08
Vēstures zinātnē, līdztekus uz arheoloģisko atklājumu un arhīvu dokumentu pamata veidotām hipotēzēm, sastopami arī daudzi mīti, kas reizēm tik cieši iesakņojušies cilvēku apziņā, ka ar laiku tos sāk uzskatīt par pierādītu un pašu par sevi saprotamu patiesību. Latviešiem viens no šādiem mītiem ir tā sauktie “700 verdzības gadi”. Šis mīts radies pirmās nacionālās atmodas laikā 19.gadsimta vidū un vēlāk ticis aktualizēts gan 1905.gada revolūcijas un 1.Pasaules kara laikā, gan Latvijas brīvības cīņās un Ulmaņa autoritārā režīma gados, gan arī padomju historiogrāfijā. Mūsdienās, kad vēsturnieki no jauna izvērtējuši šo un citus vēstures mītus, tiek pamatoti aizrādīts, ka runām par “700 verdzības gadiem” nav īsta pamata. Šajā rakstā aplūkosim dažus no tradicionālajiem Latvijas vēstures mītiem un mēģināsim noskaidrot, kā bija patiesībā.
1.mīts - pirms krustnešu ierašanās Latvijas teritoriju apdzīvoja miermīlīgu, vienotu tautu grupa.
Šāds pirmsvācu laikmeta attēlojums parādījās 19.gadsimta vidū nacionālās romantikas apdvestajos jaunlatviešu sacerējumos, kur Baltija attēlota kā laimes zeme, ko apdzīvojuši miermīlīgi un brīvi ļaudis. Atcerēsimies Andreja Pumpura vārsmas eposā “Lāčplēsis”: Sensenos laikos Baltijas zemē, / Kur teka Daugava līčotiem krastiem, / Kur miežu līdumi liesmoti dega, / Dzīvoja laimīga latviešu tauta. Tomēr mums pieejamie vēstures avoti par šo tālo laikmetu un tā ļaudīm liecina pavisam ko citu.
Piemēram, 1240.gadā Parīzes universitātē strādājošais franciskāņu mūks Bartolomejs Anglis savā enciklopēdijā De proprietatibus rerum zemgaļus raksturo kā “neizglītotus, drūmus un bargus”. Savukārt dāņu Rimberta hronika par kuršiem raksta kā “ļoti nežēlīgiem, mežonīgiem un ļauniem cilvēkiem”. Arī citi vēstures avoti liecina, ka šis laikmets bijis raksturīgs ar nebeidzamiem vietējo baltu un somugru tautu savstarpējiem kariem un laupīšanas uzbrukumiem (sirojumiem) kaimiņu novados. Izturēšanās pret pretinieku šajos karos bija nežēlīga - ienaidnieka mantu nolaupīja, nocietinājumus iznīcināja, vīriešus nogalināja, bet sievietes un bērnus aizveda verdzībā. Vietējās ciltis siroja arī leišu un skandināvu zemēs, kur tāpat laupīja, ņēma vergus, atriebās pretiniekiem un piedzina meslus.
Arī savstarpējo tiesisko attiecību likumi bija nežēlīgi. Hroniku avoti vēsta, ka slepkavību varēja atriebt bez tiesas sprieduma - kā noslepkavotā radinieki to uzskatīja par pareizu. Ar vainīgajiem apgājās barbariski - aiz kājām piesēja pie diviem noliektiem kokiem, kurus palaižot vaļā, cilvēks tika pārplēsts uz pusēm. Vai arī no vēdera izgrieza gabalu miesas un lika skriet apkārt kokam, kamēr zarnas izšķetinās laukā. Šādi tikumi iedvesa šausmas pirmajiem kristiešiem, kad tie ieradās šajā zemē.
Pēc vāciešu ierašanās nekas nemainījās - līvi, latgaļi, kurši, sēļi un zemgaļi turpināja apkarot cits citu, tikai tagad tas notika vācu bruņinieku vadībā. Par Latvijas teritorijā dzīvojošo sentautu raksturu, tikumiem un morāli liecina arī to gatavība sadarboties ar svešiniekiem, ja vien tie palīdzēja atriebties ienaidniekiem - citām baltu un somugru tautām. Turklāt viens no galvenajiem motīviem sadarbībai ar vāciešiem bija atļauja paturēt uzvarēto pretinieku mantu un lopus, bet gūstekņus padarīt par vergiem.
Tādejādi seno latviešu, līvu un igauņu sadzīve un tikumi ne tuvu nelīdzinājās Ausekļa un citu jaunlatviešu dzejnieku apdziedātajai “laimes valstībai”, kāda Baltijas zemēs it kā bijusi pirms krustnešu ierašanās. Tieši pretēji - dzīve Baltijas jūras austrumu piekrastē bija skarba un asiņaina, tieši tāda pati, kāda tā bija arī pārējām Ziemeļeiropas tautām šajā bargajā un nežēlīgajā laikmetā.
2.mīts - seno latviešu reliģija bija izteikti miermīlīga un labestīga.
Arī šis uzskats veidojies 19.gadsimta vidū, kad nacionālromantiski, uz pagātnes reliģijām vērsti garīgi strāvojumi bija modē visā Eiropā. Diemžēl mums ir maz rakstisku ziņu par patieso seno baltu un līvu reliģiju, tomēr pat nelielas hroniku liecības pierāda, ka tā sauktajai “dainu reliģijai” un Ernesta Brastiņa izveidotajai dievturības mācībai ar seno latviešu reliģiskajiem priekšstatiem ir maz kopīga. Seno baltu reliģiskie priekšstati lielā mērā veidojās citu indoeiropiešu tautu ietekmē. Balti piekopa cilšu reliģijām raksturīgo daudzdievību. Dievu pielūgšanai un upurēšanai netika izmantotas īpašas celtnes, bet gan svētbirzis, upuralas un lielāki vai mazāki upurakmeņi. Saskaņā ar baltu pagāniskajām tradīcijām, svētie meži un birztalas bija mirušo garu un dievību teritorija, kur liegta jebkāda cilvēka saimnieciskā darbība. Savukārt lauku mājās un sētās valdīja dažādas sīkākas dievības un mājas gari.
Arī pieņēmums par burtniekiem un vaidelošiem kā baltu reliģijas priesteriem lielā mērā ir mīts. Tādi, iespējams, bija senprūšiem, taču senajiem latviešiem nebija savas priesteru kārtas. Priestera pienākumus veica dzimtas vai ģimenes vecākais, tāpat novadu valdnieki un vecākie. Lai izdibinātu dievu gribu, pirms atbildīgu lēmumu pieņemšanas tika mestas lozes. Livonijas hronika piemin, ka Imeras latgaļi ar lozēšanu prasījuši saviem dieviem, kuru ticību pieņemt - grieķu (pareizticīgo) vai latīņu (katoļu). Loze kritusi par labu latīņiem. Arī citas vēstures liecības atklāj, ka baltu reliģijai bijusi raksturīga vēlme ieskatīties nākotnē, citiem vārdiem - tika praktizēta pareģošana un zīlēšana.
Augstākā dievība baltiem, tāpat kā citām indoeiropiešu tautām, bija Pērkons (lietuviešu Perkūnas, prūšu Percunis), taču līdz mums nonākušajās tautasdziesmās lielāku lomu spēlē Dievs (lietuviešu Dievas, prūšu Deiws). Dievs ir Visuma pārvaldītājs, likumdevējs, vispārējās kārtības un saskaņas nodrošinātājs, spēka un gudrības avots. Tā kā Dievs valda pār visu pasauli, viņu lūdz ne vien cilvēki, bet arī dzīvnieki un pat nedzīvi priekšmeti. Atšķirībā no Bībeles Dieva, pagāniskajam Dievam ir cilvēkam piemītošas īpašības - te viņš parādās kā vecs vecītis, te ceļavīra izskatā, te jāj pa laukiem un mežiem. Tomēr vairums no tautasdziesmās apdziedātajām pagāniskā Dieva īpašībām liek domāt, ka šis tēls gadsimtu gaitā veidojies kristietības ietekmē un varētu būt daudz ko aizguvis no Bībeles Dieva.
Līvu reliģiskie priekšstati bija līdzīgi baltu pieredzei. Bartolomejs Anglis savā enciklopēdijā raksta: “Līvi pielūdz vairākus dievus un ziedo viņiem, lai ar zīmēm izlūgtos viņu lēmumu; savus miroņus viņi sadedzina uz sārta kopā ar vergiem, kalponēm, lopiem un citām lietām, ticēdami, ka jaunā, laimīgākā tēvzemē tās noderēs viņu nelaiķa kungam”. Pie kopīgām līvu un latviešu reliģiskajām atziņām pieder pārliecība par dvēseles nemirstību. Senie balti nebaidījās nāves, tāpēc bija tik bezbailīgi kauju laukos. Livonijas hronikā stāstīts par zemgaļu sievām, kas pēc vīru nāves izdarīja pašnāvību ticībā, ka viņā saulē atkal būs kopā ar saviem mīļajiem. Līdzīgu liecību sniedz stāsts par kuršu labprātīgu došanos nāvē, kad, nespēdami ilgāk pretoties ienaidniekam, tie iznīcināja iespējamo pretinieka laupījumu un pēc tam viens otru, lai neuzvarēti sadegtu uz kopīga ugunskura. Par šo gadījumu vācbaltu vēsturnieks Otto fon Rūtenbergs teicis: “To viņi darīja, jo stipri ticēja, ka pēc nāves atkal būs kopā.”
Tomēr baltu un līvu reliģiju nevar raksturot kā viennozīmīgi miermīlīgu. Līdzās dažādu pārtikas produktu un dzīvnieku upurēšanai, notika arī cilvēku upurēšana. Indriķa hronikā aprakstīts gadījums ar bīskapa Meinarda palīgu mūku Teodorihu, kas kā misionārs darbojās Turaidas līvu vidū. Turaidiešus bija piemeklējusi neraža un plūdi, un viņi par nelaimes cēloni uzskatīja kristiešu Dievu. Lai novērstu nelaimi, līvi nolēma upurēt Teodorihu saviem dieviem. Mūka liktenis tika izšķirts ar tā sauktā likteņa zirga palīdzību. Zirgu veda pāri sakrustotiem šķēpiem un vēroja, kuru kāju tas cels pirmo - dzīvības vai nāves kāju. Zirgs pacēla dzīvības kāju. Līvi nav bijuši mierā ar šādu iznākumu un rūpīgi slaucījuši zirga muguru, lai kristīgo Dievs, kas it kā sēžot zirgam mugurā, tiktu noslaucīts zemē. Tad zirgs atkal vests pāri šķēpiem, un tas atkal pacēlis dzīvības kāju. Hronikās arī minēts, ka dažām baltu tautām bijusi paraža upurēt Pērkonam karavadoņus, kas zaudēja karu. Tāpat atsevišķos gadījumos upurēti bērni.
Runājot par dievturības mācību, kas it kā esot senās baltu reliģijas atjaunojums - patiesībā tā ir 20.gadsimtā mākslīgi radīta pseidoreliģija, kas balstās izdomātos pieņēmumos par latviešu tautasdziesmās sastopamo mitoloģisko tēlu reliģisko nozīmi. Tomēr lielākā daļa tautasdziesmu nāk no salīdzinoši nesenas pagātnes, kad latviešu dzīvesziņu bija krietni iespaidojis kristīgais pasaules uzskats. Seno latviešu reliģiju nav iespējams restaurēt uz folkloras pamata, tāpēc ir skumji vērot, ka šodien cilvēki pagātnes mijkrēslī tīto un zinātniski neizzināto mūsu senču reliģisko pieredzi cenšas izdzīvot ar bluķa vilkšanu un tamlīdzīgām tradīcijām, kas ir tikai nožēlojama seno rituālu imitācija.
3.mīts - kristīgā ticība mūsu senčiem tika uzspiesta tikai un vienīgi ar varu.
Pirmie mēģinājumi sludināt kristietību Baltijā notika krietni pirms krustnešu ierašanās. Dāņu Rimberta hronikā minēts, ka pēc Dānijas karaļa Svena Estridsona pamudinājuma 1070.gadā Kurzemē tikusi uzcelta pirmā koka baznīca. Arī Latvijas austrumos kopš 11.gadsimta bija pazīstama pareizticības mācība, kuru labprātīgi bija pieņēmušas Tālavas, Jersikas un Kokneses zemes. Tiesa, tolaik tā vairāk bija valdnieku un bajāru privilēģija, kamēr vienkāršajai tautai kristīgā ticība palika samērā sveša.
12.gadsimtā Daugavas grīvā arvien biežāk sāka ierasties tirgotāji no Gotlandes un Vāczemes, kas rosīgi tirgojās ar līviem un zemgaļiem. Kā vācu tirgotāju pavadonis, rakstvedis un biktstēvs 1170.gadā Līvzemē ieradās Zēgebergas klostera kanoniķis Meinards. Viņš apguva līvu valodu un redzēdams, ka šajās zemēs cilvēki joprojām dzīvo kā pagāni, sāka sludināt vietējiem kristīgo mācību. Par to, ka Meinarda nodomi bija visnotaļ miermīlīgi, liecina fakts, ka šai misijai viņš godīgi lūdza atļauju no Polockas kņaza Vladimira, kam līvi tolaik maksāja meslus, un kas tādēļ skaitījās šīs zemes kungs.
Meinards nopirka zemi Ikšķilē un uzcēla koka baznīciņu, kur ap 1184.gadu kristīja vairākus līvu vecākos. Šiem pirmajiem neviena nepiespiesti sekoja citi līvu iedzīvotāji. Jau 1184.gadā Ikšķilē izveidojās pirmā vietējo iedzīvotāju kristīgā draudze Latvijā. Kopumā Meinardam izdevās nokristīt vairākus simtus līvu. 1186.gadā Brēmenes arhibīskaps Hartvigs II ordinēja viņu par pirmo līvu bīskapu.
Meinarda misijas darbu apgrūtināja biežie lietuviešu un zemgaļu uzbrukumi līvu zemēm. Viņš apsolīja līviem aizsardzībai no iebrucējiem uzbūvēt mūra pilis Ikšķilē un Salaspilī, ja arī pārējie līvi pieņems kristīgo ticību. Līvi apsolīja kristīties, tiklīdz pilis būs pabeigtas. Ikšķiles pils piektā daļa tika uzcelta par Meinarda personīgajiem līdzekļiem un kļuva par viņa īpašumu, pārējā daļa nonāca līvu pārvaldībā. Taču pēc piļu pabeigšanas līvi solījumu lauza un centās nomazgāt savu kristību Daugavā. Vēl vairāk - līvi nodevīgi uzbruka Meinarda īpašumiem, izlaupīja viņa mantu, apdraudēja bīskapa ļaužu dzīvību.
Kā Livonijas hronikā liecina Indriķis, Meinards ar līdzgaitniekiem 1195.gadā mēģināja Līvzemi pamest, taču saņēma Turaidas vecākā Anno brīdinājumu, ka pagānu līvi gatavojas viņu ceļā nogalināt. Meinards palika Ikšķilē, bet pēc padoma pie pāvesta nosūtīja mūku Teodorihu. Uzzinājis kristīto līvu ievērojamo skaitu, pāvests Celestīns III nolēma, ka pirmo kristīgo draudzi Baltijā nedrīkst pamest likteņa varā. Tādejādi pirmie bruņotie svešzemnieki Latvijas teritorijā ieradās tikai pēc pagānu līvu nodevīgās rīcības, kad nopietni tika apdraudēta šeit mītošo kristiešu manta un dzīvība.
Nav pamata uzskatīt, ka Meinardam Līvzemē būtu bijuši citi nolūki, kā vien Evaņģēlija pasludināšana. Gan Lībekas Arnolds, gan Indriķis savās hronikās izceļ pirmā līvu bīskapa rakstura īpašības - pazemību, pacietību un gatavību ziedoties misijas darbam. Meinards darbojās ļoti vientuļos apstākļos. Politiskā situācija Eiropā tolaik veidojās tāda, ka Vācijā nevienu īsti neinteresēja Austrumbaltijas misija. Vienīgais finansiālais atbalsts nāca no Gotlandes tirgotājiem. Arī Roma par Līvzemi parūpējās vienīgi tik daudz, ka izsniedza Meinardam bullu, kas ļāva izvēlēties līdzgaitniekus, taču rīkoties viņam nācās vienam. Meinarda kalpošanu neatbalstīja neviena laicīga politiska vara. Vēlākie krusta kari pret Baltijas tautām lielā mērā bija kristīgās Eiropas atbildes reakcija uz vietējo pagānu nodevīgo rīcību.
Jau līdz krusta karu sākumam kristīgo ticību labprātīgi bija pieņēmuši ievērojams skaits vietējo Līvzemes iedzīvotāju. Tomēr arī vēlāk kristīgās ticības ieviešanā Latvijā tika izmantotas tiem laikiem visai tolerantas metodes. Zobens pret pagāniem tika lietots vienīgi tad, ja citi līdzekļi nedeva rezultātu. Jāņem arī vērā, ka pēc tā laika Eiropas likumiem visi no kristīgās ticības atkritušie tika uzskatīti par neticīgajiem (perfidi). Tas nozīmēja, ka viņus var piespiest izpildīt savas agrāk labprātīgi pieņemtās saistības ar militāru spēku. Neskatoties uz to, katoļu baznīcas politika bija nevis iznīcināt vietējās paražas, bet gan integrēt tās kristīgajā kultūrā. Kristiešu baznīcas tika celtas senajās pagānu svētvietās, dabas un mājas garu funkcijas pārņēma katoļu svētie un eņģeļi, ģimenes godus aizstāja līdzīgi kristīgi rituāli, gadskārtu svētkus piesaistīja Baznīcas gada ritumam un kalendāra svētkiem.
4.mīts - līvu valdnieks Kaupo bija savas tautas nodevējs.
Kaupo bija Turaidas līvu valdnieks, kas Indriķa hronikā minēts kā “gandrīz ķēniņš un Turaidas līvu vecākais” (quasi rex et senior Lyvonum de Thoreida). Viņam piederēja īpašumi Gaujas labajā krastā, bet galvenā rezidence atradās Turaidas pilī. Nav droši zināms, kad Kaupo pieņēma kristīgo ticību. Visticamāk tas notika laikā no 1191. līdz 1196.gadam. Zināms vien tas, ka viņš to darīja labprātīgi.
Par līvu valdnieka garīgo tēvu kļuva cisterciešu mūks Teodorihs, kura pirmais misijas lauks bija Turaida. Kādā no nebeidzamajiem kariem ar igauņiem Kaupo tika smagi ievainots un lūdza Teodorihu viņu dziedināt, izdziedināšanas gadījumā apsolot pieņemt kristīgo ticību. Teodorihs savāca dažādas zālītes, pat tādas, kuru dziednieciskās īpašības nepazina, sasmalcināja tās un, Dievu piesaukdams, izlietoja ārstēšanai. Kaupo izveseļojās un, pildot savu solījumu Dievam, tika kristīts, pieņemot kristīgo vārdu Jēkabs. Pirmo reizi Livonijas Indriķa hronikā Kaupo pieminēts 1200.gadā.
1203.gada vasarā Kaupo kopā ar Teoderihu devās ceļojumā uz Eiropu, kas noslēdzās Romā. Pāvests Inocents III pieņēma līvu valdnieku un izrādīja dzīvu interesi par viņa zemi un tautu. Pēc dažām dienām, kad Kaupo devās mājupceļā, pāvests uzdāvināja līvu valdniekam 100 zelta guldeņus. 1204.gada rudenī Kaupo atgriezās no ceļojuma kā pārliecināts kristietis. Viņu bija spēcīgi ietekmējuši ceļojumā gūtie iespaidi. Eiropā tas bija Baznīcas, klosteru dievbijības, garīgās kultūras un zinātnes uzplaukuma laikmets, kad kontinenta ziemeļu un austrumu tautas atbrīvojās no pēdējām pagānisma paliekām. Kaupo dedzīgākā vēlēšanās bija arī līvus redzēt apvienotās kristīgās Eiropas tautu saimē.
1206.gadā Turaidas pagānu līvi padzina Kaupo un nopostīja viņa īpašumus. Lai atgūtu zaudēto valdnieka stāvokli, Kaupo vadīja vācu un zemgaļu kopīgo uzbrukumu Turaidai un ieņēma to. 1207.gadā, kad līvu zemes tika sadalītas starp Livonijas bīskapiju un Zobenbrāļu ordeni, Kaupo pārvaldītais novads (pars Cauponis, Thoreyda videlicet) ar divām pilīm, ko novērtēja kā trešo daļu no līvu zemēm, nokļuva bīskapa Alberta īpašumā un tika nodots atpakaļ Kaupo kā feodālais lēnis.
Kaupo bija dižākais līvu valdnieks un karavadonis krusta karu un Livonijas valsts veidošanās laikmetā. Viņš piedalījies daudzās tā laika militārajās operācijās. 1210.gadā Kaupo ar savu karadraudzi ieradās palīgā kuršu aplenktajai Rīgai. Tajā pašā gadā viņš piedalījās Cēsu pili aplenkušo igauņu spēku vajāšanā un tai sekojošā kaujā pie Imeras upes, kur krita viņa dēls Bertolds un svainis Vane. Arī turpmāk Kaupo piedalījās militārās akcijās pret igauņiem, kas regulāri apdraudēja viņa īpašumus.
1217.gada 21.septembrī Svētā Matīsa dienas kaujā pret Sakalas igauņiem pie Vīlandes Kaupo tika smagi ievainots un nākamajā dienā nomira. Būdams bez mantiniekiem, viņš savas zemes novēlēja Livonijas bīskapijai. Hronika vēsta: “Kaupo pilnīgi ar šķēpu plati caurdurts, ticīgi pieminēdams Kunga ciešanas un saņēmis tā Kunga Miesu (Sakramentu, Svēto Vakarēdienu - Red.), pilnīgi apliecinādams kristīgo ticību, izlaida garu, pirms tam (vēl) sadalīdams visu savu mantu visām Livonijā uzceltajām baznīcām. Grāfs Alberts, abats un visi, kas bija ar viņu, noturēja sēru piemiņas ceremoniju. Viņa ķermeni sadedzināja un viņa kaulus pārveda uz Livoniju un apbedīja Kubeselē (tag. Krimulda - Red.).”
Latviešu literatūrā un historiogrāfijā Kaupo tiek vērtēts pretrunīgi, nereti kā dzimtenes un tautas nodevējs. Taču šāds apgalvojums nav godīgs pret līvu valdnieku. Arī daudzi citi tā laika vietējo tautu valdnieki pieņēma kristīgo ticību un kļuva par vācu sabiedrotajiem. Kaupo saprata, ka līvi nespēs ilgstoši cīnīties ar vāciešiem, jo to apdzīvotajās zemēs nebija tāda centralizējoša spēka, kas varētu likt nopietnus šķēršļus vācu centieniem. Turklāt arī vairāki citi līvu valdnieki un liela daļa līvu tautas kristietību bija pieņēmuši labprātīgi, jo vācieši tiem nodrošināja militāru aizsardzību pret kaimiņtautu nebeidzamajiem iebrukumiem līvu zemēs. Priekšstats par Kaupo kā nodevēju radies tādēļ, ka bieži viņa personība tikusi vērtēta no materiālistiskā skatupunkta, neņemot vērā viņa kristīgo pārliecību.
Kaupo bija dziļi pārliecināts kristietis un šis faktors būtiski ietekmēja visus viņa lēmumus un rīcību. Piemēram, Rīgas aizstāvēšana pret kuršiem reizē bija arī cīņa par šo ļoti svarīgo kristīgās ticības un misijas centru Baltijā, kura izpostīšana varēja kļūt liktenīga visai jaunajai kristiešu kopībai Līvzemē. Turklāt Rīga bija Eiropas kultūras centrs Baltijas jūras austrumu piekrastē, kam bija ārkārtīgi svarīga nozīme topošās latviešu tautas nākotnē. Bez kristīgās ticības un Rietumeiropas kultūras ienākšanas šajās zemēs latviešu tautas, iespējams, šodien nemaz nebūtu, jo vietējās nelielās tautiņas nespētu ilgstoši pretoties kaimiņtautu krievu un lietuviešu spiedienam, ar laiku asimilējoties un izzūdot to vidū.
To, ka Kaupo nebija nodevējs, pierāda arī 1212.gada notikumi, kad Autīnes sacelšanās laikā viņš, būdams bīskapa Alberta sūtītās miera delegācijas loceklis, Satezeles pilī tomēr nostājās latgaļu un līvu pusē. Kaut arī sarunas izrādījās neveiksmīgas, Kaupo uzskatīja, ka konflikts jāatrisina sarunu nevis kara ceļā. Līdz pat savai nāvei Kaupo palika visu līvu redzamākais valdnieks un karavadonis. Viņa izcilajam stāvoklim un dziļajai kristīgajai ticībai bija milzīga ietekme uz viņa tautiešiem, tāpēc runāt par nodevību pret savu tautu un dzimteni nav nekāda pamata, vismaz tā laika izpratnē noteikti ne.
Līdzīgie raksti:
- Nekas nav atrasts
Būtu labi, ja autors varētu izpētīt un sniegt ieskatu, kāpēc notika asiņaini kari kristiešu starpā. Piemēram, Livonijas [katoļu] kristiešu uzbrukums Polockas un Novgorodas [pareizticīgiem] kristiešiem. Lielās Lietuvas kristiešu iebrukums Krievzemē līdz pat Maskavai. Zviedru, krievu, poļu, franču, leišu, vācu [kristiešu] karapūļu iebrukumi [ar laupīšanu un slepkavošanu], kur valdnieki visi izlūdzās Dieva svētību šiem kariem. Kāpēc kristieši karo un nogalina viens otru, turklāt katrs piesaucot Dieva vārdu?
no vēdera izgrieza gabalu miesas un lika skriet apkārt kokam, kamēr zarnas izšķetinās laukā.
- - -
Ļoti interesanti “fakti” no latviešu senvēstures. Paldies.
Nevar neievērot, ka šie detalizētie apraksti Jums sagādā baudu. Tāpēc ieteiktu Jums pievērsties Kristīgajam laikmetam Latvijas vēsturē, sevišķi 13.-16.gs. Tur Jums būs daudz detalizētāki cilvēku spīdzināšanas un nogalināšanas apraksti. Ticiet man, tie Jums sagādās baudu, cienījamais kristieti.
Autors veicis ļoti nopietnu 13.gs. Latvijas teritorijā dzīvojošo mežoņu izpēti. Vīrieši viens otram tina zarnas ap kokiem, sievietes postīja ienaidnieka mantu. Arī reliģija viņiem esot bijusi nemiermīlīga. Skaidrs.
Bet kā bija ar māmiņalgām? Vai tās maksāja? Tāpat, vai cilvēkiem ar īpašām vajadzībām Beverīnas pilī bija vai nebija ierīkotas speciālas nobrauktuves?
Ivar,
lai atbildētu un Jūsu jautājumu detalizēti, būtu jāveido atsevišķs raksts. Bet īsumā sakot - Austrumu un Rietumu rita kristieši viens otru neuzskatīja par “pareizajiem” kristiešiem, bet ķeceriem, tādēļ arī pēc tā laika tikumiem apkaroja viens otru ar militāru spēku. Tas gan vairāk bija varas un politisku motīvu dēļ un ar Kristus mācību šiem kariem, protams, nav ne mazākā sakara. Vēsture mums labi parāda, kas notiek ar Baznīcu, kad tā aizmirst savu patieso uzdevumu - sludināt Evaņģēliju pasaulei, bet cenšas iegūt pasaulīgu varu un iesaistīties politikā.
Elija,
diez vai Jums piemīt Jūsu vārdabrāļa pravieša spējas, ka, nepazīstot cilvēku, varat izteikt spriedumus, kas man sagādā baudu, kas nē. Šie no senajām hronikām ņemtie fakti rakstā minēti vien tādēļ, lai parādītu, ka jaunlatviešu romantizētā senlatviešu laimes un harmonijas valsts nemaz nepastāvēja un arī senās baltu tautas nebija nekādi miermīlīgi zīļu lasītāji “zem ozola kuplajiem zariem”. Savukārt uz baltu reliģijas “miermīlīgumu” norāda hronikās minētie cilvēku upurēšanas gadījumi.
Kas attiecas uz Jūsu piebildi par māmiņalgām un invalīdu nobrauktuvēm, tad nezinu, ko gribējāt ar to pateikt. Taču pieņemot, ka tā ir ironija par to, ka vēstures notikumus un cilvēku rīcību vērtē pēc mūsdienu mērauklas, varu teikt, ka tas arī ir šīs rakstu sērijas mērķis - izkliedēt mītus, kas radušies cilvēkus un notikumus vērtējot pēc šodienas standartiem. Tas attiecas tiklab uz baltu tautu, kā krustnešu rīcības un motīvu novērtējumu.
Man patīk, ka šodienas latviešu vēsturnieki mēģina uz lietām un notikumiem paskatīties objektīvi, tādejādi klīdinot daudzus tautas apziņā iesakņojušos stereotipus. Bet tautai, protams, nav viegli uz vēstures notikumiem raudzīties objektīvi, bez nacionālā romantisma “rozā brillēm”. Vieglāk ir turpināt gausties par nabaga apbižotās bāreņu tautas sūro likteni.
Ervīn,
lai arī esat kristietis, tas Jums, acīmredzot, netraucē izmantot padomju propagandistu iecienīto metodi ieliekt savam oponentam/upurim mutē vārdus, kurus viņš nav teicis, un tad ar vērienu un izteiksmīgi sākt tos atspēkot.
1. Vai Jūs lūdzu, Ervīn, neminētu, kurš autors, kad un kur ir teicis, ka baltu tautas senatnē bija “miermīlīgi zīļu lasītāji”?
2. Baltu reliģijas neesot bijušas “miermīlīgas”. Visai amizanti, ka šādus spriedumus izsaka kristīgās baznīcas pārstāvis. Piekritīsiet, ka kristīgās baznīcas gadsimtiem praktizēto cilvēku publisko spīdzināšanu un nogalināšanu arī par miermīlīgu nenosauksi.
Vienreizēji labs vēstures izpētes materiāls! Paldies!
Elija,
vārdi par zīļu lasītājiem bija ilustrācija jaunlatviešu radītajam romantizētajam Latvijas senvēstures tēlam, kāds joprojām valda lielas daļas latviešu apziņā. Jūs šos vārdus patiešām neesat teicis un es to arī neapgalvoju.
Priekšstats par kristīgo Baznīcu kā spīdzinātāju un nogalinātāju arī lielā mērā ir mīts. Baznīcas tiesām nemaz nebija tiesību piespriest nāvessodu. Baznīcas tiesas uzdevums bija noskaidrot, vai pēc tā laika priekšstatiem apsūdzētais ir vainīgs nodarījumos pret kristīgo ticību un mācību. Tālāk lieta tika nodota laicīgajai tiesai, kas tad arī piesprieda sodu, atbilstoši tā laika likumiem. Kas attiecas uz spīdzināšanu, tad tā bija tā laika vispārpieņemta izmeklēšanas prakse, kas netika uzskatīta par neko ārkārtēju. Tas kārtējo reizi pierāda, ka mēs nevaram senatnes cilvēku rīcību un motīvus vērtēt, balstoties uz šodienas priekšstatiem par to, kas pareizs vai nepareizs.
Paldies par rakstu. Interesanti palasīt.
Ervīn, nebarojiet trolli (Eliju)!
Loti interesants raksts. Paldies!
Varetu pieminet, ka kristiesi uzvedas pec musdienu priekstatiem mezonigi - atceresimies kaut vai genocidu pret zemgaliem, parastas cilveku apkausanas, neskirojot, kur sievietes, kur berni, un lepno lielisanos pec tam ar to pie kopgalda.
Viens ir skaidrs - nebutu te ieradusies kristiesi no Rietumeiropas, nekadi latviesi ka tauta nebutu izveidojusies.
Un, jaa - eiropeiskais un vaciskais latviesos ir neatnemams. Ja no ta atsakas, tad tie vairs nav nekadi latviesi, tadi Saskanas centra veletaji vien sanak…
Cilvēkam ir tieksme aizbildināties. Nu, piemēram, ja no kāda prasa atbildību par noziedzīgu rīcību, ko grūti noslēpt, tad visticamāk šis cilvēks teiks, ka citi jau arī tāpat dara. Taču gudru cilvēku šādi māņu manevri nesamulsinās – nu un, ka citi tā dara - tas tevi nepadara mazāk vainīgu.
Taču aplūkosim tuvāk tā saucamās „baznīcas zvērības”. Tik tiešām – atradās arī tādi, turklāt ne mazums, kuri pēc Bībeles standartiem saucami par liekuļiem un atkritējiem, par tādiem, kuri gan sauc sevi par kristiešiem, bet dzīvo kā PAGĀNI un NETICĪGIE, tātad automātiski visas zvērības uzskatāmas par nekristiešu parašām, jo kristietība tādas lietas neatzīst, turpretim visvisādas nelietības, kuras pat kauns vārdā saukt, kuplā skaitā piekoptas visās pagāniskajās reliģijās. Tāpēc arī šeit jāizšķir, kad Dievs lietoja vienus cilvēkus, lai sodītu citus cilvēkus par viņu grēkiem, un, kad cilvēki paši pēc sava prāta viens otru slepkavoja un apkaroja. Dievs šo pasauli radījis un Viņš arī deva likumus, par kuru neievērošanu Dievam ir tiesības sodīt.
Es lepojos ar mūsu (latviešu) senču slaveno vēsturi, lai kāda tā arī nebūtu svešinieku uzskatā. Mūsu vēsturi cenšas pārrakstīt visi, kam ir vēlme attaisnot savas šeit pastrādātās šmuces - kristiešiem, komunistiem un tamlīdzīgu liekuļu un cilvēknīdēju kopām. Latvijā, bezgalīgo pedofilijas, merkantīlisma un liekulības skandālu pārņemtajai kristiešu sektai ir vajadzīgs pacelt savu PR, attaisnot šeit pastrādātos noziegumus un apelēt pie “kristiešu vienotības”, “mīlestības” un “piedošanas”.
Lai tas darbotos, iedarbina seno Vecās Derības (Toras) “gudrību”, kuras formula ir “sevi celt var pazeminot citus”. Tad nu parādās šādas “vēstures” interpretācijas - par “senām krievu zemēm”, “latvieši dzīvoja kokos un pārtika no sēnēm”. Kāds vācietis, ko aizvedu uz Turaidas pili, ieraudzījis dabiska lieluma līvu karavīra attēlu, zobus griezdams murmināja angliski: “Šitādi maniem senčiem dūra dunčus mugurā”. Bet “integrējamās” komunistu okupācijas atliekas ir pārliecībā, ka “Latvija ir sena krievu zeme, kurā mēs ieradāmies, kad latviešu vēl nebija”. Pat līdz tādam absurdam: “Mūs - krievu nepilsoņus šeit apspieda arī pirms 1940.gada Latvijas atbrīvošanas”.
Tad nu autors cenšas mūs pārliecināt, ka kristiešu ordeņa bruņinieki te ieradās mīlestības un pašuzupurēšanās dzīti no jaunavu pansionātiem, un neko līdz tam dzirdējuši, par karu, laupīšanām, drellību nebija. Tipisks projekcijas mēģinajums - “ķeriet zagli” šeit kristiešu pastrādāto zvērību attaisnošanai. Jā, par “miesas izgriešanu” raksta arī A.Grīns. (Pasaules Vēsture, 4.sēj.), bet - to darīja lietuvieši un prūši ar vācu bruņiniekiem. Un tā bija tiem pelnīta atmaksa. Vācu vēsturnieks “Vācu ordeņa vēsturē” raksta, ka Vācu ordenis Baltijā rīkoja cilvēku izpriecu medības - kaut ko līdzīgu safari. Būtība - ordenis saņem naudu no izklaidi alkstošiem viesiem bruņiniekiem, un tad viņi jāj uz Lietuvu, atrod arāju ciemu un sacenšas tā iedzīvotāju galvu ciršanā “kurš vairāk”, un tad to nodedzina, netaupot nevienu, saskaņā ar Vecās Derības kara “gudrībām”. Pirms spriedelēt, iesaku autoram pastudēt tā laika Eiropas kara paradumus, palasīt literatūru par slepeno biedrību būtību “Secret Societys”, par kristiešu sektu un bruņinieku ordeņu būtību.
Jānim Saulītim.
1. Jā, latviešiem ir jālepojas ar savu vēsturi, bet ne ar visu bez izšķirības. Mēs nevaram un nedrīkstam lepoties ne ar līvu nodevīgo rīcību un kristiešu slepkavībām 12.gs., kad te vēl nebija neviena bruņinieka, bet tikai miermīlīgi misionāri, ne ar mūsu tautiešu piedalīšano holokaustā 20.gs. Savu senču rīcība tomēr ir jāvērtē, bet piekrītu - jāvērtē pēc attiecīgā laikmeta vispārpieņemtās prakses, nevis šodienas cilvēktiesību kritērijiem.
2. Neviens necenšas attaisnot noziegumus, tikai jautājums, vai tos var saukt par “kristiešu noziegumiem”? Daudz kas pasaules vēsturē ir sastrādāts it kā Kristus vārdā, bet pietiek tikai tuvāk iepazīties ar Kristus mācību, lai saprastu, ka ar Kristu tam nav nekāda sakara. Katrs saņems samaksu par saviem noziegumiem pēc nopelniem, lai arī kā viņš sevi nosauktu, protams, ja vien nenožēlos nodarīto un neatgriezīsies no saviem ļaunajiem darbiem.
Dīvaini, bet Jūs mani izaicinat, lai es uz Jūsu 1. atbildētu ar Jūsu 2. T.i. - uz “nedrīkstam lepoties ne ar līvu nodevīgo rīcību un kristiešu slepkavībām 12.gs., kad te vēl nebija neviena bruņinieka, bet tikai miermīlīgi misionāri, ne arī ar mūsu tautiešu piedalīšano holokaustā 20.gs. ”
Es varētu atbildēt, ieliekot attiecīgus jēdzienus: “Neviens necenšas attaisnot noziegumus, tikai jautājums, vai tos var saukt par “latviešu noziegumiem”? Daudz kas pasaules vēsturē ir sastrādāts it kā latvietības vārdā, bet pietiek tikai tuvāk iepazīties ar latvietību, lai saprastu, ka ar latviešiem tam nav nekāda sakara. Katrs saņems samaksu par saviem noziegumiem pēc nopelniem, lai arī kā viņš sevi nosauktu…”
Taču es to nedarīšu - tā ir demagoģija. Mēs pat nevaram apgalvot, ko līvi veikuši - hronikas bieži rakstīja tumsonīgu aizspriedumu pilni mūki (fanātiķi un nenormālie), turklāt par labu saviem saimniekiem. Un viņiem nebija nekādas sajēgas par seno baltu dievziņu. Un gadījums patiesi vietā - dzīvoja kā dzīvojuši, bet te atnāk kristiešu misionāri un aiz viņiem - bads un neraža. Vai nav simboliski? Noteikti! Ko ar tādiem darīt, kas atnes nelaimi? Un ne tikai nelaimi - šie kristieši šeit ievazāja arī saviem tikumiem atbilstošas sērgas - sifilisu, mēri, u.t.t. Nemaz nerunājot par “kristīgajiem tikumiem” - naudaskāri, zvērestu laušanu.
Vēl piebildīšu par “tautiešu piedalīšanos” holokaustā. Varbūt ir vērts šeit piemērot šī raksta sākuma tēzi: “Vai tik tas nav mīts?”
Jānim Saulītim.
Nu, Jūs taču no tiesas negribēsiet apgalvot, ka Meinards atnesa Turaidas līviem neražu? Arī par “tikumiem” šim cilvēkam pārmest būtu grūti. Vēlāk, kad no Rietumeiropas te ieradās visādi salašņas, tad gan. Turklāt pagānu “tikumi” nebūt nebija labāki, tikai citādāki.
Par holokaustu. Varbūt latviešu līdzdalības apmērs tajā ir mīts, bet ne pati līdzdalība. Vai tad Arāja komanda ir mīts?
Vācu jūgs Latvijā - bībeliešu izdomājums, lai slēptu patiesību.
1. Līdz pat jaunākajiem laikiem Doičlande (Vācija, Germānija) tika saukta par PRŪSIJU, ko zināja arī mūsu senči.
2. Otrs mīts - vācu Livonijas ordenis. Vai mēs zinām no pasaules vēstures kaut vienu gadījumu, kad iekarotājs būtu nosaucies pakļautās zemes vārdā? Vai Dienvidāfrikas republikas ģermāņi - vācieši ir nosaukušies par āfrikāņiem? Varbūt Amerikas iekarotāji nosaucās par indiāņiem?
3. Livonija ar Livonijas nosaukumu kā kuršu, līvu, sēļu, gallu, estu savienība (feodāla valsts) eksistēja pirms šeit ieradās ģemāņu - doiču tirgotāji un teftoniešu ordenis. Šī informācija ir pieejama interneta enciklopēdiskajos resursos.
4. Viduslaikos doičus - ģermāņus sauca par LATĪŅIEM. Atkal nekādu “vāciešu”.
5. Bīskaps Alberts, ja kāds nezina, ir kristiešu baznīcas amats, nevis feodālās valsts karaļa tituls, kā to pasniedz mūsu tradicionālās vēstures izklāstā. Rada patiesu izbrīnu, kur bija viduslaiku Vatikāna inkvizīcija, kas pieļāva Latvijas kristietības mācītājiem dievmātes Marijas vietā sludināt pagānu ticības Māru un baznīcas krustu uz torņa aizvietot ar GALLU varas simbolu - gaili.
6. Paskatīsimies pieejamos interneta enciklopēdijas resursos, ko nozīmē “vācieši” - “vāciešu” izcelsme nav zināma. Iespējams, ka tā tikusi saukta kāda ziemeļu vikingu cilts. Bet kur gan ir doiči - ģermāņi? Paskatīsamies, kā vāciešus sauc mūsu kaimiņi lietuvieši - vokiečiai. Apskatot “vokiečiai” tiešo tulkojumu, atklājam - vārda pirmā daļa sastāv no “voki”, savukārt otrā vārda daļa “ečiai” nozīmē - šķēpi. Bet, kas ir pirmā vārda daļa “voki” - dažādi atsavinājumi no šī vārda ir sastopami Latvijas Vidzemes - Igaunijas teritorijā (atkal nekādas Germānijas -Doičlandes). Un beidzot, par VOKIEM jeb BELOVOKIEM sauca GALLU ciltis. Atcerēsamies Indriķa hronikas, kurās tiek norādīts, ka mūsu senči visi kā viens viduslaikos ir svinējuši VAKUS.
7. Vai Latvija - Livonija ir GALLU zeme? Daudzi iesauksies - nē, kādi GALLI? LATi - GALI (LATi - GALLI), nav GALLI? Un beidzot - LATGAĻI nebūs tas pats, kas GALATI? Loģiski, ka tas ir viens un tas pats. Ko gan varētu nozīmēt šis vārdu salikums? Paskatīsamies vienkārši vārdnīcā, kā tulkosies “LAT-i”. Izrādās, ka daudzu Eiropas tautu valodās “LATI” tulkojas kā “vene”. VENDI. Tātad LATIGALI, jeb GALATI nozīmēs VENDU - GALLU apvienību.
8. Varbūt laiks visiem sākt domāt ar savu galvu, nevis gremot un cildināt šīs samazgas.
Jā, Lotvi, semigalli (zemgaļi) arī, protams, ir galli un visi latvieši ir vieni vienīgi gallu - vendu (slāvu) pēcteči. Tad jau varbūt kā gallu pēctečiem mums jāapsver doma par pievienošanos Francijai?
Bet, nopietni runājot, Tavs vēstures redzējums un tēzes ir strīdīgas, lai neteiktu vairāk…
“Jūs taču no tiesas negribēsiet apgalvot, ka Meinards atnesa Turaidas līviem neražu?”
————————
Kāpēc gan ne? Jūs taču arī neapšaubīsiet “šķīsto ieņemšanu”, kura varētu likties tikpat neticama? Kas attiecas uz “un tad no Rietumeiropas ieradās salašņas”, tad kā tāds, kas interesējas par socioloģiju, varu teikt, ka “misionāri” un “salašņas” iet viens otram pa pēdām kā viens vesels. Iesaku papētīt “Secret Societys” - rašanos, mērķus un būtību. Un tad šis mehānisms kļūst izprotams. Starp citu - tas atbildētu vēl uz vienu ārkārtīgi diskutablu tēzi Jūsu rakstā - “senlatviešiem nebija priesteru kārtas”.
Atgriezīšos vēlreiz pie Holokausta. Uzdrošināšos apgalvot, ka ne jau Arāja komandas eksistence ir mīts, bet gan Holokausts, kādu mums to mēģina pasniegt. Nenoliedzu - bija krāsnis, masu kapi un matrači no cilvēku matiem. Jautājums ir - kas to organizēja, kādu mērķu vadīti, kādas ideoloģijas, kas izpildīja. Tad nu jāsaka, ka Arāja komanda ir nenozīmīga izpildītāju brigāde. Juridiski Latvija par to neatbild, jo Arājs bija PSRS pilsonis. Turklāt, pēc manā rīcībā esošas informācijas - lojāls PSRS pilsonis. Un Arāja komandas paveiktais ir samērā neliels uz kopējā fona. Toties ideologi un iedvesmotāji ir visai ineresanta galerija. Bet tā būtu diskusija ne par tēmu, tāpēc iesaku šai jautājumā pastudēt Austrijas nevalstisko organizāciju apvienības priekšsēža, ebreju profesora Brondēra savāktos materiālus - Dietrich Bronder’s “Before Hitler came” un H. Kardela grāmatu “Hitler, Founder of Israel”.
Jānim Saulītim.
Kas attiecas uz holokaustu, tad man arvien vairāk sāk šķist, ka Jūs velkat uz “vispasaules žīdu - masonu sazvērestību”. Tas manāms arī jautājumā par senlatviešiem un krustnešiem. Taču es neesmu sazvērestības teoriju piekritējs. Man šķiet, ka arī dažādu slepeno biedrību loma un ietekme uz pasaules vēstures procesiem tiek krietni pārspīlēta. Tas arī ir viens no mītiem.
“Jā, Lotvi, semigalli (zemgaļi) arī, protams, ir galli un visi latvieši ir vieni vienīgi gallu - vendu (slāvu) pēcteči. ”
“Slāvu”? Jūs vēl aizmirsāt pieminēt prūšus, gotus, kas arī veido mūsdienu latviešu tautu. Jūsu izcelsmi es, protams, nezinu, spriežot pēc uzvārda - zviedru. Vendi - slāvi? Pēc kā to konstatēja, pēc divām saktām izrakumos? Par “slāviem” sauca baltos vergus Bizantijā. Krievijas impērijā viņi līdz jaunajiem laikiem bija dzimtcilvēki.
“Tad jau varbūt kā gallu pēctečiem mums jāapsver doma par pievienošanos Francijai?”
Francija - GALLU zeme? Tā bija senos laikos, tāpat kā daļa Itālijas. Itālijā joprojām 18.jūnijā ir traurs sakarā ar Obru (Obri ir tie paši GALATI) iebrukumu. Mūsdienu franči ir attiecināmi pie kaukāziešu antropoloģiskā tipa, semīti. Kāds sakars kaukāziešiem ar GALLIEM?
“Bet, nopietni runājot, Tavs vēstures redzējums un tēzes ir strīdīgas, lai neteiktu vairāk.”
Nu, ko TEV es varu uz šo atbildēt? Kristiešu baznīca un nacionālās pašapziņas atmoda ir nesavienojamas lietas, pat Izraēlā.
Lotvim.
Nu, ko es TEV uz šo varu atbildēt? To pašu, ko jau teicu - Tavas vēstures, ģeopolitikas un tagad arī antropoloģiskās teorijas ir ļo-o-o-ti oriģinālas. Domāju, ka ar Tevi nebūs vienisprātis lielākā daļa pasaules vēsturnieku. Bet katram jau ir tiesības uz savu, kaut arī “oriģinālu” viedokli.
Kas attiecas uz nacionālās pašapziņas atmodu, tad diez vai tā ir panākama ar latviešu sakņu meklēšanu gallu kultūrā.
Nedomāju, ka man var pārmest, ka es ebreju profesoram Brondēram piekaru “žīdmasonu sazvērnieka” birku. Kas attiecas uz Jūsu skatījumu uz krustnešiem, tad jau poļu Senkēvičs un mūsu pašu Pumpurs vērtējot krustnešus arī ir “sazvērestības teoriju slimnieki”?
Atsaukšos uz autoritatīvu avotu: Rougemont Denis “Le parte du Diable” (The devil’s share), An Essay on the Diabolic in Modern Society, kurā Ružmons citē franču dekadentu Bodlēru: “Sātana pirmais triks ir pierādīt, ka viņa nav. Ka viņš ir Nekas un Neviens”.
Tagad to cenšaties pierādīt Jūs. Citēju: “dažādu slepeno biedrību loma un ietekme uz pasaules vēstures procesiem tiek krietni pārspīlēta. Tas arī ir viens no mītiem.” Pēc būtības, mani tas nesatrauktu, ja nebūtu viens apstāklis - noliedzot Sātana eksistenci, saskaņā ar zināmo loģikas likumu (nepastāvot antitēzei, nepastāv arī tēze), Jūs noliedzat arī Dieva eksistenci, bet saucat sevi par kristieti - tātad iznāk, ka mānat tautu. Tā, lūk…
Jānim Saulītim.
Jums nu gan piemīt spēja izdarīt secinājumus, kur to nemaz nav. Vai es šai diskusijā kaut reizi esmu noliedzis sātana eksistenci? Vai arī noliedzis dažādu slepeno biedrību pastāvēšanas faktu? Es tikai teicu, ka to ietekme uz vēstures procesiem dažu cilvēku apziņā un uzskatos tiek krietni pārspīlēta. Jā, sātanam ir dota zināma vara šai pasaulē, tomēr viņš ir ierobežots savā darbībā, jo Dievs ir tas, kam pieder kontrole pār pasaules vēstures gaitu.
Taču man sāk šķist, ka mūsu diskusijas objekts patiesībā nav kristietība vai pagānisms, bet uzskats, ka kristīgā ticība nav latviešu ticība, ka tā ir kaut kas svešs un ar varu uztiepts. Tādejādi kristietība un latviskums tiek pretstatīti. Es tam nevaru piekrist - mums ir gan sava mītiskā senatne, gan kristīgā latviešu ticība. Vai gan latviešu zemnieks, kas pirms iesēt graudu zemē, nometās ceļos uz lauka, lai pielūgtu Dievu, ir mazāk latvietis? Vai ģimenes galva, kas svētdienas rītā sapulcēja savu saimi pie kopēja galda, lai lasītu dievvārdus? Vai mūsu senči, kas svētdienās apģērba labākās goda drānas un visa saime devās uz dievnamu, nav latvieša vārda cienīgi? Latviešiem ir tradīcijas, kuru saknes meklējamas pagānismā, taču tikpat daudz ir kristīgu tradīciju, kas arī ir neatņemams tautas garīgais mantojums. Tad jau jebkura pasaules tauta, izņemot ebrejus, varētu teikt, ka kristietība ir tiem sveša un uzspiesta, jo visi savulaik esam bijuši pagāni. Kristus mācība nav vienai tautai vai zemei - tā ir universāla un domāta visai cilvēcei. Nav dzirdēts, ka kāda Eiropas tauta atteiktos no sava kristīgā mantojuma, izņemot marginālas grupas, kas vēl šodien nez kāpēc grib praktizēt pagānismu.
Lotvim.
Kāds cilvēks reiz jautāja: Kas ir patiesība?
Tātad, apgalvojat, ka “pasaules vēsturi kontrolē Dievs, un Sātans ir ierobežots”. Palūkosim, vai tā ir?
Ružmons savai grāmatai devis nosaukumu “Sātana daļa”. Kas ir šī “daļa”? Filozofi - teologi saka, ka “Dievs valda Debesīs, bet Sātans - šeit, uz Zemes.” Jaunībā filozofs materiālists, dialektiķis, sešās paaudzēs rabīnu talmudistu pēctecis, kristīts ebrejs un reizē rasists - antisemīts Kārlis Markss bija sātanists un slepenas sātanistu sektas loceklis. Kā zināms, šis Markss radīja mācību, kuras dialektiskā attīstība materializējās kā marksisma sekotāju lielvalsts PSRS. Tad, lūk - šī sātanisma lielvalsts formēšanās un pastāvēšanas laikā ir atbildīga un līdzdalīga apmēram 100 000 000 cilvēku varmācīgā nāvē (lokāli kari, divas revolūcijas, pilsoņu karš, Pasaules karš, bads, represijas u.t.t.). Ja Jūs apgalvojat, ka “Dievs šo kontrolē”, tad varu Jums atbildēt - slikti kontrolē. Ja gribat apgalvot, ka šie fakti ir “nenozīmīgi” un “pārspīlēti”, tad esat melis.
Ar to gribu teikt, ka noliedzot Sātana ietekmi, Jūs noliedzat viņa pastāvēšanu - netieši, bet noliedzat. Iesaku palasīt “Rituale Romanum” jeb kristīgās baznīcas priekšrakstu exorcium veikšanai. Tur arī pateikts skaidri - kāds ir Sātans un ko viņš pārvalda.
—————————
“ka mūsu diskusijas objekts patiesībā nav kristietība vai pagānisms, bet uzskats, ka kristīgā ticība nav latviešu ticība, ka tā ir kaut kas svešs un ar varu uztiepts.”
Jā - tā arī ir. Sveša un ar varu uzstiepta. No savas loģikas viedokļa teikšu - “kas ir labs žīdam, nevar būt labs latvietim”. Ar to domāju mentālās atšķirības, kurām neko “universālu” piemērot nevar. Pēc būtības - kristietība ir tas pats jaunjūdisms un vērsts uz ebreju piesaisti jaunai reliģijai. Tas nekādi nav saistāms ar latvisko dievziņu. Izņemot dažas Bībelē ietvertas, no senākām mācībām aizgūtas teikas (par Lota sievu, ar formulu “neskaties atpakaļ”). Ja neticat man, citēšu Bībeli: “Veseliem ārsta nevajaga, vajag neveseliem. Es neesmu nācis aicināt taisnus [atgriezties no grēkiem], bet grēciniekus” (Marka ev. 2:17). Vai Kristus Jūs nepārliecina? Jeb Jūs apgalvosit, ka mūsu senči, sapulcējuši saimi istabā un piesaucot latvisko Dievu, kurš “katrā zara galiņā”, ir “smagi apgrēkojušies”? Vai varbūt, tie ir “neveseli”, kuriem steidzīgi nepieciešama “kristīgā dziedināšana” - ar uguni un zobenu? Vai varbūt mums, latviešiem, ir ļoti tuva ķēniņa Dāvida karjera no aitu gana par ķēniņu? Bet varbūt “taisnākā no Sodomas” Lota seksuālās izklaides ar paša meitām?
Kā redzat - es nebūdams kristietis varu diskutēt kā līdzīgs par Bībeles tēmām. Un neļaušu, lai psihiski neveselu ļaužu mācības, sauktas par “monoteismu”, duļķotu prātu manas tautas piederīgiem, un neļaušu pārrakstīt manas tautas vēsturi kādas monoteistu sektas PR vārdā.
“Kāds cilvēks reiz jautāja: Kas ir patiesība?”
Lotvis šim cilvēkam atbildēja: “Patiesība ir SIRDSAPZIŅA!”.
Ervīn Jākobson, tev kā speciālistam kristīgās vēstures jomā, man ir jautājums - kā 12.gadsimtā varēja kristīt kristietības izpratnē Livonijas līvus, tai skaitā arī LAT-GALUS, ja kristiešu bībele Livonijai tika nodrukāta 17.gadsimtā, bet ģemāņiem-vāciem, ja atmiņa neviļ, 16.gadsimtā? Šeit rodas nākošais jautājums - ja bībeli nodrukāja pašās 16.gadsimta beigās (pēc pastāvošās vēstures versijas), tad, kad šo bībeli varēja saņemt Livonijas “kristieši”? Kurā gadsimtā - vai 19.gadsimta otrajā pusē? Varbūt, ka kristiešu mācītājam tikai likās, ka viņš “krista” līvus 12.gadsimtā? Un, vai līvi, kas runāja “pusigauņu mēlē”, maz varēja saprast, ko viņiem murmulēja latīniski, lai varētu to uzskatīt par “kristīšanu”?
Jānim Saulītim.
A. Par Dieva un sātana varu.
1. No Bībelē atrodamās informācijas un kristīgās mācības izriet, ka sātanam patiešām ir dota zināma vara uz zemes. Taču no tās pašas mācības izriet, ka šī vara ir ierobežota attiecībā uz tiem, kas atrodas Dieva apsardzībā, tas ir Kristus sekotājiem jeb Dieva bērniem. Jā, sātans var uzbrukt un darīt ļaunu, bet galīgā uzvara vienmēr paliks Dieva bērnu pusē, jo Kristus sātanu ir uzvarējis.
2. Ka Markss jaunībā bija saistīts ar sātanistiem, ir zināms fakts. Kas attiecas uz ļaunumu, postu, nelaimēm un katastrofām, kas valda pasaulē, tad tā nav Dieva vaina, bet cilvēces grēka sekas. Nav runa par katra cilvēka individuālajiem grēkiem (kaut gan arī tiem), bet cilvēces kopīgo grēcīgumu (sacelšanos pret Dievu), kas šo pasauli padarījusi tādu, kāda tā ir, un, kā izriet nom Bībeles, ar katru gadu kļūs aizvien ļaunāka. Teiktais nebūt nenozīmē, ka Dievs nekontrolē šīs pasaules gaitu, taču Viņš atļauj grēcīgajai cilvēcei baudīt savas rīcības sekas. Ko sēsi, to pļausi.
————————————
B. Par kristietību un latvieša ticību.
1. Jūsu komentārs pierāda, cik maz Jums saprašanas par kristīgās mācības būtību. Vecā Derība, uz kuras notikumiem Jūs atsaucaties, tik tiešām bija domāta pamatā jūdiem, taču par Kristus mācību (Jauno Derību) skaidri teikts, ka tā domāta visai cilvēcei. Tāpēc arī kristietība pieļauj dažādas ārējās izpausmes formas - ja Jūs paceļotu pa pasauli, tad redzētu, ka katrā tautā kristietības izpausmes ir dažādas, pieskaņotas tautas mentalitātei un tradīcijām.
2. Kas attiecas uz grēka slimību, tad Bībele teic, ka nav neviena vesela uz šīs zemes, it neviena. Palasiet Rakstos, ko Dievs uzskata par grēku, un Jūs sapratīsiet, ka pēc Viņa standartiem esat caurcaurīm grēcīgs, tāpat kā ikviens no mums. Tikai Kristus upura dēļ mēs esam spējīgi pastāvēt Dieva priekšā. Kad Kristus runāja par “veselajiem” un “neveselajiem”, Viņš to teica farizejiem, kas sevi uzskatīja par taisniem, labākiem nekā citi. Šādiem cilvēkiem Dievs patiesi nevar palīdzēt, jo viņi sevi uzskata par bezgrēcīgiem, kam grēku piedošana nav vajadzīga.
3. Izskatās, ka Jūs tomēr nevarat kā līdzīgs diskutēt par Bībeles tēmām, jo Jums trūkst garīgas izpratnes par tur teikto. Jūs visu vērtējat no materiālistiskā (miesīgā) viedokļa, bet Bībeles vēsts ir garīga. Ja monoteiskais pasaules uzskats Jūsu acīs ir “psihiski nevesalu” cilvēku PR, tad acīmredzot Jums tuvāka ir daudzdievība. Tikai tad jājautā - vai Jūs no tiesas ticat daudzu dievu eksistencei, pielūdzat un kalpojat tiem? Diezin vai. Man šķiet, Jūs tomēr esat ateists un neticat nekādiem “viduslaiku māņiem”…
lotvim.
1. Ja patiesība ir sirdsapziņa, kāpēc tad sirdsapziņas katram cilvēkam saka ko citu, reizēm pat diametrāli pretējas lietas? Viens cilvēks sirdsapziņas dēļ nespēj nogalināt pat mušu, otrs bez sirdsapziņas pārmetumiem nokauj cilvēku. Cilvēka sirdsapziņa reizēm var būt tik ļoti grēka nocietināta, ka viņš vairs nav spējīgs sadzirdēt Dieva balsi, kas mūs uzrunā caur sirdsapziņu.
2. Kristīti cilvēki tika jau kopš Jāņa Kristītāja laikiem, bet kristīgā izpratnē - no kristīgās draudzes pirmās dienas mūsu ēras trešajā gadu desmitā. Ar drukātu Bībeli tam nav nekāda sakara, jo pirms 4.gs. pirmoreiz noteica Bībeles kanonu, kristīgā vēsts tika izplatīta mutvārdu veidā un ar roku pārrakstītās atsevišķu Bībeles daļu kopijās. Neredzu nekādu problēmu līvu kristīšanai, jo Meinards un Teodorihs sludināja viņiem kristīgo vēsti mutvārdos, turklāt līvu mēlē, ko dažu gadu laikā bija iemācījušies.
Ervīnam Jākobsonam.
1. “Viens cilvēks sirdsapziņas dēļ nespēj nogalināt pat mušu, otrs bez sirdsapziņas pārmetumiem nokauj cilvēku.”
- Kādēļ jūs cilvēku ar sirdsapziņu salīdzināt ar cilvēku bez sirdsapziņas? Vai tad šeit ir strīds par to, ka SIRDSAPZIŅA ir DIEVA balss?
2. “Kristīti cilvēki tika jau kopš Jāņa Kristītāja laikiem, bet kristīgā izpratnē - no kristīgās draudzes pirmās dienas mūsu ēras trešajā gadu desmitā. Ar drukātu Bībeli tam nav nekāda sakara, jo pirms 4.gs. pirmoreiz noteica Bībeles kanonu, kristīgā vēsts tika izplatīta mutvārdu veidā un ar roku pārrakstītās atsevišķu Bībeles daļu kopijās.”
- Kur ir pierādījumi, ka eksistēja neviltotas, pirms 12.gadsimta sarakstītas bībeles daļas? Kur ir pierādījumi tam, ko “kristieši” sludināja mutvārdos? Kur ir pierādījumi tam, ka tie bija kristieši? Cik daudz bija ar roku sarakstīto bībeles daļu? Kas šīs daļas varēja iegūt lasīšanai, pirms nebija bībele nodrukāta? Kur ir pierādījumi tam, ka Teodorihs bija lasījis ar roku pārrakstītās bībeles daļas? Vai Latvijā ir ar roku pārrakstītās daļas? Kur ir norādītās kristīto līvu un gallu dzimtas?
3. Ko nozīmē citāts no Mateja Evaņģēlija (15:22-28) - “Un redzi, viena kānaniešu sieva, kas nāca no tām pašām robežām, brēca un sacīja: „Ak Kungs, tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu ļauns gars nežēlīgi moka.” Bet viņš tai neatbildēja neviena vārda. Tad viņa mācekļi pienāca, lūdza to un sacīja: „Atlaidi to, jo tā brēc mums pakaļ.” Bet viņš atbildēja un sacīja: „Es esmu sūtīts tikai pie Israēla cilts pazudušajām avīm.” Vai tas nozīmē, ka Jēzus nezina, kam viņš ir sūtīts, un ka baznīca labāk zina, kam viņš sūtīts?
4. Kā dēls tad īsti bija Kristus? Dāvida? Jāzepa? Dieva? Vai Svētā Gara? Kā īsti sauca Kristu? Īzus? Jēzus? Isus? Jošua?
5. Kādēļ kristieši DZĪVO DIEVU sauc “tas kungs”, ar norādi uz nedzīvu priekšmetu?
lotvim.
1. Katram cilvēkam ir sirdsapziņa, tā ir Dieva dota. Nav cilvēka bez sirdsapziņas, taču cilvēka sirds var būt tik ļoti grēka nocietināta, ka sirdsapziņas balss vairs nav saklausāma. Tas arī ir iemesls, kāpēc sirdsapziņa dažādiem cilvēkiem runā dažādi - ja nav patiesa kontakta ar sirdsapziņā ierakstīto likumu Autoru, nav brīnums, ka tās balss skan izkropļoti.
2. Pierādījumu ir pilnas visas pasaules lielākās bibliotēkas un arhīvi. Ir tūkstošiem Bībeles fragmentu norakstu, sākot jau ar pirmajiem mūsu ēras gadsimtiem, kuru autentiskums ir zinātniski pierādīts. Tādi ir gan Vecās Derības ebreju un grieķu teksti, gan Jaunās Derības fragmenti, kas sarakstīti galvenokārt grieķu (koinē) un aramiešu valodās. Bībele nav vienota grāmata, bet rakstu apkopojums, kas radies ilgākā laika periodā un dažādās vietās. Kā jau teicu, Bībeles kanons, kādu to atzīst kristīgā baznīca, izveidots 4.gadsimtā. Līdz tam pastāvēja mutvārdu sludināšana un atsevišķi Kristus dzīves apraksti (Evaņģēliji), kā arī garīgo vadītāju vēstules draudzēm. Kanonā iekļauto grāmatu un vēstuļu autentiskums tika vērtēts pēc tā, cik liela izplatība konkrētajam rakstam ir kristiešu draudzēs, vai lielākā daļa draudžu to atzīst par autentisku, vai tajā rakstītais atbilst Kristus mācības pamatprincipiem un kristīgo draudžu mutvārdu tradīcijai. Kā zināms, Gūtenbergs iespiedmašīnu izgudroja tikai 15.gs. Līdz tam grāmatas tika pārrakstītas ar roku un to darīja galvenokārt mūki. Šādas ar roku pārrakstītas grāmatas (ne tikai reliģiska satura), protams, ir arī Latvijā. Tās glabājas Fundamentālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā. Teodorihs neapšaubāmi bija lasījis Svēto Rakstu rokrakstus, jo viņš bija izglītots cilvēks un nevarētu kļūt par misionāru, ja nepārzinātu Rakstus. Kristīto līvu un baltu tautu dzimtas atrodamas senajās hronikās.
3. Jā, Jēzus misija bija Dieva Valstību pasludināt galvenokārt jūdu tautai, jo tā bija Dieva izredzēta tauta un pēc apsolījuma tai vispirms bija jādzird vēsts par Dieva žēlastību. Uzdevumu šo vēsti pasludināt arī pārējai pasaulei Kristus deleģēja saviem sekotājiem: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai” (Marka ev. 16:15). Un: “Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis” (Mateja ev. 28:19-20).
4. Jēzus bija patiess Dievs un patiess cilvēks. Cilvēka dabu Viņš ieguva no savas mātes Marijas, bet dievišķo - no Dieva Gara. Jāzeps nebija Viņa bioloģiskais tēvs, tomēr Jēzu var saukt arī par Jāzepa dēlu, jo viņš bija tas, kurš par Viņu rūpējās, audzināja, mācīja, ierādīja amatu. Par Dāvida dēlu Jēzu dēvē, jo pēc saviem cilvēciskajiem ciltsrakstiem Viņš piederēja pie Dāvida dzimtas un bija tā pēctecis. Kas attiecas uz Viņa vārdu, ebrejiski to izrunā Ješua, bet grieķu un latīņu tekstos ir Jesus, pēc kā tad arī radušies visi pārējie lokalizējumi pasaules tautu valodās.
5. “Tas Kungs” nav norāde uz nedzīvu priekšmetu, bet senāks Bībeles latviskojuma izteiksmes veids. Citās valodās vārds “tas” netiek lietots, bet teikts vienkārši “Kungs”. Šāda forma ir arī latviešu Bībelē, kas tulkota no latīņu valodas, kā arī Bībeles jaunajā tulkojumā. Starp citu, ebreju Vecās Derības oriģinālā vārdu salikuma “Tas Kungs” vietā ir pavisam cits vārds - Jehova vai Jahve. Kāpēc tulkotāji citās valodās to aizstājuši ar “Kungs”, nav īsti skaidrs.
——————————-
Nobeigumā gribētu jautāt: kāpēc jūs tik neatlaidīgi interesējaties par mazsvarīgām lietām - kā sauca Jēzus tēvu, kā sauca pašu? Tas viss atgādina “matu skaldīšanu” un “utu meklēšanu otra kažokā”. Tam visam nav nekādas nozīmes tās vēsts kontekstā, ko Dievs caur Kristu gribēja mums paziņot. Vai apšaubot visa kristīgā autentiskumu pirms 12.gadsimta, jūs gribat teikt, ka kristīgā mācība, Bībele un viss pārējais radies tikai viduslaikos? Tas gan būtu ļoti oriģināli.
vai Jūs no tiesas ticat daudzu dievu eksistencei, pielūdzat un kalpojat tiem? Diezin vai.
—————–
Mēs “nakriškāni” “nekalpojam” Dievam kristiešu izpratnē. Mēs vienkārši dzīvojam saskaņā ar Dievu un tā likumiem.
Pēc Senkēviča: Krustneši, uzsverot savu tuvību Dievam, augstprātīgi paziņoja Lietuvas Dižkunigaitim un Polijas karalim Jagailim: “Mēs nēsājam krustu uz apmetņa…”, uz ko Jagaiļa padomnieks atbildēja: “Bet vajag to nēsāt sirdī”. Tāpat arī Jums novēlu - necensties pierādīt, ka esat “tuvāk” Dievam un “pareizāk” tam kalpojat…
1. Es redzu, ka jūs izprotat SIRDSAPZIŅU, vismaz rakstiski. Protams nav jābrīnās, ka cilvēkos SIRDSAPZIŅA mēdz skanēt izkropļoti. Vainojama šajā gadījumā būs uzspiestā, nepareizā pasaules uztvere. Šeit rodas jautājums, vai kristietība ir tā mācība, kas cilvēkam dod šo pareizo pasaules uztveri? Jūs atbildēsiet - protams. Es atbildēšu, protams NĒ. Kādi man ir pierādījumi? Ja kristietība būtu mācība, kas dotu PAREIZO PASAULES UZTVERI, tad kādēļ smagākie noziegumi, salīdzinoši ar “pagānu laikiem”, ir tikai pieauguši? Tai skaitā procentuāli nesalīdzināmi vairāk tieši starp kristiešu mācītājiem (pietiek atcerēties pēdējo pedofīlijas skandālu ar luterāņu baznīcas mācītāju Agri Pāvilu Lēvaldu). Kur tad ir kristietības dotā pareizā pasaules uztvere? Nav un tuvākā laikā nebūs!
2. Jā, Ervīn jūs pareizi saprotat mani - mūsdienu kristīgā reliģija tika radīta viduslaikos. Attiecībā uz kristietību man arī nav skaidris, kādēļ ir tādas pretrunas, kam tad īsti ir sūtīts Kristus, kādēļ nav vienota Kristus vārda dažādu baznīcu un konfesiju skaidrojumos, nav arī skaidrs, kādēļ šo mācību baznīca pirmkārt neizplata starp ēbrejiem un tā tālāk? Var saskaitīt bezgala daudz šādu nesakritību. Visas šīs neskaidrības - pretrunas norāda uz sasteigtību un “nesenumu” šīs reliģijas radīšanas ciklā. Secinājumus katrs izdara pats priekš sevis.
Un pagājās pa upi uz augšu, un nomazgāja svešo ticību. Un dedzināja krustneši mūsu tēvu mājas un svieda krāsmatās zīdaiņus.
Bet vispār balti šeit ieradās ar zemkopību (to pierāda tie paši ziedojumu akmeņi) ~5000g. atpakaļ, un sen būtu iekaroti, ja nebūtu valdnieki BALTIJAS jūrā un savā zemē. Tas nebūtu iespējams pie mežoņiem. Šīs runas ir stipri līdzīgas arī par Amerikas iekarošanu, kur kristieši visu nesaprotamo sauca par pagānismu un izmantoja visādas viltības, lai iegūtu labumu sev (plēsa cilvēkus uz pusēm, piesienot pie zirgiem u.t.t.). Nevar teikt, ka savā zemē noziegušos un izbadējušos cilvēku bars šeit atnesa kultūru (vēlāk to nesa arī no Austrumiem).
Ticība visā Eiropā bez vaidelošiem? St. John’s Day (Sant Joan) 23 - 24 Jun 2011 (annual), tāpat Maljorkas salā (Vatikāna degungalā) šajā datumā lec pāri 9 ugunskuriem. Un Anglijā, un Grieķijā, un Ukrainā, un Zviedrijā u.c.
Jānim Saulītim
Mūsdienu pasaulē jēdziens “Dievs” ir padarīts nekonkrēts un izplūdis. Vai tas dievs, saskaņā ar kuru Jūs sakāties dzīvojam, ir tas pats Dievs, sasaņā ar kura likumiem cenšos dzīvot es? Spriežot pēc Jūsu izpratnes par garīgām lietām un vairākām Bībeles tēzēm - diezin vai. Kas Jums ir dievs - visums, augstāks spēks, garīga enerģija? Man Viņš ir Persona, Gars, kas radījis visu redzamo un neredzamo, pasaules Radītājs un vēstures veidotājs. Jagailis ļoti pareizi teica: krustu vajag nēsāt sirdī, nevis kā ārēju simbolu. Tikai - ko īsti mēs nesan sirdī: Dievu, kādu mums atklāj Bībele - vienīgais uzticamais avots par garīgiem jautājumiem, vai arī pašizdomātu dievu, kāds tas šķiet mūsu samaitātajam prātam un iegribām? Vai mēs dzīvojam tā, kā Dievs to teicis un vēlas, vai veidojam dievus, kādi patīk mums un ir mūsu vēlmju izpildītāji? Tāds ir jautājums…
lotvim.
Dieva likumi un Jēzus un Viņa apustuļu mācība, kas ietverta Bībelē, ir vispareizākā pasaules uztvere, par to nav nekādu šaubu. Kāpēc pasaule tomēr paliek ar katru brīdi sliktāka? Bībelē teikts, ka Dievs šo pasauli radīja pilnīgu (perfektu), taču cilvēks to samaitāja ar nepaklausību Dieva likumiem, kas atraisīja grēka graujošo darbību un nāves varu. Kopš tā laika pasaule iet tikai uz leju un tā pati Bībele teic - būs vēl sliktāk un laiku beigās pasaule vispār iegrims grēka un vardarbības haosā. Kristus mācībai ar to visu nav nekāda sakara. Tieši pretēji - tie, kas cenšas dzīvot pēc Dieva likumiem, ļauj Dieva Garam sevi pārveidot Kristus līdzībā, bet cilvēka iekšējā pārmaiņa atnes pārmaiņas arī sabiedrībā. Bībele teic, ka patiesi kristieši ir “sāls”, kas vēl uztur šo pasauli no pilnīgas “sapūšanas”. Diemžēl grēks mēdz iespiesties arī baznīcā, tomēr, ja salīdzinām kristīgo sabiedrību un sekulāro, neapšaubāmi dažādu noziegumu un morālu grēku īpatsvars kristiešu vidū procentuāli ir daudzkārt mazāks nekā laicīgajā sabiedrībā. Es, protams, runāju par patiesiem kristiešiem, nevis tiem, kas sevi par tādiem tikai sauc, bet dzīvo kā pagāni un uz baznīcu aiziet labi ja pāris reizes gadā.
Kas attiecas uz kristietības rašanas viduslaikos, tad Jūs kaut ko jaucat. Kristietības pamatmācība tika noformulēta jau mūsu ēras pirmajos gadsimtos un izteikta Jaunās Derības Evaņģēlijos un apustuļu, galvenokārt apustuļa Pāvila, vēstulēs. Iespējams, Jūs ar kristietības mācību saprotat baznīcas kā institūcijas nostabilizēšanos, kas ienesa baznīcas kalpošanā dažādus jaunus rituālus, formas un dogmas. Jā, šīs lietas, iespējams, var attiecināt uz viduslaikiem, taču ne kristietības pamatmācību.
Citam.
Ļoti poētisks sākums Jūsu komentāram, gandrīz vai tautas epa cienīgs.
Tikai, kur Jūs ņēmāt ziņas, ka krustneši būtu svieduši krāsmatās zīdaiņus? Vai ne no tādiem pašiem un līdzīgiem pseidotautiskiem sacerējumiem?
Neviens nekad nav teicis, ka balti 12.gadsimtā bija mežoņi. Tiem bija savi likumi un kultūra. Taču šo tautu, tāpat kā jebkuras citas tautas tikumi pagānisma laikmetā, bija skarbi un nežēlīgi. Tāpat taisnības labad vajadzētu nošķirt “savā zemē noziegušos un izbadējušos cilvēku baru”, kā Jūs rakstāt, no īstajiem “krustnešiem” - ordeņa bruņiniekiem. Pirmie pārsvarā bija savervēti karakalpi, kas patiešām neizcēlās ar augstu morāli un tikumību, savukārt otri - garīga ordeņa bruņinieki, kas lielākoties dzīvoja kā mūki, un kam bija visai augsti morāles standarti - vismaz sākumā, kamēr arī ordeņa vīri nebija sākuši morāli izvirst. Par kultūras kā tādas atnešanu, protams, runāt nevar, jo baltu tautām bija sava kultūra, bet par šo zemju ievešanu Rietumeiropas kultūras apritē gan jāpateicas vāciem.
Neesmu teicis, ka visā Eiropā nebija pagānu priesteru kārtas. Nezinu kā leišiem, bet tautām, kas dzīvoja tagadējās Latvijas teritorijā, nebija īpašas priesteru kārtas. Priestera pienākumus veica pilsnovadu valdnieki, bet dzimtas līmenī - saimju vecākie. Starp citu, jēdziens “vaideloši” vairāk attiecināms uz senprūšiem, kam varbūt arī bija šādi priesteri, tomēr vēsturiski pierādīts tas nav. Bet par saulgriežiem (ziemas un vasaras) nav ko diskutēt - tos svinēja visas Eiropas pagānu tautas un arī tradīcijas, protams, mēdz būt līdzīgas, jo esam cēlušies no vienām indoeiropiešu saknēm.
Jābūt pilnīgi jukušam, lai kaut ko tādu sacerētu!
Ivar,
tev derētu iepazīties ar vēsturi - nevis ideoloģiski uzfrizēto, bet reālo. Neviens no šajā rakstu sērijā minētajiem faktiem nav “sacerēts”, bet ņemts no dažādu vēsturnieku apcerējumiem.
Vaideloši un Krīvi bija visām baltu tautām! Romuvas un Krīvu-krīva vara Prūsā bija daudz ietekmīgāka un nežēlīgāka kā citās baltu zemēs, bet prūši bija vairāk ietekmējušies no kristietības, kā arī viņiem pirmajiem nācās stāties pretī “baltajiem un pūkainajiem” krustnešiem.
P.S. Zarnu tīšana ap koku bija konkrēts soda mērs par konkrētu nodarījumu - medus zagšana vai dravas postīšana.
Kāpēc man jāklausās pasakas par kaut kādu ebreju dievu, kuru es ne redzējis, ne dzirdējis? Jautājums pilnīgi loģisks. Cik cilvēki tajā laikā bij redzējuši Palestīnu? Tas ir pilnīgs sviests no gaisa…
Baznīca izraisa riebumu…
Vai tev šķiet, ka pasakas par Laimu, Māru un Pērkonu ir labākas? Vai par mājas gariņiem, piemēram? Taču ne jau par to rakstā bija runa. Nodevība, līgumu laušana un solījumu nepildīšana, man šķiet, nevienā sabiedrībā, vai tā būtu pagāniska, islāmiska vai kristīga, cienīta netiek.
Raksta mērķis nebija kādu nosodīt vai attaisnot. Mērķis bija pamudināt uz vēstures notikumiem paraudzīties ar vēsu prātu, vērtējot tos nevis no mūsdienu, bet tā laika cilvēku uzskatu un vērtību sistēmas, tā laika likumu un tikumu viedokļa. Tas ļauj uz vēstures notikumiem paraudzīties objektīvāk un palīdz stiprināt arī mūsu pašapziņu, ka neesam tikai mūžīgi apbižotā, nabaga sērdieņu tautiņa, kam visi dara pāri.
Kas attiecas uz riebumu pret Baznīcu… Tad jārunā konkrētāk, kas tev izraisa riebumu - Baznīcas rīcība vai mācība, vēsturē vai arī šodien, konkrēta konfesija vai Baznīca vispār, vai tikai kristietība jeb arī citas reliģijas? Varbūt esi pilnīgs ateists? Jeb sātanists? Pagāns? Šādu jautājumu var būt daudz. Un vēl - man ir aizdomas, ka šodien lielai daļai Latvijas iedzīvotāju riebjas pilnīgi viss - šī valsts, Saeima, valdība, pašvaldības, ierēdņi, priekšniecība, cenas veikalos, kaimiņi utt. Tikai pašu rīcība un dzīvesveids neriebjas… Tāds dvēseles noskaņojums…
Ech, cik maz vērti ir ideoloģiski tendēta cilvēka spriedumi… Ja jau jums, Jākobsona kungs, šķiet ticami krustnešu ideologu spriedumi par kuršiem un zemgaļiem, kurus citējat, tad pēc loģikas jums vajadzētu tikpat kvēli aizstāvēt arī boļševiku stāstus par ļaunajiem kulakiem un buržuāziskajiem nacionālistiem, kas sadarbībā ar rietumu imperiālistiem (respektīvi Sātanu jūsu versijā) gatavo sabotāžu pret darbaļaužu laimes valsti.
Valter,
mans nolūks nebija nomelnot tautas, kas tolaik apdzīvoja Latvijas teritoriju, parādot tās pēc iespējas melnākās krāsās. Tie ir arī mani, tāpat kā visu latviešu senči, lai arī etniski pa pusei esmu vācbaltietis. Mans nolūks bija likt cilvēkiem saprast, ka tajos laikos cilvēku dzīve un tikumi bija, kādi bija, un viņu rīcība un tās motivācija nereti ļoti atšķīrās no mūsdienu sapratnes par to, kas ļauns un kas labs. Starp citu, uzskats, ka pirms krustnešu ierašanās te bija viena vienīga laimes valstība, tāpat tā laika baltu un līvu valstisko veidojumu idealizēšana, arī ir ideoloģiski tendēta. Savulaik šāda vēstures izpratne tika veidota pirmās atmodas laikā, lai celtu latviešu pašapziņu un izmantotu cīņā pret vācu kundzību. Savukārt Ulmaņa autoritārās valdīšanas gados šī ideja kalpoja valdošās nacionālisma ideoloģijas pamatojumam. Tāpēc par ideoloģiju nerunāsim…
Kas attiecas uz boļševiku propagandu, tad tā par 90% balstījās uz meliem. Senās hronikas, lai arī vāciešu un citu tautību cilvēku sarakstītas, tomēr nav klaji meli. Protams, notikumi un vietējie ļaudis aprakstīti no rietumeiropiešu viedokļa, kas uz baltiem un līviem raudzījās kā uz mežonīgiem pagāniem, tāpat, iespējams, noklusēta viena otra necienīga krustnešu, bet izcelta tāda pati vietējo rīcība. Tomēr ir arī citas hronikas un vēstures liecības, kas ļauj novērtēt tā laika baltu un līvu dzīvesveidu un paražas. Tāpēc jau katram dots saprāts, lai novērtētu, kas graudi, kas pelavas. Taču lielākajai ļaužu daļai diemžēl labāk patīk ideoloģizēti vēstures štampi…
Ervīn, paldies, man patīk tavs vēstures izklāstījums. Es lasot daudz ko ieguvu. Tie cilvēki lasot tavu tekstu nesaredz to, kas rakstīts, pareizāk sakot negrib tavus vārdus saklausīt. Drīzāk grib izteikt savas emocijas. Viņiem neinteresē citi viedokļi. Vai ir vērts kaisīt apelsīnus… Viņiem tavas domas, tavi komentāri ir tikai, lai varētu izmest savas ilgi lolotās emocijas.
Slima suņa murgi. Nožēlojami! Ervīn, kāpēc kropļojiet Latvijas vēsturi? Kas Jums devis tādas tiesības?
Rena,
un kāpēc jums ir pārliecība, ka tieši jūsu vēstures interpretācija ir pareiza? Un, kas jums devis tiesības Latvijas vēsturi padarīt par kauna, ciešanu un vergu tautas vēsturi?
Visi vēstures notikumi, kas minēti rakstā, ir fakti nevis “murgi”. Interpretācija? Interpretācija, kā zināms, vēstures zinātnē ir subjektīva. Tomēr Latvijas un latviešu tautas vēstures interpretācijai, kāda tā ir atspoguļota šajā rakstā, piekrīt daudzi mūsdienu Latvijas vēsturnieki. Ja jums ir cits viedoklis, tās ir jūsu tiesības. Taču aicinu uz vēsturi palūkoties bez stereotipu, mītu un dažādu ideoloģiju radītā uzslāņojama - objektīvi un racionāli.
Lasu un smaidu - kā rakstiņa autors cenšās mazgāt kristiešus baltus un nevainīgus, pierādīt, ka Latvju zemes kristīšana (pēc būtības - pirmais globalizācijas pasākums, ar mērķi okupēt šīs zemes un ieviest savu ideoloģiju) bija labākais kas vien varēja notikt
Jā - un ebreju ticības atvasinājums, kas varbūt jūdiem bija progresīvs (tikai viņi paši līdz šim to nepieņem) bija, ir tīrā medus maize citām tautām 
Varbūt Ervīns Jēkabson, zina, ka tieši Latvijas teritorijā līdz pat tā saucamajiem Zviedru laikiem bija pat ļoti dzīvas senās tradīcijas un baznīcā iešana bija formāla? Tieši tā saucamajos Zviedru laikos melnsvārķi sevišķi agresīvi piekopa svētbiržu, svētozolu izciršanu, lai likvidētu “tumsonību”?
“taču aicinu uz vēsturi palūkoties bez stereotipu, mītu un dažādu ideoloģiju radītā uzslāņojama - objektīvi un racionāli.” - nu tad paskatieties pats bez baznīckungu mītiem par “labajiem” kristiešiem, kas te nesuši “gaismu”.
Kas attiecas uz boļševiku propagandu, tad tā par 90% balstījās uz meliem. Senās hronikas, lai arī vāciešu un citu tautību cilvēku sarakstītas, tomēr nav tīši un klaji meli.
-gluži tāpat kā boļševiki, tāpat arī kristiešu hronisti centās savās hronikās interpretēt “pagānu ciltis” un “cēlos kristus bruņiniekus” sev vēlamā gaismā.
Protams - te bija tumsoņi, kas pielūdza elkus
Tik pat labi - no cita skatu punkta - kristieši ir tumsoņas, kas pielūdz krustā sistu līķi.
Arī taisnība, vai ne? Tikai interpretēta no zināma skatu punkta
no malas,
vēsture vispār ir subjektīva zinātne, kur ļoti daudz atkarīgs no interpretācijas. Uzsveru - INTERPRETĀCIJAS nevis demagoģijas vai tīšiem meliem. Arī hronisti, kas stāsta par kristietības pirmsākumiem mūsu zemē, to dara no kristiešu viedokļa. Šī nianse, protams, jāņem vērā, taču tas nemaina pašus notikumus un faktus. Nedomāju, ka kāds no hronistiem tīši centās nomelnot baltu un somugru tautas, taču - no viņu redzesviedokļa šīs pēdējās pagānu tautas Eiropā patiešām bija tumsoņas un mežoņi. No mūsdienu viedokļa šīs tautas, protams, nebija ne mežoņi, ne tumšoņas - tāds tolaik bija dzīvesveids visām pagānu tautām, kuras vēl nebija skārusi Rietumu kristīgā civilizācija. Balti un līvi bija tikpat “mežonīgi” kā, piemēram, skandināvu vikingi pirms kristietības pieņemšanas. Un elkus viņi pielūdza pavisam noteikti - dabas parādību personificēšana no kristīgā viedokļa ir ekldievība.
Ja būtu rūpīgi izlasījis visas trīs raksta daļas, atcerētos, ka tas jau arī bija rakstīts - Livonijas laikā līdz zviedru laikiem baltu kristietība bija visai nosacīta, ar daudziem gagānisma un senču tradīciju elementiem. Taču tas tikai apstiprina, ka patiesībā nekāda senču ticības apspiešana īpaši nenotika - Romas baznīca uz to skatījās caur pirkstiem, pieprasot vien formālu ticību un dažu svarīgāko rituālu izpildīšanu. Sākoties zviedru valdīšanai, tie kā luterāņi bija šokēti, ka tauta, kas jau vairākus gadsimtus skaitās kristīga, patiesībā piekopj īsti pagāniskas ierašas. Tad arī tika veikti pasākumi, lai šāda situācija vairs nebūtu iespējama. Un pareizi vien ir - kam vajadzīga ar pagānismu sajaukta kristietība!? Vai nu esi viens vai otrs - auksts vai karsts. Bībele teic, ka remdenos Dievs izspļaus no savas mutes.
Raksta mērķis nebija nevienu ne “mazgāt baltu”, ne attaisnot kāda rīcību. Raksts pat nebija par kristietību, tam ir tikai pakārtots sakars. Raksta mērķis bija kliedēt dažus no vēstures mītiem, kas gadsimtu gaitā dziļi iesakņojušies tautas apziņā. Piemēram, par mītiskajiem “700 verdzības gadiem”, kas ir pilnīgs blefs. To nesaku tikai es, to saka vairums nopietnu mūsdienu vēsturnieku un vēstures entuziastu. Līdz pat 16.gadsimtam laikiem latvieši lielākoties bija brīvi ļaudis. Un vislielākās dzimtbūšanas briesmas sākās tikai pēc latviešu zemju iekļaušanas Krievijas impērijā, kad Pēteris I vācu muižniekiem Baltijā piešķīra vēl nebijušas tiesības un privilēģijas.
Kas attiecas uz to, vai kristietība latviešiem bija “medus maize”, teikšu tā - visas Eiropas tautas kādreiz no pagānisma pievērsušās kristietībai, taču neesmu dzirdējis, ka kāda Rietumeiropas tauta šodien par to vaimanātu. Vai nu jums tas patīk vai nē, taču kristietība tiek uzskatītas par progresīvāku sabiedrības garīgās attīstības formu nekā pagānisms. Mēs nenoliedzam savu pagānisko pagātni, taču šodien visa Eiropas sabiedriskā un lielā mērā arī likumu 0sistēma tā vai citādi balstās kristīgajās vērtībās.
Kristīgās baznīcas vēsturnieka raksts ne ar ko neatšķiras no tiem rakstiem, kas tiek šodien publicēti Latvijas un Krievijas presē. Latvieši ir barbari, neizglītoti u.t.t., tikai krievi ir tie īstie kultūras nesēji. To pašu sludināja arī vācu mācītāji un baroni.
Edīte,
kur šajā rakstā jūs izlasījāt, ka īstie kultūras nesēji ir krievi??? Un vietējās baltu ciltis nebija neizglītoti mežoņi. Viņiem, protams, bija sava kultūra un tradīcijas. Raksta mērķis bija likt paskatīties uz mūsu vēsturi bez nacionālā romantisma brillēm un saprast, ka baltu tautas nebūt nebija miermīlīgi upuri asinskāro iebrucēju priekšā, bet visai kareivīgas tautas ar skarbiem likumiem un tikumiem. Kas attiecas uz vāciešiem, tad viņi nevis “atnesa barbariem kultūru”, bet ieveda pēdējo pagānu zemi Eiropā Rietumu kultūras un civilizācijas apritē. To taču jūs negribēsiet noliegt?
Autors ir klajš melis un okupatīvās krustnešu varas pārstāvis. Tautas nodevējs, kas publicē šādus apmelojošus pasūtījuma raksteļus… īpaši pūlējies nelietis… laikam labi samaksāja krustneši jehudi… Par cik sudraba grašiem apmelo savējos?
Vēsturei vispār ir raksturīgi tikt mitoloģizētai. Līdz 19.gs. Latvijas iekarotāji izdomāja vēsturi un lika to mācīties. Viltota tika visa Visuma vēsture. Iekarotāji sāka ar to, ka pasaule esot radīta pirms 5000 gadiem. Pietrūka tikai, ka to ir radījis kāds bīskaps. Tāda pieeja bija ļoti būtiska. Reizē ar to atkrita jautājums, kas uz zemes bija pirms 5000 gadiem. Zeme taču vēl nebija! Apstrīdēt to nozīmēja degt uz sārta. Bet viss rāda, ka nozīmīgākais kultūrā tika radīts tieši pirms 5000 gadiem. Arī zinātne te mēģināja ievest savas korekcijas. Tā samierinājās ar domu, ka ģeoloģija atrod Zemi senāku. Bet uz cilvēkiem attiecināja mežoņu teoriju. Tie sēdēja ap ugunskuru un ar krama gabaliem kasīja nost taukus no ādām. Apgaismības laikmets deva citus kritērijus vēstures avotu analīzei. Krievijā nebija apgaismības laikmeta, tāpēc tur viltotie vēstures “dokumenti” joprojām ir cieņā. Latvijā tika pierādīts, ka visas hronikas ir viltotas un patiesie avoti slēpti vai iznīcināti. Tas izraisīja zinātnieku divkauju, kura sākās 18.gs. un turpinās joprojām. Latvieši analizē vēstures liecības un cenšas restaurēt patiesību. Iekarotāji mēģina radīt viltotās vēstures vietā jaunu - arī viltotu, kura pierādītu to pašu, ko bija jāpierāda vecajai. Ka mēs esam nekulturāli un beztiesīgi, ka mūs vajag atbrīvot un apgaismot.
Kopija iz senvēstures materiāliem:
II. Latviešu apgaismība, apģērbs un veselība.
Vecie latvieši bij lieli augumā, viņiem bij stiprs miesas sastāvs, sārtbrūna sejas krāsa, zilas acis, gludi brūni mati, kuŗi nokārās zemu uz viņu pleciem, viņi audzēja bārdu, cik gaŗa tā auga: viņiem tā bij, kā vēl tagad pie daudz zemākām krievu šķirām, vīrišķības un piedzīvojumu zīme, un uz tās viņi lika lielu svaru. Tik tos, kuŗus gribēja sodīt, kuŗus gribēja noteikt par negodīgiem, tos viņi apcirpa; un tad tas tāds nedrīkstēja rādīties viņu sapulcēs: tāds tika saukts par sakropļotu.
Vīrieši kā sievietes ģērbās ziemu platos kažokos un vasaru šaurākās vilnainās vaj linu drēbes, kuŗas viņi savilka ar jostu ap viduci. Kurpes (vīzes) tie darīja no kārklu lūkiem un piestiprināja tad ar saitām, kā grieķi savas pastalas jeb sandales. Sievas valkāja nātnas apmaucenes galvā. Meitām bij gaŗas matu pīnes, raibi vaiņagi no vilnas un zvaniņi pie jostas. Arī jaunām sievām bij jāpatur vainags, līdz tās caur dēla dzemdēšanu iemantoja vecu sievu rotu; viņas pazina tikai pie to īsiem matiem un pie tā, ka zvaniņu tām nebij.
Viņu bērni staigāja ziemu kā vasaru gandrīz gluži kaili un bradāja basām kājām tikpat labi pa sniegu, kā lēkāja pa ziedošām pļavām. Tik kad nāca tuvāk lielu cilvēku laiks, kad meitām bij jāpaslēpj miesas skaistumi un puisēni varēja piedalīties pie tēvu darbiem, sāka dot kārtīgu apģērbu.
Pēc tādas nocietinošas audzēšanas nāca strādīga, darbīga dzīve. Vīrieši apkopa tīrumus, medīja mežos, meklēja lāčus viņu ziemas midzeņos un vilku mātes viņu guļu vietās, apzvejoja viņu daudzos ezerus un upes. Sievas līdz ar meitām un bērniem ganīja ganāmos pulkus, kopa bites un sagatavoja ēšanai, ko viņu vīri bij ieguvuši. Vispārīga darbība dāvināja vispārīgu veselību. Ar vieglību sievietes piepildīja viņu uzdevumus, un bij pēc dzemdēšanas divās vaj trīs dienās atkal spējīgas griezties atpakaļ pie viņu darbiem. Gadījās bieži pat, ka viņas ceļā būdamas dzemdēja, ņēma savu bērnu priekšautā un tā jūdzēm tālu gāja kājām atpakaļ uz savu dzīves vietu. Vīrieši aizsniedza īpaši lielu vecumu, un dažs, kuŗš līdz astoņdesmitam gadam bij cīnījies līdza savas tautas kaujās, palika vēl trīsdesmit līdz četrdesmit gadus savu brāļu vadītājs pie sarunām un apspriedumiem. Dažs latviešu Nestors kavēja vāciešiem vēl gŗūti viņu sekmes, kad tie jaunākos cīnoņus bij jau dabūjuši pie malas. No sērgām latvieši zināja īpaši maz, iekam vācieši caur savām apkaušanām nebij laukus apklājuši miroņiem un tik bieži gaisu samaitājuši; nezināja gandrīz neka no kaut kādām neveselībām, atskaitot ievainojumus un vecuma nespēku. Tādus vājniekus viņi kopa rūpīgi vairāk mēnešus, un viņu burviem un priesteriem karstās pirtis nācās izlietot visu viņu mākslu pie to izdziedināšanas. Bet ja tas laiks bij pagājis bez veseļošanās panākuma, tad viņus noteica par nedziedināmiem, un cietēji vēlējās tad arvienu paši sev nāvi. Aicināja kopā visus draugus un radus, turēja pie vājnieka guļu vietas sēru mielastu, pa kuŗa laiku viņu vizi apbēra iepriecinājumiem un mīlinājumiem un kuŗa beigās diviem uz to izvēlētiem viņš bij piepeši jānonāvē: tas ir tāds solis, no kuŗa veselīgu domu pareizības mūsu vājie jūtekļi spiež atpakaļ lēkt. Varbūt viņš ir cilvēcīgāks, nekā tā dziedniecības mākslas lietošana, kuŗa nedziedināmo mocekli gadiem patur tādā stāvokli, kas savieno bezspēcību, kāda ir iekš nāves, ar visām dzīvības sāpēm, nedodama tomēr nedz bezjūtības, kāda ir nāve, nedz prieku, kādi ir dzīvībā.
III. Viņu rakstura piemīlīgums.
Lai gan no tās īpašības, kas pievesta, būtu jādomā, ka viņu raksturs bijis mežonīgs, tomēr visi rakstnieki, kuŗi piemin latviešus priekš vāciešu ielaušanās, ir tai ziņā vienprātīgi, ka viņus apraksta kā mīlīgu, mierīgu tautu un nosauc to par visu mierīgo dzimumu. [31] Būdami bagāti, tāpēc ka viņi neko vairāk nevēlējās, nekā to, kas viņiem bij, būdami laimīgi, tāpēc ka viņi pilnīgā brīvībā un ar netraucētu veselību varēja baudīt savu dzīvību, viņi bij līdzjūtīgi un palīdzīgi pret ikkatru, kas cieta kādu piespaidu. Ja kāds svešs kuģis tika mētāts pie viņu krastiem no vētras, tad viņi steidzās uz glābšanu klāt savās laiviņās;[32] ja tam tika uzbrukts no igauņu un līvu jūŗas laupītājiem, tad viņi ņēma dūšīgi un labprātīgi dalību pie tā aizstāvēšanas, un veda tad prieka pilni tos izglābtos savās būdās uz līgsmu mielastu. Ādams Brems saka: būtu daudz kas slavējams stāstāms no šās cilvēku mīlētājas tautas tikumiem, ja tik - tie būtu kristīti cilvēki. Tā domāja viss viņa kristīgais gadu simtenis. Kas nepiederēja pie Romas virsgana avju kūts, bij nodots riebjumam un iznīcināšanai. Nejēdzīgie! Tās ir jūsu ticības nolūks, ja viņa citādi lai netop iepazīta par negudru smejamību ragžģi? Kas lai tas cits būtu, nekā cilvēkus daiļot, tiem iedvest lēnprātību un brāļu mīlestību? Jūs atradāt še tautu, kas jau bij tāda, par kādu jūsu ticības mācībām to bij darīt; un jūs - jūs iznīcināt vienu daļu no viņas un liekat otru vērgu ķēdēs, tāpēc ka tā nebij no neviena priestera apslacīta ar ūdeni, tāpēc ka tā savus ceļus nebij locījusi priekš jūsu dievekļiem, bet priekš saviem.
Tikai kaŗos pret vācu bruņeniekiem viņa bij cieta, nepielūdzama, asinskārīga: bet vaj to viņai var ņemt ļaunā? Kā lai viņai būtu cilvēcīgs prāts pret svešniekiem, kas nekaitināti, pat bez iemesla nāca no tālienes izpostīt viņu būdas, sadedzināt viņu sējumus, laupīt viņu ganāmus pulkus un gānīt viņu dievekļu svētnīcas, tikai lai viņus piespiestu pildīt bezprātīgu ārīgus iestādījumus? Un kas tos pieņēma, nebij tāpēc laimīgāks: kristība iesvētīja viņu - dzimtbūšanu. Vaj viņiem nevajadzēja šos svešniekus, kas iemitinājās viņu zemes iekšienē, neielaidās nekādā miera derībā citādi, kā vien, kad bij līdz nespēcībai sabeigti, un turēja derību vienīgi tik ilgi, līdz bij atpūtušies uz jaunām negantībām: vaj viņiem nevajadzēja uzlūkot tos par plēsēju zvēriem, vienīgi kuŗu iznīcināšana varēja gādāt viņiem mieru un drošību?
Tomēr atrodam, ka arī pret viņiem bieži vien iedzimusi cilvēku mīlestība, kāda bij latviešiem, paturēja virsroku un ka tie, tiklīdz kā varēja, griezās atpakaļ pie viņu lēnības. Deviņi zobenbrāļi bij kādreiz Vilandes pilī no latviešiem sagūstīti. Nosprieda viņus nomērdēt badā un tāpēc tos ieslēdza kādā dziļā pils telpā iekš zemes. “Kāpēc lai tiem ļauniem vāciešiem tik ilgi vēl dzīvot?” tā sacīja kāda sieva. “Es viņus nomētāšu akmeņiem.” Bet akmeņu vietā viņa meta iekšā ēdmaņu. Šī labsirdīgā viltība tika beidzot pienākta un - nosodīta? Nē! latvieši nebij kristīti cilvēki. Viņi apkaunējās no savas nežēlības un atlaida gūstekņus brīvā.
Agnese,
spriežot pēc teksta, valodas un pareizrakstības niansēm jūsu copy-paste “palagi” arī ir no tās pašas 19.gs. nacionāli romantizētās “vēstures” pūra. Tur ir tik daudz vēsturisku absurdu, ka vispār nebūtu vērts to komentēt, bet diemžēl vēl joprojām mūsu tautā ir jums līdzīgi cilvēki, kas staigā ar šādām izkropļotas un romantizētas vēstures rozā brillēm un izmisīgi pretojas saprast un izzināt patieso vēsturi. Lūk, daži vislielākie absurdi jūsu citētajos rakstos.
1. No kurienes autoram tik detalizēta informācija par seno “latviešu” izskatu, apģērbu un dzīvesveidu? Nekādu dižo hroniku ziņu par to visu nav un arī arheoloģiskie materiāli laikā, kad uzrakstīts šis raksts, nekādi plašie vis nebija. Ta’ču autors izrādās smalki zina, ko un kā darīja tās senās tautas, ko valkāja un pat kā sievietes tolaik dzemdēja. Laikam autors būs bijis kāds reinkarnējies letgalis, sēlis vai kūrs! Secinājums - no tām vēstures ziņu un arheoloģisko pētījumu drumstalām, kas tolaik bija pieejamas, autors izveidojis savu iluzoru, nacionāli romantiskas jūsmības apdvestu senā “latvieša” tēlu. Kāds tam sakars ar patieso vēsturi?
2. Vīrieši aizsniedza īpaši lielu vecumu, un dažs, kuŗš līdz astoņdesmitam gadam bij cīnījies līdza savas tautas kaujās, palika vēl trīsdesmit līdz četrdesmit gadus savu brāļu vadītājs pie sarunām un apspriedumiem.
Absurds. Visi Eiropas vēstures pētījumi pierāda, ka 12.-13.gs. cilvēki nedzīvoja tik ilgi, īpaši jau vīrieši, kuru mūžs vienmēr bijis īsāks nekā sievietei. Visbiežākais vīriešu nāves cēlonis bija nāve kaujas laukā vai ievainojumu sekas, bet te apgalvots, ka vīri karojuši līdz 80 gadiem. Pat nekomentēšu.
3. Pilnīgi no pirksta izzīsts ir apgalvojums, ka senie “latvieši” nepazina slimības un tās ievazājuši tikai vācieši. Vācieši no Rietumeiropas iespējams arī atveda kādu līdz tam nezināmu slimību, taču apgalvot, ka senie Baltijas iedzīvotāji nav slimojuši vispār… Piedodiet, cilvēki ir slimojuši kopš grēkā krišanas Ēdenē visos laikmetos un visās tautās. Apgalvot pretējo nozīmē parādīt pilnīgu nekompetenci.
4. Visi rakstnieki, kuŗi piemin latviešus priekš vāciešu ielaušanās, ir tai ziņā vienprātīgi, ka viņus apraksta kā mīlīgu, mierīgu tautu un nosauc to par visu mierīgo dzimumu.
Par kādiem rakstniekiem ir runa? Senās hronikas Latvijas teritorijas senos iedzīvotājus gan raksturo pavisam citādi. Acīmredzot domāti tie paši 18. - 19.gs. nacionālromantiskie rakstnieki, kuri tēloja nevis patieso vēsturi, bet idealizētu “laimības zemi”, kāda Latvija 12.gadsimtā ne tuvu nebija. Starp citu, gluži tāpat kā jebkura cita zeme tajā skarbajā laikmetā. Vai gan kurši būtu tie, kas nosaukti par “mierīgo dzimumu”? Kurši, no kuru sirojumiem baidījās visa Skandināvijas piekraste? Vai zemgaļi, kuri bija vieni no sīkstākajiem karotājiem? Nez ko par šādu “mierīgumu” teiktu igauņu bāleliņi, kuru zemē nepārtraukti siroja te viena te otra “latviešu” cilts?
5. Ja tam [svešzemju kuģim] tika uzbrukts no igauņu un līvu jūŗas laupītājiem, tad viņi ["latvieši"] ņēma dūšīgi un labprātīgi dalību pie tā aizstāvēšanas, un veda tad prieka pilni tos izglābtos savās būdās uz līgsmu mielastu.
Ak, tad tā?! Redz, igauņi un līvi bija tie sliktie! Viņi bija laupītāji, bet “miermīlīgie latvieši” vēra zīļu krelles zem ozola kuplajiem zariem un to vien darīja, kā glāba no somugru laupītājiem nabaga kuģiniekus. Bet kā tad paliek ar vēstures liecībām, ka tieši kuršu laupītāji aptīrīja svešzemju kuģus, kas vētras laikā bija uzskrējuši uz sēkļa Kurzemes piekrastē? Kā ar “galvu griezējiem”, par kuriem vēl ilgi klīda leģendas Kurzemes jūrmalā?
6. Kristība iesvētīja viņu - dzimtbūšanu.
Apgalvojums, kura absurdums neprasa komentārus. Kristīgā ticība Latvijas teritorijā ienāca no 11.gs. (Austrumlatvija) līdz 12.-13.gadsimtam, bet dzimtbūšana sākās tikai 15.-16.gadsimtā. Gandrīz visu Livonijas valsts laiku vietējie iedzīvotāji bija brīvi cilvēki, bet dižciltīgie, kas bija labprātīgi pieņēmušu kristietību, būtībā visi saglabāja savu augsto stāvokli, tiesa gan - pamazām pārvācojoties. Kristība neatnesa “latviešiem” dzimtbūšanu. Dzimtbūšana pastāvēja visā Eiropā un pat,ja Baltijas zemes nebūtu vāciešu iekarotas, no dzimtbūšanas mēs tik un tā neizbēgtu. Tikai tad vācu baronu vietā būtu pašu latviešu baroni.
7. Autors nemitīgi lieto vārdu “latvieši”, kas pats par sevi ir absolūti nezinātniski, jo 12.-13.gs, par ko ir runa, tādas latviešu tautas ne tuvu nebija. Latvieši kā vienota tauta izveidojās tikai 17.gs., bet tā īsti pat tikai 19.gs. Ko autors domājis ar “latviešiem”? Acīmredzot baltu tautas - kuršus, zemgaļus, sēļus un letgaļus, kas apdzīvoja mūsdienu Latvijas teritoriju, jo līvus viņš izdala atsevišķi no “latviešiem”. Tad jau droši vien arī vendus. Taču moderno latviešu nāciju veido gan latgaļu, sēļu, zemgaļu un kuršu, gan arī vendu un līvu pēcteči, zināmā mērā pat vācbaltieši. Vārda “latvietis” lietošana attiecībā uz 13.gs. iedzīvotājiem ir nezinātniska un nekorekta.
8. Viss rāda, ka nozīmīgākais kultūrā tika radīts tieši pirms 5000 gadiem.
Kārtējais absurds. Nav rakstisku ziņu avotu par cilvēces vēsturi, kas būtu vecāki par šiem 5000 gadiem. Kā var apgalvot, ka galvenais cilvēces kultūrā radīts pirms tam? Uz kāda pamata? Tās ir tikai tukšas autora fantāzijas, kas droši vien balstās kādās ezotēriskās leģendās vai sazvērestības teorijās. Pietrūkst vien apgalvojuma, ka pirms 5000 gadiem uz zemes zēla varena civilizācija, ko atnesuši citplanētieši…
9. Uz cilvēkiem attiecināja mežoņu teoriju. Tie sēdēja ap ugunskuru un ar krama gabaliem kasīja nost taukus no ādām.
Nu tad jau autora uzskati nav nemaz tik atšķirīgi no kristietības, kaut arī viņš to tik čakli apkaro. Jo kristietība saka, ka jau pirmie cilvēks bija uz tāda attīstības līmeņa, ka varēja apstrādāt zemi un nodarboties ar lopkopību. Nekādu mežoņu. Bet pamazām izklīstot pa visu zemes virsu daļa cilvēku tik ļoti aizgāja prom no dievatziņas, ka ar laiku degradējās līdz mežoņu līmenim. Ka tas ir iespējams, pierāda kaut vai maiju bēdīgais piemērs - kādreiz varena civilizācija ar tiem laikiem augstu kultūras līmeni, tagad ir mežonīga, akmens laikmetā dzīvojoša tautiņa Meksikas džungļos. Mērkaķis nekad nevar evolucionēt par cilvēku, bet cilvēks par “mērkaķi” gan. Starp citu, ja jau nekādu mežoņu nebija, ko tad mums darīt ar tām tautiņām, kas vēl šodien piekopj akmens laikmeta dzīvesveidu?
10. Krievijā nebija apgaismības laikmeta, tāpēc tur viltotie vēstures “dokumenti” joprojām ir cieņā. Latvijā tika pierādīts, ka visas hronikas ir viltotas un patiesie avoti slēpti vai iznīcināti. Tas izraisīja zinātnieku divkauju, kura sākās 18.gs. un turpinās joprojām.
Ak, pierādīts. Avotus, lūdzu. Pats apgalvojums jau ir absurds - Latvijas teritorija 18.gs bija Krievijas impērijas daļa. Ja jau Krievijā bija tikai viltoti vēstures avoti un visi pārējie iznīcināti, kā gan Baltijas guberņās varēja pierādīt, ka viltojumu? Kā viņi tika pie “īstajiem” avotiem, lai kaut ko tādu apgalvotu? Nekādi “pierādījumi” un “zinātnieku divkaujas” nebija. Par “zinātniekiem” autors laikam mēģina nosaukt 18.gs. dažus vācbaltiešu humānistus un 19.gs. latviešu nacionālromantiķus, vai arī 20.gs. 30.gadu Ulmaņa autoritārisma laika angažētos vēsturniekus, kuru vienīgais uzdevums bija vēsturi apgaismot tobrīd valdošās nacionālisma ideoloģijas interesēs.
11. Latvieši analizē vēstures liecības un cenšas restaurēt patiesību. Iekarotāji mēģina radīt viltotās vēstures vietā jaunu - arī viltotu.
Jā, jaunā vēsturnieku paaudze patiešām cenšas analizēt vēstures liecības bez aizspriedumiem un dažādu ideoloģiju uzspiestiem štampiem. Tā ir vēsture, kas nepatīk ne dievturiem, ne superpatriotiskajiem bāleliņiem, ne nacionālradikāļiem. Taču tā ir patiesā vēsture - bez izskaistinājumiem un pašpazemošanās. Sī vēsture lielā mērā parāda, ka latviešu liktenis un attīstība ne ar ko daudz neatšķīrās no daudzu citu Eiropas tautu attīstības. Mēs esam izgājuši cauri dažādiem vēstures posmiem ar cieņu un mums nav ko kaisīt sev pelnus uz galvas un gausties par mūždien apspiestās bāreņu tautas likteni. Vēstures fakti ir vēstures fakti - atšķirties var tikai interpretācija. Taču 19.-20.gs. radījis daudzus vēstures viltojumus un mītus, no kuriem mums jācenšas atbrīvoties.
Un vēl kas - negribot tev, Agnesīt, tomēr izlauzies īstais īlens no maisa. Laikam labi samaksāja krustneši jehudi… - lūk, sakne. Protams, kas tas par “patriotu”, ja nav kārtīgs žīdu nīdējs. Taču tu pārcenties, Agnesīt. Vārdu salikums “krustneši jehudi” - kaut ko tādu dzirdu pirmoreiz. Laikam jau nevar vairs smagāk apvainot jūdu, kā nosaukt viņu par krustnesi. Tas patiesi ir loģikas kalngals… taču domu sapratu - visās cilvēces nelaimēs vainojama žīdu-masonu sazvērestība! Kā tad nu bez tās!
Visbeidzot, par pasūtījuma raksteļiem. Ir man daži pārmetuši pasūtījuma rakstus. Lasu un domāju - nu, kaut reizi, kaut tikai reizīti kāds patiešām būtu man drusku samaksājis par paveikto! Bet nē, skopuļi tādi, nemaksā žmodi un viss! Ne amerikāņi, ne krievi, pat ne cionistu briesmoņi. Tāpēc, ja tev, Agnese, ir skaidrība, ka šis ir pasūtījuma raksts, varbūt tu esi gatava ziedot kādu grasi? Nu, kaut vai tos pašus 30 sudraba gabalus, par kuriem devi mājienu. Ņemu jebkurā valūtā - eiro, dolāros, mārciņās. Nu, lūdzu, lūdzu!
Kādu laiku atpakaļ bija dzirdēts labs un trāpīgs teiciens ‘Vēsturi (pār)raksta uzvarētāji’. Tāpēc uzskatu, ka diskusiju un šo rakstu nav iespējams klasificēt kā patiesības meklējumu.
Paldies
Paldies, Ervīn Jākobson, par tik apjomīgu vēsturisku vēstījumu!
Noderēs, un ne tikai man. Iesaku arī citiem izlasīt! Turklāt šī ir tā retā reize, kad vērts būtu izlasīt arī cilvēku pārdomas komentāru sadaļā. Faktu apkopojumi, viedokļi, interpretācijas tajos dažādas, taču paldies raksta autoram par pacietību un izpratnes skaidrību, atspēkojot pārspīlētās un maldinošās vēstures atspoguļojumus!
Izlasot visu, ieskaitot komentārus, mani pārsteidz fakts, ka ir gana daudz, šķiet, zinoši, par vēsturi un ne tikai izteikties prasmīgi cilvēki, kuri neapjēdz, ka vēsture ir jāpēta, izmantojot visas pieejamās hronikas, tās salīdzinot un “liekot galdā citiem”. Nevar vadīties pēc, piem., 17.-20.gs. avotiem, kuri ir pretrunā ar pirmajiem pieejamajiem vēstures avotiem jeb hronikām.
Cilvēki neprot atzīt savas sakāves viedokļu cīņās, jo sevišķi tad, ja maldīgais viedoklis ir bijis ilgstoši populārs un politiski noturīgs un aktuāls mūsdienu sabiedrības zombēšanai.
Personīgi es gribētu zināt vēsturi tādu, kāda tā bija un ir - bez jelkādiem pārspīlējumiem un izdaiļojumiem! Tādu arī jau izsenis meklēju.
Ar labu dienu!
Jā, vēsture pacieš visu. Padomju laikā daudzus “iztaisīja” par revolucionāriem, bet tagad stāsta, ka Eiropas Savienības ideja esot bijusi Hanzas apvienības laikos un Zenta Mauriņa bijusi par ES ideju.
Ervīns Jēkabsons par šo apcerējumu saņēma labu naudiņu no žīdu vēstures rakstītāju biedrības. Tas nu ir skaidrs!
Un šāds notikums klasificē šo personu ka tautas nodevēju, ja viņš ir latvietis, bet, ja viņš ir kriptoebrejs, tad, saprotams kļūst viss uzskicelētais.
Agnese,
vai jūs nepateiktu tās “žīdu vēstures rakstītāju biedrības” adresi vai vismaz telefona numuru? Joprojām gaidu savu naudiņu, bet tā arī nevaru sagaidīt… Ja nopietni, kāpēc jūs domājat, ka cilvēkam nevar būt pašam savi uzskati, bet visi un vienmēr ir nopirkti? Un žīds bezsmadzeņu nacionālistiem izskatās ir lielāks ienaidnieks nekā visi komunisti, krievu kolonisti un citi “mūdži” kopā ņemti. Tāds bubulis, ko izmantot vienmēr un visur, kad jāatrod kāds ienaidnieks.
Pēc nacionalitātes daļēji esmu vācbaltietis, tomēr visu apzināto mūžu esmu sevi uzskatījis par kārtīgu latvieti un Latvijas patriotu. Mans nacionālisms ir pozitīvs - tāds, kas mīl un lepojas ar savu tautu un tās sasniegumiem, taču nenicina citas tautas un rases. Par tautas nodevējiem runājot - vai mūžīgā vaimanāšana par “mūždien apspiesto un nevarīgo bāreņu tautu” nav lielāka nodevība nekā spēja objektīvi paskatīties un vērtēt mūsu vēsturi? Kāpēc dažiem ir tik ļoti bail no patiesības? Kāpēc ideoloģiski radītie mīti un stereotipi ir mīļāki nekā vēsturiskā patiesība? Bet tikai patiesība var mūs darīt garīgi brīvus. Kā katru indivīdu atsevišķi, tā arī visu tautu un nāciju kopumā.
Var redzēt, ka šo rakstu patiesi rakstījis cilvēks ar interesi vēsturē un citā skatījumā uz jau zināmajiem faktiem. Malacis, tā tik turpināt! Jāatzīst, ka radās jautājums par to, cik patiesi un ticami ir šie raksti jeb ‘’sacerējumi”. Es nevēlos sākt nekādu drāmu ar autoru, bet man Jums ir jautājums, vai Jūs sevi pēkšņi no zila gaisa sāksit saukt par vēsturnieku? Lasot atbildes uz neapmierinātajiem vai tā teikt apmulsušajiem lasītājiem. Jūs viņiem atbildējāt tā, it kā viņiem pašiem nebūtu ne mazākās nojausmas, kas tā Latvijas vēsture patiešām ir. Mans jautājums Jums ir, vai šis raksts ir 100% ticams, vai viss, ko šajā rakstā var izlasīt, ir no vēstures ņemts, vai daļa no tā ir Jūsu izdomājums.
Betija,
neesmu vēsturnieks pēc formālās izglītības, taču vēstures entuziasts ar daudzu gadu pieredzi gan. Savā mūžā esmu izlasījis pietakami daudz specializētās zinātniskās un arī populārzinātniskās literatūras par Latvijas un citu tautu vēsturi, lai man būtu nopietns pamats viedoklim par vēstures jautājumiem.
Problēma ar vēstures mītiem ir tā, ka līdz pat jaunākajiem laikiem Latvijas vēsture bija vairāk vai mazāk ideoloģizēta. Sava ideoloģizēta vēsture bija jaunlatviešiem, sava sociālistiem, sava nacionālistiem, īpaši Ulmaņa autoritārisma gados, sava vācbaltiešiem, bet sava - padomju okupantiem. Katrai ideoloģijai un varai bija izdevīgi kādus vēstures momentus izcelt, kādu nozīmi mazināt, bet kādus vispār noklusēt. Vēsture kā zinātne vispār ir diezgan subjektīva, jo zināmo vēsturisko faktu materiālu dažādi vēsturnieki var interpretēt ļoti dažādi, dažkārt pat diametrāli pretēji. Vēl viena liela kļūda ir tā, ka mēs uz vēsturiskiem notikumiem mēdzam raudzīties no mūsdienu cilvēka, sabiedrības attīstības un likumu viedokļa, kaut mums vajadzētu uz to paraudzīties ar tā laikmeta cilvēku, likumu un tikumu acīm, lai maksimāli objektīvi spētu spriest par katru vēsturisku notikumu un tā fonu. Viss augstākminētais tad arī veido vēstures mītus. Vidēja un vecāka gadagājuma cilvēkiem šie mīti nereti ir iedzīti galvās jau kopš skolas gadiem kā aksiomas, tāpēc arī nākas saskarties ar neizpratni un sašutumu, ka kāds uzdrošinās izteikt citu viedokli, kaut vēsturiski tas būtu daudz pamatotāks.
Uz Jūsu pēdējo jautājumu atbildot - nevienu rindiņu neesmu izdomājis jeb, kā saka - izzīdis no pirksta. Viss, ko esmu rakstījis, atrodams arī citos avotos. Jāteic, daudzi vēstures mīti tikuši sākti klīdināt vien salīdzinoši nesen, kādus beidzamos 30 gadus. Piemēram, lielākā daļa mūsdienu vēsturnieku piekrīt, ka nav pamata runāt par izslavētajiem latviešu 700 verdzības gadiem un “nabaga bāreņu tautu”, jo līdz pat 15.gadsimtam, bet dažviet vēl ilgāk latvieši bija brīvi ļaudis, kas pat nēsāja ieročus. Un tādu mītu ir daudz.