Laikmeta zīmes

Neskatoties uz nacionālo spēku brīdinājumiem, bija latvieši, kas pēdējās vēlēšanās balsoja par partiju apvienību „Saskaņas centrs”. Citiem tas bija protesta balsojums, citiem - patiesa cerība, ka varbūt šis pie varas vēl nebijušais politiskais grupējums spēs izvest valsti no krīzes. Savu lomu nospēlēja arī „Saskaņas centra” līderu koķetērija ar latviešu vēlētājiem, pieklusinot savu citkārt prokrievisko retoriku. Kad gaidītā triumfa vietā saskaņieši vēlēšanās ieguva vien otro vietu un netika uzaicināti darbam valdībā, apvienība it kā pieklusa, taču skaidrs, ka krievu lācis nebūt nav devies ziemas guļā, bet noslēpies un gaida savu stundu. To, kas tas patiešām ir tā, apliecina SC priekšsēdētāja Jāņa Urbanoviča intervija žurnālistam Andrejam Mamikinam 8. februāra TV5 raidījumā „Bez cenzūras”.

Acīmredzot pēc vēlēšanām vairs nav vajadzības tēlot latviešu draugus un noklusēt partijas īstenos mērķus un ideālus. Var jau būt, ka intervijā izskanējušās domas bija īpaši paredzētas šovinistiski noskaņotajai TV5 krievu auditorijai, jo latvieši šo raidījumu skatās visai maz. Iespējams, ka beidzot uz āru izlauzās ilgi krātais rūgtums par sakāvi vēlēšanās. Lai nu kā - Jāņa Urbanoviča paustais skaidri parādīja, kas mūs sagaida, ja pie varas nonāks SC.

Sarunā Urbanovičs apstiprināja, ka SC galvenais mērķis ir gāzt pašreizējo valdību un tikt pie varas grožiem. Šī iemesla dēļ neesot vērts pieprasīt atsevišķu ministru, piemēram, Lindas Mūrnieces vai Valda Kristovska demisiju. Taču, ja šādas SC ambīcijas arī līdz šim nevienam nebija noslēpums, tad citi Urbanoviča izteikumi rada nopietnas bažas. Tā, piemēram, SC līderis paziņoja, ka ir pret valsts īstenoto sabiedrības integrācijas politiku, jo tā notiek tikai uz latviešu valodas bāzes. Arī krievu valodai esot jābūt līdzvērtīgām tiesībām. Tādejādi nepārprotami tika pausts atbalsts divkopienu sabiedrības nostiprināšanai Latvijā, kas ir klajā pretrunā ar Latvijas valsts un latviešu tautas interesēm.

Valodas sakarā interesanta šķita arī Urbanoviča attieksme pret skandalozo deputātu, pazīstamo krievu nacionālšovinistu no Liepājas Valēriju Kravcovu, kurš kļūstot par deputātu latvisku nerunāja gandrīz ne vārda. Uz žurnālista jautājumu, vai Kravcovs nav kauna traips visai apvienībai, Urbanovičs kareivīgi atbildēja: „Mēs savu cīnītāju neatdosim!” Šim izteikumam pievienojot paša Kravcova no Saeimas tribīnes teiktos vārdus: „Sibīrieši uz ceļiem nekad nav stāvējuši”, kļūst skaidrs, ka daudzu žurnālistu un politologu izteiktās prognozes par to, ka SC mēģinās atbrīvoties no sava neērtā kolēģa, neatbilst patiesībai. Ne jau atbrīvoties no Kravcova grib saskaņieši, bet padarīt par vienu no krieviskās frontes galvenajiem cīnītājiem visaugstākajā līmenī.

Kā tad SC redz šo cīņu? Te nu sekoja patiesi šokējoša Jāņa Urbanoviča atklāsme - krieviem esot jāiziet ielās, lai aizstāvētu savu valodu un tiesības! Labi saprazdams šādu izteikumu bīstamību, Urbanovičs intervijā visādi laipoja un centās nepārkāpt likumības robežas, lai viņu nevarētu apsūdzēt kūdīšanā uz masu nemieriem, tomēr aicinājums uz aktīvu pretošanos valsts īstenotajai valodas un pilsonības politikai bija nepārprotams. Ar „Visu Latvijai!” politiskajiem huligāniem (Urbanoviča formulējums) un citiem nacionālistiem Saeimā cīnīties esot bezjēdzīgi, visu izšķiršot cilvēki uz ielas. Urbanovičs aicināja vākt parakstus krievu skolu aizstāvībai, kur vien iespējams demonstratīvi atteikties runāt latviski, pat ja cilvēks šo valodu pārvalda, veikt dažādas citas pilsoniskās nepakļaušanās akcijas. Vaicāts, kāpēc šādu iniciatīvu oficiāli nevarētu uzņemties SC, Urbanovičs ar nožēlu paskaidroja, ka to liedzot viņiem uzspiestais deputāta zvērests, kas liek aizstāvēt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Tik atklāti ciniska nostāja no politiķa, kas vēl nesen teicās visiem spēkiem veicināt saskaņu sabiedrībā un visādi pieglaimojās latviešu vēlētājam, patiesi bija pārsteidzoša.

Pēc šādiem paziņojumiem vairs neizbrīnīja Ubanoviča teiktais, ka SC un viņš personīgi turpmāk savu darbu veltīs galvenokārt nepilsoņu tiesību aizstāvībai. Tas liek jautāt, vai tiešām SC ir atteicies no koķetēšanas ar latviešu auditoriju un atklāti nostājies PCTVL pozīcijās? Tomēr latviešu balsis nākamajās vēlēšanās SC būs ļoti vajadzīgas, tāpēc domājams, ka tā ir tā pati vecā dubultmorāle - latviešu auditorijai sakām vienu, krievu auditorijai pavisam ko citu. Kā teikts Bībelē - tautai patīk sludinātāji, kas runā „kā ausis niez”.

Šķiet, SC gatavojas pārņemt PCTVL pozīcijas arī starptautiskajā arēnā. No Urbanoviča teiktā izriet, ka SC nekoncentrēsies uz politisku cīņu parlamentā, kaut arī joprojām centīsies bremzēt visas „nacionālistu cūcības”. Par daudz efektīvāku cīņas ieroci saskaņieši uzskata vēršanos pie, Urbanoviča vārdiem runājot, Latvijas draugiem - ASV un Eiropas Savienības, lai tie izdarītu spiedienu uz Latvijas valsti. Šajā kontekstā interesants bija Urbanoviča vaļsirdības brīdis, kas apstiprināja savulaik izskanējušās aizdomas, ka pēc vēlēšanām atsevišķas Rietumvalstis izdarīja politisku spiedienu uz premjeru Valdi Dombrovski un partiju apvienību „Vienotība”, lai „Saskaņas centrs” tiktu uzņemts valdībā. Tā nu vienas Latvijas vārda nomelnotājas Tatjanas Ždanokas vietā mums tagad būs vesela plejāde „mazākumtautību tiesību aizstāvju”.

Uz jautājumu, vai SC būtu gatavs publiski atzīt Latvijas okupācijas faktu 1940. gadā, Urbanovičs atbildēja izvairīgi. No vienas puses SC it kā atzīst vēsturisko netaisnību, kas nodarīta Latvijas valstij un tās tautai, taču no otras puses prasību publiski atzīt okupāciju viņš uzskatot par krievu nācijas pazemošanu. Uz izbrīnītā žurnālista iebildi, ka Staļina noziegumu atzīšana taču nevar pazemot krievu tautu, SC līderis atbildēja - ja jau esot bijusi okupācija, tātad ir arī okupanti ar visām no tā izrietošajām sekām, bet to nedrīkst atzīt, jo tad nacionālistiem būs iemesls izvērst vēl lielāku krievu diskrimināciju. Kāds ir patiesais noskaņojums krievu auditorijas vidū, uzskatāmi parādīja interaktīvais balsojums, kurā nospiedošais vairākums raidījuma skatītāju nobalsoja, ka nemūžam nepiedos SC, ja tas atzīs okupācijas faktu.

Nav šaubu, ka Urbanoviča politiski bezatbildīgie aicinājumi atradīs ne mazums dzirdīgu ausu krieviski runājošo iedzīvotāju vidū, kur netrūkst šovinistiski noskaņotu elementu. Pazīstamais krievu nacionālists Jevgēnijs Osipovs (starp citu, arī no Liepājas), kas pēdējā laikā sabiedrojies ar bijušo nacionālboļševiku Vladimiru Lindermani, jau paziņojis, ka aizstāvot krievu valodu un skolas ir gatavs izvest ļaudis ielās. Nesen Lindermans un Osipovs Latvijas krievu sabiedrību musināja uz publisku nepakļaušanos valsts varai, demonstratīvi nemaksājot nodokļus. Tas liecina, ka Urbanoviča kunga izteikumi nav tik nevainīgi un uzskatāmi tikai par viena cilvēka viedokli. Domāju, ka par šādiem izteikumiem savs vērtējums būtu jāsniedz Drošības policijai.

Tā nu latvieši, kas vēlēšanās balsoja par „Saskaņas centru”, kārtējo reizi ir uzkāpuši uz grābekļa. Ir pamatotas šaubas, vai SC neraugoties uz savu kreisi sociālo retoriku praksē būtu spējīga sakārtot valsti un izvest to no krīzes labāk nekā citi politiskie spēki, toties nav šaubu, ka nacionālo jautājumu „risināšanā” šai partijai enerģijas netrūks. Ko tas nozīmē latviešiem, šķiet, nav jāstāsta. SC prokrievisko orientāciju labi parāda saskaņieša Nila Ušakova pārvaldītās Rīgas domes lēmums atteikties no sava biroja Briselē, lai… izveidotu to Maskavā.

Par iemeslu biroja slēgšanai Briselē tiek minēts naudas trūkums. Piecu gadu laikā dome birojā ieguldījusi 189 000 latu, un tagad, kad beidzot varēja sākt gaidīt reālus rezultātus, birojs tiek slēgts! Jāpiebilst, ka pārstāvniecības Briselē ir katrai sevi cienošai Eiropas lielpilsētai, reģionam vai uzņēmumam, jo tā ir iespēja nodibināt labus sakarus ar citiem ES reģioniem, ES institūcijām un starptautiskām kompānijām gan kopīgu projektu īstenošanai, gan investīciju piesaistei. Piemēram, Valensijai (Spānija), kas ir tikpat liela kā Rīga, Briselē ir birojs ar 20 cilvēkiem, kas cīnās par katru eiro, ko var iegūt no Eiropas projektu naudām. Bet Rīga arī līdz šim izrādījusi visai mazu ieinteresētību sava lobija uzturēšanā ES struktūrās, biroja darbam algojot vienu cilvēku ar minimālu finansējumu.

Ka patiesais biroja slēgšanas iemesls nav tikai nauda, liecina Maskavas biroja izveidošanai atvēlētie 50 000 latu no pilsētas šā gada budžeta. Runa ir par prioritātēm. Briseles biroja slēgšana parāda, ka Rīgas domei nav īpašas intereses ietekmēt Eiropas Savienības politiskos lēmumus, savukārt plānotā Maskavas biroja atvēršana norāda uz izteiktu orientāciju austrumu virzienā. Tas ir skaidrs politisks signāls gan Latvijas sabiedrībai, gan visai pasaulei, ka SC redzējumā Latvijas politiskās un ekonomiskās prioritātes saistās galvenokārt ar Krieviju un NVS valstīm.

Pasaules pieredze rāda, ka vairākkopienu sabiedrība, kas balstās uz atšķirīgu informatīvo lauku, kultūras tradīcijām un vērtību sistēmu, nekad nav nesusi vienotību un saskaņu šo kopienu starpā. To pamazām saprot arī Rietumeiropas politiķi. Vācijas kanclere Angela Merkele izteikusies, ka mēģinājums Vācijā izveidot multikulturālu sabiedrību ir pilnībā izgāzies un aicinājusi turku un citu tautību imigrantus apgūt vācu valodu un kristīgās vērtības. Līdzīgas domas pauduši arī Francijas un Lielbritānijas līderi. Daudzkultūru sabiedrības koncepcija, kurā dažādu kultūru iedzīvotāji laimīgi dzīvo viens otram līdzās, reālajā dzīvē nedarbojas. Kā bēdīgu piemēru var minēt Beļģiju, kur flāmu un valoņu nesaskaņu rezultātā vairāk nekā pusgadu nav iespējams izveidot valdību. Taču, ja flāmi un valoņi kompakti dzīvo katrs savā vēsturiskajā teritorijā un krīzes gadījumā ir iespējama šo kopienu atdalīšanās, tad Latvijā šādas iespējas nav.

Tāpēc mums nav pieņemama ne divu oficiālo valodu līdzāspastāvēšana, ne divkopienu valsts. Vai nu SC un krievu kopiena beidzot sapratīs, ka sabiedrības saskaņa iespējama vien uz latviešu valodas, kopēju vērtību un ideālu bāzes, krievisko identitāti atstājot ģimenes un kultūras biedrību ziņā, vai arī mūsu sabiedrību vēl ilgi turpinās plosīt neatrisināmas pretrunas, kas būs šķērslis valsts normālai attīstībai un cilvēku materiālajai un garīgajai labklājībai.

****

P.S. Pēc bēdīgi slavenās Urbanoviča intervijas nav pagājis ne mēnesis, kad viņa bezatbildīgie aicinājumi sāk nest indīgus augļus. Pazīstamie krievu šovinisti Jevgēnijs Osipovs (Osipova partija), Vladimirs Lindermans (13. janvāra savienība), Eduards Svatkovs (biedrība “Vienotā Latvija”) un Aleksandrs Gapoņenko (SC biedrs; Latvijas Krievu kopienu apvienotais kongress) parakstījuši aicinājumu Latvijas krievvalodīgajiem iedzīvotājiem parakstīties par LR Satversmes maiņu, nosakot krievu valodu par otru valsts valodu un vienu no darba valodām valsts un pašvaldību iestādēs, tāpat tiesības katram valsts iedzīvotājam saņemt atbildi krievu valodā. Pašlaik tiek vākti notariāli apstiprināti paraksti, lai varētu ierosināt referendumu šajā jautājumā. Apsveicu, biedri Urbanovič, cerams, ka latviešu tauta pēc šī kliedzošā gadījuma būs kļuvusi mazliet gudrāka un SC savas balsis vairs neatdos!

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts