Laikmeta zīmes

Nopietni pētījumi par latviešu militāro vienību vēsturi Sarkanajā armijā 2. Pasaules kara laikā nav veikti ne padomju gados, ne šodien. 60. gadu sākumā bijušā 130. latviešu strēlnieku korpusa komandiera Detlava Brantkalna dzīvoklī sapulcējās vairāki korpusa augstākie virsnieki un nolēma, ka jāuzraksta korpusa vēsture. Taču, lai veiktu tik nopietnu darbu, bija nepieciešami finanšu līdzekļi, kā arī piekļuve daudziem tolaik vēl slēgtiem arhīvu materiāliem. Bez augstāko varas iestāžu atļaujas to atrisināt nebija iespējams. Ģenerālis Pēteris Baumanis ar lūgumu devās pie LKP CK toreizējā pirmā sekretāra Arvīda Pelšes. Pelše pateica tikai vienu vārdu: „Ņesvojevremenno” („Nelaikā”). Tāpat kā strēlnieku gaitas 1. Pasaules un Pilsoņu kara laikā, arī latviešu strēlnieku cīņas 2. Pasaules karā labi noderēja propagandas un jaunatnes patriotiskās audzināšanas vajadzībām, taču pārāk cildināt un uzsvērt latviešu karavīru varonību nebija pieņemts. Tas varētu mest ēnu un mazināt krievu tautas vadošo lomu „lielās uzvaras” kaldināšanā. Latvieši vēl varēja iedomāties, ka karojuši labāk par „vecāko brāli”.

Ilgu laiku apspriests ticis jautājums vai latviešu vienības Sarkanajā armijā patiešām var saukt par īsteni latviskām. Kāds bija to nacionālais sastāvs? Pirms došanās uz fronti 1941. gada decembrī 201. strēlnieku divīzijas personālsastāvā latvieši bija 51%, krievi 26%, ebreji 17%, poļi 3%, citu tautību pārstāvji - 6%. Asiņainajās kaujās Ziemeļrietumu frontē 201. strēlnieku divīzija cieta smagus zaudējumus - tikai no 1942. gada 28. novembra līdz 16. decembrim vien tā zaudēja 4000 kritušo un ievainoto. Papildināt to ar Latvijas iedzīvotājiem kļuva arvien grūtāk. Tāpēc 1943. gada sākumā divīzijā bija vairs tikai 39% latviešu, bet krievi jau 41%. Tiesa, puse no tiem bija Latvijas pilsoņi.

1943. gada 8. martā LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš un LPSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis Ziemeļrietumu frontes pavēlniekam maršalam Semjonam Timošenko rakstīja: „Ar katru dienu papildināt latviešu divīziju kļūst arvien grūtāk, jo visi LPSR evakuētie pilsoņi, kuri derīgi kara dienestiem, atrodas divīzijā vai rezerves pulkā. Patlaban no 1. atsevišķā Latvijas rezerves strēlnieku pulka uz divīziju papildinājumam nosūtīti 3000 cilvēki, kuru vidū daudz citu Padomju Savienības tautību pārstāvju.” Jau 1942. gada 21. maijā ziņojumā Kalnbērziņam divīzijas komandieris pulkvedis Jānis Veikins žēlojās: „Uzņemts pārāk straujš kurss uz divīzijas rusifikāciju. Cilvēki aizmirsuši, ka tā ir Latvijas divīzija.”

Kritušo latviešu vietā strēlnieku vienībās iedalīja krievus, ukraiņus, tatārus, uzbekus, citu tautību karavīrus. Piemēram, 308. divīzijā esot bijuši 15 tautību pārstāvji, latviešu starp tiem tikai 40%. Tā pamazām latviešu vienības zaudēja savu mononacionālo raksturu. Tikai pēc atgriešanās dzimtenē un tur veiktās mobilizācijas, latviešu skaits nacionālajos formējumos atkal sāka pieaugt. Tā 1944. gada jūlija sākumā 43. gvardes divīzijā latviešu vēl bija tikai 36%, kamēr krievu - 47%, bet 1945. gada martā latvieši jau bija 83.4%, krievi 8,7%, ebreji 5,6%.

Kas ar latviešu nacionālajām karaspēka vienībām notika pēckara gados? Saskaņā ar agrāk minēto VK(b)P CK 1944. gada plēnuma lēmumu par republikānisko karaspēka vienību izveidošanu, Padomju Latvijas varasvīriem bija pamats uzskatīt, ka vietējā Aizsardzības tautas komisariāta izveidošanai šķēršļu nebūs. 1944. gada 6. oktobrī LPSR Augstākā padome pieņēma likumu „Par Latvijas PSR Koprepublikāniskā Aizsardzības tautas komisariāta nodibināšanu” un papildināja republikas Konstitūciju ar punktu: „Latvijas Padomju Sociālistiskai Republikai ir savas karaspēka daļas.” Kā kandidātu LPSR aizsardzības tautas komisāra postenim izvirzīja ģenerālmajoru Jāni Dzenīti.

Tomēr Dzenītis par aizsardzības tautas komisāru nekļuva. Kremlis lēmumu par savienoto republiku aizsardzības tautas komisariātiem un nacionālajām karaspēka daļām nemaz nedomāja pildīt. PSRS iekšlietu tautas komisārs Lavrentijs Berija kādā sarunā ar maršalu Georgiju Žukovu izteicās, ka nacionālajām karaspēka daļām labākajā gadījumā jābūt tikai militārām parādēm domātām „dekorācijām”. Ja tām dotu ieročus un patstāvību, atzina sarunu biedri, PSRS gals būtu neizbēgams.

1945. gada jūnijā tika atjaunots Baltijas kara apgabals ar štābu Rīgā. Paciest sev līdzās kaut kādu vietējo „aizsardzības komisariātu” PSRS militāristiem nenāca ne prātā. Tika izformēta 308. latviešu strēlnieku divīzija un 130. latviešu strēlnieku korpuss. Latviešu tautības ģenerāļus nosūtīja dienēt uz citiem PSRS reģioniem. 43. gvardes latviešu strēlnieku divīziju pagaidām atstāja, taču nevis kā nacionālo karaspēka daļu, bet Baltijas kara apgabala apakšvienību. Divīzijas kājnieku pulki tika izvietoti Rīgā - Vecmīlgrāvī un Jaunciemā, bet artilēristi līdz 1955. gadam dislocējās Daugavpilī. Vasarās visi pulki atradās vasaras nometnē Ādažu poligonā.

Ar PSRS Augstākās padomes prezidija 1946. gada 25. februāra dekrētu PSRS Aizsardzības tautas komisariāts tika pārveidots par Bruņoto spēku tautas komisariātu. Radās nepieciešamība attiecīgi pārveidot arī Latvijas PSR Aizsardzības tautas komisariātu. LPSR Ministru padomes kara daļas priekšnieks D. Šarapovs 1946. gada 2. aprīlī ziņoja: „Sakarā ar Latvijas PSR Bruņoto spēku ministrijas organizēšanas jautājumu Latvijas K(b)P CK kara daļa izdarīja pieprasījumu VK(b)P CK militāro kadru daļā, no kurienes paskaidroja, ka sakarā ar PSRS Aizsardzības tautas komisariāta un PSRS Jūras karaflotes tautas komisariāta apvienošanu PSRS Bruņoto spēku ministrijā, jautājums par republiku bruņoto spēku ministriju organizēšanu esot atlikts uz nenoteiktu laiku. VK(b)P CK militāro kadru daļa rekomendēja no Latvijas PSR Bruņoto spēku ministrijas organizēšanas praktiskiem pasākumiem uz laiku atturēties, kamēr šo jautājumu izlems Maskavā.”

Patiesībā jautājums par Latvijas PSR Bruņoto spēku ministrijas izveidi tika atlikts uz visiem laikiem. Vērā netika ņemtas ne latviešu cīņas Sarkanajā armijā, ne milzīgie zaudējumi kauju laukos. Ilgs nebija arī 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas mūžs - 1956. gadā to izformēja, tāpat kā pārējās Padomju armijas nacionālās daļas. VK(b)P CK plēnuma un PSRS Augstākās padomes 1944. gada lēmumi par nacionālo republiku tiesībām veidot savas karaspēka daļas formāli bija spēkā līdz pat jaunās PSRS Konstitūcijas pieņemšanai 1977. gadā, tomēr nevienam nebija ļauts šīs tiesības izmantot.

Vai visi latviešu karavīri, kas dienēja Sarkanās armijas rindās, bija komunistiski noskaņoti un cīnījās par padomju varas atgriešanos Latvijā? Strēlnieku vienībās bija ļoti dažādi cilvēki. Bija tādi, kas patiesi ticēja idejām par komunistisko paradīzi. Sava ietekme bija padomju propagandai, kas nerimstoši vēstīja par nacistu briesmu darbiem. Karavīros tika kurināts gadsimtiem ilgais naids pret vāciešiem. Zināma motivācija un iedvesmas avots bija apziņa, ka strēlnieki cīnās vienā pusē ar angļiem, amerikāņiem, citām Eiropas un pasaules tautām. Tāpat kā leģiona karavīri ticēja, ka no viņu vienībām kādreiz izveidosies atjaunotā Latvijas armija, arī latviešu strēlnieki ticēja, ka viņi cīnās par Latvijas atbrīvošanu no nacistiem un pēc to padzīšanas atkal izveidos Latvijas teritoriālo korpusu. Daudzi noticēja padomju propagandistiem, kas ar regulāru Latvijas himnas atskaņošanu un latviešu mākslinieku koncertiem centās radīt ilūziju par Latvijas valsts tiesību atjaunošanu pēc kara.

Jāņem arī vērā, ka liela daļa latviešu Sarkanajā armijā bija mobilizēti piespiedu kārtā nevis iestājušies brīvprātīgi. Viņiem nebija izvēles, jo izvairoties no dienesta, tos sagaidītu droša nāve. Viņu pirmais un galvenais mērķis bija nokļūt atpakaļ savā tēvzemē, kur bija palikuši tuvinieki. Vienīgā iespēja to izdarīt bija sagraut Hitlera armiju. 130. strēlnieku korpusa veterāns Gunārs Kurpnieks atceras: „Mēs nekad neaizmirsīsim, kā atgriezušies skūpstījām dzimto zemi robežpilsētiņā Šķaunē 1944. gada jūlijā. Tās bija uzvaras asaras! Katrs zināja - gan metru augstās sniega kupenas pie Narofominskas, gan Lovates gludais ūdens klajs pie Staraja Rusas nav pārvarēti veltīgi. Par to ir samaksāta augsta, ļoti augsta cena.”

Tomēr, objektīvi vērtējot, ne leģionāri, ne strēlnieki savas asinis nelēja par Latvijas neatkarību. Vistuvāk patiesībai šķiet kāda strēlnieku korpusa veterāna atziņa: „Ne strēlnieki, ne leģionāri 2. Pasaules karā necīnījās zem pareizajiem karogiem un pareizajā pusē, bet ienaidnieks kā vieniem, tā otriem, bija pareizs! Tā nav latviešu karavīru vaina, ka viņi cīnījās zem dažādiem karogiem, atbildība par to gulstas uz tā laika politiķiem.”

Līdzīgie raksti:

• Latvieši Sarkanajā armijā 2. Pasaules karā - 1. daļa