Laikmeta zīmes

Kad uz laimīgākiem medību laukiem devās mūsu pirmais runcītis Mursis, sērojām tik ļoti, it kā mūžībā būtu aizgājis tuvs un mīļš cilvēks. Mamma vairākas dienas mirka vienās asarās un arī mēs pārējie skumām bezgala. Tiem, kam dienā bija darāmi kādi darbi, klājās vieglāk, taču mājas palicējiem drūmās domas nedeva miera. Māja šķita tik tukša, vairs nedzirdēja tik pazīstamo mīļo ķepiņu soļus, neskanēja tik ierastais klusais „ņau”. Līdzsvaru atgūt palīdzēja jauna runcīša ierašanās mūsu namā, kura mīļums un patiesā pieķeršanās cilvēkiem pamazām sadziedēja šķiršanās cirstās brūces.

Daudzreiz man bijis jādomā, kādēļ zaudējot mājdzīvnieku sirdssāpes mēdz būt tik lielas, kādas reizēm neizjūtam pat šķiroties no kāda cilvēka. Savos pārdzīvojumos gan tolaik vairījāmies pārāk daudz dalīties ar citiem, jo cilvēku attieksme bija ļoti dažāda. Kas paši bija pārdzīvojuši ko līdzīgu, mūs saprata, taču daudziem šķita nepieņemami, ka tik ļoti var sērot par kāda dzīvnieka nāvi. Mums teica: „Ko jūs tik ļoti pārdzīvojiet, nav taču nomiris ne jūsu bērns, ne kāds cits tuvinieks!” Vērojot dažādo ļaužu reakciju un uzklausot viņu spriedumus, esmu nonācis pie secinājuma, ka pēc attieksmes pret mājdzīvniekiem cilvēkus var sadalīt trīs kategorijās.

Pirmajā ietilpst ļaudis, kam mājdzīvnieks ir tikai līdzeklis noteiktu funkciju veikšanai. Šai kategorijai pieskaitāmi arī lielākā daļa lauku cilvēku, jo nevar prasīt no sirds iemīlēt kādu telīti vai ruksīti, ja pēc gada to paredzēts nodot nokaušanai un pārstrādei gaļā. Suns šo ļaužu uztverē domāts, lai ganītu lopus un sargātu māju, kaķis - lai ķertu peles. Kad Saeimā tika pieņemts likums, kas aizliedz kaķēnus sūtīt uz „jūrskolu”, daudzi to uztvēra ar milzu ironiju un skepsi. Kas vēl nebūs - paaudžu paaudzēs tā esam darījuši un tagad kāds to aizliegs?! Tomēr nevar arī teikt, ka laukos cilvēki par dzīvniekiem nerūpētos, taču tās vairāk ir rūpes par īpašumu, ražošanas līdzekli vai darbaspēku - tieši tāpat, kā zemnieks rūpējas par savu traktoru, kombainu vai citu tehniku. Laucinieki ir praktiski ļaudis un pārāk liela emocionalitāte viņiem nav raksturīga. Ja mēs šādiem ļaudīm stāstītu par pārdzīvojumiem savu mīluli zaudējot, viņi visticamāk mūs nesaprastu un uzskatītu vismaz par dīvainiem. Ir nu gan liela muiža - nav viens kaķis, būs cits!

Ne jau tikai laukos cilvēkiem ir šāda attieksme. Tādi ļaudis sastopami arī pilsētā. Atcerēsimies, kā ekonomiskā haosa apstākļos 90. gados Latvijā saradās milzum daudz lielo un kaujas šķirņu suņu, kuru raksturs un uzvedība reizēm bija neadekvāti pat konkrētajai šķirnei. Iemesls bija daudzu jaunbagātnieku vēlme pēc agresīva sargsuņa un suņu audzētāju centība šo pieprasījumu apmierināt, kādēļ tika apzināti sabojātas daudzu šķirņu labākās rakstura īpašības. Pazīstama arī situācija, kad cilvēki paņem mazu sunīti vai kaķīti kā rotaļlietu bērniem, bet dzīvniekam izaugot, tas tiek izmests uz ielas. Pilnīgi cita attieksme pret dzīvniekiem ir attīstītajās Rietumvalstīs. Kāda tautiete no ASV, uzzinājusi, ka Latvijā daudzus suņus joprojām tur pie ķēdes, ilgi nespēja samierināties ar domu, ka dzīvnieku var pakļaut šādam verga stāvoklim. Pie viņiem īpašumu sargā signalizācija un apsardzes firmas, bet mājdzīvnieks ir ģimenes mīlulis, kas brīvi pārvietojas pa māju un tai pieguļošo teritoriju. Viss augstākminētais tomēr nenozīmē, ka arī starp dienesta vai darba dzīvniekiem un viņu saimniekiem nevarētu pastāvēt mīlestības pilnas attiecības. Arī šādu piemēru ir pietiekami daudz.

Otrajā kategorijā ierindojami cilvēki, kas mājdzīvniekus it kā mīl un uzskata par draugiem, tomēr tie nekad nekļūst par patiesiem ģimenes locekļiem, jo saimnieki rīkojas pēc principa: dzīvniekiem jāzina sava vieta. Patiesi, situācija, kad dzīvnieks sāk kāpt saimniekam uz galvas, nav pieļaujama. Tomēr ikdienā runa parasti ir par ko citu - saimnieka vēlmi valdīt pār dzīvnieku, nepārtraukti to komandējot un padarot par saimnieka iegribu un emocionālo vajadzību apmierinātāju. Ir gadījies novērot situācijas, kad saskarsmē ar dzīvnieku skan viens vienīgs „nedrīkst!”, „vietā!” un „fui!”. Šādi cilvēki ir vai nu valdonīgi pēc dabas, vai tieši pretēji - cilvēku sabiedrībā vienmēr bijuši spiesti pakļauties, tāpēc savu tieksmi valdīt realizē attieksmē pret dzīvniekiem. Tie var būt arī citādi mīļi un sirsnīgi cilvēki, kas gluži vienkārši uzskata - „kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim”. Šādās saimnieka un mājdzīvnieka attiecībās pietrūkst tās mīlestības un siltuma, kādam būtu jāvalda starp patiesiem ģimenes locekļiem. Tās vairāk ir kunga un kalpa attiecības. Arī šīs kategorijas ļaudīm pārdzīvojums par dzīvnieka nāvi nebūs tik liels, jo galu galā visi taču reiz mirst, bet dzīve turpinās un gan jau aizgājušā dzīvnieka vietā nāks kāds cits.

Visbeidzot, trešajā kategorijā ir ļaudis, kam viņu dzīvnieki kļuvuši par patiesiem ģimenes locekļiem. Šādās attiecībās vērojama gan sirsnīga pieķeršanās un īsta mīlestība, gan spēja uzupurēties un aizstāvēt citam par citu. Nav svarīgi, vai tas ir tavs vīrs, sieva, bērni, kaķis vai suns - visi ir vienādi mīļi un tuvi. Kad tavam kaķītim vai sunītim gadās nelaime, tu jūties, it kā tas būtu noticis ar tevi. Kad tavs mīlulis saslimst, tu par to rūpējies tāpat, kā rūpētos par savu bērnu. Šādās attiecībās nav vairs saimnieka un padotā. Zināma hierarhija, protams, pastāv, bet tās ir attiecības starp bara vadoni barotāju un viņa saimi. Tāpēc arī brīdī, kad tavs dzīvnieks nomirst, sirdssāpes un skumjas ir tik lielas. Diemžēl ne ar visiem mājdzīvniekiem iespējamas tik mīļas un ģimeniskas attiecības. Kā lai samīļo akvārija zivtiņu vai skorpionu? Taču, jebkurā gadījumā, rūpes par tiem, kurus Dievs mums uzticējis un ko esam pieradinājuši, ir apliecinājums patiesai cilvēcībai un sirds siltumam.

Mūsu ģimene izvēlējusies būt starp tiem, kam viņu mājdzīvnieks ir ģimenes loceklis. Un tam ir arī savi augļi - mīlēdami un rūpēdamies par dzīvniekiem, pretī saņemam tādu mīlestības un uzticības devu, kādu nebūtu varējuši pat iedomāties. Ja tu mīlēsi savu dzīvnieku no sirds, viņš atbildēs ar tādu pašu un vēl lielāku mīlestību un tev nevajadzēs īpaši meklēt ne mājas sargu, ne peļu ķērāju, ne ganu, ne kādu citu „strādnieku” - tavs mīlulis labprāt pakalpos savam „tētim” vai „mammai” un darīs to ar tādu degsmi un aizrautību, kādu nekad nevarētu panākt ar piespiešanu un strupām pavēlēm. Vēlos iedrošināt visus, kas jūtas līdzīgi un kam viņu mājdzīvnieks ir patiess ģimenes loceklis un draugs - neraizējieties, ja cilvēki jūs nesaprot vai uzskata par nedaudz dīvainiem. Netiesājiet šos cilvēkus un nepārmetiet tiem. Patiesībā viņi aplaupa paši sevi, jo nekad nepiedzīvos to, ko lemts piedzīvot jums. Ziniet, ka mīlestībai, kuru sējat, ir liela alga, un tā ir jūsu dzīvnieka pieķeršanās, uzticība un mīļums, uz kādu pat cilvēks reti ir spējīgs. Lai jums veicas mīlestībā!

Līdzīgie raksti:

• Atvadu vārdi Mursītim