04
Donas Margaritas stāsti. Kā maktauta līgotautu no miega atmodināja
Ievietoja | Sadaļa Stāsti, joki un līdzības | Publicēts 04-04-2011
Dona Moena, Dona Margarita, Dona M, DM, Donačka - tie ir niki un literārie pseidonīmi, aiz kuriem slēpjas pavisam vienkārša latviešu meitene Lāsma Avotiņa. Dievs Lāsmai piešķīris talantu radīt nelielus, īsus stāstiņus, kas ar dažādu dīvainu, bet dzīvē reālu tēlu palīdzību stāsta mums par mums pašiem - mūsu ikdienu, sajūtām, raizēm un arī grēkiem. Kā savulaik interneta portāla „Virtuālā Baznīca” izdotās Donas M grāmatiņas „Baltie gumijnieki” anotācijā izteicies viens no VB tēliem Asmodejs, šiem stāstiem „piemīt neliela ironijas deva par pasauli mums apkārt, bet tajā pat laikā tie pietiekami labi atspoguļo realitāti tādu, kāda tā ir”.
Lai lasītu Donas stāstus, nepieciešama asociatīva domāšana. Grūti būs arī tiem, kas ne reizi nav lasījuši Bībeli, tādēļ maz ko zina par dažādiem kristīgiem simboliem un arhetipiem. Visbeidzot, vēl viens citāts no Donas virtuālās līdzgaitnieces Snorkes teiktā: „DM, tu smejies, bet man tikmēr gribas raudāt. Tāda jau ir visu cilvēkveidīgo būtņu traģēdija - izstiepties un sarauties, lai nokļūtu tuvāk savu vēlmju piepildījumam. Kaut šī vēlme būtu nokļūt tuvāk Ideālam. Bet ar katru savu centienu mēs kļūstam arvien smieklīgāki Dieva acīs, nu gluži kā posmtārpi savos centienos apgūt augstāko matemātiku. Paldies, Dievs, ka neesam atstāti vieni šajā totāli bezcerīgajā cīņā!”
****
Aiz trejdeviņām zemēm pie trejdevītās jūras dzīvoja maza miegaina līgotauta, kas pārtika no kartupeļiem un sēnēm. Tās raksturīgākā pazīme bija miegainība, taču jau sen šajā tautā dega slēptas, neviena neapzinātas ilgas pēc atmodas.
Ko gan nedarīja, lai tautu atmodinātu! Pie tautas tika sūtīti plikgalvaini onkuļi dzeltenās žaketēs, kuriem ļoti patika jauni puiši. Onkuļi mēģināja līgotautas pārstāvjos iedvest dzīvību un pareizo mācību, bet līgotauta nu nepavisam negribēja mācīties. Līgotauta gribēja, lai tai ļauj mierīgi piekopt savu naturālo saimniecību un gulēt.
Tomēr likten’s bija lēmis citādi. Šis asais likteņa pavērsiens notika dienā, kad virs Līgozemes parādījās liels mehānisks putns, ko civilizētās valstīs sauc par helikopteru. Tā jau gluži nebija, ka līgotautieši nebūtu redzējuši helikopteru, tomēr šis bija īpašs. Tas apstājās tieši virs Līgozemes centra un no tā vēdera vēlās laukā mazi melni punktiņi. Līgotautieši stāvēja pavērtām mutēm, sēņu grozus rokās turēdami. Kad punktiņi tuvojās zemei, varēja saskatīt, ka tās ir mazas kastītes. Dažas no tām iekrita tieši tautiešu groziņos, sašķaidīdamas vakariņām paredzētās sēnes.
Kad krava bija izbērta, mehāniskais putns pagriezās un aiztrauca atpakaļ uz laimīgo Makzemi, kur visi vienmēr gribēja izmēģināt ko jaunu un zobu tīrīšanu uzskatīja par jautrāko nodarbošanos pasaulē.
Liels bija līgotautiešu pārsteigums, kad atklājās, kas rakstīts uz paciņām, bet vēl lielāks, kad uzzināja, kas paciņām vēderā. Uz katras paciņas bija uzrakstīts: „Personīgās atmodas paciņa”, bet to atverot atklājās šādas lietas: svece, zvejas tīkls, svētbilde un sinepju sēkla.
Hm! - kasīja pakaušus līgotautas vecaji - Ko iesākt ar šīm mantām?
Daļa tautiešu domāja, ka aizdegta svece noteikti jāliek zem pūra. Rezultātā daža māja Līgozemē nodega zilām liesmām. Pārsvarā savas mājas nosvilināja jaunas meitenes, kas locīja pūru nākamajai laulībai. Bet plikgalvis onkulis dzeltenajā žaketē, kas bija atbraucis, lai mācītu pareizi dzīvot, sacīja, ka jaunajos laikos vīrieši dos priekšroku laulībām ar sava dzimuma pārstāvi. Labi vien bija, ka meiču pūri nosvila, citādi tas visu mūžu būtu kā rūgts atgādinājums nepiepildītiem sapņiem par vecmodīgu laulību.
Pārējie līgotautieši sveces nobāza plauktos un aizmirsa. Tomēr daži gudrinieki pamanījās tās ielikt lukturī un ar tiem sāka notikt brīnumu lietas. Pēkšņi viņiem ļoti sagribējās komunicēt citam ar citu. Sanākot kopā, tiem bija daudz kas pārrunājams un darāms. Viņi nodibināja „Degošās sveces biedrību”, jutās laimīgi un saprata, ka ar sēnēm, kartupeļiem un miegu vien šajā dzīvē nepietiek. Kādu rītu tiem atausa gaisma, kam domāti paciņā ieliktie tīkli. Lielākā daļa līgotautiešu tīklus lietoja kā aizkarus, daži mēģināja zvejot zivis, taču tas ātri apnika, un tie atgriezās pie sēnēm. Sēņošanai tīkli nederēja - acis bija par lielām un sēnes krita laukā.
Bet „Degošās sveces” biedri sāka ar tīkliem ķert cilvēkus un vilkt savā draudzes namā. Tur viņiem stāstīja, cik labi piederēt „Degošās sveces biedrībai”, cik jauki būt nomodā un savstarpēji komunicēt. Nama iekšpusē gandrīz visi nozvejotie piekrītoši māja ar galvu: jā, jā, mēs jau domājām, ka sēnes nav pats galvenais dzīvē! Taču līgotautiešu daba nebūt nebija tik vienkosīga - daudzi, kurus pēc apstrādes palaida mājās, jau izejot uz ielas sauca: nepieņemu, nepieņemu to, ko tikko teici! Daži nozvejotie par notikušo pastāstīja lauleņiem, tie viņus izsmēja, un pēcāk nozvejotie vairījās staigāt gar draudzes namu, lai netiktu nozvejoti otrreiz. Tomēr daži ar aizrautību pievienojās biedrībai, un pēc datiem, ko izskaitļoja onkulis dzeltenajā žaketē, to bija ne vairāk, ne mazāk, kā 10% no līgotautiešu skaita, ieskaitot mirušos kopš tautas pastāvēšanas sākuma.
Nākamais, pie kā ķērās līgotautieši, bija svētbilde. Lai gan tautas galvenā pazīme bija miegainība, tomēr viņi nebija analfabēti. Gandrīz visi prata lasīt, daži pat maktautas valodā. Un uz svētbildes maktautas valodā lieliem skaidriem burtiem bija rakstīts: „Nokasi kreisajā stūrī uzzīmēto vārdu UZREIZ un tava dzīve pārvērtīsies acumirklī!” Tautieši kasīja, kasīja, taču nekas cits kā trīspirkstu kombinācija zem stūrīša nebija atrodams. Līgotautieši pat tā kā mazliet pamodās no miega un sēnes lasot žēlīgā sašutumā viens otram uzsauca: vai svētbildi nokasīji? - Nokasīju! - atsaucās tikpat žēlīga balss. - Un kā? - skanēja vēl žēlīgāk. - Nekā! - atbilde jau bija pavisam žēlīga.
Vītauts Peļausis tobrīd, kad helikopters kaisīja paciņas, atradās mežā un lasīja sēnes. Viņš tās lasīja cītīgi un pat nepamanīja, ka viena paciņa iekrita tieši viņa grozā. Peļausis turpināja lasīt savas bekas. Viņš gatavojās šīs sēnes ēst ziemā un žāvēja turpat grozā. Kamēr visi jau sen bija atrāvuši vaļā savas pakas, Peļausis brīnījās, ka viņa miegainajā zemē sākušas degt mājas, tiek celti draudzes nami un zvejoti cilvēki.
Pienāca ziema. Visas svētbildes sen bija nokasītas un noliktas kur nu kurā, tikai Peļausis līdz savai vēl nebija ticis. Tomēr kādu dienu arī viņam nācās ķerties pie saviem rudenī un vasarā sagādātajiem krājumiem. Kāds gan bija Vītauta pārsteigums, kad starp sēņu augļķermeņiem viņš grozā pamanīja noslēpumainu saini ar uzrakstu „Personīgās atmodas paciņa”. Sveci Peļausis nemaz nedomāja likt zem pūra, jo tāda viņam nebija. Tīklu viņš izārdīja un atdeva sievai, lai viņa no tā uzadītu izturīgas zeķes. Nokasījis svētbildi, Peļausis neieraudzīja vis trīspirkstu kombināciju, bet spožu uzrakstu zelta burtiem: „Jūs esat vinnējis datoru!”
Vītauts zināja, kas ir dators. Maktauta solīja, ka dos datoru tiem, kas jautri tīrīs zobus. Tā kā Līgozemē tādi cilvēki neatradās, līgotautiešiem nācās iztikt bez datora. Bet te Vītauts Peļausis, cilvēks no vienkāršās tautas, laimējis datoru bez jebkādiem nosacījumiem! Visa Līgozeme vāca ziedojumus, lai samaksātu Peļauša komandējumu pēc laimētās mantas, jo manta, kā zināms, atradās Makzemē, un tai bija jābrauc pakaļ.
Atgriezies ar dārgo mantu, Vītauts to uzstādīja Līgozemes centrā. Tagad gan tauta atmodās! Paciņa bija paveikusi darbu, kādēļ tika sūtīta. Dators deva padomus visiem līgotautiešiem, kas jādara, lai atmoda kļūtu pilnīga. Šīs atmodas atslēgvārds bija „sinepju sēkla”. Līgotauta ar lielu entuziasmu metās audzēt sinepes. Katrs no laukiem nesa vai nu simtskārtīgus, vai sešdesmitkārtīgus, vai trīsdesmitkārtīgus augļus. Sinepju eksports kļuva par Līgozemes labklājības ķīlu. Neviens vairs neaudzēja kartupeļus, neviens nelasīja sēnes, visi sēja tikai sinepju sēklas.
Vītauts Peļausis kļuva par valsts prezidentu un nu varēja teikt, ka atmoda ir pilnīga. Visi bija laimīgi un apmierināti. Visi, izņemot „Degošās sveces biedrības” biedrus. Viņi vēl arvien mēģināja zvejot cilvēkus, taču tagad tas kļuva aizvien grūtāk. Cilvēki, protams, zināja, kur slēpjas raupjā dzīves patiesība. Viņi zināja, ka patiesība slēpjas „Degošās sveces” namā, taču šī patiesība bija pārāk rūgta. Tāpēc līgotautieši izvēlējās audzēt sinepes un par iegūto naudiņu pirkt savu patiesību…
