25
Savulaik Latvijas Kristīgā radio žurnāla „Tikšanās” redakcijā glabājas kāda vēl padomju laikos izdota vinila plate ar intriģējošu uzrakstu Pervij bļin. Nē, nē, nedomājiet neko ļaunu, šoreiz vārds bļin patiešām nozīmē pankūku. Tātad Pirmā pankūka, citiem vārdiem runājot - pirmā plate. Vēl interesantāk kļūst, izlasot plates izdevēja nosaukumu - Apvienoto Krievijas evaņģēliski luterisko rokenrola draudžu producentu centrs! Tad nu iepazīsimies - krievu kristīgā roka veterāni, grupa Družki (Čomi).
Družki ir unikāla parādība uz mūsdienu Krievijas muzikālās skatuves. Dibināta 80. gadu beigās kā nevienam nepazīstama klubu grupa, tā spējusi izveidot sev vien raksturīgu unikālu skanējumu, kurā mijas ārtroka, ritmblūza, gospeļu un „jaunā viļņa” intonācijas, bet dziesmu teksti atspoguļo grupas dalībnieku neviltotu ticību, nezaudējot arī daļu ironijas un veselīga humora.
1988. gadā jaunais komponists Georgijs (Gera) Aleksejevs Ļeņingradas rokkluba sludinājumu grāmatā atstāja informāciju, ka meklē domubiedrus kopīgai muzicēšanai. Viņš saņēma vairākus piedāvājumus, tomēr visnopietnākā sadarbība izveidojās ar grupu Nostalģija. Viņi dziedāja visu - no heavy metal, blūza un rokenrola, līdz pat banālām estrādes dziesmām. Taču šī sadarbība nebija ilga. Gera atceras: „Kādu reizi, atgriezušies no koncertiem, mēs sapratām, ka Nostalģija ir noiets posms. Narkotikas un iedzeršana mums jau bija līdz kaklam, tāpēc vajadzēja radīt kaut ko jaunu, savu.”
1989. gada beigās Aleksejevs nejauši satika kolēģi no Nostalģija laikiem basģitāristu Nikolaju (Kļušu) Skučenkovu un nolēma dibināt jaunu grupu. Pieaicinot bundzinieku Sergeju (Nazaretu) Nazarenko viņi vienas nakts laikā Geras mājas studijā ierakstīja sava debijas albuma Kartinki demoversiju. Taču grupai vēl nebija nosaukuma. Gera stāsta: „Reiz, kad mums bija mēģinājums manā komunālajā dzīvoklī, piezvanīja kāds paziņa un jautāja: kas tas pie tevis par troksni? - Mēs te ar čomiem mēģinām! Kāds bija šo vārdu piefiksējis, mums tas iepatikās un mēs nosaucām grupu Družki - Čomi.
1990. gadā puiši devās uz Maskavu, lai privātā studijā pabeigtu darbu pie sava pirmā albuma. Pa ceļam kādā pazemes tunelī viņi satika Sergeju (Ahunu) Ahunovu no Kijevas, kas tur piepelnījās, spēlēdams saksofonu, un uzaicināja piedalīties albuma ierakstā. Albumu Kartinki (Pervij bļin) bez pārspīlējuma var nosaukt par vienu no Krievijas skaņu ierakstu industrijas šedevriem. Tas ir raibs stilu un žanru sajaukums ar brīnišķīgām melodijām un spēcīgu vokālu četrās (!) valodās. Materiāls nokļuva skaņuplašu firmas Melodija producentu rokās, kas uzreiz novērtēja grupas radošo potenciālu, un 1991. gadā albums ieraudzīja dienasgaismu. Plate bija ļoti populāra melomānu aprindās, taču PSRS sabrukums neļāva tai gūt plašu atzinību.
1991. gadā Aleksejevs un Skučenkovs iepazina Jēzu kā savu Glābēju un kļuva par kristiešiem. Diemžēl pārējie mūziķi pret šo faktu izturējās skeptiski un pameta grupu. Palikušais duets 1992. gadā ierakstīja akustisku albumu Stupeņi, kas pauda puišu jauno garīgo pieredzi. Albuma liriskais akcents izraisīja protestu grupas vecajos fanos, taču palīdzēja gūt jaunus klausītājus kristiešu aprindās. Tādas dziesmas kā Pomiluj, milij Bog, Ņe privikaite k čudesam un citas kļuva par atzītiem hitiem, bet dziesma Šut na gore kādu laiku pat bija Pēterburgas kristīgā institūta Logos studentu neoficiālā himna.
1993. gadā Sergejs Ahunovs no Kijevas pārcēlās uz Pēterburgu un no jauna pievienojās grupai. Družki uzstājās kristīgo draudžu pasākumos visā Krievijā, viesojās Dānijā, Vācijā, Armēnijā. 1994. gadā dāņu firma Reflex Music sadarbībā ar misiju Vostok izdeva grupas albumu Ļudji viraščivajut cveti. Līdztekus kristīgiem projektiem Družki regulāri spēlēja Pēterburgas klubā Pereval, kur vienmēr pulcēja pilnu zāli un izraisīja jūsmīgu publikas reakciju.
Finansiālu apstākļu spiests Skučenkovs 1996. gadā atgriezās Maskavā. Viņa vietā nāca vairāki citi mūziķi, viens no tiem - bundzinieks Aleksandrs (Sančo Ramiress) Žarovs. Tajā pašā gadā iznāca arī grupas labāko dziesmu albums, kur apkopots Čomu agrīno gadu muzikālais materiāls. Bet 1997. gadā dienas gaismu ieraudzīja jauns albums Oktjabr 10. Darbs pie šīs stila un noskaņu ziņā tik daudzveidīgās dziesmu kolekcijas palīdzēja no jauna saliedēt grupas radošo potenciālu.
1998. gada beigās Družki sarīkoja lielu koncertu Pēterburgas koncertzālē Zooparks, taču, neraugoties uz skatītāju pilno zāli, pasākums izrādījās finansiāli neveiksmīgs. Radās nesaskaņas, un grupa izjuka.
Tomēr jau 1999. gada vasarā Gera kopā ar bundzinieku Igoru Žarkovu atsāka mēģinājumus. Drīz vien no Maskavas piezvanīja Skučenkovs un piedāvāja izmēģināt laimi galvaspilsētā. Krievijas metropolē puiši pavadīja divus mēnešus un tad devās uz vieskoncertiem Hersonā, Krimā. Pēc turnejas grupu pameta Žarkovs, taču atgriezās Saša Žarovs. Sekoja veiksmīgu koncertu virkne Minskā, Pēterburgā un Maskavā. Baltkrievijā tika izdots grupas koncertalbums Brenčanje pod Beloruskim ņebom. Diemžēl mētāšanās starp Pēterburgu un Maskavu radīja arvien lielākas problēmas un Skučenkovs nolēma atgriezties Maskavā pavisam, lai strādātu pie saviem soloprojektiem. Viņa vietā grupai pievienojās divi jauni mūziķi - Artjoms Hrustaļovs un Mihails Volkovs.
2000. gada sākumā tika ierakstīts albums Idi - ļeti, kas kļuva par pirmo grupas mēģinājumu elektroniskās mūzikas jomā - tajā izmantoti hiphopa elementi, kas kārtējo reizi izraisīja neizpratni grupas fanos. 2000. gada 7. maijā Družki piedalījās prezidenta Putina inaugurācijai veltītajā festivālā Krievijas izvēle, bet 2001. gada 1. jūlijā vienā no vērienīgākajiem mūzikas festivāliem Pēterburgā Atver logus! Tā paša gada augustā grupa ierakstīja albumu F.M.J. (Forgive me Jesus) ar vecām un jaunām dziesmām angļu valodā.
2001. gada 23. septembrī Družki prestižajā Ļensoveta kultūras namā atzīmēja savas radošās darbības desmit gadus. Koncertā piedalījās gandrīz visi bijušie grupas dalībnieki. Atzīmējot apaļo jubileju, kompaktdisku formātā no jauna tika izdoti visi grupas agrīnie albumi, bet 2002. gada pavasarī klajā nāca dubultais koncertalbums Družki Live - 10 ļet.
2003. gadā grupu pameta Ramiress, bet Segejs Ahunovs paņēma „akadēmisko atvaļinājumu”, lai realizētu personīgos muzikālos projektus. Ramiresa vietā pie bungām sēdās Roma Kolačevs, un grupas skanējums kļuva krietni citādāks. Visspilgtāk šīs pārmaiņas redzamas grupas albumā Voina, pobeda i svoboda (2004). Pa šo laiku grupā atgriezās arī Ahunovs.
Līdztekus muzikāliem projektiem grupas mūziķi nodarbojas arī ar sabiedrisko darbību. 2000. gadā viņi nodibināja Jaunatnes projektu atbalsta centru PALS (angļu val. - čomi), kas īsteno narkomānijas profilakses programmu Izvēlies dzīvību! Grupa sniegusi simtiem koncertu Pēterburgas apgabala skolās, koledžās, cietumos un narkomānu rehabilitācijas iestādēs. Koncertu laikā klausītāji tiek uzrunāti ar mūziku un dzeju, puiši sniedz īsas liecības, auditorijai tiek piedāvāta dokumentāla filma par narkomānu dzīvi, izplatīti informatīvi materiāli. Projekts paredz arī pieredzes apmaiņas un informatīvus seminārus, kopīgas rīcības programmas izstrādi ar līdzīga profila organizācijām.
Družki ir viena no retajām Krievijas grupām, kas kristīgo mūziku izpilda augsti profesionālā līmenī. Viņi ir gaidīti arī citās valstīs - Somijā, Zviedrijā, Dānijā, Vācijā, ASV, uzstājušies Grīnbeltas festivālā Anglijā. Visi grupas dalībnieki nostaigājuši sarežģītu garīgo meklējumu ceļu un atraduši vienīgo atbildi - Jēzu Kristu. Meklēt un atrast šo ceļu viņi piedāvā arī saviem klausītājiem.
Grupas Družki albumi:
- 1990 Kartinki [Pervij bļin]
- 1994 Stupeņi
- 1996 Lutšije pesņi (izlase)
- 1996 Ļudji viraščivajut cveti
- 1997 Oktabrj 10
- 1999 Brenčanje pod Beloruskim ņebom (koncertalbums)
- 2000 Idi - ļeti
- 2001 FMJ (izlase angļu val.)
- 2002 Družki Live (2 CD; koncertalbums)
- 2004 Voina, pobeda i svoboda
- 2004 Gerasim & Parks
- 2005 Greatest Hits (izlase)
- 2009 Raketa
- 2009 Zažgi menja
Līdzīgie raksti:
- Nekas nav atrasts
