Laikmeta zīmes

Vēl šodien nerimst strīdi, vai latvieši, kas 2. Pasaules kara gados cīnījās PSRS armijas rindās, ir varoņi vai kolaboracionisti. Ja leģionārus, kas cīnījās Vācijas pusē, tauta gandrīz viennozīmīgi uzskata par varoņiem un patiesajiem cīnītājiem par Latvijas brīvību, tad strēlnieku lomu Padomju Savienības uzvaras kaldināšanā stipri grauj fakts, ka tikai gadu pirms kara sākuma, šis pats padomju karaspēks okupēja Latviju. Šī iemesla dēļ strēlnieki tiek uztverti kā karavīri, kas palīdzēja Latvijā atgriezties ienīstajam padomju režīmam. Tomēr šāds strēlnieku vērtējums ir pārāk vienkāršots. Patiesībā strēlnieki bija tādi paši upuri lielvalstu neģēlīgajā spēlē kā leģionāri.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada vasarā, Latvijas armija tika pārdēvēta par Latvijas Tautas armiju, bet ar 10. jūlija VK(b)P CK Politbiroja lēmumu iekļauta Sarkanās armijas sastāvā kā 24. teritoriālais korpuss. Par korpusa komandieri tika iecelts ģenerālis Roberts Kļaviņš. Pēc Latvijas galīgās inkorporācijas Padomju Savienībā lēmumu par 24. teritoriālā korpusa izveidi vēlreiz apstiprināja VK(b)P CK Politbiroja 14. augusta lēmums un PSRS aizsardzības tautas komisāra 17. augusta pavēle.

Korpusā ietilpa divas strēlnieku divīzijas - 181. (bijušās Kurzemes un Vidzemes divīzijas) un 183. strēlnieku divīzija (bijušās Latgales un Zemgales divīzijas). Formāli korpusu, vienības, divīzijas, pulkus un bataljonus komandēja latviešu virsnieki, taču faktiskā vara atradās no PSRS iebraukušo tā saukto politisko vadītāju (poļitruku) rokās, kuru uzdevums bija karavīrus pārliecināt par Padomju Savienības īstenotās politikas priekšrocībām.

Pēc padomju veiktajām represijām un demobilizācijas, 1941. gada 22. jūnijā karadarbībai sasniedzot Latvijas teritoriju 24. teritoriālā korpusa rindās bija palikuši mazāk nekā 3000 karavīru. Atkāpjoties kopā ar pārējām Sarkanās armijas daļām un iesaistoties kaujās Latvijas - Krievijas robežas tuvumā, korpuss pamazām izira. Daudzi karavīri izmantoja iespēju un dezertēja, lai varētu palikt dzimtenē. Korpusa paliekas vēl piedalījās dažās kaujās Krievijas teritorijā, taču augusta vidū tas tika izformēts.

1941. gada jūlijā Igaunijas teritorijā no komunistiski noskaņotiem padomju aktīvistiem, strādnieku gvardes kaujiniekiem un miličiem tika izveidoti divi latviešu brīvprātīgo iznīcinātāju pulki, kas cīņās pie Tallinas un vēlāk Ļeņingradas cieta smagus zaudējumus. 1941. gada septembrī šo pulku pārpalikumu apvienoja 76. atsevišķajā latviešu strēlnieku pulkā, kas turpmākajās cīņās gandrīz pilnībā tika iznīcināts.

Tā paša 1941. gada vasarā LKP vadībai radās ideja izveidot nacionālu latviešu karaspēka vienību Sarkanās armijas sastāvā. Pēc sarunas ar armijas politpārvaldes priekšnieku Ļevu Mehlisu LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš sagatavoja VK(b)P CK lēmuma projektu par Latvijas strēlnieku divīzijas izveidošanu. Tā kā stāvoklis frontē bija kritisks, priekšlikumu pieņēma un 1941. gada 3. augustā PSRS Valsts aizsardzības komitejas priekšsēdētājs Josifs Staļins parakstīja lēmumu, kas noteica: „Pieņemt Latvijas K(b)P CK priekšlikumu par Latvijas strēlnieku divīzijas izveidošanu ar tās iekļaušanu Ziemeļrietumu frontes sastāvā.”

Jaunās karaspēka daļas formēšana notika Maskavas apgabala Gorohovecas nometnē netālu no Gorkijas (Ņižnijnovgorodas). Vienības personālsastāvu veidoja kauju zaudējumu dēļ izformēto latviešu karaspēka daļu karavīri un virsnieki, komunisti, komjaunieši un Sarkanajai armijai no Latvijas līdzi atbēgušie civilisti. Tomēr brīvprātīgo karotāju skaits izrādījās mazāks nekā gaidīts, tāpēc LPSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis 1941. gada 21. augustā PSRS aizsardzības tautas komisāra vietniekam Jefimam Ščadenko rakstīja: „Lūdzam Jūsu rīkojumu Jaroslavas, Ivanovas, Kirovas, Molotovas, Penzas, Gorkijas, Sverdlovskas, Omskas, Novosibirskas apgabalu un Tatārijas, Čuvašijas, Baškīrijas autonomo republiku un Altaja novada kara komisariātiem sniegt daudz aktīvāku palīdzību Latvijas PSR pilsoņu savākšanā un nosūtīšanā uz Latvijas divīzijas formēšanas vietu Gorkijā.” Līdz 1941. gada oktobra sākumam Latvijas divīzijā jau bija 10 877 karavīri.

Tā sauktā Latviešu divīzija bija pirmā vienība Sarkanajā armijā, kas tika komplektēta pēc nacionālā principa. 70% divīzijas karavīru bija no Latvijas, 90% no tiem bija Latvijas Republikas (LPSR) pilsoņi. 1941. gada 12. septembrī divīzija pulkveža Jāņa Veikina vadībā nodeva zvērestu, bet oktobrī vienība tika pārdēvēta par 201. Latvijas strēlnieku divīziju. Divīzijas sastāvā ietilpa 92., 122. un 191. latviešu strēlnieku pulki, 220. artilērijas pulks, citas speciālās karaspēka daļas un vienības. Gorohovecas nometnē bāzējās arī 1. atsevišķais latviešu rezerves pulks, kur apmācību izgāja aptuveni 33 000 karavīru, kurus pakāpeniski nosūtīja uz 201. latviešu strēlnieku divīziju, papildinot tās personālsastāvu pēc zaudējumiem kaujās.

1941. gada decembra vidū divīzija tika iekļauta Rietumu frontes 33. armijas sastāvā un mēneša beigās jau piedalījās tā sauktajās Ziemassvētku kaujās pie Narofominskas. 20. decembrī 201. divīzijas pulkus sūtīja uzbrukumā Jelaginas sādžai. Jau pirmajā kaujā divīzija cieta smagus zaudējumus, tomēr 25. decembrī Jelagina bija gandrīz ieņemta, un divīzijai tika pavēlēts kopā ar citām Sarkanās armijas daļām ieņemt Boroskovu. Strēlnieki veica riskantu manevru -40^o salā un ieņēma ciemu no aizmugures. Šīm gandrīz mēnesi ilgušajām kaujām bija liela nozīme Maskavas aizsardzībā. Latviešu divīzijas karavīru piemiņai Maskavas - Kijevas dzelzceļa līnijas 75. kilometrā kāda dzelzceļa stacija tika nosaukta „Latiškaja”. Turpat atrodas arī piemineklis un kritušo divīzijas karavīru brāļu kapi. Par kaujās parādīto drosmi un varonību daudzi divīzijas karavīri un virsnieki tika apbalvoti ar medaļām un ordeņiem.

Kad 1942. gada 15. janvārī divīzija devās atpūtā, tās karavīru skaits bija sarucis uz pusi. Pēc kaujassastāva atjaunošanas, 201. latviešu strēlnieku divīzija 1. triecienarmijas sastāvā piedalījās 1942. gada kaujās Ilmeņa purvos pie Staraja Rusas un Demjanskas. Šeit vienība atradās līdz pat 1943. gada aprīlim. Lieli nopelni divīzijai bija vācu spēku ielenkšanā tā sauktajā Demjanskas katlā un Ramuševas koridora nosargāšanā. Šajās kaujās krita liels skaits divīzijas karavīru. Par izcilību kaujās un parādīto varonību 1942. gada 25. oktobrī 201. Latvijas strēlnieku divīzijai tika piešķirts 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas nosaukums. Vairāk nekā 200 karavīrus apbalvoja ar ordeņiem un medaļām.

1942. gada 16. augustā tika izveidots tanku bataljons „Latvijas strēlnieks”, ko iekļāva 25. gvardes tanku pulka sastāvā. Pēc „Demjanskas katla” likvidācijas 1943. gada pavasarī 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzija pulkveža Detlava Brantkalna vadībā kopā ar 27. armiju piedalījās atejošo vācu vienību vajāšanā. Vēlāk divīzija tika pārvietota uz Veļikije Luki rajonu un iekļauta 22. armijas sastāvā. 1943. gadā izveidoja arī 1591. zenītartilērijas pulku un 1. latviešu bumbvedēju aviācijas pulku, kuru pamatu veidoja bijušās Latvijas armijas apmācību izgājuši karavīri.

1944. gada janvārī Kremlī notika VK(b)P CK plēnums, kura darba kārtība cita starpā bija arī likumprojekts par republikānisko militāro formējumu izveidošanu. Likumprojekts noteica, ka savienotajās republikās jāizveido Aizsardzības tautas komisariāti un republikāniskie karaspēka formējumi. PSRS Konstitūcijas 18. pants tika papildināts ar atzīmi: „Katrai savienotajai republikai ir savi karaspēka formējumi.” Likumprojektu 1944. gada 1. februārī pieņēma PSRS Augstākās padomes sesijā, un tas ieguva likuma spēku.

Frontes līnijai sasniedzot Latvijas teritoriju, ar Sarkanās armijas ģenerālštāba 30. maija pavēli uz 1. atsevišķā latviešu rezerves pulka bāzes tika izveidota 308. latviešu strēlnieku divīzija, bet jūlijā 43. gvardes divīziju un 308. divīziju apvienoja 130. latviešu strēlnieku korpusā, kurā bija apmēram 15 000 karavīru. Korpuss tika iekļauts 22. armijas sastāvā. Par tā komandieri kļuva nu jau ģenerālmajors Detlavs Brantkalns. 1944. gada 8. jūlijā pirmās korpusa daļas pie Šķaunes šķērsoja Latvijas robežu. 1944. gada vasarā 130. latviešu strēlnieku korpuss piedalījās cīņās pie Rēzeknes, Daugavpils, Madonas, Krustpils, Vietalvas. Par šajās kaujās parādīto varonību ar ordeņiem un medaļām apbalvoti 1745 korpusa virsnieki un karavīri.

1944. gada oktobrī strēlnieki piedalījās kaujās pie Rīgas. Pēc Latvijas galvaspilsētas krišanas 130. latviešu strēlnieku korpuss tika apbalvots ar otrās pakāpes Suvorova ordeni, 308. divīzija ar Sarkanās Zvaigznes ordeni, bet 43. gvardes divīzijas nosaukumam tika pievienots vārdiņš „Rīgas”. Pēc tam korpuss tika pārvietots uz Kurzemes fronti. Diemžēl Kurzemē strēlniekiem nācās cīnīties arī ar latviešu leģiona karavīriem. Cits citam pretī atradās bijušie skolas, studiju un dienesta biedri, draugi un paziņas, radi un tuvinieki. Divu pasaules mēroga noziedznieku dēļ latvieši pret savu gribu bija kļuvuši par „pretējām karojošām pusēm”.

Pirmoreiz latviešu vienības viena otrai pretī stājās 1944. gada decembrī, taču visasiņainākās cīņas notika 1945. gada martā Blīdenes un Remtes apkārtnē, kur piedalījās gan 19. latviešu SS divīzija, gan 130. strēlnieku korpusa daļas. Kopumā šis Sarkanās armijas uzbrukums bija neveiksmīgs un sarkanarmieši cieta milzīgus dzīvā spēka zaudējumus. Tomēr 130. latviešu strēlnieku korpusam marta kaujas bija viena no ievērojamākajām epizodēm vienības pastāvēšanas vēsturē. Latviešu strēlnieki šīs lielkaujas laikā attīstīja vislielāko uzbrukuma ātrumu, sešās stundās ar kaujām noejot 12 kilometrus. Taču šīs uzvaras prasīja arī lielus upurus. 1945. gada 21. martā 43. latviešu gvardes divīzijā no 27 rotām bija palikušas tikai astoņas, bet 308. latviešu divīzijā deviņas. Pēc Latvijas Valsts arhīvu ziņām, 1945. gada martā Latvijā padomju pusē iesaukto karavīru tuvinieki saņēma 1846 nāves ziņas, bet aprīlī - 2283.

Latviešu strēlnieki bija viena no kaujasspējīgākajām vienībām Sarkanajā armijā. Strēlnieki vienmēr tika likti tajos frontes iecirkņos, kur bija vissmagākās, asiņainākās cīņas. Virspavēlniecība zināja - kur cīnās latvieši, tur būs panākumi, tātad augstākajai priekšniecībai būs arī ordeņi. Tas, cik cilvēku tāpēc aizies bojā, netika ņemts vērā - padomju vara savus karavīrus nežēloja. Strēlnieku galvenais taktikas veids bija uzbrukuma kauja, kam bija nepieciešama augsta komandējošā sastāva kvalifikācija. Strēlnieku kaujas spējas apliecina daudzie tobrīd pasaulē labākās armijas - vērmahta - pozīciju un nocietinājumu pārrāvumi, ko veica tieši latvieši.

Kaut arī latviešu karavīri parādīja izcilas kaujasspējas un varonību, tiem, tāpat kā citu tautību karavīriem, nācās piedzīvot visu to haosu un nejēdzības, kādas valdīja Sarkanajā armijā. Karavīriem trūka pārtikas, munīcija un apģērbs. Uzturs bija ļoti trūcīgs - plāna zupa, bet reizēm pat tikai sausiņš dienā. Dažkārt izsniegtie formastērpi oda pēc sviedriem un līķiem. Pat „pilotkas” zvaigznīte bija izgriezta no amerikāņu konservbundžas. Ēst deva bļodiņās, kas arī bija salīmētas no amerikāņu konservu bundžām. Ūdeni ņēma no grāvjiem. Zābakus nebija kur žāvēt, karavīri cieta no sala un bada.

LK(b)P CK sekretārs Žanis Spure ziņojumā J. Kalnbērziņam un V. Lācim rakstīja: „Pēc ziņām, kuras ienākušas Ziemeļrietumu frontes Politpārvaldē, Latvijas strēlnieku divīzija ļoti nepietiekoši tiek apgādāta ar pārtiku. Divīzijas politiskās nodaļas vadītājs b. Zutis ziņojumos Politpārvaldei ziņo, ka no 1942. gada 23. līdz 30. maijam divīzijas medicīniskajā punktā reģistrēti 332 cilvēki ar diagnozi - stipra novājēšana. To skaitā 112 cilvēki pilnīgi bezspēcīgi un 18 no vājuma nomira. Katru dienu divīzijas medicīniskajā punktā tiek reģistrēti no 20 līdz 40 novājēšanas gadījumiem (aiz pārtikas trūkuma).”

Pēc aptuvenām ziņām, sākoties karadarbībai Latviju kopā ar Sarkano armiju atstāja un uz Krieviju evakuējās apmēram 300 000 cilvēku gan brīvprātīgi, gan piespiedu kārtā, gan baiļu dzīti. Sarkanās armijas rindās cīnījās aptuveni 80 - 100 tūkstoši latviešu. Mazākā puse no tiem bija uz Krieviju aizbēgušie Latvijas valsts pilsoņi un Krievijas latvieši, bet lielāko pusi - 57 422 karavīrus - veidoja 1944. - 1945. gadā Latgalē un Vidzemē mobilizētie. Mobilizētos ieskaitīja ne vien latviešu nacionālajos formējumos, bet arī citās Sarkanās armijas daļās. Šādas politikas dēļ sākās dezertēšana. Līdz 1945. gada janvārim no Sarkanās armijas bija dezertējuši 2254 cilvēki, bet no 1944. līdz 1946. gadam iznīcinātāju bataljonu kaujinieki arestēja 5750 vīrus un jaunekļus, kas bija izvairījušies no iesaukšanas vai dezertējuši.

Sarkanās armijas rindās krita apmēram 35 000 latviešu karavīru. 18 000 latviešu tika apbalvoti ar PSRS kaujas ordeņiem un medaļām. Trim Latvijas karavīriem - jaunākajam leitnantam Jānim Vilhelmam, gvardes kapteinim Mihailam Orlovam un gvardes apakšpulkvedim Jānim Rainbergam - tika piešķirts Padomju Savienības varoņa nosaukums.

Līdzīgie raksti:

• Latvieši Sarkanajā armijā 2. Pasaules karā - 2. daļa