēlās, ņēma bērnu un Viņa māti naktī un bēga uz Ēģipti, 15 un palika tur līdz Hēroda nāvei, lai piepildītos Tā Kunga vārds, runāts ar pravieša muti: no Ēģiptes Es Savu Dēlu esmu aicinājis. (Mat.2)
Lūkas: 21 Kad astoņas dienas bija pagājušas un bērns bija jāapgraiza, tad Viņa vārdu nosauca: Jēzus, kā to eņģelis bija teicis, pirms Viņš bija iedzimis mātes miesās. 22 Un, kad viņas šķīstīšanas dienas bija beigušās pēc Mozus bauslības, tad tie Viņu nesa uz Jeruzālemi, lai to stādītu Tam Kungam priekšā. (Lūk.2)
1 Bet ķeizara Tiberija piecpadsmitajā valdības gadā, kad Poncijs Pilāts bija zemes valdītājs Jūdejā un Hērods valdnieks Galilejā, un Filips, viņa brālis, valdnieks Iturejā un Trahonijā, un Lizanijs valdnieks Abilenē, 2 augsto priesteru Annas un Kajafas laikā, Dieva vārds nāca pār Jāni, Caharijas dēlu, tuksnesī. 3 Un viņš sāka staigāt pa visu Jordānas apgabalu, sludinādams grēku nožēlošanas kristību uz grēku piedošanu. (Lūk.3)
Cik daudz izmainītu tekstu! Un kādēļ nogalināja Ješua (Jēzu)? Ģeķi, nesaprotat parasto, jo grēka vergi esat, pašiem to neapzinoties, jo gaisa gars, kuru jūs neredzat, manipulē ar jūsu apziņu! Tieši tāpat kā ar Ievu Ēdenes dārzā!
Agri,
Tevis minētās Rakstu vietas neattiecas uz šī raksta tēmu. Hērods, kas valdīja Jēzus piedzimšanas laikā, un tas, par kuru runāts vēlāk, ir divas dažādas personas. Viens ir Hērods Lielais, otrs - viņa dēls Hērods Antipa. Tā ka pretrunu nav.
Kas attiecas uz apgalvojumu, ka Raksti tīšuprāt sagrozīti, tas vairāk piedien sazvērestību teoriju piekritējiem. Protams, Evaņģēliji tika uzrakstīti labu laiku pēc Jēzus nāves, tāpēc notikumu hronoloģija ne vienmēr ir pilnīgi precīza, taču kristieši tic, ka Raksti ir Svētā Gara iedvesmoti un sniedz visu nepieciešamo informāciju cilvēka glābšanai.
Runājot par šī raksta tēmu, vai Tu uzskati, ka Mozus grāmatās teiktais, no kurām bija gan mani, gan Tavi iepriekšējie citāti, būtu sagrozīts teksts? Gan ebreju Toras, gan tās grieķu tulkojuma Septuagintas manuskriptos sastopami visi šie panti, un šie manuskripti uzrakstīti krietni senāk, nekā tāda Roma (domāta katoļu Roma) vispār bija izveidojusies.
Kā nav pretrunu? Vai lasīt neproti?
———————————–
Mateja: 14 Tad viņš cēlās, ņēma bērnu un Viņa māti naktī un bēga uz Ēģipti, 15 un palika tur līdz Hēroda nāvei, lai piepildītos Tā Kunga vārds, runāts ar pravieša muti: no Ēģiptes Es Savu Dēlu esmu aicinājis. (Mat.2)
Lūkas: 21 Kad astoņas dienas bija pagājušas un bērns bija jāapgraiza, tad Viņa vārdu nosauca: Jēzus, kā to eņģelis bija teicis, pirms Viņš bija iedzimis mātes miesās. 22 Un, kad viņas šķīstīšanas dienas bija beigušās pēc Mozus bauslības, tad tie Viņu nesa uz Jeruzālemi, lai to stādītu Tam Kungam priekšā. (Lūk.2)
—————————-
Tibērijs, pilnā vārdā Tibērijs Cēzars Augusts (Tiberius Caesar Augustus), dzimis Tibērijs Klaudijs Nērons (Tiberius Claudius Nero) (* 42.gadā p.m.ē. 16.novembrī Romā, † 37.gada 16.martā Mizenā (Misenum), Kampānijā) - otrais Romas imperators (14-37). Pēc sava dēla Jūlija Cēzara Drūza (Julius Caesar Drusus) nāves 23.gadā, viņš 26.gadā devās prom no Romas, faktisko valdīšanu atstājot pretorija prefektu ziņā.
——————————————————-
Vai kāds atcēla Bausli: Tev nebūs nokaut!
18 Jo patiesi Es jums saku: tiekāms debess un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības, iekāms viss notiek. (Mat.5)
Tad vēl: 12 Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam,
13 kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva. (Jāņa1)
———————————————————-
45 Pēc tam Viņš iegāja Templī un sāka izdzīt pārdevējus,
46 sacīdams uz tiem: “Ir rakstīts: Mans nams ir lūgšanas nams, bet jūs to esat pārvērtuši par laupītāju bedri.” (Lūk.19)
46 “Sargaities no rakstu mācītājiem, jo tie mīl apkārt staigāt garos svārkos un saņemt sveicienus tirgus laukumos un viņiem patīk ieņemt goda vietas sinagogās un viesībās.
47 Viņi apēd atraitņu namus, aizbildinādamies ar savām garajām lūgšanām. Viņi dabūs daudz smagāku sodu!” (Lūk.20)
Agri,
Tu meklē pretrunas tur, kur to nav.
1. Kas Tev liek domāt, ka Jēzus ģimene bēga uz Ēģipti nekavējoties pēc Viņa piedzimšanas? Tikpat labi tas varēja notikt pēc pāris nedēļām, kad viņi bija bijuši Jeruzālemē un pēc bauslības stādījuši pirmdzimto Tā Kunga priekšā. Iespējams, tad arī trīs Austrumu gudrie sasniedza Jeruzālemi un Hērods gatavojās nogalināt visus jaundzimušos Betlēmē. Tāpēc bija jābēg. Ēģiptē ģimene nevarēja uzturēties pārāk ilgi, jo drīz vien pēc šiem notikumiem Hērods Lielais nomira un viņi atgriezās. Evaņģēlija autori akcentu bieži vien liek nevis uz precīzu notikumu hronoloģiju, bet uz šo notikumu nozīmīgumu.
2. Kas tad ir ar Tibēriju? Jēzus publiskās kalpošanas sākumā Tibērijs joprojām skaitījās Romas ķeizars, lai arī bija aizbraucis no pilsētas, valdīšanu atstādams prefektiem. Viss ir pareizi.
3. Par bausli “Tev nebūs nokaut” mēs jau runājām, ka tas vairāk domāts par cilvēku nogalināšanu nevis dzīvnieku kaušanu. Vai tad Tev nav gadījies nokaut kādu mušu vai kukaini? Ja Tu pārvietojies autombīlī, cik dažādu lidojošu dzīvību esi nokāvis vienas vasaras laikā? Nepadarīsim Dieva Vārdu par burtu, bet meklēsim tā garīgo saturu, ko Dievs ar to gribējis cilvēkiem pateikt. Ja Tu gribi runāt par to, ka no bauslības nezudīs ne raksta galiņš, tad atceries, ka bauslībā ir arī daudz teikts par dzīvnieku kaušanu upurēšanai.
4. Visbeidzot, ar savu pēdējo citātu, cik saprotu, Tu met akmeni “ļaunās baznīcas” un “viltīgo mācītāju” dārziņā. Vieni vienīgi sazvērnieki! Nu, dod Dievs, lai Tu dzīvē būtu tas vienīgais svētais, kas pareizi saprot un izskaidro Rakstus.
———————————————————————-
Šī diskusija turpmāk ir neauglīga. Ne Tu pārliecināsi mani, ne es Tevi. Turklāt ēdiens nav joma, kas vitāli svarīga cilvēka pestīšanai. Ja Tava pārliecība ir, ka dzīvniekus nevar kaut nekad un nekādos apstākļos, tad rīkojies pēc savas pārliecības un esi svētīts. Es palikšu pie savas Bībelē balstītās pārliecības un pateikšos Dievam par visu, kas ir uz mana galda, arī par gaļu.