11
Savulaik LVDA bīskapam Jānim Ozolinkevičam viesojoties slāvu vasarsvētku draudzēs ASV, viņu spēcīgi uzrunāja mūsu bijušo līdzpilsoņu dedzīgā kalpošana misijas laukā. Īpaši pārsteidza emigrantu jaunā paaudze, kas auguši, bet daži arī piedzimuši Amerikā, pieraduši pie komforta un pārtikušas dzīves, tomēr gatavi atstāt visas ērtības un doties misionāra gaitās, bieži vien nezinot, kādi apstākļi viņus sagaida, bet nereti pat riskējot ar savu veselību un dzīvību.
Viena no lielākajām slāvu kristiešu misijas organizācijām pasaulē ir starptautiskā kristīgās kalpošanas asociācija Good Samaritan, kas darbojas Krievijā, Ukrainā, ASV, Argentīnā un Indijā. Amerikā misija darbojas kopš 1994. gada un tās ilggadējs vadītājs bija ukraiņu mācītājs Pāvels Radčuks, bet pēc viņa aiziešanas Mūžībā misiju vada viņa brālis Petrs Radčuks. Par to, lai misionārisma gars neapsīktu, rūpējas Practical Missionary Bible School (PMBS), kuru kops 2000. gada beiguši vairāki simti jauniešu. Misijas darba atspoguļošanai tiek izdots žurnāls Dobraja vestj.
Bet sākās viss tālajā 1988. gadā, kad PSRS vasarsvētku pagrīdes draudžu vadītāju konferencē tika lemts svarīgs jautājums - kā ar Evaņģēlija vēsti uzrunāt Padomju Savienībā dzīvojošās tautas un tautības. Uz grīdas tika izklāta valsts karte, un brāļi vilka lozes. Katram bija jāizvēlas dažas no 160 tautībām, par kurām tad viņu draudze apņēmās regulāri aizlūgt. Todien Svētais Gars deva atklāsmi, ka pavisam drīz Evaņģēlija sludināšanai durvis uz īsu brīdi tiks atvērtas, taču tikpat ātri šī brīvība izbeigsies.
Pēc pieciem gadiem brīvības laiks patiešām pienāca, tomēr daudzi no bijušās PSRS evaņģēliskajiem kristiešiem tobrīd jau bija izklīduši pa visu pasauli. Slāvu kristiešu diaspora Amerikā, uzzinot par Evaņģēlijam atvērtajām durvīm dzimtenē, sāka gatavot misionāru grupas nosūtīšanai uz dažādiem Krievijas reģioniem. Par pirmo misijas lauku kļuva Čukotka, jo Dievs Pāvelam Radčukam bija ielicis sirdī īpašas rūpes un mīlestību uz čukču tautu. Čukotkas ļaudis ar sajūsmu sagaidīja misionārus, cilvēki bija izslāpuši pēc glābjošās Evaņģēlija vēsts. Daudzu vietējo iedzīvotāju dzīve tika radikāli pārmainīta, dziedēti dvēseles ievainojumi, iegūta brīvība no dažādam atkarībām.
Lielākā Čukotkas problēma ir alkohols. Šīs sērgas dēļ tiek izpostītas ģimenes, neizdevušos laulību un šķiršanās dēļ cieš bērni. Bez vecāku mīlestības, neaprūpēti, viņi klīst bez nodarbošanās, izsalkuši, bieži vien piedzērušies. Ziemeļu tautu vidū ļoti izplatītas ir arī pagāniskās tradīcijas un garu pielūgšana. Salauztas dzīves un likteņi ir atstājuši dziļas brūces cilvēku sirdis. Šo situāciju var pārmainīt tikai Dieva mīlestība, tāpēc misionāru darbs te ir neatsverams.
Tomēr šis darba lauks ir ārkārtīgi smags. Viena no nopietnākajam problēmām ir transports un pārvietošanās. No Čukotkas galvenās pilsētas Anadiras līdz tālajām misijas stacijām iespējams nokļūt dažādi - ar laivām, helikopteru, mazo aviāciju, upju baržām, tomēr slikto laika apstākļu dēļ transports jāgaida dienām ilgi. Bieži nākas apstāties, jo trūkst degviela. Liela problēma ir odi, pret kuriem nelīdz nekādi līdzekļi. Savukārt ziemā, lai sasniegtu čukču ciemus, kas viens no otra atrodas pat 300 kilometru attālumā, mūžīgā sasaluma apstākļos pa tundras bezceļiem nākas pārvietoties tikai ar visurgājējiem. Taču, ja sākas sniegavētra, reizēm par misionāru likteni nekas nav zināms pat vairākas dienas, un viņu tuviniekiem Amerikā atliek vien lūgt Dievu un paļauties uz Viņa žēlastību.
Neskatoties uz grūtībām, Čukotkā ir paveikts milzu darbs. Ir nodibinātas jaunas draudzes, ļaudis tikuši dziedināti garīgi un fiziski, atbrīvoti no atkarībām un ļauno garu apsēstības. Pateicoties misionāru kalpošanai, Evaņģēlijs ir sasniedzis ziemeļu tautas - čukčus, evenus, eskimosus. Diemžēl vietējās varas pārstāvji uzskata, ka ārzemju misionāri grauj čukču un citu ziemeļu tautu nacionālo kultūru, tāpēc Čukču autonomā apgabala varas iestādes visādi cenšas kavēt misionāru darbu. Tomēr Dieva Vārda sēkla ir iesēta un turpina nest augļus. Dienu pirms savas traģiskās aiziešanas Mūžībā Pāvels Radčuks teica pravietiskus vārdus: „Pat ja manis pēkšņi vairs nebūtu, Čukotkā jau ir kristīgās draudzes un vietējie brāļi turpinās iesākto.”
Cits Good Samaritan projekts ir 12 Ziemeļu upes. Reiz, atgriežoties no kārtējā misijas brauciena un lidojot virs Krievijas ziemeļu teritorijām, Pāvels Radčuks caur lidmašīnas iluminatoru vēroja bezgalīgos mežu masīvus, tundru, daudzās upītes un ezerus. Viņš ievēroja, ka visā šajā ainavā laiku pa laikam pavīd lielas un ūdeņiem bagātas upes - Oba, Nadima, Pura, Taza, Hatanga, Jeņiseja, Ļena, Oļenoka, Anabara, Omoloja, Indigirka, Jana. Pavisam no Čukotkas līdz Urāliem bija 12 lielas upes. Šo upju krastos atradās daudz mazu ciematiņu, kurus apdzīvoja galvenokārt mazās tautas, kas vēl Dievu nepazina. Svētais Gars runāja Pāvela sirdi: „Šeit jābūt manām draudzēm! Šiem ļaudīm vajadzīga glābšana!”
2001. gadā piecas jaunas misionāres no Amerikas devās uz Hatangu Taimiras pussalā. Viņas neko nezināja par šo zemi un tās tautu, tāpēc gatavojās visgrūtākajiem apstākļiem un pārbaudījumiem. Taču, ierodoties Noriļskā, viņas uzzināja, ka Hatangā jau kalpo kāds Sibīrijas Kristīgās žēlsirdības misijas sūtīts misionāru pāris. Atgriežoties no brauciena, jaunās misionāres par redzēto un piedzīvoto stāstīja daudzās Amerikas slāvu draudzēs. Vēlāk tika uzņemta arī dokumentāla filma, kas stāstīja par misijas darbu dolganu un nganasanu tautu vidū. Tā sākās Good Samaritan darbs Taimirā, kas gadu no gada vēršas plašumā.
Viens no galvenajiem misionāru kalpošanas virzieniem ir darbs ar ziemeļu bērniem. Cilvēkam, kas ne reizi nav bijis Tālajos Ziemeļos, ir grūti iedomāties kādos apstākļos dzīvo vietējie iedzīvotāji. Bērnu saslimstība te ir 2,5 reizes lielāka nekā Krievijas centrālajā un dienvidu daļā. Vairāk nekā 70% bērnu dzīvo īpaši bargos klimatiskos apstākļos, grūti sasniedzamās apmetnēs tundrā, mūžīgā sasaluma joslā. Pusgadu viņi neredz sauli, desmit mēnešus gadā spiesti pavadīt slēgtās telpās. Taču visbriesmīgākais ir tas, ka šiem bērniem trūkst vecāku mīlestības.
Galvenais bērnu evaņģelizācijas veids ir tā sauktās ploščadkas - bērnu dienas nometnes. Katra nometnes diena tiek veidota interesanta, ar piesātinātu programmu. No rīta nometnes dalībnieki sanāk uz kopīgu lūgšanu, vēlāk mācās kristiešu dziesmas, klausās stāstus par Bībeles tēmām, apgūst „zelta pantus” no Svētajiem Rakstiem. Lai nostiprinātu iegūtās zināšanas, tiek rīkotas dažādas Bībeles spēles. Svarīgas patiesības par Jēzu Kristu bērniem palīdz uzzināt arī teatralizēti uzvedumi un leļļu izrādes. Daudzi bērni šādās nometnēs pieņem Jēzu par savu Kungu un Glābēju un sāk apmeklēt draudzi. Dažos ciematos pēc nometnes tikušas organizētas svētdienskolas, bet vecāki, ieraugot pārmaiņas savu bērnu dzīvē, nožēlo grēkus un atgriežas pie Tā Kunga. Misionāri ar bērniem, īpaši bāreņiem, strādā arī bērnunamos Urālos.
Desmit gadus misija El Buen Samaritano mācītāja Anatolija Borisoveca vadībā darbojas Argentīnā. Darbs norit vairākās Argentīnas provincēs - Čako, Misionē, Mendozā, Formosā un Buenosairesas apkaimē. Misionāri strādā galvenokārt vietējo indiāņu vidū. Tiek dibinātas jaunas draudzes, būvētas baznīcas, celti bērnunami. Trūcīgajiem tiek piegādāta pārtika un apģērbs, nodrošināta medicīniskā aprūpe. Tā kā daudzi indiāņi neprot spāņu valodu, misionāri ir nodibinājuši Bībeles skolu, kur mācās vietējo tautu pārstāvji, lai ar Evaņģēlija vēsti kalpotu saviem ciltsbrāļiem. Misija gatavo arī iknedēļas radioprogrammu Gaisma pasaulei, kuru var dzirdēt visā Argentīnas teritorijā, Urugvajā, Paragvajā un daļā Brazīlijas.
Pēdējos gados misija Good Samaritan sākusi vairākus jaunus projektus Indijā, Bolīvijā, Jakutijā, Ukrainā. Un šajā kalpošanā piedalās nevis amerikāņi, somi vai zviedri, kurus esam pieraduši redzēt kā misionārus, bet gan ukraiņi, krievi un baltkrievi - mūsu bijušie līdzpilsoņi un ticības biedri. Viņi labi atceras, kādu svētību, vēl dzīvojot aiz dzelzs priekškara, paši savulaik saņēma no ārvalstu misionāriem. Gribētos ticēt, ka reiz ieraudzīsim arī latviešu vīrus un sievas, dēlus un meitas dodamies misionāru gaitās uz tālam zemēm pie tautām, kas vēl Dievu nepazīst. Tad arī Latviju varēs saukt par misionāru zemi, kur kristiešu sirdīs mājo patiess misionāru gars.
