Laikmeta zīmes

Mārcis Jencītis pazīstams kā evaņģēlists, draudzes „Kristus pasaulei” mācītājs un G12 kustības aizsācējs Latvijā. Tomēr, iespējams, ne visi zinās, ka pirms iepazīšanās ar Kristu Mārča dzīvē valdīja alkohols, narkotikas, garīga apsēstība un kontakti ar dēmonu pasauli. Taču Dievs Mārci atrada un uzrunāja cietuma kamerā, un kopš tā brīža Mārča dzīve radikāli mainījās. Tagad viņš Labo Vēsti sludina citiem.

****

- Kad man bija trīs četri gadi, es bieži domāju, kur nonākšu, kad vairs nebūšu. Mans tēvs nomira, kad man bija četri gadi, un es ilgi nevarēju aprast ar domu, ka cilvēks var tā vienkārši nomirt. Nomirst un viss? Nekā vairs nebūs? Visi tā sacīja, tas bija komunistu garā. Par Dievu es nezināju pilnīgi neko.

Pirmajās trīs klasēs mācījos labi, bet pēc tam sāku neklausīt skolotājiem. Par to, ka skolotāja man ielika divnieku, mēs ar draugu izsitām skolai logu. Es klasē biju tāds jokupēteris, kad pateicu kādu repliku, visi smējās. Pēc tam sāku mācīties sporta klasē. Trenējos vieglatlētikā un palaidnībām neatlika daudz laika. Laiks līdz kādiem 16 gadiem bija normāls. Bet tad sākās. Man ar draugiem patika braukt uz diskotēkām, iedzert. Pirmā cigarete, glāzīte, meitenes. Pirmās tabletes - nervu zāles. Ja nervu zāles iedzer tā pavairāk, iestājas narkotisks reibums. Ja iedzer kopā ar alkoholu, reibums ir vēl lielāks. Sekoja pirmā zādzība. Mēs apzagām diskotēku, nozagām aparatūru. Protams, iekritām. Mani notiesāja, iedeva divus gadus nosacīti. Tad vēl biju jauns un gribēju laboties. Man bija bail no cietuma, jo par to stāstīja visādas leģendas. Kas notiks, ja tur nokļūšu? Uztaisīs vēl par nezin ko.

Interesantas lietas sākās padomju armijā. Iesaukšanas punktā Rīgā mums parādīja lielu karti un pateica - Birobidžana - pilsēta otrā PSRS galā pie Ķīnas robežas. Astoņi vai deviņi tūkstoši kilometru no mājām. Tā bija ebreju autonomā republika Padomju Savienībā - uz veikaliem uzraksti ebreju valodā, ebreju radio. Tur auga tādas lielas, garas kaņepes. Pilsētā visi pīpēja zālīti. Kā pie mums točkās pērk dzeramo, tā tur visur tirgoja zālīti - speciāli ķīmiski sagatavotu, lai būtu stiprāka. Oficieri pīpēja un arī mēs pīpējām. Efekts bija foršs - nāca smiekli, bija jautri, dažreiz gadījās redzēt parādības. Tās gan nebija no patīkamākajām. Vienreiz biju tā sapīpējies, ka, guļot savā armijas gultā, no bailēm pēkšņi sastingu. Tāds baiļu sindroms nāk virsū, ka esi gatavs skriet un noslīcināties. Man likās, ka uz krūtīm uzsēdies milzīgs zirneklis un spiež mani pie gultas. Citreiz atkal mēs sadzērušies un sapīpējušies ar diviem ļeņingradiešiem izgājām uz ielas un saucām: nost ar komunismu! Protams, izsauca omoniešus, mūs aplenca, šāva. Bēgot pārlēcu sētai. Es vienīgais tiku cauri sveikā, pārējos kārtīgi sasita.

Pēc armijas sāku strādāt. Dzēru, jo zālīti nevarēja dabūt. Pusgadu diendienā dzēru, aizgāju no darba. Tad Limbažos iepazinos ar kādu cilvēku, kurš lietoja tehnisko heroīnu, kas ir ļoti netīrs heroīns, jo paštaisīts. Man bija tikai viena doma - man tas vajadzīgs, jo alkohols vairs neapmierina. Viņš īsti negribēja man dot, jo saprata, kas tas ir. Pats bija narkomāns ar stāžu. Es uzmācos, neliku mierā, prasīju, lai iemāca, kā uztaisīt. Kad pirmo reizi ielaidu, patika. Sāku durties diendienā. Ne tikai opiātus, arī citas vielas, piemēram, efedronu. Zagu, patiesībā mēs laupījām. Sanāca vesela buķete noziegumu.

Kad piedzīvoju pirmās tā saucamās lomkas, tas bija kaut kas briesmīgs. Tolaik biju lietojis jau kādu pusgadu, ar draugiem dzēru, aizmirsu ielaist nākamo devu, aizmigu, bet, kad pamodos, bija jau par vēlu. Man bija tik slikti, bet mājās nekā nebija. Ielaidu kaut ko švaku, nepalīdzēja. Visu izvēmu. Tādos gadījumos nekas cits nelīdz kā tikai dūriens. Patiesībā jau tu pats sev vairs nevari iedurt, jo viss ķermenis vibrē. Es no sāpēm kliedzu, vārtījos pa gultu, saplēsu savas jaunās džinsas. Pilnīgi viss sāp. Viss ķermenis. Tā ir neaprakstāma sajūta, gribas nomirt, bet tu pat neesi spējīgs sev galu padarīt. Otrreiz pieredzēt lomkas vairs negribēju, tāpēc bija jādara viss, lai dabūtu devu. Jāiet pāri līķiem, ja pats negribi kļūt par līķi. Tu esi kā zombijs, iekodēts. Sātans tevi ir paņēmis ciet tā kārtīgi, nav citas izejas.

Pirmo reizi man iedeva četrus gadus. Nosēdēju no sākuma līdz beigām Centrālcietumā. Kamerā bijām apmēram 60 cilvēku. Tā ir maza ellīte. Tolaik cietumā visos stūros bija caurumi, varēja staigāt pa visām kamerām. Kā tādā skudru pūznī. Nepārtrauktas dzeršanas, narkotikas. Kad tā saucamie sportsmeni sadzērās, vairs sevi nekontrolēja. Man stāstīja par kādu ar iesauku Kalējs. Es viņu vairs neredzēju, jo viņš tikko bija nogalināts. Par ko nogalināja? Par to, ko bija izdarījis. Piemēram, viņš vienkārši piegāja pie cilvēka, kas sēdēja pie galda un ēda, nogrieza viņam ausi, iemeta bļodiņā un sacīja: ēd! Viņš nevienu neesot žēlojis, darījis to sava prieka pēc, nevis lai izrēķinātos par nepaklausību. Noziedzīgajā pasaulē viņš bija liels vīrs. Tur bija daudzi viņam līdzīgi un notika visneiedomājamākās lietas, bet Dievs mani pasargāja. Patiesībā es Viņu pirmo reizi piesaucu tieši cietumā. Vienīgā literatūra tur bija brošūriņas par Dievu. Tās lasot es sapratu, ka Dievs ir. Kad sanāca problēmas ar pirmo galdu - tur ir kastu sistēma un pirmais galds visu regulē - es lūdzu Dievu, jo tas varēja ļoti slikti beigties. Mani izsauca uz razborku, mūs divus pasauca. Tas viens dabūja kārtīgi, bet ar mani vispār nerunāja, pateica: vari iet. Tas bija brīnums!

Pēc tam mani pārveda uz zonu. Zona ir līdzīga lielai nometnei, pa tās teritoriju var brīvi pārvietoties. Cilvēki tur strādā, atpūšas, ir pat sporta pasākumi, tikai sēta apkārt un sargi ar suņiem. Tur jau draugi bija priekšā, sāku atkal lietot narkotikas. Dievs vienreiz palīdzēja, labi! Kad biju iedzīts stūrī, lūdzu Viņu, bet pēc tam aizmirsu. Cietumā narkotikas iekļūst visneiedomājamākajos veidos. Visparastākais veids - pārmet pār sētu. Es to pieredzēju Jelgavā, tas bija 1993. vai 1994. gadā, kad mafija vēl bija varena. Toreiz varens bija Haritonova grupējums. Pie zonas piebrauca busiņi, izkāpa būdīgi čaļi ādas jakās. Gar zonu iet Garozas iela - tātad dzīva satiksme, bet viņi to apstādināja uz apmēram 40 minūtēm. Ja kāds kaut ko mēģināja iebilst, pie viņa piegāja un aprunājās. Arī policija neko nespēja. Četrdesmit minūtes pār sētu lidoja iekšā viss iespējamais - spirta baloni un tamlīdzīgi. Lielgabalu tur varēja iemest. Viņu cilvēki arī cietumā visu regulēja. Tagad tā vairs nenotiek, valsts vara ir nostabilizējusies un noziedzīgā pasaule piežmiegta.

Uz cietumu brauca arī evaņģēlisti. Es gāju klausīties, jo mani piesaistīja mūzika. Atceros, Riks Renners bija atbraucis ar kādu norvēģu sludinātāju. Sapulcējās visa zona - kāds tūkstotis cilvēku. Tas bija Jelgavā. Ko viņš runāja, vairs neatceros, bet, kad viņš teica: aleluja! - visa zona atkārtoja: aleluja. Visi zeki! Cietumā bija arī sava draudze, taču es ne reizi neaizgāju uz kapelu. Taču es redzēju tos, kas cietumā bija kļuvuši ticīgi, viņi vienmēr bija tik smaidīgi. Man tāds smaids parādījās tikai tad, kad ielaidu kārtējo devu. Tikai tad man bija forši, tikai tad varēju normāli aprunāties, smieties.

Bet bija arī cits variants, jo brauca ne tikai ticīgie. Kā jau teicu, tajā laikā grupējumi bija vareni un cietuma vārti atvērās arī mafijai. Atbrauca tāda mūzikas grupa „Ļesopoval”, kas dziedāja cietumnieku un bandītu dziesmas. Bandītu autoritātes kopā ar cietuma priekšnieku sēdēja pēdējā rindā un klausījās. Bija atvestas arī alus bundžas un cigaretes - nevis šādas tādas, bet „Camel”. Dalīja visiem. Klubs bija pilns. Protams, arī es gāju, man tas viss tolaik likās kruti. Atceros kādu narkomānu, vārdā Samara, viņam bija 20 gadu stāžs. Nebija tāda narkomāna, ko viņš Rīgā nepazītu. Mēs daudz runājām. Es teicu: kad iziešu no cietuma, narkotikas vairs nelietošu, šeit lietoju tāpēc, ka nav ko darīt. Kad iziešu ārā, krusts pāri, jo man taču ir gribasspēks. Viņš atbildēja: Mārci, nemāni sevi, es nezinu nevienu, kas būtu to spējis.

Protams, kad izgāju ārā, pirmajā vai otrajā dienā atkal sāku lietot. Ne uzreiz opiātus, bet vieglākas narkotikas. Pēc tam spēcīgākas. Tā tas turpinājās 10 gadus. Bija atkal zādzības, jo nauda taču vajadzīga. Mājās notika kratīšana, tiku apsūdzēts pēc 222 panta par narkotiku glabāšanu. Tagad es Bībeles pantus skaitu, bet tad varēju noskaitīt Krimināllikuma pantus. Taču mani neapcietināja. Dzīvoju Rīgā, mēs bijām vesela banda. No rīta gājām uz „darbu”. Meitenes gāja uz Čaka ielu, mēs viņas pieskatījām. Visa nauda aizgāja narkotikām. Dūrāmies kārtīgi - desmit divdesmit reizes dienā. Mani jau atkal meklēja par zādzību veikalā. Noķēra un aizsūtīja uz cietumu.

Tad es atkal sāku domāt par Dievu. Cietumā bija Jaunā Derība, Gideonu izdevums. Mana māte jau bija ticīga, viņa atgriezās 1994. gadā. Viņa lūdza par mani, arī Limbažu baptistu draudze daudz lūdza. Tolaik es nodarbojos ar parapsiholoģiju, bet parapsiholoģija māca, ka cilvēks ir visvarens. Parapsihologi ir cilvēki, kas valda pār enerģijām, gariem. Arī es sāku redzēt parādības. Piedzīvoju, kā mans gars atstāj miesu. Pirmoreiz tas notika neapzināti. Gulēju gultā, naktī pamodos, bija tāda baiga sajūta. Gulēju nedabīgā pozā, bet, kad ieskatījos, redzēju, ka pats esmu apakšā, bet mans gars kaut kur virspusē. Tieši tāds pats kā es, tikai caurspīdīgs. Nobijos. Sekoja tāds kā grūdiens un es atkal biju atpakaļ savā ķermenī. Turpmāk no ķermeņa jau varēju iziet apzināti. Piemēram, Jelgavas cietumā es staigāju ārā virs jumtiem. Skatos - kāds uz jumta regulē antenu, tālāk tilts, upe. No rīta jautāju jelgavniekiem, vai tur un tur ir tilts un upe? Bija. Tad es sapratu, ka ir vēl kaut kas bez šīs dzīves.

Trīs nedēļas nelietoju narkotikas, jo biju atradis šķietamo patiesību. Pēc tam lietoju divreiz vairāk, biju vēl dziļāk tajā postā. Sekoja pirmā tikšanās ar nešķīstiem gariem. Narkotiku iespaidā cilvēks kļūst atvērts tumsas spēkiem. Citi tās sauc par halucinācijām, bet tās nav halucinācijas. Vai esat dzirdējuši par pokemoniem, ka bērni dzird dažādas balsis? Pokemons tulkojumā nozīmē kabatas dēmons. Pēkšņi es viņus sāku redzēt un dzirdēt, viņi ar mani runāja. Izskatījās kā cilvēki, tikai caurspīdīgi. Vispār jau viņi var pieņemt jebkādu veidu - cilvēka, priekšmeta, briesmoņa. Pārsvarā tās bija reālas, riebīgas sejas. Es gulēju gultā un redzēju, kā istabā ienāk divmetrīgas, ādas jakās tērptas būtnes. Viņi zināja, ka vislabāk man parādīties kā kriminālās pasaules autoritātēm, jo tie taču bija manējie. Viņi izvilka lielu šprici un sauca: Mārci, nāc ielaid, būs forši! Es sāku ar viņiem sarunāties un beigās viņi mani apsolīja padarīt bagātu un varenu. Bija tikai viens noteikums - man ar viņiem jāuztur kontakti un visam jāpaklausa. Es sāku darīt visu, ko viņi man teica. Kļuvu pilnīgi apsēsts.

Pietiek ar to, ka cilvēks vispār sāk sarunāties ar dēmoniem. Sātans ir daudz gudrāks un spēcīgāks par cilvēku. Bez Dievs cilvēks viņa priekšā ir bezspēcīgs. Kaut gan es domāju, ka kaut ko varu, es nespēju neko. Dēmoni mani mocīja, es darīju visu, ko viņi man lika. Kad vēlējos meklēt palīdzību pie mātes, jo viņa jau bija ticīga, dēmoni teica: tur neej, bet, ja ej, nogalini viņu! Vēlāk es nokļuvu Straupē. Piecas dienas viņi man neļāva gulēt. Biju kļuvis par pilnīgu zombiju. Ja tā turpinātos vēl kādu dienu, būtu kādu noslepkavojis. Tāds ir apsēsts cilvēks - dara visu, ko velns liek. Pilnīga kontrole. To izraisīja narkotikas, mans dzīvesveids un caur parapsiholoģiju iegūtais tiešais kontakts ar dēmoniem. Toreiz ārsti mani saveda kārtībā. Pēc tam kādu pusgadu nedzēru, tomēr tai mācībai nodevos ar visu sirdi.

Un atkal cietums. Par laupīšanu man draudēja no sešiem līdz divpadsmit gadiem. Cilvēki jau bija pret mani liecinājuši. Gaidīju tiesu un sapratu, ka trešo reizi vairs nosacīti neiedos. Biju lasījis Jauno Derību, tāpēc teicu: bet varbūt Jēzus? Lūdzu Dievu un sacīju: ja Tu mani izglābsi no šiem daudzajiem gadiem, tad apsolu, ka brīvībā iešu uz baznīcu. Kad tiesā lasīja spriedumu, atskanēja vārdi: piespriest vienu gadu un četrus mēnešus nosacīti, nekavējoties tiesas zālē atbrīvojot. Neticēju, domāju, ka notikusi kļūda. Es neapjēdzu, cik Dievs ir varens, bet Viņš man parādīja, ka ir. Dievs man sacīja: ES ESMU.

Vai varat iedomāties, ko es vispirms izdarīju brīvībā? Sāku dzert un lietot opiātus. Tā kārtīgi, jo sapratu, ka esmu pilnīgi atkarīgs un man nav cita ceļa, tāpēc jāiet uz visu banku un sevi jānobeidz. Tas nekas, ka nomiršu, jo es taču esmu mūžīgs! Gan jau tur būs labāk. Sātans mani bija apmānījis. Par kārtējo noziegumu mani notiesāja un iedeva divus gadus atklātajā režīmā. Brīvdienās no Vecumniekiem varēju braukt uz mājām. Reiz neaizbraucu atpakaļ. Kad zvanīja no cietuma, sameloju, ka esmu slims. Četrus mēnešus nodzīvoju mājās. Pie ārsta gāju tikai tāpēc, lai dabūtu receptes. Sāku durties kā vēl nekad - amfetamīnu, heroīnu. Apzinājos savu bezspēcību, es pat uz cietumu vairs nebiju spējīgs aizbraukt. Domāju par pašnāvību. Varbūt izdarīt „zelta dūrienu”?

Sāku lūgt Dievu. Biju dzirdējis, ka jālūdz trīs reizes dienā, taču nekas nemainījās. Un tad Kristīgajā radio kāda meitene savas liecības beigās sacīja: Jēzus var izmainīt tavu dzīvi! Piesauc arī tu Tā Kunga vārdu! Tas bija 1999. gada sākumā. Varbūt tieši Jēzus vārds ir tas, kas man līdz šim pietrūcis? Jāteic, man bija ļoti grūti izrunāt Jēzus vārdu, tomēr saņēmos un lūdzu: Jēzu, pārmaini manu dzīvi. Ja Tu esi tas, kas radījis debesis un zemi, pārmaini manu dzīvi! Lūdzu no visas sirds, un man bija iekšēja gatavība Viņam sekot. Pēc šīs lūgšanas ar mani palika vēl ļaunāk, jo kabatas bija pilnas ar narkotikām. Sašņaucos un aizgāju pie mammas un māsas. Piedāvāju arī viņām. Kad viņas atteicās, iebēru saujā un šņaucu pats. Mamma izsauca policiju, jo es biju kļuvis neaprēķināms. Policija piezvanīja uz Vecumniekiem, man atbrauca pakaļ, uzlika roku dzelžus un aizveda.

Mani ielika pagrabā uz 16 diennaktīm. Kamera bija maza maziņa. Vienu nakti negulēju, otru - sākās vecās parādības. Dēmoni bija klāt, sāku ar viņiem runāt. Vārds pa vārdam - un viņi sāka mani pārvaldīt, noveda līdz pašnāvības domām. Kamerā bija vēl otrs cilvēks, kurš domāja, ka esmu nojūdzies. Virves man nebija, žilete arī no galda bija pazudusi. Neatlika nekas cits kā ar galvu skriet restēs. Mēģināju vienreiz, otrreiz, bet pat samaņu nezaudēju, tikai puns pierē. Tad pēkšņi izdzirdu balsi, kas atšķīrās no pārējām. Dēmonus es redzēju, bet šīs balss īpašnieku ne. Balsis bija it kā divas un teica: tevi var izglābt tikai Jēzus! Atcerējos, ka pirms piecām dienām biju piesaucis Jēzu Kristu. Bet kādā veidā mani var izglābt? Es biju kā izgriezts, viss no manis bija izvilkts. Labāk ir, ja tevi fiziski piekauj, nekā garīgi moka. Tāpēc es zinu, ka elle ir, es daļēji to esmu izbaudījis. Mana dvēsele neizsakāmi mocījās. Kā Bībelē rakstīts - ellē būs raudāšanu un zobu trīcēšana. Tas ir reāli. Zobu trīcēšanu es izbaudīju. Jautāju: kā Viņš mani var izglābt? Eņģeli atbildēja: piesauc Viņa vārdu un lūdz Viņam piedošanu!

Es viņus neredzēju, bet zināju, ka tie ir eņģeļi. Viņi teica, lai lūdzu Jēzum piedošanu, nevis pielūdzu viņus. - Es neprotu lūgt. - Atkārto aiz mums. - Viņi skaitīja man priekšā grēku nožēlas lūgšanu, es atkārtoju. Kad pateicu: piedod manus grēkus, visu, ko esmu darījis! - pār mani nonāca Svētais Gars. Sāka līt asaras. Vienā sekundē es sapratu, ka esmu grēcīgs, ka esmu grēkojis gan pret Dievu, gan cilvēkiem. Kā es raudāju trīs dienas! Biju slapjš no asarām. Staigāju turp un atpakaļ pa kameru un slavēju Dievu: slava Tev, Dievs, es pateicos, ka Tu mani izglābi! Tagad man ir jēga dzīvot!

Brīdī, kad sāku lūgt, daļa dēmonu sāka man draudēt: šo vārdu nepiesauc, mēs tev atriebsimies! Citi man pagrieza muguru, saukdami: šo vārdu nepiesauc, jo mums sāp, mums deg! Citi acumirklī pazuda. Es atbildēju: atvainojiet, dēmoni (pēkšņi biju palicis pieklājīgs), man ir svarīga paša glābšana! Jēzus Kristus vārdā, sātan, atkāpies! Tā bija pēdējā reize, kad redzēju dēmonus. Viņi visi aizgāja. Vai halucinācijas var tā pēkšņi izbeigties, kad tiek piesaukts Jēzus vārds? Kad pieņēmu Jēzu Kristu, dzirdēju, kā augšā gavilē debesu pulki. Augšā bija tāds prieks - tādi kā aplausi, gaviles un dziedāšana. Pirmajā brīdī es pieliecos: kas tur notiek? Uzreiz to nesapratu, bet vēlāk Bībelē guvu apstiprinājumu: kad pie Dieva atgriežas kāda dvēsele, eņģeļi debesīs gavilē. Es to dzirdēju savām ausīm!

Man bija gara saruna ar šiem diviem eņģeļiem. Sapratu, ka bez Dieva esmu nulle. Eņģeļi ar mani runāja: Mārci, tagad lasi Jauno Derību, lūdz Dievu, ej uz baznīcu, meklē tādus pašus kā tu. Vairs nebūs nekādas narkotikas un parapsiholoģijas, tagad tu būsi Dieva kalps. Viņi nepieminēja nekādus grēkus, bet uzsvēra: Mārci, salauz savu lepnību! Jāteic, ka biju ļoti lepns. Nicināju cilvēkus, kas cietumā mazgāja tualetes. Viņus tur sauca par kreisajiem, jo tie bija vardarbīgi piespiesti to darīt. Atbildēju eņģelim: kaut vai tūlīt izmazgāšu tualeti! - Malacis! - Viņi ar mani runāja normālā valodā, atbildēja uz jebkuru jautājumu. Kad jautāju, vai visi mani grēki ir piedoti, sākumā bija klusums, tad sekoja atbilde: visi tavi grēki ir piedoti, visi!

Trīs dienas es runāju ar eņģeļiem. Pēc tam uzreiz sāku liecināt cilvēkam, kas ar mani atradās kamerā. Beidzot varēju gulēt kā normāls cilvēks. Sāku ēst. Par neatgriešanos no brīvdienām man draudēju papildu sods, bet es lūdzu: Dievs, ja Tu piedevi visus manus grēkus, tad, lūdzu, izdari tā, lai man nebūtu jāsēž papildus termiņš. Es skaidri zināju, ka vairs neesmu spējīgs izdarīt nevienu noziegumu. Tā arī notika - nosēdēju tikai piespriesto termiņu. Vēl lūdzu: Dievs, ved mani uz tādu cietumu, kur ir ticīgi brāļi. Un dod man darbu cietumā. Jo eņģeļi man teica, ka ir jāstrādā un pašam jāpelna maizīte, nevis jādzīvo uz citu rēķina. Es kaut vai grīdas mazgāšu. Līdz tam cilvēkus, kas mazgāja grīdas, nicināju, brīvībā ar viņiem pat no vienas krūzes nedzēru. Es viņus neuzskatīju par cilvēkiem, bet te pēkšņi pats biju gatavs par tādu kļūt!

Mani pārveda uz Jēkabpils cietumu. Tur bija brīnišķīga draudze, kādi desmit cilvēki, ko Dievs bija uzrunājis dažādos veidos un kas cietumā bija kļuvuši ticīgi. Bija sava kapela un lielisks kapelāns Artis Deģis. Lūdzu darbu, neskatoties uz to, ka uz 1000 ieslodzītajiem bija tikai kādas 50 darbavietas. Nereāli dabūt darbu! Bet pie manis pienāca kāds cilvēks un piedāvāja strādāt par māksliniecisko noformētāju. Dienesta laikā jau biju kaut ko līdzīgu darījis. Cietumā iemācījos arī spēlēt ģitāru, jo lūdzu: Dievs, es vēlos Tevi slavēt, iemāci man spēlēt. Man bija milzīga ticība. Katru vakaru, bet dažreiz pat trīs reizes dienā gāju uz kapelu. Tur brauca dažādu konfesiju mācītāji. Cietumā es par Dievu stāstīju visiem. Draugi, kas ar mani bija sēdējuši kopā iepriekšējos termiņos, uzskatīja mani par jukušu. Viņi teica: Mārci, piedod, bet tev jumts aizbraucis! Tomēr tas ir labi, jo tagad tu esi brīvs un laimīgs. Kad ar savām grāmatiņām nācu no kapelas, viņi parasti sacīja: redz, kur Mārcis nāk ar savu standarta smaidiņu sejā. Es pats to neapzinājos, bet visu laiku smaidīju. Ar Dievu cietumā es biju laimīgāks nekā brīvībā bez Viņa.

Jau no pirmās dienas, kad atgriezos pie Dieva, man bija vēlēšanās stāstīt par viņu citiem. Pirmoreiz es sludināju cietuma kamerā tā sauktajiem blatnijiem - cietuma karaļiem. Man iekšā burtiski viss dega, es lūdzu Dievu, un Viņš teica: aizej un pastāsti viņiem, kas ar tevi noticis. Cilvēcīgi man bija bail, jo mani varēja piekaut, aplaupīt vai kādā stūrī vienkārši nosist. Tomēr vēlēšanās pastāstīt, kas ar mani noticis, bija lielāka par bailēm. Es piegāju pie šiem cilvēkiem un piecās minūtēs visu izstāstīju. Viņi saskatījās, tad viens pagriezās pret otru un teica: es taču tev teicu, ka Dievs ir!

Kad iznācu no cietuma, māte mani uzaicināja un Limbažu baptistu draudzi. Viņi par mani bija lūguši desmit gadus. Arī te man vienmēr bija ko teikt un es regulāri prasīju mācītājam piecas minūtes liecībai. Ne visi saprata šādu dedzību, un pienāca brīdis, kad man bija no draudzes jāaiziet. Pēc kāda laika es uz ielas atradu lapiņu, kur bija rakstīts, ka Limbažos tiek veidota vasarsvētku draudze. Aizgāju uz dievkalpojumu un sapratu, ka šī būs mana draudze.

Vēlme sludināt nemazinājās. Es zināju, ka mans uzdevums ir uzrunāt pilsētas iedzīvotājus, tāpēc liecināju gan darbā, gan dzīvesvietā. Manas liecības kļuva arvien garākas, līdz sapratu, ka nevaru visu laiku stāstīt savu dzīvesstāstu vien. Es gribēju dalīties ar Dieva Vārdu, ar to, ko biju izlasījis Bībelē. Tā liecināšana pamazām pārvērtās sludināšanā. Mācītājs Modris Ozolinkevičs redzēja šo degsmi un reizēm atļāva man sludināt draudzes dievkalpojumos. Pienāca brīdis, kad es teicu: Modri, es gribu sludināt arī evaņģelizācijas dievkalpojumā! Viņš neiebilda, es sludināju un cilvēki atgriezās pie Dieva.

Tolaik nekādi brīnumi un dziedināšanas vēl nenotika. Es gan drosmīgi paziņoju, ka šodien Dievs dziedinās, taču neviens dziedināts netika. Tas bija brīdis, kad es varēju apstāties, taču es turpināju ticēt, ka Dievs dziedina no slimībām, piepilda ar Svēto Garu un izsūta kalpošanā. Evaņģelizācijas dievkalpojumi turpinājās viens pēc otra, Modris pie mums brauca arvien retāk un pamazām es kļuvu par faktisko draudzes vadītāju. Atlika vairs tikai atbraukt bīskapam, uzlikt man rokas un ordinēt par mācītāju.

Līdzīgie raksti:

• Akmenscietā sirds
• Dieva avārijas brigāde
• Cilvēki iet uz elli! Es nevaru gaidīt
• Kalpot Dievam un Latvijai
• Vizbulītes jaunā dzīve